LATVIJAS RĒRIHA BIEDRĪBAS IZDEVUMI

NO 1925. - 1940. GADAM

Nikolajs Rērihs (1874-1947) – ievērojams krievu mākslinieks, zinātnieks, rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. Viņa personības, humānistisko ideju un darbības ietekmē 20. gs. 20. un 30. gados daudzās pasaules valstīs radās Rēriha biedrības, kas apvienoja daļu progresīvās inteliģences kultūras un ētikas problēmu risināšanai.

Mūsdienās, šai smagajā, sarežģītajā laikā, N.Rēriha ideju nozīmība aizvien pieaug. Plaši pazīstams Rēriha Miera Pakts kultūras vērtību aizsargāšanai, Rēriha mākslas skolu pieredze, viņa uzskati par cilvēces aizvēsturi un tautu migrāciju, par ekoloģiskās katastrofas iespējām u.c. Joprojām aktuāli ir N.Rēriha apraksti un dzeja. Daudzu zemju muzejos svētceļniekus piesaista ap 7000 viņa gleznu. Pasauli pārstaigājusi Nikolaja Rēriha un Helēnas Rērihas (1879-1955) ilgus gadus apkopotā, praksē pārbaudītā Austrumu filozofijas un morāles mācība Dzīvā Ētika jeb Uguns Mācība (Agni Joga).

Latvijas Rēriha biedrība bija viena no pirmajām, kas līdz ar Rēriha biedrību izdevniecībām ASV (Ņujorkā), Francijā (Parīzē), Bulgārijā (Sofijā) un citur aktīvi iesaistījās izdevējdarbībā. Īsā laika posmā tās apgādā iznāca ap 50 grāmatu, divi albumi, katalogs, periodisks izdevums, virkne reprodukciju un 35 atklātnes.

Šīs izdevējdarbības aizsācējs bija rīdzinieks Vladimirs Šibājevs (1898-1975). Pēc komercskolas beigšanas, praktizējoties Londonā, viņš 1920. gada maijā N.Rēriha gleznu izstādē iepazinās ar mākslinieku, vēlāk kļuva par viņa sekretāru. 1924./1925. gada ziemu V.Šibājevs pavadīja kopā ar Rērihu ģimeni Indijā, Himalaju priekškalnē Dardžilingā. „„Talai-Pho-Brang” [mājas nosaukums. - G.R.], – viņš vēlāk rakstīja, – Nikolajs Konstantinovičs nodiktēja man virkni aprakstu no savas grāmatas „Svētības ceļi”; šo manuskriptu es paņēmu līdzi uz Rīgu, kur grāmata arī tika iespiesta. Vērtīgas, ļoti vērtīgas bija šīs dienas Dardžilingā”.

1925. gada maijā Rērihi devās ilgstošā ekspedīcijā uz Centrālo Āziju, bet V.Šibājevs atgriezās Rīgā, kur noorganizēja Rēriha starptautiskās grāmatu tirdzniecības firmas „World Service” (ASV) un izdevniecības „Alatas” filiāli (Jēkaba ielā 16, pēc tam Lielajā, Pils ielā 1.). Kopuzņēmumā piedalījās Rēriha biedrības Ņujorkā un Parīzē, kā arī krievu inteliģentu pulciņš Harbinā (Ķīnā). Acīmredzot N.Rērihs bija iecerējis visu biedrību sadarbību dažādās kultūras nozarēs.

Grāmata „Пути Благословения” (New York; Paris; Riga; Harbin. „Alatas”.) iznāca 1925. gadā, taču, kā vairumam N.Rēriha darbu izdevumu, tās titullapā uzrādīts nevis izdošanas, bet gan sarakstīšanas gads (1924). Vāks un titullapa veidota pēc paša N.Rēriha zīmējumiem. Krājumā ievietoti jau Karēlijā tapušie darbi: stāsts „Неотпитая Чаша” (1916) un garāks autobiogrāfiska rakstura stāsts „Пламя” (1918), kā arī desmit aprakstu, kas radušies 1920-1924. gadu ceļojumos uz Ameriku, Indiju, Tibetu. Daļa no tiem jau bija publicēta angļu valodā izdotajā grāmatā „Adamant” (New York: Corona Mundi, 1923). Firmas veikala plauktos Rīgā atradās arī citās „Alatas” filiālēs krievu valodā izdotās grāmatas: A.Remizova „Звенигород окликанный (Николины притчи)” (1924, veltīta N.Rēriham), vēstuļu krājuma „Чаша востока” 1. daļa „Письма Махатм” (1925), ko no angļu valodas tulkojusi sastādītāja Helēna Rēriha (zem pseidonīma Iskandera Hanuma), vairāki Georga Grebenščikova darbi. Gan grāmatu „Adamant”, gan vēl virkni citu, kā liecina reklāmas pielikumi, N.Rērihs bija gribējis izdot ar „Alatas” zīmi, taču, biedrību darbībai vēršoties plašumā, tās nodibināja katra savu izdevniecību, kopuzņēmums beidza pastāvēt. „Пути Благословения” tā arī palika vienīgā Rīgā izdotā „Alatas” grāmata.

Pēc ekspedīcijas 1928. gada maijā Rērihi apmetās Indijas ziemeļos Pendžabā – Kulu ielejas apdzīvotā vietā Naggarā (Naggara), lai izveidotu tur Himalaju zinātniskās pētniecības institūtu „Urusvati”, un uzaicināja V.Šibājevu pie sevis.

Šai laikā Rīgā jau bija izveidojies patstāvīgs Rēriha draugu pulciņš, par tā dvēseli kļuvis ārsts homeopāts Fēlikss Lūkins (1875-1934). Pulciņa biedri studēja teozofu literatūru un Rērihu sakopotās Austrumu filozofijas – Dzīvās Ētikas grāmatas, ko bija izdevusi Francijas Rēriha biedrība Parīzē: „Листы Сада Мории” (1. daļa [1924], 2. daļa [1925]), „Агни Йога” [sar.1929], „Беспредельность” (1., 2. daļas [sar. 1930]), „Иерархия” [sar. 1931], „Сердце” [sar. 1932], „Мир Огненный” (1. daļa [sar. 1933]). Arī Latvijas Rēriha biedrība uzsāka plašu izdevējdarbību, gadu gaitā laida klajā gan pārējās Dzīvās Ētikas mācības grāmatas, gan vairāku iepriekšminēto darbu atkārtotus izdevumus.

Pirmā izdotā Dzīvās Ētikas grāmata "Листы Сада Мории", 1. daļa, Parīzē.

F.Lūkina vadības laikā, galvenokārt par viņa līdzekļiem, Rēriha biedrība Latvijā izdeva šādas grāmatas: ,,Morijas Dārza Lapas” 1. daļa (1929), Ž.Sent-Ileras (H.Rērihas) „Austrumu Kriptogrammas” (1931), N.Rēriha „Женщинам” (1931), N.Rēriha ,,Sievietēm" (1931), Žana Divernuā (Esteres Lihtmanes) „Рерих (Фрагменты биографии)” (1932), F.Lūkina „Jaunā Laikmeta sievietes uzdevumi” (1933). Lielākā daļa šo grāmatu iespiesta E.Pīpiņa un J.Upmaņa spiestuvē, Latvju kultūras spiestuvē vai Pirmās tipogrāfijas kooperatīvā. Biedrības izdevumu apdarei raksturīga cildena vienkāršība.

