Rēriha Pakts un Miera Karogs: vēsture, laikmetīgums, perspektīvas

RĒRIHA PAKTS UN MIERA KAROGS:

VĒSTURE, LAIKMETĪGUMS, PERSPEKTĪVAS

Rēriha pakts- līgums par mākslas un vēstures iestādījumu aizsargāšanu ir pirmā starptautiskā vienošanās par kultūras vērtību saglabāšanu kā kara laikā, tā arī miera laikā. Jau 1904.gadā dižais krievu gleznotājs, pasaulslavenais zinātnieks, akadēmiķis N.Rērihs Krievu arhitektūras biedrības sēdē izvirza jautājumu par kultūrvēsturisko pieminekļu aizsardzību, un 1905.gadā ziņojumā, kas sagatavots imperatoram Nikolajam II. un lielkņazam Nikolajam (Nikolajevičam), atkal pievēršas šai problēmai. Kaut arī ziņojums tika uztverts ar lielu interesi, zināmi vēsturiskie notikumi iztraucēja Krievijas valdībai īstenot kultūras aizsardzības idejas.

No jauna pie šīs problēmas N.Rērihs atgriežas 1929.gadā, pēc Centrālāzijas ekspedīcijas. Viņa uzdevumā starptautiskie juristi dr.G.Škļavers un prof.Ž.La Pradels izstrādāja Pakta projektu saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām, ar nolūku "veicināt nāciju morālo labklājību". N.Rērihs uzskatīja, ka kultūra - tas ir pamats, kas var apvienot cilvēci, audzināt to, ietekmēt visu pasaules vēstures gaitu.

Pakta projekts tika publicēts amerikāņu un eiropiešu presē un jau piesaistīja ievērojamu zinātnes un mākslas darbinieku, valsts vadītāju, kā arī pasaules sabiedrības lielu ievērību. Paktu atbalstot, uzstājās A.Einšteins, T.Manns, R.Tagore, H.Vellss, Beļģijas karalis Alberts, Dienvidslāvijas karalis Aleksandrs, Čehoslovākijas prezidents T.Masariks, Latvijas prezidents A.Kviesis, kā arī militārie darbinieki. Ievērojamais beļģu dzejnieks un dramaturgs Moriss Māterlinks aicināja visus, kuriem cilvēces nākotne nav vienaldzīga: "Pulcināsim visus morālos spēkus ap šo cildeno kustību."

Lai izplatītu Pakta ieceres, tika dibinātas piecas Komitejas - Francijā un Beļģijā (1930.), Indijā un divas ASV (1929.). 1930.gadā Nāciju Līgas muzeju lietu Komiteja piekrita Pakta projektam. Hāgas Starptautiskā taisnīguma tribunāla priekšsēdētājs Kamills Tulpinks 1931.gadā Beļģijā dibina Rēriha Pakta Starptautisko savienību ar centru Brigē - vēsturisko pieminekļu pilsētā.

1931.gadā un 1932.gadā (Brigē) un 1933.gadā (Vašingtonā) notika Rēriha Pakta un Miera Karoga konferences. Vašingtonas konference, kurā piedalījās 36 valstu diplomātiskie pārstāvji, ierosināja savu valstu valdībām parakstīt Rēriha Paktu. 1933.gada 16.decembrī amerikāņu valstu Septītajā starptautiskajā konferencē Montevideo tika pieņemta rezolūcija, kura ieteica amerikāņu valstu valdībām parakstīt Paktu. 1935.gada 15.aprīlī Vašingtonā Baltajā namā ASV un divdesmit valstis no Centrālās un Dienvidamerikas parakstīja Rēriha Paktu. ASV prezidents F.D.Rūzvelts svinīgā ceremonijā sacīja: "Visām pasaules valstīm ierosinot parakstīt šo Paktu, mēs tiecamies pēc tā, lai tā vispasaules atzīšana taptu par mūsdienu civilizācijas saglabāšanas ikdienišķo principu. Šim līgumam ir dziļāka nozīme nekā paša dokumenta tekstam".

