NIKOLAJA UN SVJATOSLAVA RĒRIHU GLEZNAS

LATVIJAS NACIONĀLAJĀ MĀKSLAS MUZEJĀ

 

 

 

       Nikolaja Rēriha (1874 – 1947) gleznas Latvijā atrodas kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.

 

       1937. gada 10. oktobrī tiek atvērts oficiāls Rēriha muzejs pie Latvijas Rēriha biedrības. Tam nolūkam no Nagaras (Indija) tika atsūtītas Nikolaja Rēriha un Svjatoslava Rēriha gleznas (līdz trīsdesmito gadu beigām muzeja kolekcijā ietilpa 45 N.Rēriha un 10 S.Rēriha gleznas). 1940. gada augustā, padomju karaspēkam ielaužoties Latvijā, varas to likvidēja līdz ar Rēriha biedrību, gleznas tika nodotas Rīgas pilsētas mākslas muzejam. 1941. gada jūnijā Latviju okupēja vācu karaspēki, un gadu vēlāk N.Rēriha gleznas tika izņemtas no muzeja, lai izgreznotu kara komisariātus. To uzzinot, Biedrības biedri vērsās pie N.Rēriha, kurš atsūtīja notāra apstiprinātu telegrammu, ka gleznas ir viņa īpašums. Aprīlī-oktobrī 1943. gadā 46 saglabājušās gleznas tika atgrieztas Biedrībai un izvietotas Mildas Līces mājā. Vācu okupācijas laikā 8 gleznas pazuda bez vēsts, vēlāk viena no tām pēc 2000. gada atradās Maskavā. Atgriežoties padomju varai, 1948. gadā sākās Biedrības biedru aresti (tika represēti vairāk kā 40 cilvēku), gleznas tika konfiscētas un 1950. gadā nodotas Valsts muzejam. Sešus gadus gleznas atradās muzeja krātuvē, bet 1956. gada 5. novembrī, gadu pirms Rēriha vecākā dēla Jurija Rēriha atgriešanās dzimtenē, krievu mākslas nodaļā tika izstādītas 11 Nikolaja Rēriha gleznas, to skaitā "Bramaputra", "Kuluta", "Tibetas Cietoksnis" un viena Svjatoslava Rēriha glezna. 1957. gada 25. janvārī Rihardam Rudzītim tika atgriezta 1938. gadā Nikolaja Rēriha dāvinātā glezna "Himalaji. Rīts". Pašreiz gleznas atrodas pastāvīgā ekspozīcijā Ārzemju mākslas muzejā "Rīgas Birža", Doma laikumā 6, kur tās priecē daudzus apmeklētājus. 1999. gadā izdevniecībā "Uguns" klajā nāca albums "Nikolajs Rērihs. Gleznas Valsts Mākslas muzeja kolekcijā (pielikumā Svjatoslava Rēriha gleznas)", savukārt 2011. gadā izdevniecībā "Sirds gaisma" tika izdots albums "Nikolaja Rēriha gleznas Latvijā".

 

* * *

 

       "Mākslai jāierosina viss labais cilvēka apziņā, jārada garīguma vibrācijas, jāiededz nesavtības ugunis, jātīrskaņo harmonijā cilvēka tikumiski garīgā seja, šķīstot to no visa netīrā un stihiskā. Tai jāatmodina cilvēkā Dievs, ne dzīvnieks. ...
       Mākslas uzdevums – būt ar uzskatāmiem daiļā tēliem un idejām cilvēka dzīves skolotājai, vadīt saulveidīgi dzīvi, padarīt cēlāku apziņu un visas īpašības cilvēkā, iedvest varoņsparu dzīves celtniecībā, – cita uzdevuma tai nav un nevar būt. Proti, – kalpot cilvēces augšupejai. ...
       Tāpēc nepieciešams, lai katrs mākslinieks būtu ar lielu gara inteliģences amplitūdu, būtu ētiski cēls kā cilvēks un patiess pravietis visā savā dzīvē un darbos, lai viņš ar sava talanta Sezama atslēgu spētu vairot šīs pasaules Gaismu. ...
       To pašu mākslas dailes augsto misiju cilvēces miljonu siržu labskaņošanā un sadraudzēšanā arvien apliecinājis Nikolajs Rērihs, kura paša māksla, ar savu subtili cēlo raksturu, runā uz skaistākām neskartākām stīgām skatītāja sirdī. Viņš pravietiski ticējis, ka māksla patiesi apvienos cilvēci, nesīs mieru un brālību Zemes virsū, jo katrs jau savā dziļākajā būtībā jūt dailes patiesību, kas atstaro kā harmonija un mīlestība".