Fēliks Lūkins "Jaunā Laikmeta sievietes uzdevumi", izd. 1933. g., Rīgā.

Filozofijas darbu tulkošanai 1929. gadā tika pieaicināts Austrumu kultūras un tradīciju pazinējs dzejnieks Rihards Rudzītis (1898-1960). Tulkošanā bija iesaistījušies arī Jānis Zaļkalns (1892-1945), Kārlis Stūre (1877-1961), Katrīna Draudziņa (1882-1969) un angļu institūtu beigusī Meta Pormale (1897-1993).

1933. gada 8. augustā R.Rudzītis dienasgrāmatā rakstījis: „Man daudz darba priekšā. Vairāki uzdevumi no V.Šibājeva, no Indijas, sakarā ar biedrību. Nav vaļas pat vēstuli uzrakstīt. Korektūru kalni nemazinās. Zaļkalns aizbraucis uz laukiem, ar viņu bieži apspriedos, viņš lasīja pēc manis korektūru. Arī Draudziņa dzīvo Ogrē. Cik jēdzienu nav bijis jāizstrādā. Cik vārdu jāizveido labākā izteiksmē un formā. Patlaban kā beidzu tulkot Agni Jogu”.

Latvijas Rēriha biedrības grāmatu izdošanu pēc Fēliksa Lūkina nāves finansēja viņa dēls ārsts Haralds Lūkins (1906-1991), apavu tirgotājs lietuvietis Kliments Voičulēns, būvuzņēmējs Jānis Misiņš. 1933. gadā, pēc arhīva ziņām (Latvijas Vēsturiskais Arhīvs, 1747 fonds, 1 apr., 455. l. 15. lp.), jau bija radīts izdevniecības fonds, ko veidoja galvenokārt no ziedojumiem un pārdotajām grāmatām iegūtie līdzekļi. Biedrībai bija savs grāmatu veikals un bibliotēka Ģertrūdes ielā. Taču liela daļa izdevumu tika izdāvāti ārzemju biedrībām, kultūras darbiniekiem un bibliotēkām Latvijā, Kultūras fondam – izdalīšanai lauku bibliotēkām.

Pasaules ekonomiskā krīze 1929-1932. gadā skāra arī Rēriha biedrību izdevniecības. N.Rērihs atbildes vēstulē Parīzes biedrības vadītājam Georgam Šklaveram 1931. gada 12. martā norādījis: „Jūs rakstāt par krīzi dažādās zemēs, izņemot Rīgas biedrību. Tā nav finansiāla krīze, bet gan apdzisušu siržu krīze. Kultūras formulas rodas nevis greznās istabās, bet namu bēniņos. Patiesi, kvēlojošām sirdīm, tiem, kas deg par kultūru, vajadzīga nevis nauda, bet nepārtraukta garīga pilnveidošanās. Patiesi, arī nauda atnāk kā pieaugošās svētās uguns sekas. Mūsu Rīgas nodaļā doktors Lūkins nebūt nav bagātnieks. Viņš strādā, rokas nenolaidis, bet viņam piemīt atdevība un degoša sirds, un šīs īpašības radīs sekmes darbā. Šī svētā uguns dod viņam spēkus pārvarēt visus šķēršļus”.

Ap 1932. gadu Latvijas Rēriha biedrības darbu izdošanu pārņēma R.Rudzītis. Viņš to turpināja arī pēc F.Lūkina pāragrās aiziešanas 1934. gada 28. martā, kad par biedrības vadītāju uz diviem gadiem kļuva Kārlis Stūre. 1936. gada maijā biedrības priekšgalā stājās R.Rudzītis. Lieti noderēja viņa rakstnieka, tulkotāja un savu darbu izdevēja pieredze. Kā izdevēju R.Rudzīti labi raksturo ieraksti dienasgrāmatā. 1933. gada 21. decembrī: „Pēdējās dienās darbojos Daktera grāmatu („Jaunā Laikmeta sievietes uzdevumi” 1933.) izdodot. Divās dienās to salika un iespieda, un rīt jau nāks klajā. Bet arī tur rūpes. Neprotu pieiet lietām mierīgi, visā par daudz ielieku sirdi”. 1933. gada 16. decembrī: „Piektdien beidzot dabūju atbildi „Altair” lietā. Rezolūcija: „Izdevniecība atļauta autora paša ražojumiem”. Noskaņojums tāds, ka pašreiz atļauju izdod tikai visai retiem. Un valsts ierēdņiem pavisam nē, jo tas esot „peļņas uzņēmums””.

Latvijas Rēriha biedrības pastāvēšanas laikā katra grāmata iznāca ar vislielākajām grūtībām. Formāli mainījās izdevniecību nosaukumi un izdevēji. Izdevniecības „Altair” nosaukums droši vien saistīts ar N.Rēriha dzejoļa rindām:

„Celies, draugs

…………………

Orions un Arkturs iemirdzējās.

Aiz Altaira tālu

jaunas zvaigžņu zīmes

spīd, un zvaigznāju

miglājs gaišs un caurspīdīgs.

…………………

Gaismojas austrumi. Mums laiks”.

(Tulkojums – G.R.)

1934. gada sākumā izdevniecības „Altair” apgādā nāca klajā grāmata, kuru sastādījusi Helēna Rēriha, par lielu, skaistu personību – krievu reliģisko domātāju Radoņežas Sergiju („Знамя преподобного Сергия Радонежского”, 1934.). Krājumā citu vidū atzīmējams H.Rērihas raksts, (parakstīts ar N.Jarovskas pseidonīmu). Jau 1933. gada 15. septembra vēstulē R.Rudzītim N.Rērihs uzsvēris nepieciešamību runāt par Svēto Sergiju – tas „atgādinās jaunām sirdīm par Lielo Vadoni, kas sava dižā gara mirdzumā un nenogurstošā audzinošā un radošā celtniecībā apvienoja tautas”.

Glītā ietērpā – ar baltu kartona vāku un aveņkrāsas stilizētiem senslāvu burtiem, ar rūpīgi izmeklētu šriftu un papīru, – šī grāmata aizsāka R.Rudzīša izdevumu stilu, kas balstījās uz labākajām 30. gadu latviešu grāmatu apdares un iespiešanas tradīcijām.

Saņēmis jaunizdevumu, N.Rērihs 1934. gada 14. janvārī steidza rakstīt R.Rudzītim: „Mīļais līdzstrādniek! Paldies par visu Jūsu darbību pie „Svētā Sergija Karoga” – grāmata iznākusi ļoti laba. Priecājos, ka izdevniecība Altair ir uz Jūsu vārda. Lai šis spīdeklis no Ērgļa zvaigznāja vienmēr vada Jūs pa tiem virsotņu ceļiem, kas tik tuvi Jūsu garam”.