Pēc Otrā pasaules kara un neatkarības iegūšanas, 1948.gadā Indija pēc valsts prezidenta Džavaharlala Neru iniciatīvas, kurš personīgi pazina N.Rērihu, parakstīja Rēriha Paktu.

1950.gadā, ar nolūku Rēriha Pakta tālākai virzīšanai, Ņujorkas Pakta komiteja nosūtīja UNESCO ģenerāldirektoram Torrezam Bodē līguma kopiju ar visu kustības vēstures dokumentāciju, sākot ar 1930.gadu.

1954.gada 14.maijā konferencē, kuru sasauca UNESCO, tika pieņemti Hāgas konvencija un Protokols par kultūras vērtību aizsardzību bruņotā konflikta gadījumā, kuri daļēji ietvēra Rēriha Pakta nolikumus, bet 1999.gada 26.martā - 1954.gada Hāgas konvencijas Otrais protokols, ar nolūku paaugstināt tās efektivitāti.

Tāda īsumā ir Rēriha Pakta vēsture.

Tagad mēģināsim atbildēt uz diviem jautājumiem:

1. Kāpēc Eiropa pagājušā gadsimta 30-jos gados nepieņēma Rēriha Paktu?

2. Kāpēc jāatgriežas pie N.Rēriha iecerēm?

Eiropas valstis neparakstīja Paktu divu iemeslu dēļ - starptautiskās nozīmes apstākļu un amerikāņu darbinieku nodevības dēļ.

1933.gadā Vācijā pie varas nāca nacionāli sociālistiskā partija, Spānijā, Itālijā, Rumānijā, Bulgārijā un Ungārijā nodibinājās fašistiskais režīms. Gatavojoties jaunajai pasaules pārdalīšanai, lielajam karam, Vācija un Anglija atklāti nevēlējās pieņemt Miera Paktu un izdarīja spiedienu uz nelielajām valstīm, konkrēti, uz Baltijas valstīm. Faktiski tā laika Eiropā loloja Kultūras iznicināšanas plānus. PSRS tēlojot cīņu ar "pagātnes paliekām", tika uzspridzināti ievērojamākie arhitektūras pieminekļi - senie dievnami, klosteri, labāko muzeju kolekcijas tika pārdotas ārzemēm.

Kā arī, diemžēl jāatzīmē, ka Pakta Starptautiskās komitejas priekšsēdētājs, Ņujorkas Rēriha Muzeja direktors Luīss Horšs un ASV viceprezidents Henrijs Volless, kuru par Pakta protektoru iecēla F.D.Rūzvelts, nesaprata N.Rēriha lielās ieceres un nodeva viņu. Šā iemesla dēļ dokumentā, kuru parakstīja Vašingtonā, iekļuva ne visas N.Rēriha ieceres, pazuda pants, kurš regulē Pakta darbības mehānismu, un tādā veidā Pakts tika deformēts.

Atgriezties pie N.Rēriha iecerēm nepieciešams, pirmām kārtām, tādēļ, ka 1954.gada Hāgas konvencija nekādā veidā nevar aizstāt Rēriha Paktu. Pirmkārt, tajā tiek runāts tikai par to kultūras vērtību aizsardzību, kurām ir liela nozīme katras tautas kultūras mantojumā, tajā laikā kad Rēriha Pakts sargā jebkuru kultūras vai izglītības iestādījumu, vai tā būtu skola, vai lauku bibliotēka. Otrkārt, Konvencijā netika iekļauta Pakta noteicošā iecere - cilvēces kultūras īpašuma absolūtā aizsardzība. Saskaņā ar Konvencijas Otro protokolu, pavēli par uzbrukumu kultūras objektam tā saucamās militārās nepieciešamības gadījumā var dot bataljona komandieris, tajā laikā kad Pakts nepieļauj to pat pēc virspavēlnieka pavēles.