Rihards Rudzītis

 

 

       Nikolaju Rērihu vienmēr interesējusi cilvēces attīstības vēsture, tās mirdzošās personības, par kurām bieži stāsta, patiesāk par oficiālajiem rakstiem, leģendas. It īpaši tas attiecas uz Austrumiem. Sevišķi tuvs Rēriham kā Garа Vadoņa tēls – Jēzus Kristus. Viena no viņa jaukākajām, daiļākajām gleznām „Ceļš”, kas līdzās Santanas dzīves upei rāda šauro pīto kalnu ceļu, kas jāiet ikvienam un ko ieņēmis pats Jēzus Kristus.

 

 

       Ilgus savus dzīves gadus (1928 – 1947) Nikolajs Rērihs ar ģimeni nodzīvo Himalajos Kulu ielejā. Tāpēc daudzas viņa gleznas attēlo apkārtējos kalnus, ziedošo ieleju, tās cilvēkus, leģendas. „Kuluta” – tā sauca senu kultūras valsti, kas atradās kādreiz šai vietā. Guntai Rudzītei šī glezna mīļa jau kopš bērnības, kad viņa sešu gadu vecumā apmeklēja svētdienā Biedrības bērnu rītus.

 

 

       Nozīmīgu vietu Rēriha daiļradē ieņem Sieviete — māte, sargātāja un iedvesmotāja. Nelielā skice „Madonna Laboris” vēsta par mīlestības pilnu sievietes sirdi, kas spēj piedot, pārvarot visus šķēršļus un aizspriedumus. Tās sižets ņemts no kristīgās leģendas par Dievmāti, kuru Rērihs citē grāmatā „Gaismas valsts”:
       „Pagalam satraucies Pēteris, Paradīzes atslēgu glabātājs, vēstīja Tam Kungam: "Sargāju vārtus visu dienu, nevienu iekšā nelaižu, bet ik rītu jauni ļaudis Paradīzē klāt."... Izgāja abi naktī raudzīties un redz: Visusvētā Dievmāte mūriem pāri nolaidusi savu sniegbalto šķidrautu un ved augšup pa to kaut kādas dvēseles. Pēteris saskaitās un gribēja iejaukties, bet Tas Kungs čukstēja: "Cst! Netraucē!””

 

 

       „Om mani padme hum”. – O, Dārgums, apslēptais lotosā, - skandē tibetiešu mūki, izrunājot mantru Om-Aum-Amen. Šī skaņu kopa sasaista Zemi ar Kosmosu. Un taisni lotosa zieds ar saknēm balstās zemē – materiālajā pasaulē, stiebrs tiecas cauri mūžam plūstošo jūtu upei un zieds sniedzas pretim Saulei – domu un Ugunīgajai pasaulei.

       Šis sveiciens – laba vēlējums bieži sastopams iecirsts akmeņos Himalaju kalnu pārejās, vientuļajās ceļmalās. Kā vienmēr uzticīgs sev, N.Rērihs debesīm virs vientuļā klostera liek uzziedēt lotosa bāli sārti-violeto ziedu gammā.

 

 

       Ko dara indiešu zemnieks, atpūšoties ēnā? - "Es lūdzos par pasauli." Kāpēc reizēm cilvēks visu mūžu pavada kalnu vientulībā? - "Es lūdzos par pasauli."

       Gleznā attēlots vienkāršs savas zemes dēls, puskails, tāds, kāds viņš ir, parastajā lotosa pozā, kas tik ērta ilgai sēdēšanai. Viņš lūdzas. Viņa ķermenis un sirds kvēle atkausējusi sniegu lotosa veidā. - Tātad arī viņa lūgšana ir par visu pasauli un aiztraucas Kosmosā. Kalnu gāles kļuvušas caurspīdīgi dzidri zilas. - Zils tā ir arī mentāla, domu pasaules krāsa.

 

 

       Viena no ekspozīcijas skaistākajām gleznām ir Nikolaja Rēriha diptihs: Medības-Līdzcietība (1936). Līdzcietība ir Helēnas Rēriha kundzes mīļākā glezna un viņa to speciāli nosūtījusi Rīgas Rēriha muzejam un tā vadītājam dzejniekam Rihardam Rudzītim.

       Tibetiešu lama uztver mednieka bultu ar savu roku, tā glābjot stirniņas dzīvību. Šis temats ir populārs arī citu tautu folklorā. Gleznas debesis ieturētas maigos, bet ne mazāk vīrišķīgos zeltainos - violetos - rubīna toņos, kas ir tuvi pašas H.Rērihas sirds starojumam.

 

 

 

       Austrumu tautas zina par Budas Kausu.