1934. gada 14. decembrī R.Rudzītis iesniedza Rīgas prefektūrai jaunu lūgumu – dot atļauju izdevniecībai „Rīta Daile”, jo "Altair" tika aizliegts sakarā ar šā vārda izteiksmes formas nepareizību. Šīs izdevniecības apgādā 1935. gadā iznāca R.Rudzīša apjomīgā grāmata „Nikolajs Rērihs. Kultūras ceļvedis” ar Svjatoslava Rēriha zīmētu tēva portretu, N.Rēriha gleznu reprodukcijām un vairāku viņa dzejoļu tulkojumiem. Pēc 1916. un 1918. gada izdevumiem Petrogradā tas bija nopietnākais pētījums par N.Rēriha dzīvi un daiļradi. Grāmata tika rakstīta lielā spriedzē un laika trūkumā, daļu materiālu saņemot no V.Šibājeva – atbildes vēstulēs no Indijas. Par darba tapšanu un vērtējumu liecina ieraksti R.Rudzīša dienasgrāmatā. 1935. gada 11. martā: „Monogrāfija lēni virzās uz priekšu, kaut tik daudz traucējumu”. 29. aprīlī: „Korektūra pabeigta, klišejas pagatavotas. Vēl nevienu grāmatu neesmu rakstījis ar tādu milzu spraigumu kā šo. Un arī vislielāko atbildības apziņu. Šis spraigums ilga 4 mēnešus. Zinu, viņa sacels zināmās aprindās lielu pretsparu. Bet jaunatnē arī draudzību. [..] Laiks paust par N.Rēriha personību. Lai daudzmaz izkliedētu mākoņus, kas sabiezē ap mūsu biedrību”.

1935. gada 4. maijā darbs bija iespiests. Divas grāmatas „aizies uz „Ārlietu ministriju” (lai sekmētu Latvijas valdības pievienošanos 1935. gadā Vašingtonā noslēgtajam Rēriha Miera paktam.), kaut gan – „vai nu Munters (Latvijas ārlietu ministrs. – G.R.) nepazīst Rērihu. [..] gan sliktākos apgaismojumos”. Viena grāmata nosūtāma uz valdības rezidenci Rīgas pilī.

8. maijā: „Šodien saņēmu tipogrāfijā paziņojumu, ka Ministru Prezidents K.Ulmanis ar pateicību apstiprina saņemto dāvanu”. 10. maijā: „Nosūtu savu grāmatu par N.Rērihu uz Indiju. Pārtulkoju (krieviski) grāmatas ievadu un beigu nodaļu par N.Rērihu kā rakstnieku un personību”.

25. jūnijā: „Šodien saņēmu mīļu, neaizmirstamu dāvanu: vēstuli no H.Rērihas. Cik jaukus, brīnumainus vārdus tā saka, neesmu tos pelnījis. Varbūt citos apstākļos būtu uzrakstījis tiešām skaistāku grāmatu par N.Rērihu”.

Savukārt H.Rēriha vēstulē R.Rudzītim 1935. gada 11. jūnijā rakstījusi: „Šais dienās saņēmu brīnišķīgās nodaļas no Jūsu darba par Nikolaju Konstantinoviču krievu valodā, pēc tam pienāca arī pati grāmata. Sirsnīgs paldies par šo skaisto velti. Pati grāmata priecē acis. Atsūtītās nodaļas izlasīju ar lielu prieku, kas lasot pieauga, un tā ir lieliska zīme. Sirds tieši dega priekā, jo atskanēja dzejnieka sirds smalkajām stīgām. Skaistuma apziņa un izjūta ir tādas augstas un ļoti reti sastopamas jūtas! Kā mums jāprot novērtēt cilvēkus, kas sūta telpā šīs vissmalkākās vibrācijas! Patiesi, tikai tie, kas saskārušies ar mākslu, spēj saprast vissmalkākās cilvēka dvēseles nianses”.

Pēc Helēnas Rērihas lūguma šīs R.Rudzīša grāmatas nodaļas kā atsevišķs darbs drīz tika izdotas arī krieviski (Rīga, „Культура”, Uguns, 1936.) un angliski (Ņujorka, „Culture”, Flamma, 1937.).

Lai laistu klajā rakstu krājumu par N.Rērihu krievu valodā, atkal vajadzēja iegūt vienas grāmatas izdošanas tiesības. Par īpatnējo krājuma tapšanas gaitu R.Rudzītis 1935. gada 10. maijā dienasgrāmatā rakstījis: „Žurnālā „Для Вас” kādreiz tika iespiests nezināma autora A.S. izjusts darbs par N.Rērihu. Indijā par šo rakstu bija tik sajūsmināti, ka lūdza mūs viņu izdot brošūrā. Es Šibājevam aizrakstīju, ka šī raksta beigas būtu jāpapildina ar datiem par Rēriha Muzeju (atklāts 1929. g. Ņujorkā – G.R.); to varētu izdarīt es. Tad lūdzu arī ievietot Šibājeva paša rakstu par Rēriha Miera Paktu. Pēc kāda laika Šibājevs atsūtīja vēl ceturto darbu – profesora J.Moskova apceri „Kalpojums cilvēcei”. Tā nu būs jau trīs lokšņu bieza grāmatiņa. Nu jādomā par iespiešanu”.

Arī šis darbs tika atzinīgi novērtēts gan Rīgā, gan ārzemēs.
Svarīgs notikums Latvijas Rēriha biedrības dzīvē 1935. gadā bija tiesību iegūšana izdevniecībai „Agni Joga”, lai izdotu Dzīvās Ētikas grāmatas. Jau 1933. gada augustā latviešu valodā K.Stūres un R.Rudzīša tulkojumā bija iznākusi šīs sērijas grāmata „Agni Joga” [sar. 1929].

Jaunās izdevniecības apgādā sērijā „Dzīvā Ētika” 1935. gadā nāca klajā grāmatas „Мир Огненный” 2. daļa (titullapā norādīts 1934. – sarakstīšanas gads), 1936. gadā – 3. daļa (uz vāka un titullapā – 1935. gads). 1935. gadā tika izdota arī J.Zaļkalna un R.Rudzīša tulkotā šīs sērijas grāmata „Hierarhija” (1931). 1936. gadā iznāca grāmata „Аум” (1200 eks. metienā), 1937. gadā – grāmatas „Община” otrais pārstrādātais izdevums (pirmais izdevums 1927. g. Urgā – tagadējā Ulanbatora), grāmatas „Агни Йога” otrais pārstrādātais izdevums un sērijas trīspadsmitā grāmata – „Братство”.

No 1937. gada līdz biedrības slēgšanai no grāmatām „Dzīvā Ētika” tika laisti klajā arī tulkojumi latviešu valodā rotaprinta izdevumā: „Morijas Dārza lapas” 2. d. [sar. 1925], „Vienkopa” [sar. 1926], „Bezrobežība” l. d. [sar. 1930], „Sirds” [sar. 1932], uz rotaprinta izdevumiem ir norāde: „rokraksta vietā” (tos vajadzēja vēl apstrādāt). Kā arī „Напутствие Вождю” ([sar. 1933]; 50 numurēti eks.).

