1932. gada augustā sekoja otrā starptautiskā Rēriha Miera Paktam veltītā konference ar 22 valstu līdzdalību, kuras laikā tika nolemts vērsties pie visām pasaules valstīm ar ierosinājumu atzīt Miera Paktu par starptautiski svarīgu dokumentu. Savukārt 1933. gadā Vašingtonā norisinājās trešā un pēdējā konference, pirms Pakta parakstīšanas, kurā piedalījās 35 valstu pārstāvji. Šajā konferencē tika nolemts aicināt visas valstis parakstīt Rēriha Miera Paktu. Liela bija rezonanse pasaules sabiedrībā, jo jau kopš 1929. gada, kad oficiāli tika nopublicēts Pakta projekts, atbalstu tam izteica daudzi sabiedrībā pazīstami kultūras, zinātnes un politiskie darbinieki, kā Romēns Rollāns, Bernards Šovs, Rabindranats Tagore, Tomass Manns, Alberts Einšteins, Herberts Velss, Beļģijas karalis Alberts un citi. Tajā pašā 1929. gadā Parīzes Universitātes Starptautisko tiesību katedra izvirzīja N.Rēriha kandidatūru Nobela miera prēmijai. Šajā priekšlikumā tika minēta Rēriha daudzveidīgā darbība kultūras un miera veicināšanā pasaulē. 1930. gadā R.Tagore rakstīja Rēriham: „Es vērīgi sekoju Jūsu plašajai humānajai darbībai visu tautu labā, kurām Jūsu Miera Pakts ar tā karogu visu kultūras dārgumu aizsargāšanai būs sevišķi darbīgs simbols. …”[3]

Neilgi pēc savas stāšanās amatā ASV prezidents Franklins Rūzvelts personīgi uzņēmās gādību, lai Rēriha Pakts nonāktu līdz parakstīšanai. Tā 1935. gada 15. aprīlī Baltajā Namā Vašingtonā Rēriha Miera Paktu parakstīja ASV un 21 Centrālās un Latīņamerikas valsts. Savā radio uzrunā F.Rūzvelts uzsvēra: „Ierosinot parakstīt šo Paktu visām pasaules valstīm, mēs tiecamies uz to, lai Pakta vispasaules atzīšana taptu par mūsdienu civilizācijas saglabāšanas svarīgu principu. Šim līgumam ir daudz dziļāka nozīme nekā paša dokumenta tekstam”.[4]

Jau 1903./4. gadā Nikolajs Rērihs, apsekojot tolaik cariskās Krievijas Eiropas daļas kultūras pieminekļu stāvokli, saprata, ka nepieciešama īpaša pašas valsts gādība šo pieminekļu aizsardzībā un saglabāšanā. Toreiz viņa ceļš veda arī caur Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pilsētām. Kā mākslinieks, vēsturnieks un arheologs viņš ievāca vērtīgus materiālus un vienlaikus gleznoja vēsturisko vietu skatus un ainavas. Ar īpašu sirsnību daudzus gadus vēlāk viņš atcerējās Latviju:

„Ceļojums pa Latviju uz visiem laikiem palicis atmiņā. Bez pašas Rīgas, Mitavas (Jelgava) un Vindavas (Ventspils), mēs sīki apskatījām Livonijas Šveici – Vendeni (Cēsis), Zegevoldi (Sigulda) – visus šos apbrīnojami gleznieciski romantiskos pagātnes pieminekļus, kuri tagad nes tādus daudznozīmīgus nosaukumus, kā Sigulda, Krimulda, Jelgava. Cik daudz ievērojamu vēsturisku un dzejisku teiksmu! Cik daudz skaistu neolīta un bronzas laikmeta paraugu mums izdevās savākt! Cik reižu, apstājoties lauku mājās, mācītājmuižās, mēs klausījāmies interesantākos stāstījumus par seniem notikumiem. Un pati Rīga ar senajām celtnēm ieveda mūs savā lieliskajā pagātnē. Tika uzgleznotas vairākas gleznas un skices, kas tagad izklīdušas pa Kaliforniju un Kanādu. Tās arī kaut kur stāsta par Rīgu, par Mitavu, par Zegevoldi un kā labie vēstneši atgādina par Latvijas skaistumu.”[5]

„„Kad es atceros Latviju un Rīgu, manu acu priekšā iznirst vesela virkne neaizmirstamu gaišu iespaidu. Es atceros kā mūsu brauciena laikā pa svētajām vietām mēs iegājām dižajā Katedrālē …, kur vareni lējās ērģeļu skaņas. Man neiznāca uzzināt, kas bija šis ievērojamais ērģelnieks, kurš, līdzīgi Sebastjanam Baham, izlēja savu dievišķo iedvesmu, vareni piepildot vēsturiskās velves ar augšupnesošiem, pacilājošiem akordiem. Mēs gājām ne vienreiz vien noteiktās stundās klausīties un pievienoties šai Gara lūgšanai. Un mūsu priekšstatos Rīga tā arī palika visupirms kā apgarots dižens Doms.” Interesanti, ka skici „Doma Interjers” mākslinieks gleznojis no tās vietas, kur Domā ir vislabākā akustika. Pēc vēsturiskajiem avotiem zināms, ka 1903. gada vasarā Doma baznīcā savas improvizācijas uz ērģelēm spēlēja pazīstamais komponists, ērģeļspēles virtuozs Alfrēds Kalniņš. Vēlāk, trīsdesmito gadu sākumā Ņujorkā Kalniņš spēlēja Rēriha muzejā.”[6]