       "Kauss pastāv, un tiek sūtīts pirms jaunas ēras iestāšanās tur, kur tiks nostiprināta Kalačakras Mācība. Par šo Kausu arī eksistē daudz leģendu. Viena no tām vēstī, ka šis Kauss vienmēr tiek atnests negaidīti un pa gaisu. Tā savulaik tas ticis atnests Valdonim Budam". ("Helēnas Rērihas vēstules", II. sējums)

 

 

       Centrālāzijas ekspedīcijas laikā Rērihi daudzas reizes gāja garām akmenī kaltiem Maitrejas tēliem - "nākamības Zīmei". Par vienu no šādiem tēliem N.Rērihs raksta:

       "Pie Maulbekas, uz paša ceļa, jūs būsiet izbrīnīti, ieraugot senu gigantisku Maitrejas tēlu. Jūs jūtat, ka ne tibetieša roka, bet, ticamāk, indusa roka budisma uzplaukuma laikā pūlējusies ap to. Fahiens, ķīniešu ceļotājs, savos pierakstos piemin šajā apvidū milzīgu Maitrejas tēlu. ...

Atnākošais Maitreja tiek attēlots ar nolaistām kājām - steidzamības simbols". (N.Rērihs - "Āzijas Sirds")

 

 

       Atcerēsimies mītu "Par Kalnu izcelšanos." Kad Radītājs bija nodarbināts ar cietzemes radīšanu, viņš vērsa uzmanību uz auglīgajiem līdzenumiem, kuri varēja dot cilvēkiem mierīgu maizes audzēšanu. Bet Pasaules Māte teica: "Taisnība, cilvēki atradīs līdzenumos gan maizi, gan tirdzniecību, bet kad zelts piesārņos līdzenumus, kurp tad dosies tīrās dvēseles lai spēcinātos? Vai nu viņiem ir jāsaņem spārnus, vai jādod tiem kalni, lai glābtos no zelta." Un Radītājs teica: "Par agru dot spārnus, viņi uz tiem nesīs nāvi un sagraušanu, bet dosim viņiem kalnus. Lai daži baidās no tiem, bet citiem tie būs glābiņš." Tā arī tiek iedalīti cilvēki - līdzenumu un kalnu cilvēkos.

 

 

       "Pārvarīgs ir Krievijas plašums", gribas teikt līdz ar Nikolaju Rērihu, iedziļinoties viņa gleznās par krievu tautas Skolotāju Radoņežas Sergiju (ap 1314/19 - 1392). Tas ir viens no N.Rēriha gleznu mīļākajiem tēliem. Rēriha "Svētā Sergija svētnīca" ar savu līniju cēlo vienkāršību, mirdzošā sniega tīrību, bezgaldziļajām zilajām debesīm stāsta arī par šī krievu tautas varoņgara tīro sirdi un domu dziļumu.

 

 

       Zaļi-zeltainie pakalni pavasara ziedos. Krišnas stabule liek griezties dejā pat smagnējos kalnu milžus un atplaukt tiem krāsu priekā.

 

 

       Bhagavans - Svētītais - tā indiešu tauta dēvēja savu skolotāju, filozofu Svami Ramakrišnu (1834-1884). Vēl savas dzīves laikā viņš kļuva tautā par leģendu. Savas dzīves viņam nebija, viņš dzīvoja citiem. Trīskāršā aura: balta-gaiši zaļa-dzeltena - kādu to attēlojis N.Rērihs, norāda uz viņa sasniegumiem. Ramakrišnas darbs - "Ramakrišnas vēstījums" - tik tuvs Rērihiem - labi pazīstams arī mums, līdz ar viņa skolnieka Vivekanandas darbiem.

 

 

       N.Rērihs stāsta darbā "Altajs-Himalaji" par Bramaputru, to pašu, kuras izteka svētajā Manasarosvara ezerā - Nagu ezerā. Šeit radusies gudrā Rigveda, te tuvu svētais Kailass, uz kurieni dodas svētceļnieki, kas izjūt, kāds ceļš šķērso šīs vietas.

       Klinšu un smilšu vidū, violetos un purpura toņos tek Bramaputra. Maijā viņa vēl samērā mierīga, bet izskalotie krasti rāda par cik palielinās upe jūnijā, kad kūstošiem sniegiem pievienojas arī lieti. Par Bramaputru, Bramas dēlu, saglabājies daudz teiksmu. Viņa sasaista Gangas svēto tecējumu ar Himalajiem "Tur radusies arī Ariavarta."

 

 

       Visskaidrāk zvaigznes var saskatīt naktī, atrodoties augstu kalnos.  Debess kristāla dzidrums un gaisa neparastums ļauj sajust vienotību ar mūžīgo Visumu, sajust to, kas šķiet sen jau zināms, bet ielejās tik bieži aizmirstas. Kalni mums palīdz pakāpties tuvāk zvaigznēm, tuvāk citām pasaulēm, jo cilvēces trokšņi neskar šos klinšainos cietokšņus.

 

 

 

info@latvijasrerihabiedriba.lv