 Tulkošanā daudz palīdzēja biedrības „sieviešu vienības” vadītāja zobārste Katrīna Draudziņa. R.Rudzītis 30. gadu beigās dienasgrāmatā rakstījis: „Draudziņa pārtulkojusi „Sirdi”, tagad steidzas paveikt „Vienkopu””.
1938-1940. gados Latvijas Rēriha biedrība vairākos sūtījumos no Indijas saņēma grāmatas „Братство” 2. daļas – „Надземное” nepilnīgu manuskriptu (melnrakstu „iekšējai lietošanai”). Pabeigtu darbu H.Rēriha vairs nepaspēja atsūtīt, jo, sākoties karam, sakari pārtrūka. H.Rēriha pati ķērās pie grāmatas tulkošanas angļu valodā, lai varētu to izdot ārzemēs. Pēc viņas nāves 1955. gadā darbu turpināja Ņujorkas Rēriha muzeja vadītāja Zinaīda Fozdika (1889-1983).

Sērijas „Dzīvā Ētika” („Agni Joga”) grāmatas Rērihi radījuši sadarbībā ar Austrumu dižgariem – Mahātmām – Indijā. Konkrētais autors paskaidrots tekstā. Tā ir Austrumu tradīcija, tāpat kā Bībelē, Korānā, Avestā un citās grāmatās, – gadu simtos un tūkstošos uzkrāto pieredzi mutvārdos vai rakstveidā nodot nākamajām paaudzēm. Ik lappusē cauri rindām skan ugunīgas Sirds poētiska dziesma, reizēm – skarbs, nesaudzīgs atmaskojums. Te apkopotas atbildes uz daudziem Rērihu izvirzītajiem jautājumiem. Te summētas arī viņu psihiskās enerģijas parādību pētījumos Mahātmu vadībā gūtās atziņas.

Tekstu sastādot, visvairāk strādājusi H.Rēriha. Taču Rērihi kategoriski noliedza savu autorību šīm – nebūt ne bezautora grāmatām. 1930. gadu vēstulē literātei teozofei Jekaterinai Pisarevai uz Itāliju N.Rērihs par Dzīvās Ētikas mācības darbiem uzsvēris: „Ne anonīmu, ne ar pseidonīmu parakstītu grāmatu vai rakstu man nav. Vēl nesen, kad kādā ārzemju žurnālā zem mana raksta paraksta vietā bija likts burts R, es tūlīt aizrādīju uz to, lai nebūtu atkāpes no principa”.

Rīgā izdotajām „Dzīvās Ētikas” sērijas grāmatām vāka zīmējumus un māksliniecisko ietērpu ieteicis pats N.Rērihs. 1936. gada 3. aprīlī viņš R.Rudzītim rakstījis: „Uz grāmatas „Vienkopa”, tāpat kā uz visām Mācības grāmatām, vienmēr jābūt vienotai kvadrātveida zīmei („Maitreijas Vienkopai” (sanskritā „Maitreija Sangha”) kvadrātā. – G.R.). [..] Agni zīmi aplī (sanskritā „agni” – „uguns”. – G.R.) Jūs varat izlietot visiem citiem izdevumiem, kas iznāks jaunajā kooperatīvajā izdevniecībā”.

Maitreija Sangha (zīme uz Dzīvās Ētikas grāmatām)

1936. gada 15. jūlijā ar Rīgas prefektūras atļauju tika reģistrēta jauna Latvijas Rēriha biedrības izdevniecība – „Uguns”. Pirmās apgāda grāmatas bija N.Rēriha aprakstu krājumi „Врата в будущее” un „Нерушимое”, kam pamatā – 1934. un 1935. gada ekspedīcijas laikā (uz Mongoliju, Mandžūriju, Ķīnu) tapušās dienasgrāmatas.

 Publicēšanai vajadzēja atlasīt aprakstus no trim dienasgrāmatas (kopumā 222 lapu) manuskriptiem. Pirmais manuskripts tika saņemts 1936. gada janvārī. Nosaukumus abām grāmatām izvēlējās autors, bet materiāla atlasi atstāja izdevēja ziņā, dodot tikai nedaudzas norādes, piemēram, 1936. gada 22. jūnija vēstulē par „Нерушимое”: „Izdevniecībai vajadzētu pēc iepriekšējo sējumu (Svētības ceļi, Āzijas sirds (Sautberija: Alatas, 1929. – G.R.), Vārti uz nākotni) parauga dot nelielu ievadu. [..] Protams, vēlams iekļaut tajā kultūras jēdzienu, Kultūras Līgu (organizācija Ņujorkā, kas apvienoja Rēriha biedrības. – G.R.), cīņu pret tumsonību, par bezbailību un nesatricināmību”.

Mākslinieciskās izveides ziņā autors lūdza ņemt par paraugu R.Rudzīša grāmatu „Nikolajs Rērihs. Kultūras ceļvedis”, ko viņš uzskatot par etalonu.

Ar jaunajiem izdevumiem N.Rērihs bija apmierināts. 1936. gada 27. oktobrī vēstulē R.Rudzītim viņš rakstījis: „Tikko kā saņēmu „Nesatricināmā” cenzūras eksemplāru. Liels paldies Jums. [..] Āriene izdevusies ļoti veiksmīga, vispār veidojas „Uguns” izdevumu tips”.

Par abām grāmatām bija labas atsauksmes arī Latvijas un ārzemju presē („Сегодня” – 1937. g. 22. febr. Rīgā, „Новая заря” – 1937. g. 25. febr. Ņujorkā,  „Земля Колумба” – mākslas un literatūras žurnāls Ņujorkā u.c.).

Šos un visus turpmākos izdevniecības „Uguns” darbus atšķīra kopēja zīme titullapā – uguns (sanskritā „agni”) zīme aplī.

Izdevniecības „Uguns” zīme Agni – sanskritā

Vienojošā sanskrita ugunszīme ievietota arī tajās citu Rīgas apgādu grāmatās, ko par saviem līdzekļiem izdeva atsevišķi Latvijas Rēriha biedrības biedri. Te var minēt Daugavpils inženiera Jevgeņija Zilbersdorfa darbus „Воспитание Духа” (R.: Ziemeļstars, 1936.) un „В поисках Правды” (R.: M.Didkovskis, 1939.), Aleksandra Klizovska (1874-1942) darbus: fundamentālo pētījumu trīs sējumos „Основы миропонимания новой эпохи” (manuskriptu caurskatīja arī H.Rēriha, apmainoties daudzām vēstulēm, ne visi H.Rērihas aizrādījumi tikuši ņemti vērā, jo tekstos atrodamas kļūdas), brošūru „Психическая энергия” (R.: M.Didkovskis, 1937.) un rotaprinta izdevumu angļu valodā „Summons to all Women” (R.: M. Didkovskis, b.g.).

Aleksandrs Klizovskis "Психическая энергия", izd. 1937. g., Rīgā.

Biedrības valdes loceklis žurnālists Teodors Būcens kādas Helsinku bibliotēkas katalogā atrada un 1936. gadā savā apgādā izdeva Origena – Kristus mācības attīrītāja no vēlākiem izkropļojumiem – grāmatu „О Началах”.

Ugunszīme rotā arī paša R.Rudzīša darba „Daiļuma apziņa pestīs” krievu un latviešu izdevumus, ko 1936. gadā laida klajā izdevniecība „Rīta Daile”. Jau sen Rērihi bija lūguši viņu rakstīt, pievērsties Dzīvās Ētikas tēmām. „Mana sirds priecājas, redzot, cik Jūsu darbi piesātināti ar Mācības garu. Tieši tāda Mācības asimilācija tik vērtīga, bet diemžēl tik reti sastopama”, 1935. gada 11. jūnija vēstulē rosinājusi H.Rēriha.