Līgums par kultūras pieminekļu aizsardzību ir efektīvs tad, ja to paraksta lielākā daļa pasaules valstu. Šajā sakarā par Miera Pakta pieņemšanu Baltijas valstīs 1930-jos gados cīnījās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Rēriha biedrības. Līdz 1937. gadam biedrību centieni ierosināt parakstīt Rēriha Paktu nebija savstarpēji koordinēti, tāpēc 1937. gadā Rīgā tika nolemts, ka visām trim Baltijas valstu biedrībām vienlaikus jāiesniedz ierosinājums-memorands gaidāmajā Baltijas ārlietu ministru konferencē Kauņā. Tika uzsākta pazīstamāko sabiedrisko un kultūras darbinieku parakstu vākšana Miera Pakta atbalstam, lai šos parakstus pievienotu memorandam. Rīgā ar Latvijas Rēriha biedrības prezidenta Riharda Rudzīša (1898-1960) gādību tika iegūti 80 paraksti, kuru vidū ir tādas personības, kā Aspazija, Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe, Jānis Mediņš, Eduards Smiļģis, Jānis Zālītis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akurāters, Vilis Plūdonis, Pauls Stradiņš, Lūdolfs Liberts, Alberts Prande, Jānis Rapa, Zenta Mauriņa, bijušais valsts prezidents Gustavs Zemgals un citi. Kā pēdējais parakstījās mūsu izcilais mākslinieks Vilhelms Purvīts, kurš pazina Rērihu jau no Pēterburgas Mākslas akadēmijas laikiem, kad abi kopā vienā kursā mācījās slavenā mākslinieka Kuindži darbnīcā. 1937. gadā Rērihs rakstīja: „Mākslas akadēmijā iepazinos ar diviem lieliskiem latviešiem – Purvīti un Jani Rozentālu. Abi viņi, būdami pilnīgi atšķirīgi savā glezniecībā, tomēr pārstāvēja tik raksturīgo Latvijai. Uz visiem laikiem palikusi atmiņā viņu iedziļināšanās sevī, nopietnība pret dzīves parādībām, darbaspējas un īsta draudzība. Agri aizgāja no mums Rozentāls, bet viņš droši vien būtu radījis ne mazumu spēcīgu mākslas tēlu. Bet Purvīts ar savu vissmalkāko dabas izpratni atstājis Latvijas un Eiropas mākslā savu neatkārtojamu vietu. Abi viņi bija kā dzīvs ievads Latvijas izpratnē.” (1937. gada dokumentu fotokopijas ar parakstiem var apskatīt sadaļā Rēriha Pakta vēsture Latvijā.)

Rihards Rudzītis savās piezīmēs rakstīja: „Mākslinieki un rakstnieki, visi paraksta Paktu, patiesi pieiet šai idejai”. (18.04.37.) Savāktie paraksti ar memorandu tika iesniegti ārlietu ministrijai, lai šis jautājums tiktu izskatīts Baltijas ārlietu ministru konferencē, kura norisinājās tajā pašā 1937. gadā. Diemžēl ierosinājumu parakstīt Rēriha Miera Paktu atbalstīja tikai Lietuvas ārlietu ministrs Stasis Lazoraitis, līdz ar to šī iecere tika noraidīta. Baltijas valstu Rēriha biedrības toreiz nemaz nenojauta, ka šāda noraidoša attieksme bija saistīta ar Vācijas un Anglijas aktīvo spiedienu uz Baltijas valstu valdībām, lai tās nepieņemtu Rēriha Paktu. Vācija toreiz gatavojās karam, kas pats par sevi izslēdza jebkādu domu par kultūras vērtību aizsardzību, bet Angliju neapmierināja Nikolaja Rēriha nostāja Āzijas politiskajos jautājumos, viņa vēlme redzēt spēcīgu, neatkarīgu Indiju u.c.

Taču, neskatoties uz šīm neveiksmēm, N.Rērihs vēlāk Rihardam Rudzītim rakstīja uz Latviju: „Jums izdevās veikt lielu soli, piesaistot sabiedrības viedokli. Galu galā ir pilnīgi mazsvarīgi pa kādām valdības peripetijām vizināsies Pakts. Visupirms sabiedrības domai tas jāpieņem un jāapzinās kultūras dārgumu aizsargāšanas nozīmīgums”. (04.05.37.)

Oktobrī, 1937. gadā, Rīgā tika atklāts Rēriha Muzejs ar 55 Nikolaja Rēriha un Svjatoslava Rēriha gleznām, vienlaikus noritēja arī visu trīs Baltijas valstu Rēriha biedrību konference, kurā viens no galvenajiem jautājumiem bija Rēriha Pakts.

Pienāca II. Pasaules karš un piepildījās Rēriha vispesimistiskākās prognozes, kad atkal uz visiem laikiem tika iznīcināti neskaitāmi kultūras dārgumi, un līdztekus uzvirmoja vēl līdz tam nepieredzēta cilvēknīšanas epidēmija.

Pasaules karam beidzoties, N.Rērihs atkal ceļ gaismā Pakta ideju: „Jebkurš uzmanīgs vērotājs var pārliecināties, cik mūsu devīze „Pax per Cultura” – „Miers caur Kultūru” – kļūst aktuāla, neatliekama. Katrs var redzēt, ka nervu karš, psihiskais karš var sadragāt cilvēku vairāk, nekā miesiskais”.[7]

1948. gada augustā, gadu pēc N.Rēriha aiziešanas mūžībā, Indijas valdība Džavaharlala Neru vadībā atzina Rēriha Miera Paktu. Neru personīgi zināja Rērihu un vairākas reizes ar viņa ģimeni bija ticies Kulu ielejā. 1949. gadā UNESCO ģenerālajā konferencē tika nolemts sākt darbu pie starptautiska līguma izstrādes kultūras pieminekļu aizsardzībai militāru konfliktu gadījumos. 1950. gadā Ņujorkas Rēriha Pakta komiteja nodeva UNESCO izskatīšanai visu dokumentāciju par Miera Paktu un tā vēsturi. Savukārt 1954. gada maijā ANO konferencē Hāgā tika pieņemta starptautiska Konvencija par kultūras pieminekļu aizsardzību militāru konfliktu gadījumos (Jāpiemin, ka Hāgā 1899. un 1907. gadā arī tika pieņemtas konvencijas, kurās ir minēts par pieminekļu aizsardzību karadarbības laikā, taču tikai kā blakus nosacījumu karadarbības noteikumiem, turklāt nekonkrēti.).

