RĒRIHA PAKTA VĒSTURE LATVIJĀ

 

Nikolajs Rērihs 1929. gadā pēc Centrālāzijas ekspedīcijas vēršas pie Georgija Škļavera, starptautisko tiesību doktora un Parīzes universitātes politisko zinātņu profesora, ar lūgumu izstrādāt Miera Pakta projektu (kultūras vērtību aizsardzībai), lai, pēc paša N.Rēriha vārdiem, „veicinātu nāciju morālo labklājību un mākslas un zinātnes attīstību cilvēces kopējo interešu vārdā”.

„Mana ideja par mākslas un zinātnisko vērtību saglabāšanu galvenokārt balstījās uz starptautiska impulsa radīšanu, lai aizsargātu visu pašu dārgāko, ar ko dzīva ir cilvēce”.

„Ir jānovērš pēdējā kara zvērību atkārtošanās, kad tika sagrautas tik lielā skaitā baznīcas, muzeji, grāmatu glabātuves un citi dārgumi, cilvēces ģēnija darbi”. Bet vēl vairāk Pakts nepieciešams miera laikā.

Mēs zinām, ka pirms Biedrības oficiālas nodibināšanas 1930. gada vasarā tās vadītājs Fēliks Lūkins Parīzē tikās ar Nikolaju un Juriju Rērihiem – pēc viņu uzaicinājuma. Par ko tika runāts, mēs vairs neuzzināsim, bet nav šaubu, ka viens no galvenajiem jaunās Biedrības uzdevumiem bija Rēriha Pakta un Miera Karoga atzīšana, ko Rērihs ap to laiku bija izvirzījis.

Cīņu par Rēriha Paktu trīsdesmito gadu sākumā koordinē Ņujorkas Rēriha Muzejs un Kultūras Līga. Vēlāk, pēc 1935. gada, katra biedrība veic patstāvīgus soļus šajā virzienā, protams ar Nikolaja Rēriha ziņu. Bet līdz tam vēl sekos konferences Beļģijā, Brigē, 1931. un 1932. gadā, uz kurieni savus sveicienus nosūtīja arī Latvijas Rēriha biedrība, pēc tam konference Vašingtonā 1933. gadā. Kārlis Stūre, kurš stājās Biedrības vadītāja amatā uz īsu brīdi pēc Fēliksa Lūkina, vēršas pie dažādām Latvijas institūcijām, pievēršot to uzmanību Pakta jautājumam.

No 1936. gada maija Biedrību oficiāli (neoficiāli kopš 1934. gada) vada Rihards Rudzītis. Pirms tam viņa raksti par Rēriha Pakta tēmu parādījās latvijas galvenajās avīzēs, žurnālos, bet 1935. gādā iznāca grāmata „Nikolajs Rērihs – Kultūras Ceļvedis”, kuras galvenā tēma bija Rēriha Pakts. Bet nu sākas pati grūtākā daļa Biedrības cīņā par Paktu, jo valdība ne tik labprāt atsaucas uz šo ideju.

Tikai tagad, kad kļuva pieejami arhīvu specfondi, atklājās arī tas, ka gan Anglijas, gan Vācijas valdības pa diplomātiskajiem kanāliem izdarīja spiedienu uz Latvijas valdību, lai tā nepieņemtu Rēriha Paktu. Vācija jau gatavojās karam, tur pieauga fašistu kustība, bet Pakts būtu šķērslis. Lielbritānija zaudēja bijušo slavu un varenību un cīnījās par ietekmes sfērām Mongolijā un Tibetā. Rēriha vārds, tik pazīstams Austrumos, tai likās bīstams. Pat Agvana Doržijeva draudzība ar Nikolaju Rērihu tiem likās bīstama – Doržijevs un Rērihs kopā cēla budistu templi Pēterburgā. Turklāt Rērihs neslēpa savas domas par Indiju kā brīvu, patstāvīgu valsti, neatkarīgu no Anglijas.