Skaistums – tā bija R.Rudzīša „dzīves tēma”. Viņš meklēja to latviešu folklorā un sengrieķu filozofijā, Raiņa, Poruka, Čurļoņa daiļradē, nostāstos par Balto Brālību. „Ne skaistums pestīs pasauli, bet skaistuma apzināšanās”, papildinot Dostojevska tēzi, apgalvojis N.Rērihs, uzsvērdams cilvēka radošu līdzdalību dzīves un sevis pilnveidošanā. R.Rudzītis darbu „Daiļuma apziņa pestīs” bija iecerējis kā nodaļu lielākai grāmatai, kas veltīta daiļajam un balstīta uz N.Rēriha un Dzīvās Ētikas idejām. Droši vien tāpēc apceri tika plānots izdot vispirms krieviski. Vēlāk radās doma par izdevumu latviešu valodā. „Šaubos, vai grāmatu par Dailes apziņu neizdot arī latviski”, rakstījis R.Rudzītis dienasgrāmatā 1936. gada 13. oktobrī, „taisni žēl, ka latvju jaunatnei šīs idejas paiet garām. [..] Bet kā lai izdod konspektu, kad liela grāmata priekšā. Zinu, ka dažiem šī grāmata nesīs prieku”.

Abas nelielās brošūras gandrīz vienlaikus iznāca krievu un latviešu valodā.
Ieraksts un vēstuļu citāti R.Rudzīša dienasgrāmatā 1936. gada 12. oktobrī: „Lai gan biju ielicis viņā (iecerētajā grāmatā. – G.R.) savas sirds ugunis, savu bijību un ilgas, savus nākotnes sapņus, tomēr galīgi gatavu un iesvētītu savu celtni varētu uzskatīt tikai pēc tam, kad saņemtu atzīšanu no Indijas. Un šodien atkal es turu rokā divas svētsvētītas vēstules: no H. un N. Rērihiem. Un atkal lielu sirdsdāvanu tās man nes, lielo sirds prieku, lielo, aizgrābtīgo sirds laimi. Cik brīnišķīga atkal šī H.Rērihas vēstule, tāpat kā citas: „Vakar bija mums prieks, atnāca Jūsu brīnišķīgā grāmata „Сознание красоты спасет”. Tai pašā vakarā mēs izlasījām šo ugunīgo himnu Skaistumam. Ar sajūsmu iedziļinājāmies šajās apgarotajās rindās. Cik daudz viņās sirds uguns! Cik daudz Gaismas, možuma un prieka! Šai grāmatai jāatrod vieta uz valstsvīru galdiem, skolās un katra dzīvē. Jo viņa runā par pašu būtiskāko, par to, ar ko dzīvo cilvēks! Gribētos, lai viņa nokļūtu arī tur, kur sāk sapņot par skaistuma iemiesošanu dzīvē. [..] Tā vislielākā kosmiskā spraiguma dienās brīnišķīgajā Latvijā ceļ tiešām ko lielu. Ugunīgās formulas ieiet dzīvē un modina apziņas.””. Un turpat citāts arī no N.Rēriha vēstules: „Paldies Jums sirsnīgs par lielo prieku, ko Jūs mums sagādājāt ar savu jauno grāmatu! Paldies par veltījumu, par visu garīgās degsmes pilno tekstu! Patiesi, bez pārdomātā, aizraujošā izklāsta visa grāmata pievelk ar savu garīgo tīrību. Grāmatas aura pilna ar autora auru, cik labi, ka Latvijā tiek izdotas tādas tīras, idejiskas grāmatas, un var tikai novēlēt, lai viņa nokļūst visplašākajās sabiedrības aprindās. Lai šī grāmata ieiet skolu bibliotēkās! Lai viņa atrod ceļu uz ārzemēm, lai arī citās zemēs zina, uz ko tiecas Latvijas gars. Vēlreiz paldies par gara svētkiem!”

R.Rudzīša darbs guva labas atsauksmes arī presē, piemēram, Jāņa Sudrabkalna publikācijā „Н.Рерих и его последователи в Риге” („Сегодня вечером” – 1936. g. 8. febr.).

1937. gada 21. aprīlī apgādā „Uguns” nāca klajā rakstu krājums „Sirds Gaisma”, kas veltīts Latvijas Rēriha biedrības pirmā vadītāja Fēliksa Lūkina piemiņai. Grāmatā ietverti 60 autoru darbi: gan F.Lūkina tuvinieku un biedrības biedru atmiņas, gan viņa kolēģu – ārstu un pateicīgo pacientu raksti. Siltuma cauraustas atmiņu rindas atsūtīja H. un N. Rērihi, ar kuriem F.Lūkins bija uzturējis kontaktus gan sarakstoties, gan tiekoties Parīzē. Rērihi uzsvēruši viņa uzskatu nesatricināmību, dzīvi, kas atdota, sadegot „par savu tuvāko”. Grāmatā ievietoti arī F.Lūkina domu graudi, tā bagātīgi ilustrēta (52 gleznu reprodukcijas).

N.Rēriha atbalstu šādas grāmatas veidošanai R.Rudzītis saņēma 1936. gada 4. novembrī. 9. novembrī viņš dienasgrāmatā rakstījis: „Svētdien biedrības vecākajā grupā tuvāk pārrunājām par krājumu, ko izdosim Daktera piemiņai. Atzīmējām personas, ko uzaicināt (rakstīt). Būs īsts – Liber amicorum. Un šodien jau saņēmām pirmo rakstu – N.Rēriha veltījumu „Gaišajai Dr. F.Lūkina piemiņai”. Mani tā pārsteidza un sajūsmināja taisni tā apņēmība un ātrums, ar kādu N.Rērihs izved dzīvē nolemtas lietas. Dažas dienas atpakaļ viņš man rakstīja, ka sūtīs, un nu jau rokā, kaut gan vēl mēneši divi būtu laiks rakstīt. Tikai lieli gari var būt tik atsaucīgi un tik spējīgi visu tūdaļ realizēt. „По моей привычке все полезное недолжно быть отложено”. Arī pats raksts uzrakstīts apgarotā, majestātiskā stilā. Sirds prieks, lasot katru rindu”. 18. decembrī: „Saņēmu divas vēstules no H.Rērihas – patiesi, Gara Karalienes. Līdz ar savām sirds veltēm viņa bija atsūtījusi arī brīnišķīgas rindas Daktera piemiņai”.

1937. gada 10. oktobrī Rēriha biedrības telpās Rīgā (Elizabetes ielā 21a – 7; desmit istabas piektajā stāvā) oficiāli tika atklāts Rēriha muzejs. Bija izstādītas 45 Nikolaja Rēriha un 10 Svjatoslava Rēriha gleznas, arī Baltijas mākslinieku darbi. Šai sakarā tika laists klajā katalogs ar R.Rudzīša ievadu, melnbaltām un krāsainām reprodukcijām.

Latvijas Rēriha biedrība izdeva arī 35 atklātnes: Nr. 1-2 (krāsainas, formāts 8.7x14 cm), pārējām jauna numerācija: Nr. 1-33 (Nr. 1-19 – melnbaltas, Nr. 20-33 – krāsainas, formāts 10.5x15 cm). Kā šo atklātņu izdevējs minēts Rēriha muzejs, uz tām iespiesta muzeja zīme – trīs punktu ietverti burti RM aplī.