Ne visi zina, ka 1954. gada Hāgas Konvencija balstās uz Nikolaja Rēriha Miera Pakta pamatnostādnēm. Turklāt pati kultūras pieminekļu uzskaite un reģistrācija, ko mūsdienās veic UNESCO, ir Rēriha ideja, kuru viņš kopā ar juristiem iekļāva savā Miera Pakta tekstā jau 1929. gadā. Tieši Rērihs bija tas, kurš uzsvēra, ka jebkuras valsts kultūras vērtības vienlaikus ir arī visas cilvēces kopējais mantojums. Taču Hāgas Konvencija, iztrūkstot tajā kategoriskiem principiem, kuri bija Rēriha Miera Pakta tekstā, diemžēl daudzu gadu garumā parādījusi savu neefektivitāti. Arī pēdējie notikumi pasaulē, kuru laikā tiek izlaupīti un izdemolēti muzeji, parāda, cik zemu tiek vērtēta Kultūra tās dziļākajā būtībā, kad cilvēces dārgumu likteni izlemj aprobežota militārā mašinērija. Nākas atzīt, ka ir notikusi zināma netaisnība pret Nikolaja Rēriha Pakta ideju, jo nepilnīgi pārņemot tā pamatnostādnes, tas ir ticis vājināts.

Nikolajs Rērihs kā kultūras pieminekļu un iestādījumu aizsardzības un atpazīšanas Zīmi (trīs purpura apļi ietverti purpura gredzenā uz balta fona) izvēlējās simbolu, kurš pats par sevi jau ir internacionāls, jo atrodams praktiski visās pasaules zemēs un kultūrās, par ko viņš rakstīja: „Aicina apkopot ziņas, kur sastopama mūsu Miera Karoga zīme. Trīsvienības zīme izrādījās izplatīta pa visu pasauli. Tagad to skaidro dažādi. Vieni saka, ka tā ir – pagātne, tagadne un nākotne, kas apvienoti Mūžības gredzenā. Citiem ir tuvāks skaidrojums, ka tā ir reliģija, zinātne un māksla Kultūras gredzenā. Droši vien, ka arī senatnē daudziem līdzīgiem attēlojumiem arī bija visdažādākie skaidrojumi, bet pēc šī daudzveidīgā traktējuma visā pasaulē zīme nostiprinājās kā tāda. Čintamani – Indijas vissenākais priekšstats par pasaules laimi – ietverts šajā zīmē. Ķīnā Debesu Templī jūs atradīsiet to pašu attēlu. Tibetas „Trīs dārgumi” vēsta par to pašu. Slavenajā Memlinga gleznā uz Kristus krūtīm arī ir skaidri redzama šī zīme. Tā ir arī Strasburgas Madonnas attēlā. Tā pati zīme – uz krustnešu vairogiem un uz templiešu ģerboņiem. Gurda, slavenie kaukāziešu asmeņi, nes šo pašu zīmi. Vai tad to nemanām arī filozofijas simbolos? Tā ir arī  Geser-Hana un Rigden-Džapo attēlos. Tā ir arī uz Tamerlana Tamgas. Tā bija arī uz Pāvesta ģerboņa. To var ieraudzīt arī uz senām spāņu gleznām un Ticiana gleznā. Tā ir arī uz senlaicīgās Sv. Nikolaja ikonas Bari. Tā pati zīme ir uz Svētā Sergija senlaicīgā attēla. Tā ir arī Sv. Trīsvienības attēlos. Tā ir arī Samarkandas ģerbonī. Zīme ir gan Etiopijā, gan koptu senlietās. Tā ir arī uz Mongolijas klintīm. Tā ir tibetiešu gredzenos. Himalaju kalnu pārejās laimes Zirgs nes to pašu zīmi, kas mirdz liesmās. Tā ir arī uz Lahulas krūšu fibulām, Ladakā un visās Himalaju kalnienēs. Tā ir arī uz budistu karogiem. Sekojot dziļi neolītā, šo zīmi mēs atrodam arī podnieku ornamentos.

Lūk, tāpēc visu apvienojošam Karogam tika izmeklēta zīme, kura izgājusi cauri daudziem gadsimtiem – proti, cauri gadu tūkstošiem. Pie kam, zīme visur tika lietota nevis kā ornamentāls rotājums, bet gan ar īpašu nozīmi. Ja savāktu vienkopus visus šīs zīmes atveidojumus, tad, iespējams, starp cilvēku simboliem tā būtu visizplatītākā un vissenākā zīme”.[8]

Arī Vecrīgā daudzviet uz vēsturiskajām ēkām var atrast šo zīmi, kuras vismajestātiskākais attēls redzams uz Rīgas Doma baznīcas fasādes Doma laukuma virzienā, un, kas zina, vai Nikolajs Rērihs jau 1903. gadā, apmeklējot Domu, neiedvesmojās no šī attēla? Arī Latvijā atrasto dzelzs un bronzas laikmetu rotaslietu un ieroču gravējumos sastopama šī zīme.