Pārsteidzoši ir Pakta virzības apmēri, kad aplūko ar to saistītos dokumentus. Apjomīgajos divos sējumos no 30-to gadu sākuma, bez dokumentiem oriģinālvalodā, bija iekļauti 250 apsveikumi Rēriha Paktam un Miera Karogam no visdažādākajām organizācijām, pazīstamākajiem cilvēkiem no visām pasaules valstīm, pat no Argentīnas un Jaunzēlandes, nerunājot pat par Vāciju un Franciju. Tiesa, Anglija atturējās, piedalījās tikai Īrija.

Pēc virknes neveiksmju 1937. gadā tika mēģināts apvienot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Rēriha Biedrību darbību.

Daudzi Lietuvas Rēriha biedrības biedri aktīvi iesaistās cīņā par Rēriha Paktu. Starp viņiem var atzīmēt mākslinieku Petrasu Tarabildu. Ārlietu ministrs Stasis Lazoraitis pilnībā ir vienisprātis par Rēriha Paktu. Tiek veikti visdažādākie pasākumi, iznāk grāmata par Paktu lietuviešu valodā.

Igaunijā saprata Rēriha Pakta nozīmi. Pie tam, palīdzība atnāca no negaidītas puses – no Igaunijas prezidenta Konstantīna Pjatsa brāļa, kultūras un mākslas lietu viceministra Vladimira Pjatsa. Viņš izveidoja Rēriha Pakta Komiteju, un pateicoties tai, atbalstu Paktam varēja izteikt lielākā daļa pazīstamāko, labāko Igaunijas mākslinieku.

1937. gada pavasarī, pēc Latvijas Rēriha biedrības iniciatīvas, tika nolemts mēģināt apvienot visu triju Baltijas Rēriha organizāciju centienus. Aprīlī tika savākti paraksti no pazīstamākajiem Latvijas kultūras darbiniekiem (attiecīgo dokumentu fotokopijas skatīt zemāk), kā arī Lietuvas un Igaunijas. Rīgā ievāca 80 parakstus. Rihards Rudzītis raksta dienasgrāmatā: „Mākslinieki un rakstnieki, visi paraksta Paktu, patiesi pieiet šai idejai” (18.04.37).

Kopējais Memorands ar parakstiem tika iesniegts izskatīšanai Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē Kauņā 1937. gadā. Memorands tika noraidīts no Latvijas un Igaunijas puses un pieņemts tikai no Lietuvas, bet liels darbs jau bija tas vien, ka tas tika iekļauts dienas kārtībā un izdiskutēts. Nikolajs Rērihs 1937. gada 4. maijā raksta: „Jums izdevās veikt lielu soli, piesaistot sabiedrības viedokli. Galu galā, pilnīgi nav svarīgi, pa kādām valdības peripetijām vizināsies Pakts. Galvenais, sabiedrības domai tas jāpieņem un jāapzinās kultūras dārgumu aizsargāšanas nozīmīgums. Tāda sabiedrības viedokļa un domas piesaistīšana kalpos Biedrības attīstībai vispār. No vairāk vai mazāk slēgtas jums izdevās iziet uz plašu sabiedrisko arēnu”.

Un Rudzītis to jau pats bija sapratis. 17. aprīlī viņš atzīmē savā dienasgrāmatā: „Ja Baltijas valstu konferencē Memorands negūs panākumus, tomēr gaiss ir sakarsēts, tagad visi kultūras pārstāvji zina, ka pasaulē eksistē tāds Rērihs, kurš stāv un cīnās par kultūru”.