Pirmā atklātne – N.Rēriha 1932. gadā radītās gleznas „Tibetas cietoksnis” reprodukcija – tika izlaista 1933. gadā Valsts spiestuvē 1000 eksemplāru metienā, otra – „Bramaputra”, kuras oriģināls arī tapis 1932. gadā, iznāca 1937. gada janvārī 1500 eksemplāru metienā. Klišejas gatavoja Gūtenberga firma. Visas pārējās atklātnes, kā arī reprodukcijas iespiestas izdevēja J.Rozes tipogrāfijā. Daļa atklātņu klišeju vēlāk tika izmantotas, gatavojot reprodukcijas lielajai 1939. gadā izdotajai monogrāfijai par N.Rērihu. Reprodukcijas pārdeva arī atsevišķi – uzlīmēšanai uz apsveikuma kartītēm vai iestiklošanai. Tā, piemēram, 1937. gada novembrī tika laistas klajā 9 reprodukcijas, katra 4000 eksemplāra metienā.

1937. gadā aizsākās darbs ar apjomīgo, bagātīgi ilustrēto monogrāfiju krievu valodā par N.Rērihu. Trīs sējumos bija paredzēts ietvert nozīmīgākos rakstus par N.Rēriha darbību dzimtenē un ārzemēs, kā arī vairākus simtus viņa gleznu reprodukciju. Paspēja iznākt tikai grāmatas pirmā daļa. Tajā ievietoti N.Rēriha izraudzītie divu krievu autoru – Vsevoloda Ivanova (1888-1971) un Ērika Gollerbaha (1895-1942) raksti un 123 gleznu reprodukcijas, to skaitā 46 krāsainas. Vāks darināts pēc S.Rēriha ieceres, apvilkts ar linu audumu.

Grāmatas iekārtojumu veidoja mākslinieki Ludolfs Liberts (1895-1959) un Alberts Prande (1893-1957) – kādreizējais N.Rēriha audzēknis Pēterburgas Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības skolā.

Milzīgs darba apjoms bija jāveic, vācot un kārtojot ilustratīvo materiālu. Daļa klišeju pienāca no Ņujorkas Rēriha muzeja. Daļu no Prāgas krievu mākslas muzeja (tur atradās 16 N.Rēriha gleznas) atsūtīja tā direktors Valentīns Bulgakovs (1886-1966). Attēli Lielajā Rīgas monogrāfijā, kā šo izdevumu vēlāk nosauca, līdz ar ilustrācijām Brentano apgāda (Ņujorkā) izdotajā grāmatā (Roerich. Himalaya. – New York: Brentano’s, 1926.) un Ņujorkas Rēriha muzeja (sadarbībā ar S.Rērihu) pēdējo gadu attēlizdevumiem (atklātnes u.c.) uzskatāmi par līdz šim labākajām N.Rēriha gleznu reprodukcijām.

Sarežģīto darbu Rīgas monogrāfijas veidošanā atspoguļo R.Rudzīša un N.Rēriha sarakste laikā no 1937. līdz 1939. gadam.

Pēc monogrāfijas iznākšanas parādījās daudz pozitīvu atsauksmju pasaules presē (Бенуа А. Книга о Н.К.Рерихе // Последние новости. [Париж], 1939. – 29 апр. (vēlāk viņa atzinīgs vērtējums grāmatā „Александр Бенуа размышляет”, Москва, 1968, с. 235-240); Стогов Ф. Рерих вспоминает … // Сегодгя. – 1939. – 9 февр.; Пильский П. Седой вековой туман // Согодня. – 1939. – 12 марта; Третьяков В. Рерих и русское искусство // Сегодня. – 1939. – 3 окт.). Diemžēl, sakarā ar kara sākšanos liela daļa metiena palika neizpārdota. Pēc kara grāmata tika aizliegta un iznīcināta. Daļu tās tirāžas 1949. gadā kā makulatūru aizveda uz Slokas papīrfabriku pārstrādei. Klišejas, to skaitā no Ņujorkas muzeja atsūtītās, tika konfiscētas rērihiešu arestu laikā.

V.Ivanova apcere 1937. gadā nāca klajā arī atsevišķā grāmatā (Иванов Всев. Н.Рерих: Художник-мыслитель. – Рига: Uguns, 1937.).

Monogrāfija par N.Rērihu paralēli tika gatavota un 1939. gadā izdota arī angļu valodā (Roerich / Text by Barnett D.Conlan: [A Master of the Mountains]; Ed. By A.Prande. – Riga: Rēriha muzejs, 1939.) – ar angļu mākslas vēsturnieka Barneta Konlana tekstu un nelielām izmaiņām ilustratīvajā materiālā.

Pirmskara gados iznāca vēl vairāki nozīmīgi Latvijas Rēriha biedrības izdevumi. 1937. gada 10. un 11. oktobrī Rīgā notika N.Rēriha zinātnieka un mākslinieka darbības 50 gadiem veltīts Baltijas valstu Rēriha biedrību kongress. Tā materiāli pēc tam tika apkopoti izdevumā „Zelta grāmata” (1938.). Tajā oriģinālvalodās publicēti referāti, tēzes, N.Rēriha atsūtītie sveicieni trim Baltijas valstīm – apraksti „Латвия”, „Литва”, „Эстония”, ap 80 apsveikumu, to vidū no R.Tagores un S.K.Čaterdži, no Britu muzeja un Marka Tvena biedrības Amerikā. Visi grāmatas eksemplāri tika izsūtīti kā dāvinājums apsveicējiem un personām, kas Latvijā bija parakstījušies par Rēriha Miera paktu.

„Saņēmām „Zelta grāmatu”, skaisti iznākusi. [..],” 1938. gada 27. jūnija vēstulē rakstījis N.Rērihs. „Izveidojies tāds inteliģentas grāmatas paraugs, kas, jācer, aizies līdz daudzu cilvēku sirdīm”.

1938. gadā rotaprinta izdevumā iznāca arī „Zelta grāmatas” (apsveikumu, t. sk. N.Rēriha aprakstu) tulkojums latviešu valodā.

1937. gadā „Uguns” apgādā krievu valodā nāca klajā Helēnas Blavatskas „Slepenā doktrīna” divos sējumos (kopumā ap 2000 lpp.) – unikāls zinātnisks darbs Austrumu filozofijā, ko no angļu valodas bija tulkojusi H.Rēriha. Finansiālo grūtību dēļ daļa metiena glabājās noliktavā neiesieta. 1949. gadā arī šie eksemplāri tika iznīcināti. Šis „Slepenās doktrīnas” izdevums tagad pieskaitāms pie retumiem.

1938. gadā sākās darbs, apkopojot izdošanai H.Rērihas vēstules. N.Rēriha 1938. gada aprakstā „Лада” lasāms: „Un dzīvo Helēna Ivanovna, pastāvīgi, nenogurstoši strādājot. Tā – no rīta līdz vakaram. Paslimo nedaudz, bet drīz vien ar gara spēku pārvar fizisko nespēku, un atkal var dzirdēt, kā moži un ātri klaudz viņas rakstāmmašīna. Pašlaik draugi grib izdot Helēnas Ivanovnas vēstules. Protams, daļu vēstuļu, un arī tās izvilkumos. Ja visas, tad iznāktu daudzi sējumi”.