1954. gads sakrita ar aukstā kara sākuma posmu un toreiz, pirms tika parakstīta Hāgas Konvencija, Padomju Savienības pārstāvji Hāgā nedrīkstēja vēl Rēriha vārdu minēt, jo N.Rērihs bija cariskās Krievijas emigrants, kurš visu savu mūžu pēc 1917. gada bija nodzīvojis ārpus Krievijas, topošās Padomju Savienības, un uz to brīdi vēl lielais vairums emigrantu tika uzskatīti par nevēlamām personām. Taču arī ASV toreiz noklusēja Rēriha vārdu un par viņa ieguldījumu šīs idejas tapšanā, turklāt kopā ar Anglijas delegātiem ieteica jaunajā dokumentā ietvert atrunu, kurā minēts par īpašiem izņēmuma gadījumiem – par „militāru nepieciešamību”, pretēji Rēriha Paktā paredzētajai bezierunu aizsardzībai, kas patiesībā iedragāja pašas vienošanās jēgu (šāda „militāras nepieciešamības” atruna tika atcelta tikai 1999. gada diplomātiskajā konferencē un stājās spēkā 2004. gadā). Šāda nostāja noveda arī pie tā, ka N.Rēriha izvēlētā un jau sabiedrībā popularizētā Miera Karoga Zīme tika aizstāta ar poļu delegācijas piedāvāto zili-balto vairodziņu, kuru lieto vēl līdz mūsdienām vēsturisko pieminekļu apzīmēšanai, lai gan ne visās Konvencijas dalībvalstīs un ne kā karogu. Taču ideja ir dzīvotspējīga un efektīva tad, ja tai ir dvēsele-kodols, ap kuru tā sākotnēji veidojusies, kad tika likti pamati.

Starp nozīmīgākajiem notikumiem Rēriha Miera Pakta jomā Latvijā pēdējos gados jāatzīmē 1999. gada aprīļa preses konference Rīgā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kur kopā ar Rēriha 125-gadi vienlaikus tika atzīmēta arī viņa Miera Pakta 70-gade, kad 1929. gadā pirmo reizi tika publicēts Pakta projekts. Konferencē piedalījās UNESCO pārstāvis no ASV, UNESCO Latvijas biroja pārstāve Dace Neiburga, vēstnieki un kultūras darbinieki. Aizkustinošu runu par Nikolaju Rērihu un viņa darbību kultūras jomā nolasīja arī Vaira Vīķe Freiberga, toreiz Latvijas institūta direktore. Rēriha Miera Karogs plīvoja gan pie Nacionālā mākslas muzeja, gan pie Nacionālās bibliotēkas, pie Mazās Ģildes, Klasiskās ģimnāzijas. Jubilejas pasākumu ietvaros kāda Rīgas iela vēstniecību rajonā, pie Medicīnas vēstures muzeja, tika pārdēvēta par Nikolaja Rēriha ielu. Jau labu laiku atpakaļ, 1986. gadā, kinorežisors Ansis Epners uzņēma dokumentālu filmu „Rēriha Miera Karogs”.

Otrs nozīmīgākais notikums bija Rēriha Pakta parakstīšanas 75-gade, kuras sakarā 2010. gada 21. septembrī Mazajā Ģildē norisinājās starptautiska konference diplomātiskā līmenī – „Rēriha Miera Paktam 75”. Konferenci rīkoja Latvijā esošās Rēriha organizācijas, īpašu gādību par to uzņēmās M.Ozoliņa. Uzaicinātie vēstniecību un ministriju pārstāvji teica uzrunas un atzinīgi vērtēja konferences dalībnieku ieceri. Galvenais mērķis bija panākt, lai arī Latvijā, tāpat kā Lietuvā, 15. aprīlis tiktu atzīmēts kā Kultūras diena, kad sabiedrībai tiek atgādināts par kultūras vērtībām. Šajā sakarā toreiz valsts prezidentam V.Zatleram tika iesniegts ierosinājums ar savāktiem parakstiem. Šis jautājums tālāk tika novirzīts uz Kultūras ministriju, taču galu galā mērķis uz šo brīdi palika nesasniegts. Bet centieni piesaistīt valdības un sabiedrības uzmanību Kultūras dienas nepieciešamībai turpinās.

Nikolaja Rēriha rūpes par kultūras dārgumiem ir viņa mūža galvenais darbs. Šīs rūpes bija par visiem mākslas veidiem un pašu radošo procesu kā tādu. Radošie darbinieki daudzās zemēs bieži bija lūdzēja lomā. Vai mūsdienās situācija nav līdzīga? Nereti tiek izteikti neadekvāti apgalvojumi par kultūras sfēru. Vai par kultūras patiesajām vērtībām drīkstētu teikt, ka tās ir novecojušas un mūsdienām nederīgas? „Manuprāt, Bēthovena darbi ir cilvēces augstākais sasniegums ne tikai mūzikā.” – teica Vestards Šimkus. Ja mēs klausāmies, piemēram, Bēthovena 9. simfoniju, vai var uzskatīt, ka tā ir laikam neatbilstoša un aizstājama ar kaut ko citu, „noliekama plauktā”? Vai šāda doma nav absurda pēc būtības? Izcilu skaņu harmoniju var salīdzināt ar svaigu gaisu, un vai vēlmi pēc svaigāka gaisa var uzskatīt par novecojušu? Par svaiga gaisa labdabīgo iedarbību cilvēce zināja jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu, taču arī šodien mums tas ir tik pat svarīgi kā agrāk. Tas pats attiecināms uz kultūras sfēru un tās bagātībām, kuru novērtēšana prasa kaut nelielu, bet tomēr izglītošanos. Tāpēc arī Rērihs visa mūža garumā ar īpašu gādību atbalstīja visu, kas veicina sabiedrības izglītošanu kultūras un zinātnes jomā. Arī latviešu izcilais diriģents Mariss Jansons vēl nesen kādā intervijā Latvijas Televīzijā pārliecinoši izteica domu, ka par kultūru ir jācīnās, ka cilvēka eksistence nav iedomājama bez garīgās barības.