Tāpat 1937. gada oktobrī Baltijas valstu Rēriha biedrību konferencē tika nolasīti referāti par Rēriha Paktu. Vēlāk uzstāšanās par šo tēmu iegāja kā tradīcija gan mūsu Biedrībā, gan arī visās Baltijas Rēriha biedrībās. Piemēram, 1999. gadā, kad tika atzīmēts Nikolaja Rēriha 125-tās jubilejas gads, vienlaikus tika atzīmēta arī Rēriha Pakta jubileja. 16. aprīlī Valsts Mākslas muzejā tika sarīkota preses konference augstākajā diplomātiskajā līmenī, kurā piedalījās vēstnieki, ministri, Latvijas UNESKO biroja pārstāve Dace Neiburga un UNESKO pārstāvis no Amerikas Savienotajām Valstīm. Runas nolasīja ne tikai muzeja direktors un mūsu Biedrības biedrs Jānis Ziemelis, bet arī bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, toreiz vēl Latvijas institūta direktore. Pie Muzeja ieejas plīvoja lieli Miera Karogi. Karogs plīvoja visā pilsētā vesela mēneša garumā: virs Nacionālās bibliotēkas, Klasiskās ģimnāzijas, Mazās Ģildes. Šim datumam piesaistīja arī kādas Rīgas ielas pārdēvēšana par Nikolaja Rēriha ielu. Tā ir izvietota pilsētas centrā, vēstniecību rajonā, un viens tās gals iziet uz Elizabetes ielas namu, kur kādreiz atradās Biedrība.

Pēc Rēriha projekta virs visiem aizsargājamiem objektiem ir jābūt paceltam Miera Karogam. Bet, par nožēlu, 1954. gadā, kad tika pieņemta Hāgas Konvencija (kultūras pieminekļu aizsardzībai kara laikā), tika izvēlēta cita aizsardzības zīme - vairoga veida, sadalīta pa diagonāli zilos un baltos trijstūros un rombā. Zīme, kas pieņemta Konvencijā, netiek lietota kā karogs. Taču pati Hāgas Konvencija balstās uz Rēriha Pakta pamatnostādnēm, tāpēc tas ir netaisnīgi viņa principus sagrozīt.

Miera Karogam Rērihs izvēlējās senu vispārpazīstamu zīmi, kuru viņš satapa gan uz svētajiem akmeņiem plašajās Mongolijas stepēs, gan senās Eiropas baznīcās – trīs apļi, pieskārušies viens otram, veidojot trijstūri, evolūcijas zīmi. Tos apjož mūžības aplis.

Trīs saskārušies apļi – laiku vienotība, vienība: pagātnes, tagadnes un nākotnes. „Pagātne un nākotne ne tikai neizslēdz viena otru, – saka N.Rērihs, – bet tieši pretēji, savstarpēji nostiprina. … Nākotne savā bezrobežībā spārno un iedvesmo. Un vispār, vai tad var nemīlēt nākotni? Vai tad pagātne nav brīnišķīgi vārti uz nākotnes sasniegumiem?” Bet tie ir arī trīs nedalāmas kultūras sastāvdaļas – zinātne, māksla un to dvēsele – filozofija-ētika vai reliģija. Uz baltā miera fona zīme attēlota aveņu jeb rubīna krāsā – līdzjūtības un drošsirdības krāsā, Austrumos tās ir Sirds krāsas.

„Mums Miera Karogs ir vajadzīgs ne tikai kara laikā, bet, varbūt, vēl vairāk nepieciešams ikdienā, kad bez lielgabalu trokšņiem tiek izdarītas tādas pašas nelabojamas kļūdas pret kultūru”.

 

Gunta Rudzīte

(LATVIJAS RĒRIHA BIEDRĪBAS GODA PREZIDENTE)

 

 

Dokumentu kopijas

 

     Atbalstu Rēriha Miera Paktam, parakstot 1937. gada memorandu, izteica daudzi no labākajiem tā laika inteliģences pārstāvjiem: Aspazija (Elza Rozenberga), Alberts Prande, Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe, Jānis Mediņš, Eduards Smiļģis, Jānis Zālītis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akurāters, Vilis Plūdonis, Pauls Stradiņš, Lūdolfs Liberts, Jānis Rapa, Zenta Mauriņa, Vilhelms Purvītis, bijušais valsts prezidents Gustavs Zemgalis un citi. (memoranda parakstu kopijas sk. zemāk).

 

 

Memoranda teksts

 

 

Kultūras darbinieku paraksti, kuri atbalstīja Rēriha Miera Paktu

 

 

Parakstītāju saraksts

 

info@latvijasrerihabiedriba.lv