1940. gadā tika izdoti divi sējumi (Рерих.Е.И. Письма, 1929-1938. – Рига: Uguns, 1940. – 2 т.), kuros ietvertas H.Rērihas vēstules Latvijas Rēriha biedrībai no 1929. līdz 1938. gadam, kā arī vēstules citām Eiropas valstu un Amerikas Rēriha biedrībām. Daļa H.Rērihas korespondences un ap 200 N.Rēriha vēstuļu palika neizdotas (2000. gadā iznāca R.Rudzīša sarakste ar Helēnu un Nikolaju Rērihiem: Письма с Гор. – Минск „Лотаць”, 2 т.). Tajā pašā gadā nāca klajā maza formāta grāmatiņa, kurā apkopoti izraksti no "Dzīvās Ētikas" grāmatām par mīlestību ar nosaukumu "Domas par mīlestību" (Rīga, Uguns, 1940.).

"Domas par mīlestību", izd. 1940. g., Rīgā.

1940. gadā rotaprinta izdevumā tika laista klajā H.Rērihas ar pseidonīmu Natālija Rokotova parakstītā grāmata „Основы Буддизма”, kas tapusi 1920. gados Centrālās Āzijas ekspedīcijas laikā. Tās pirmais izdevums (1926. g. Urgā) jau sen bija kļuvis par bibliogrāfisku retumu. N.Rēriha aprakstā „Индия” teikts: „Kaut kur pa Krievijas plašumiem ceļo Natālijas Rokotovas grāmata „Budisma pamati””.

Par šī darba popularitāti vairākkārt pārliecinājušies krievu zinātnieki – burjatu lamaisma pētnieki. Labas atsauksmes par to devis pazīstamais tibetologs G.Cibikovs.

Grāmata iznākusi arī angļu valodā, trešajā izdevumā (1988. g.) – jau ar H.Rērihas vārdu.

1939. gadā „Uguns” apgādā nāca klajā iecerētā periodiskā izdevuma – ilustrētā mākslinieciski literārā krājuma „Мысль” pirmais laidiens. Šāds savs ikgadējs almanahs krievu valodā Latvijas Rēriha biedrībai bija nepieciešams, jo pārējā presē publicēti tikai daži N.Rēriha raksti. Līdz tam iznākušais žurnāls „Перезвоны” (1925-1928) bija pievērsies galvenokārt mākslai, bet avīzes „Сегодня” un „Сегодня вечером”, kā arī izklaidējošie žurnāli „Для вас” un „Для всех” neievietoja plašākus nopietna satura materiālus.

Krājumā „Мысль” līdz ar N. un H. Rērihu darbiem lasāmas mākslas vēsturnieka J.Siliņa, mākslinieka F.Varslavāna, literātu K.Egles, R.Rudzīša u.c. publikācijas. Sniegta arī informācija par tā laika padomju arhitektūru, Tautas saimniecības sasniegumu izstādi Maskavā.

It kā krājuma „komunistiskas noslieces” dēļ „Мысль” izdošana tika aizliegta, nākamais laidiens 1940. gadā iznāca ar nosaukumu „Литературные записки”. Tā tapšanā acīmredzot iejaucās darbinieki no padomju pārstāvniecības Latvijā. Līdzās Rērihu rakstiem, publikācijām par mākslu un kultūru pēkšņi parādījās raksts par Sarkano Armiju. Staļina portretu un viņam veltītu dzejoli gan izdevās izņemt, bet arī ar citiem materiāliem R.Rudzītis nebija apmierināts un atteicās kā redaktors krājumu parakstīt.

1940. gada oktobrī Latvijas Rēriha biedrība tika likvidēta. Līdz ar to beidza pastāvēt arī biedrības izdevniecība. Aizsākti, bet neizdoti palika vairāki darbi: N.Rēriham veltītās ilustrētās monogrāfijas 2. un 3. daļa, N.Rēriha aprakstu krājums „Жизнь” (galvenokārt autobiogrāfiska satura, sākot ar 1937. g.). Netika īstenota iecere izdot 1925-1928. gada Centrālās Āzijas ekspedīcijas laikā tapušo N.Rēriha dienasgrāmatu „Алтай-Гималаи” un viņa dēla – Austrumu pētnieka Jurija Rēriha (1902-1960) ceļojuma piezīmes „По тропам Центральной Азии”.

Latvijas Rēriha biedrības izdevniecības 1925-1940. gadā veica lielu darbu, bagātinot literatūras klāstu ar filozofiska un garīga satura publikācijām. Pirmizdevumus piedzīvoja daudzas gan pašu Rērihu, gan viņiem veltītas grāmatas.