Sabiedrībai jāsaprot, ka kultūra nav tas pats, kas izklaide. Patiesībā šiem abiem jēdzieniem nav nekā kopīga. Kultūras patiesie garadarbi, vai tie būtu mūzikā, literatūrā, glezniecībā, arhitektūrā un citur, ir saistīti ar mūsdienās tik reti sastopamo noskaņu, kura ir pilna ar cēlumu, skaistumu, apgarotību – patiesu sirds prieku. Vai šādas noskaņas ir asociējamas ar izklaidi? Ar izklaides palīdzību cilvēks mēģina bēgt no dzīves, nedomāt, izkliedēties, taču Kultūras sfēra dzīvi pārveido un veicina radošu domāšanu. Kultūra padara cilvēku cēlāku, nevis atmodina viņā dzīvnieka dabu. Nereti nākas dzirdēt no māksliniekiem skumju un sašutuma vārdus par priekšnesuma satura nonivelēšanu līdz izklaides un, tā saucamā, šova līmenim, kad no cēlā un skaistā, kas bijis pirmsākumā, palicis pāri rupjš un autoram svešs veidojums. Ir zudis līdzsvars starp kultūras sfēru un to, ko mēs saucam par izklaidi, jo daudzi cilvēki vairs neredz atšķirību starp šīm divām jomām un mēģina tās sapludināt, kas patiesībā nozīmē kultūras iznīcināšanu. Taču, cīņa par kultūras vērtībām ir cīņa par pašu sabiedrību un tās veselo saprātu. Ja paraugāmies, kas notiek sabiedrībā šobrīd, kad nomāktība un neziņa tikai pieaug, rodas jautājums, vai savu lomu tajā visā nespēlē kultūras sfēras atstāšana novārtā? Šī nomāktība pilnā sparā pieņēmās spēkā jau laikā pirms ekonomiskās krīzes. Ja jaunā paaudze kinoteātros skatās filmas, kuru saturs atklāti veicina cilvēknīšanas jūtas, kad arvien biežāk tiek demonstrēti masu slaktiņu un sadursmju skati un vēl lielākas ārprātības, kādu nākotni tā var sagaidīt? Un tad vēl visa veida atkarības, kuras ar katru gadu pieaug! Pieminot atkarības, jāatzīst, ka ar tehnikas progresu var lepoties tikai tajos gadījumos, kad tā veicina paša cilvēka attīstību, taču realitātē visbiežāk notiek pretējais. Vai tas neliecina par to, ka brīvais laiks arvien vairāk tiek aizpildīts ar degradējošiem pasākumiem un nodarbēm? Arī svētki daudziem asociējas tikai ar uzdzīvi un apreibināšanos. Pēdējos gados sabiedrība tiek pieradināta pie domas, ka par visu var ņirgāties. Disonanse vienmēr sabiedrību ir pievilkusi vairāk par konsonansi, jo disonanse ir skaļāka un agresīvāka, vieglāk sadzirdama un neprasa domāt. Bet kultūras sfēras uzdevums ir sabiedrību izglītot, nevis nolaisties līdz tās pašreizējam līmenim un kopā ar to nogrimt. Šajā sakarā vēlos citēt kādas N.Rēriha pārdomas:

„Runā, ka vairums mūsdienu jaunatnes vispirms avīzēs meklē sporta vai kino lapaspusi. Runā, ka daudziem ir grūtības ar visizcilāko filozofu vārdu nosaukšanu, bet tajā pašā laikā viņi nekļūdīgi uzskaitīs cīkstoņus un filmu zvaigznes. Varbūt, ka tas viss nav gluži tā, taču profesoru un skolas skolotāju stāsti liek aizdomāties par mūsdienu domas virzību. Tāpat tas viss liek aizdomāties, kas tad īsti pamudinājis tagadējo paaudzi uz tādām galējībām. Kas ir lasījis par pēdējiem Romas impērijas vai Bizantijas pastāvēšanas gadiem, tas ar izbrīnu varētu saskatīt daudzas paralēles. Starp tām iekritīs acīs neparasta tiekšanās pēc cirka, gladiatoriem, zirgu skriešanām un visādām nosacītām balvām. Vai arī pašreiz katrā ciematā, bet drīz arī katrā ielā, nebūs sava skaistuma karaliene, vai sava apbrīnojamā roka vai kāja, vai savs īpašais mats. Patiesi, it kā ne ar ko citu cilvēces iztēle nevar iedvesmoties…” (1934.g. 24. dec., Pekinā)

Gandrīz katrs no mums savas dzīves laikā ir pārliecinājies par tādu elementāru sakarību, kad pēc liela trokšņa vairs nav iespējams sadzirdēt smalkākas, harmoniskākas skaņas. Šāda trokšņa analoģija sastopama mūsdienu tendencēs visās jomās, kad rupjākās izpausmes padara cilvēkus kurlus pret smalkākām. Un tā vietā, lai ārstētu kurlumu vai aklumu, cilvēks izdara visapkaunojošāko – pasludina visu, ko viņš nedzird vai neredz, par nevajadzīgu. Vārdi – moderns, mūsdienīgs – bieži ir saistīti ar rupjības pieaugumu, tātad pagrimumu. Nav mazums aizstāvju šādam kurlumam un aklumam, taču daudzi no šiem aizstāvjiem noteikti sabītos, ja redzētu uzreiz smagās sekas, kas, laikam ritot, iestājas šāda kurluma un akluma rezultātā. Liela ir kļūda nesaprast kultūras sfēras ciešo saistību ar valsts dzīvotspēju, tās patieso bagātību un varenību. Mūsu tautā tik populārie dziesmu svētki un to tapšana iesaista vistālākos Latvijas nostūrus ar tās iedzīvotājiem šajā radošajā procesā, kurš daudziem piešķir arī jēgu dzīvot. Tīri cilvēciski šķiet, ka nevajadzētu būt problēmām ar līdzekļu piešķiršanu šādam neapšaubāmi tikai labumu nesošam pasākumam, taču gandrīz vienmēr sastopama dīvaina pretestība un šķēršļi no līdzekļu piešķīrēju puses. Vai šeit atkal neparādās jau pieminētais aklums un kurlums? Vai šāda aprobežotība ir pieļaujama? Šie dziesmu svētki ir viens no tautas dzīvības pavedieniem, par kuru nedrīkst lemt aprobežots prāts.