Kā arī Hāgas konvencija aizstāja Miera Karogu (trīs purpura apļi ietverti purpura gredzenā uz balta fona), ko N.Rērihs ierosināja aizsargājamo objektu apzīmēšanai, ar zili-baltu vairogu, ko piedāvāja poļu delegācija. Bet kultūra ir varena ar pēctecību, tradīciju, un ir milzīga kļūda - nomainīt Karoga pasaulslaveno simbolu pret nezināmas izcelsmes vairogu. Rakstā "Miera Karogs" N.Rērihs rakstīja:

"Aicina apkopot ziņas, kur sastopama mūsu Miera Karoga zīme. Trīsvienības zīme izrādījās izplatīta pa visu pasauli. Tagad to skaidro dažādi. Vieni saka, ka tā ir - pagātne, tagadne un nākotne, kas apvienoti Mūžības gredzenā. Citiem ir tuvāks skaidrojums, ka tā ir reliģija, zinātne un māksla Kultūras gredzenā. Droši vien, ka arī senatnē daudziem līdzīgiem attēlojumiem arī bija visdažādākie skaidrojumi, bet pēc šī daudzveidīgā traktējuma visā pasaulē zīme nostiprinājās kā tāda.

Čintamani - Indijas vissenākais priekšstats par pasaules laimi - ietverts šajā zīmē. Ķīnā Debesu Templī jūs atradīsiet to pašu attēlu. Tibetas "Trīs dārgumi" vēsta par to pašu. Slavenā Memlinga gleznā uz Kristus krūtīm arī ir skaidri redzama šī zīme. Tā ir arī Strasburgas Madonnas attēlā. Tā pati zīme - uz krustnešu vairogiem un uz templiešu ģerboņiem. Gurda, slavenie kaukāziešu asmeņi, nes šo pašu zīmi. Vai tad to nemanām arī filozofijas simbolos? Tā ir arī Geser-hana un Rigden-Džapo attēlos. Tā ir arī uz Tamerlana Tamgas. Tā bija arī uz Pāvesta ģerboņa. To var ieraudzīt arī uz senām spāņu gleznām un Ticiāna gleznā. Tā ir arī uz senlaicīgās Sv.Nikolaja ikonas Barā. Tā pati zīme ir uz Svētā Sergija senlaicīgā attēla. Tā ir arī Sv.Trīsvienības attēlos. Tā ir arī Samarkandas ģerbonī. Zīme ir gan Etiopijā, gan koptu senlietās. Tā ir arī uz Mongolijas klintīm. Tā ir tibetiešu gredzenos. Himalaju kalnu pārejās laimes Zirgs nes to pašu zīmi, kas mirdz liesmās. Tā ir arī uz Lahulas krūšu fibulām, Ladakā un visās Himalaju kalnienēs. Tā ir arī uz budistu karogiem. Sekojot dziļi neolītā, šo zīmi mēs atrodam arī podnieku ornamentos.

Lūk, tāpēc visu apvienojošam Karogam tika izmeklēta zīme, kura izgājusi cauri daudziem gadsimtiem - proti, cauri gadu tūkstošiem. Pie kam, zīme visur tika lietota nevis kā ornamentāls rotājums, bet gan ar īpašu nozīmi. Ja savāktu vienkopus visus šīs zīmes nospiedumus, tad, iespējams, starp cilvēku simboliem tā būtu visizplatītākā un vissenākā zīme".

Milzīgi kultūras pieminekļu postījumi Dienvidslāvijā, Afganistānā un Irākā liecina par pasaules savienības nespēju mūsdienās aizsargāt kultūru. Šajā sfērā starptautisko tiesību sistēma ir neefektīva.

Aiz Rēriha Pakta stāv tā iniciatora - dižā mākslinieka un zinātnieka vārds, kura daiļrade, domas un dzīve bija veltīti kalpošanai cilvēcei. Rēriha Pakts ne tikai nav novecojis, bet ir pat apsteidzis laiku. Pienācis laiks pilnībā īstenot Nikolaja Rēriha dižo ieceri, ko pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados atbalstīja visa kultūras sabiedrība.

Marija Skačkova