      ATJAUNOTĀS LATVIJAS RĒRIHA BIEDRĪBAS

      IZDEVĒJDARBĪBA

       1988. gada rudenī līdz ar Latvijas Rēriha biedrību atjaunoja darbību arī izdevniecība „Uguns”, kas reģistrēta Rērihu ģimenes un Austrumu filozofijas darbu izdošanai. To vadīja Gvido Trepša (dzim. 1958. g.). Daudzi te izdotie darbi bija jau agrāk izrediģēti un sagatavoti izdošanai. Tāpēc nepieciešama zināma atkāpe laikā.
       1940-to gadu represiju laikā tika likvidētas gan biedrības izdotās grāmatas, gan rērihiešu personiskās bibliotēkas, arī R.Rudzīša unikālais, ap 10 tūkstoš vienību lielais grāmatu krājums. Viņš galvenokārt ārzemēs iegādājās tikai tādas grāmatas, kādu nebija Latvijas Valsts bibliotēkā. Rudzīša bibliotēka un Rēriha biedrības grāmatas nonāca Slokas papīrfabrikā kā makulatūra. Rudzīša bibliotēku izveda fabrikas strādnieki (pēc meitas pieprasījuma atstājot pat uzrakstītu zīmīti, uz kurieni grāmatas tiek vestas). Kaimiņi saskaitījuši 22 maisus ar grāmatām. Izdevās izglābt un paslēpt tikai dažus desmitus grāmatu. Saglabājās arī R.Rudzīša neizdoto darbu manuskripti un Rērihu oriģinālvēstules, ko, trīs naktis atkārtojoties brīdinošam sapnim, Rudzītis bija paslēpis mātes privātmājas bēniņu skaidās Jūrmalā Mellužos.
       Pēc Staļina nāves, pēc lielajiem ieslodzīto nemieriem Noriļskā un Karagandā darbu sāka 64 Ņ.Hruščova izmeklēšanas komisijas. Pa visu Sibīriju vēlās reabilitācijas vilnis. 1954.-1956. gadā atgriezās arī vairums rērihiešu, gan ne visi.
       Biedrības nesākas un nebeidzas ar noteiktu datumu – oficiālo reģistrāciju. Rēriha biedrību vispirms veidoja cilvēki, kas tikās gan pirms, gan pēc arestiem, kaut arī piesardzīgāk. Lai cik grūta būtu ikdiena, vislielākais bads bija pēc garīgas barības. Nedaudzās palikušās grāmatas tika pārrakstītas ar roku, pārfotografētas. Kopēja tolaik ar primitīvām nekvalitatīvām kopējamām mašīnām – tikai atsevišķas lapas.
       M.Pormale pēc atgriešanās no nometnes ar veco biedrības rakstāmmašīnu (uzliktu uz spilvena, skaņas slāpētāja) pārrakstīja neskaitāmus darbus, arī R.Rudzīša manuskriptus, kas aizgāja tautā. Viņas vīrs Kārlis Pormalis, neveikliem bijušā cara zaldāta, dārznieka pirkstiem pārrakstīja ar roku daudzās kladēs gan paša N.Rēriha, gan citus darbus. Norakstus gaidīja arī viņu lēģera biedri – inteliģence no Ļeņingradas, Maskavas.
       Doma par izdevējdarbību radās 80. gadu sākumā – vienlaicīgi bijušās Latvijas Rēriha biedrības izdevniecības galvenajam mecenātam ārstam homeopātam Haraldam Lūkinam (1906-1991) un jaunajam studentam Gvido Trepšam. Atkal H.Lūkins kļuva par sponsoru. Rūpīgi izrediģētas, virkne N.Rēriha aprakstu grāmatu, H.Rērihas vēstuļu divi sējumi, „Dzīvās Ētikas” sērijas 13 grāmatas tika nelegāli iespiestas kāda institūta spiestuvē, katra vairāku simtu tirāžā. Iznāca arī līdz tam neizdoti darbi, piemēram, N.Rēriha ekspedīcijas dienasgrāmatas lappuses „Altajs-Himalaji”.
       1988. gada rudenī vienlaikus ar dažādu tautību nacionālajām biedrībām arī Latvijas Rēriha biedrība saņēma oficiālu darbības atļauju.
       Rērihu un Austrumu filozofijas darbu izdošanai atjaunoja savu darbību arī izdevniecība „Uguns”. Vai par pirmo atjaunotā apgāda izdevumu būtu uzskatāms plānais biļetena „Uguns” numurs (1988. g. rudenī), kuru tolaik pat nebija atļauts nosaukt par žurnālu, vai kseroksa novilkumi „Austrumu kriptogrammas. No Kristus dzīves” uz Ziemassvētkiem, var šaubīties.
       Taču pirmais nozīmīgais izdevums bija „Dzīvās Ētikas” sērijas pirmā grāmata: „Morijas Dārza lapas” („Листы Сада Мории” (Зов) – Рига: Латвийский фонд культуры; Латвийское общество Рериха, 1989 г.) krievu valodā, kas iespiests uz pelēka avīžpapīra Talsu tipogrāfijā, iesiets gaišos audekla vāciņos. 1989. gada rudenī to savā plaukstā turēja uz Maskavu atbraukušais Svjatoslavs Rērihs – kā lielāko pasaules dārgumu, redzot atkal atdzimušus savu vecāku darba augļus.

       Turpmākajos gados G.Trepša turpināja izdot Rērihu grāmatas oriģinālvalodā.
       Desmit gadu laikā (līdz 1998. g. beigām) tika izdotas ap 40 grāmatas, žurnāli „Uguns”, „Septima”. 1992. gadā iznāca arī H.Rērihas „Austrumu kriptogrammu” jauni izdevumi latviešu un krievu valodā, ilustrēti ar N.Rēriha krāsainām reprodukcijām; 1997. gadā – apbrīnojami skaistais H.Rērihas „Budisma pamatu” iespiedums, kas pirms kara bija pavairots tikai rotaprintā.

       „Dzīvās Ētikas” sērijas grāmatas G.Trepša iesācis izdot trīs reizes, katrreiz jaunā, labākā kvalitātē. Viens izdevums („Листы Сада Мории” (том 1 – Зов и том 2 – Озарение) – 3 доп. Изд. – Рига: Угунс, 1994 г.) 1994. gada Latvijas grāmatu ražas skatē ieguva balvu speciālās literatūras grupā.
       1991. gadā iznāca Jurija Rēriha kādreiz vēl padomju laikā izcīnītais darbs budismā „Дхаммапада”, grāmata par Radoņežas Sergiju („Знамя преподобного Сергия Радонежского”), lielo indiešu domātāju Vivekanandas un Ramakrišnas darbi.

       Pie tik nepieciešamā darba par teozofu biedrības dibinātāju H.Blavatsku G.Trepša strādā 3 gadus, tiek veiktas 11 redakcijas, personīgi sarakstoties ar autori Amerikā, lūdzot atļaut precizējumus un labojumus.

       Iznāk arī latviešu dzejnieku dzejas grāmatas. To vidū R.Rudzīša „Sirds, steidzies pret rītu” (1995). Starp zāļu stiebriem nokritusi putna spalva, kas klāta rīta rasas lāsēm, vāka foto uzņēmumā pasvītro dzejoļu trauslo skaistumu. Visa grāmata ieturēta brūnganos, laika dzeltējuma skartos toņos.

       Ikviens darbs darīts ar lielu mīlestību, palīdzot visam saliedētajam izdevniecības kolektīvam. Apgāda līdzstrādnieku vidū minama māksliniece Anita Kreituse. Viņa darinājusi krāsainas ilustrācijas arī bērniem domātajai baltvācu rakstnieka Manfrēda Kībera grāmatai „Mantao, ķēniņš brīnumdaris” (1992).
       Tika turpinātas R.Rudzīša „Uguns” aizsāktās tradīcijas – grāmatām jābūt skaistām gan apdares ziņā, gan saturā. Tika sekots visam jaunajam, kas ārzemēs radīts iespiešanas tehnikas jomā, bija liela nesaudzība pret sīkāko kļūdu, pret nevērību. Mazs piemērs. Nelielo grāmatu, kas aptver Mahātmu vēstuļu izlasi, – „Чаша Востока” H.Rēriha tulkojusi 1925. gada ekspedīcijas laikā mazā Indijas pilsētā Srinagarā. Viņa to veikusi pēc viena no pirmajiem vēstuļu izdevumiem; vēlākajos izdevumos labota ne viena vien kļūda. G.Trepša nemitējās, kamēr netika dabūta filmiņa ar vēstuļu oriģināltekstiem, kuras glabājas Londonas Britu muzejā.

       Grāmata iznāca 1992. gadā. [Diemžēl vēlāk, kad kļuva pieejami H.Rērihas dienasgrāmatas pieraksti, izrādījās, ka dažās vēstulēs, kuras ietilpst grāmatā "Austrumu Kauss", ir veiktas nelielas izmaiņas no pašas H.Rērihas puses, kuras nevar uzskatīt par kļūdām.]
       Filozofijas un dzejas darbu izdošana nekad nav nesusi peļņu, tāpēc pamazām apsīka arī apgāda „Uguns” darbība.
      Jau 90. gadu beigās Latvijas Rēriha biedrība sāk aktīvi piedalīties starptautiskajā izdevniecībā (Minska-Ļvova-Rīga-Maskava-Barnaula) „Звезды Гор” – pēc kādreizējās Nikolaja Rēriha iniciatīvas. Par izdotajām grāmatām šīs starptautiskās sadarbības rezultātā skatīt lapas nodaļu - jaunākās grāmatas.
 

Gunta Rudzīte

(LATVIJAS RĒRIHA BIEDRĪBAS GODA PREZIDENTE)