Šobrīd ir jāveic pasākumi, lai aizsargātu kultūru, tā saucamajā, miera laikā, kad „bez lielgabalu dārdiem” tā nereti tiek apdraudēta vēl vairāk nekā kara laikā. Kultūra nav saistīta tikai ar šīs sfēras tiešajiem pārstāvjiem, tā ir pašu tautu saknes un tas, ko mēs dēvējam par identitāti.

Kad 1935. gada 15. aprīlī pirmo reizi kultūras aizsardzības un saglabāšanas jautājums tika starptautiski atzīts un ietverts starpvalstu līgumā, tie bija kultūras svētki visā pasaulē, jo tika likti pirmie pamati pašas Kultūras atzīšanai par dzīves neatņemamu pamatu. Pax per Cultura – Miers caur Kultūru, šī devīze ir ļoti vienkārša, jo kas gan cits spēj vienot tautu un tautas, ja ne Kultūra, kurai nav politisku ambīciju, kura sniedz garīgo barību visai cilvēcei. 15. aprīlis kā Kultūras diena tika izvēlēts ne tāpēc, ka kultūrai nozīmīgais notikums toreiz, 1935. gadā, norisinājās Amerikā, bet gan tāpēc, ka tas vispār notika, ka bija cilvēki, kas saprata kultūras nozīmi.

Protams, katra valsts savu Kultūras dienu var atzīmēt savādāk, atbilstoši vietējām tradīcijām un iespējām. Šajā dienā jaunatnei un sabiedrībai varētu atgādināt par mūsu pašu, kā arī pasaules kultūras dārgumiem, kā to bija iecerējis Rērihs. Taču Kultūras diena nenozīmē, ka vienreiz gadā valsts atcerēsies par kultūru, lai visās pārējās dienās par to atkal aizmirstu. Šādas dienas galvenais mērķis ir atgādināt visiem par Kultūru kā cilvēka cienīgas dzīves pamatu, katras dienas dzīves pamatu, par cilvēciskuma pamatu. Nebūs līdzsvara un optimisma sabiedrībā, ja kultūras sfēra arī turpmāk nekļūs par vienu no prioritātēm. Pat tie cilvēki, kuriem vārds kultūra ir svešs, tomēr gūst labumu no tās, pat ja viņi to neapzinās. Katras valsts vislielākā pērle ir radošie kultūras darbinieki, kuri pārstāv īstu meistarību savā jomā. Ne jau ar zeltu viņi būtu jāapber, bet jānodrošina radošās darbības iespējas plašā mērogā, kas var nest tikai labumu sabiedrībai.

Nākošais raksts sniegs nelielu ieskatu Lietuvas cīņā par Kultūras dienu.

Alvils Hartmanis

(Latvijas Rēriha biedrības prezidents)

Atsauces izmatotajiem avotiem

1) N.Rērihs. Dienasgrāmatas lapas. „Kultūras aizsardzība” (no P.Beļikova arhīva).

2) Рерих Н.К. Твердыня пламенная. Нью-Йорк, 1933, с. 355.

3) П.Ф.Беликов. Рерих. – М.: 1972, с. 200.

4) American Journal of international Law, 1936, Suppl., p. 195-197.

5) Н.Рерих. Листы Дневника. II. – М.: 1995. – с. 73.

6) Nikolaja Rēriha gleznas Latvijā. – R.: 2011. – 7. lpp.

7) М.М.Богуславский. Международная охрана культурных ценностей. – М.: 1979. с. 92.

8) Рерих Н.К. Знамя Мира // Знамя Мира: Сб. М.: 2005. с. 276-277.

15. APRĪLIS PASAULES KULTŪRAS DIENA

(fragmenti no Dr. Aukses Narvilienes (Lietuva) runas 2010. gada

konferencē Rīgā – „Rēriha Miera Paktam 75”)

Lietuvas kalendārā jau ceturto gadu 15. aprīlis tiek atzīmēts kā Kultūras diena. Šo papildinājumu atzīmējamo dienu kalendārā Lietuvas Seims pieņēma 2006. gada 19. jūlijā. 15. aprīlis par Kultūras dienu izraudzīts tāpēc, ka tieši šajā dienā 1935. gadā tika parakstīts Rēriha Pakts – Vienošanās par mākslas un zinātnisko iestāžu un vēstures pieminekļu aizsardzību kara un miera laikā.

Šim vēsturiskajam faktam bija savas saknes un turpinājums arī Lietuvā. Pēc tam, kad Rēriha Paktu Vašingtonā 1935. gada 15. aprīlī bija parakstījusi 21 Panamerikas valsts, tā paša gada maijā Lietuvas ārlietu ministrs Baltijas ārlietu ministru sēdē ierosināja ratificēt Rēriha Paktu. Taču sarežģītā pasaules politiskā stāvokļa dēļ lēmums netika pieņemts. Neraugoties uz Memorandu, ko Pakta atbalstam 1936. gadā iesniedza ievērojamākie Lietuvas sabiedrības pārstāvji un 1937. gadā – Latvijas ievērojamākie sabiedrības pārstāvji, kā arī visu triju Baltijas valstu kopējo memorandu, kas 1937. gadā tika iesniegts ārlietu ministru sēdē Lietuvas pagaidu galvaspilsētā Kauņā, vienprātība atkal netika panākta. Un lai gan atsevišķās valstīs tika pieņemtas rezolūcijas Rēriha Pakta atbalstam, Paktu parakstīja tikai Indija 1948. gada augustā. 1935. gada vienošanās praktiski netika izmantota, tomēr kļuva par pamatu Hāgas 1954. gada Konvencijai.

Rēriha Pakta aktualitāte tiek atzīta arī mūsdienu Lietuvā. Un ne tikai kultūras mantojuma aizsardzības jomā. Ir radušās nopietnas bažas par kopumā drūmo sabiedrības garīgo un kultūras stāvokli. Par radušos situāciju bija satrauktas un norūpējušās kultūras un sabiedriskās organizācijas un kustības. Tad arī radās Kultūras dienas ideja, kurai atbilda 15. aprīlis – Rēriha Pakta parakstīšanas diena 1935. gadā. 10. Ētikas forumā „Kultūra un inteliģence”, kas notika 2006. gada 16. martā Kauņā, tika atzīmēta 1936. gada Memoranda 70. gadadiena, kurā ievērojami Lietuvas kultūras darbinieki vērsās pie ārlietu ministra Rēriha Pakta ratificēšanas sakarā. Foruma dalībnieki parakstīja aicinājumu Lietuvas prezidentam un Seima priekšsēdētājam, lai 15. aprīlis Lietuvā tiktu pasludināts par Kultūras dienu. Šo aicinājumu parakstīja 100 sabiedrības pārstāvji. Ticot, ka Kultūras diena Lietuvā tiks pieņemta ar likumu, un ar laiku tāda būs arī visā pasaulē, tika ierosināts šajā dienā izkārt Miera Karogu kā daudzu tautu un kultūru kopēju simbolu. Pirmajai Kultūras dienai 2007. gadā tika veltīta konference „Vai kultūra kļūs par valsts prioritāti?”, kas notika Lietuvas Republikas Seima Namā. Konferenci organizēja Seima Izglītības, zinātnes un kultūras komiteja, Kultūras ministrija, Lietuvas Kultūras fonds, Filozofijas, zinātnes un mākslas institūts, Lietuvas Rēriha biedrība, Vidūna biedrība u.c.

Arī otrā kultūras diena 2008. gadā Lietuvā tika plaši atzīmēta. 14. aprīlī Panevēžā tika organizēta starptautiska konference. 15. aprīlī notika svinīgs dievkalpojums Viļņas katedrālē, svinīga sanāksme pilsētas domē un S.Rēriha gleznu reprodukciju izstāde.

Trešajā Kultūras dienā galvenie pasākumi notika Viļņā. Šī visai cilvēcei nozīmīgā diena sākās ar Miera Karoga un Lietuvas Republikas karoga pacelšanas ceremoniju pie Vides ministrijas, kur uzstājās vides ministrs, kultūras ministrs un Starptautiskās kustības par Pasaules Kultūras dienu rīcības komitejas loceklis. Svinības turpinājās ar starptautisku konferenci Lietuvas Seima konstitūcijas zālē. Pavisam Kultūras dienai veltītajos pasākumos piedalījās 8 valstu pārstāvji. Brīnišķīgi ir tas, ka šajā dienā Lietuvā tika pacelti 40 Miera Karogi.

Ceturtā Kultūras diena 2010. gadā tika atzīmēta vēl plašāk un nozīmīgāk nekā iepriekšējās. Daudzās pilsētās un rajonos notika dažādi kultūras pasākumi, tika pacelti 75 Miera Karogi. Pirmo reizi Miera Karogs tika svinīgi pacelts pie Lietuvas Seima. Galvenie Kultūras dienas Iniciatīvas grupas pasākumi notika Klaipēdā. 15. aprīlī Atdzimšanas laukumā Lietuvas Jūras spēki pacēla Miera Karogu. Starptautiskajā konferencē „Kultūra – cilvēcīguma nostiprināšana zinātnē, mākslā un reliģijā” uzstājās Lietuvas, Krievijas, Indijas, Austrijas, Šveices un Vācijas pārstāvji. …

IZVILKUMI NO NIKOLAJA RĒRIHA DARBIEM

"Mākslas uzplaukums ir tautas uzplaukuma pazīme. Valstī, kura degradējas, māksla top tikai par abstraktu greznību. Bet kad valsts ir pilnā spēkā, māksla top par patiesu tautas virzītājspēku. Stādīsimies sev priekšā cilvēces vēsturi bez skaistuma dārgumiem. Mēs ieraudzīsim, ka veseli laikmeti paliek bez jebkādas nozīmes, pazaudējuši savu dvēseli. Bez garīgā skaistuma izpausmēm mēs paliksim nāves bezveidībā. Kad mēs sakām, ka skaistums, māksla, daiļrade ir dzīvība, mēs tai pašā laikā runājam par evolūciju. Viss daiļrades un mākslas labā darītais, jau ir evolūcijas virzītājs. Un katrs līdzdarbinieks šajā laukā jau ir cīnītājs."

*

"Nereti man tika piedāvāts vispār nelietot vārdu – kultūra, jo vārds – civilizācija it kā pilnībā ietverot abus jēdzienus. Man nācās celt lejā no plauktiem visādas skaidrojošās vārdnīcas, lai pat formāli pierādītu atšķirību starp šiem diviem vārdiem. Protams, oponenti mani nepārliecināja, bet neesmu drošs, vai viņi paši pārliecinājās. Varbūt kādu aizspriedumu rezultātā viņi turpina domāt, ka civilizācija ir kaut kas sajūtams, bet kultūra kaut kas ēterisks – abstrakts. Varbūt, neskatoties uz visiem argumentiem, kāds tomēr domā, ka iestīvināta apkakle vai modīgs apģērbs jau pats par sevi ir ne tikai civilizācijas pazīme, bet varbūt arī kultūras. Jo visai bieži ārējās, nosacītās pazīmes vieglprātīgi tikušas uzskatītas par neapšaubāmu sasniegumu.

Bet kultūrā nav vietas vieglprātībai. Tieši Kultūra ir pārliecinoša, tā ir zināšanas un garīgā izsmalcinātība. Turpretī nosacītās civilizācijas formas ir pilnīgi atkarīgas pat no pārejošās modes. Kultūra, kas izveidojusies un nostiprinājusies, jau ir neiznīcināma. Var būt dažādas pakāpes un metodes tās izpausmēs, bet savā būtībā tā ir nesatricināma un vispirms jau dzīvo cilvēka sirdī. … Apgaismota apziņa var elpot tikai kultūrā.

Lai kā necenstos aizmirst par pašu vārdu – kultūra un ierobežot to ar civilizācijas jēdzienu, tomēr pat viszemākajās civilizētas sabiedrības pakāpēs jebkāda rupjība jau ir izslēdzama. Kāds skumji piebilst par civilizētu mežoņu eksistēšanu. Protams, iespējami visādi veidi mežonīguma pieaugumam. No vienas puses, var redzēt, ka bijuši cilvēki, kas, nonākdami visizolētākās vientulības apstākļos, ne tikai nezaudēja, bet pat bagātināja savu cilvēciskumu. Un otrādi, ļoti bieži starp, tā saucamajām, civilizētajām dzīves formām cilvēki kļuva mežonīgāki, dzīvnieciskāki. Nesauksim piemērus, jo katram to ir pietiekami daudz. Viss tas tikai pierāda, cik trauslas ir civilizācijas pazīmes un cik nepieciešams ir atcerēties par kultūras principiem. … Nedrīkst atlikt uz nezināmu laiku patiesās kultūras dienas. Jo kultūras vārda skandināšana vien nenozīmē tā iesakņošanos un pielietošanu dzīvē."

*

"Jūs rakstāt par krīzi dažādās zemēs. Tā nav finansiāla krīze, bet gan apdzisušu siržu krīze."

*

"Tikai Kultūras vērtības dos risinājumu vissmagākajām dzīves problēmām. Tikai Kultūras vērtību vārdā cilvēce var plaukt. Pašā šī mums tik svētā jēdziena kodolā ietverta visa Gaismas godināšana, kalpošana Labajam. Tieši Kultūras jēdziens paredz ne utopiju, ne abstrakciju, bet radošu darbīgumu, nepārtrauktu dzīves varoņdarba apziņu, izglītojošu darbu. … Jaunajai paaudzei atkārtosim, ka visos labākajos cilvēces vēstures periodos atdzimšana un uzplaukums veidojās tur, kur izauga Kultūras pielūgsmes tradīcija.

Mēs esam noguruši no postīšanas un savstarpējas nesaprašanās. Tikai Kultūra, tikai visaptverošie Skaistuma un Zināšanu jēdzieni var atgriezt mums vispārcilvēcisko valodu. Tā nav sapņošana! Tas ir pieredzes vērojums četrdesmit divu gadu darbībā Kultūras, Mākslas, Zinātnes laukā."

*

1935. gada 15. aprīlī (Pakta parakstīšanas dienā, atrodoties ekspedīcijā Cagan Kurē, Centrālāzijā.)

"Baltajā Namā šodien, piedaloties Prezidentam Rūzveltam, tiek parakstīts Pakts. Virs mūsu apmetnes jau plīvo Karogs. Daudzās zemēs tas šodien pacelts. Daudzās pasaules malās svinīgi kopā sanāks draugi un līdzdarbinieki un iezīmēs nākošos ceļus kultūras dārgumu aizsardzībai.

Nenogursim atkārtot, ka bez Pakta atzīšanas valsts varu līmenī nepieciešama arī darbīga sabiedrības līdzdalība. Kultūras vērtības padara skaistāku un cildenāku visu dzīvi no mazā līdz lielajam. Tāpēc aktīvas rūpes par tām ir jāpauž visiem.

Lai cik valstis šodien neparakstītu Paktu, tik un tā šī diena saglabāsies vēsturē kā ievērojams kultūras sasniegums. Savu vareno roku šajā lietā pielikusi jau valsts institūcija un, līdz ar to, pavērušies daudzi jauni ceļi visiem Kultūras virzītājiem."

*

"Skaistuma dārgumus nevar aizsargāt tikai ar nosacījumiem un likumiem vien. Tikai tad, kad cilvēka apziņa sapratīs skaistuma nenovērtējamos dārgumus, kas rada, apgaro un izsmalcina cilvēku, tikai tad patiesās cilvēces vērtības būs drošībā. Un nebūt nav jādomā, ka vandālisms, vai redzamais, vai slēptais, ir raksturīgs tikai agrākiem gadsimtiem un kaut kādiem leģendāriem vadoņiem un iekarotājiem. Pat mūsdienās mēs redzam visdažādākās vandālisma izpausmes formas. Tāpēc kustība, ar mērķi aizsargāt un glābt Skaisto, nebūt nav kaut kas abstrakts un neskaidrs, bet tieši otrādi, tas ir pats īstākais, nepieciešamākais un neatliekamākais uzdevums. Patiešām, izglītošanās mākslas un skaistuma sfērā ir ļoti nepieciešama. Un kaut šī nepieciešamība ir skaista, tā tomēr uzliek pienākumus un prasa darbu. Mēs vienmēr priecājamies, kad redzam domu pārvēršamies darbībā."

*

"Ja apkopotu visus valdību vadītāju lēmumus par kultūras vērtību saglabāšanu! Sanāktu ļoti pamācošs krājums, kas atspoguļotu valstu iekšējo stāvokli. Tur, kur pats valsts vadītājs neaizmirst par patiesām vērtībām, tur var gaidīt uzplaukumu. Tur, kur ministru padome, tautas pārstāvji pēc iespējas bieži apspriež panākumus kultūras jomā, tur var gaidīt mierīgu celtniecību. Tur arī daudzas citas problēmas atrisināsies savdabīgākā un negaidīti praktiskā veidā. Saku „negaidīti praktiskā veidā” tiem, kas vēl arvien uzskata dzīves kultūras daļu par kaut ko abstraktu.

Ja visās pasaules malās atskanētu pie varas esošo balsis tik pat stingri un neatgriezeniski par visa patiesi vērtīgā nozīmi un saglabāšanu! Jo visur notiek lielāki vai mazāki noziegumi pret visas cilvēces vērtībām.

Maskējoties ar politisko aizņemtību, daudzviet netiek ņemtas vērā vislabākās vadlīnijas. „Nav īstais laiks!” „Mēs esam aizņemti!” „Svarīgas darīšanas!” – it kā Kultūras augstākās vērtības nebūtu pats svarīgākais darbs!"