Alvils Hartmanis (Latvijas Rēriha biedrības prezidents).

Septembris, 2010. g.

 


Cilvēcei ir pienākums pret Nikolaju Rērihu



      

       Mākslinieka, zinātnieka, filozofa Nikolaja Rēriha vārds ar katru gadu kļūst arvien pazīstamāks, katrs gads atnes jaunas ziņas par viņa neparasti plašo, daudzveidīgo radošo darbību. Rēriha Pakta un Miera Karoga ārkārtīgo nozīmi cilvēces kultūras vērtību aizsargāšanā saprot arvien plašākas kulturālās aprindas. Taču vienlaikus nākas saskarties ar aizdomīguma un skepticisma pilnu attieksmi. Daudzos šādos gadījumos Rērihu uzskata par „mistiķi” un pašu Rēriha kustību par reliģiju. Šādai aizdomu pilnai attieksmei ir visdažādākie iemesli, to starpā arī aizspriedumi. Taču blakus aizspriedumiem un citiem ir vēl kāds faktors, kurš daļēji slēpjas arī pašā Rēriha vārdu nesošajā kustībā.

       Par kaut ko skaistu un cēlu var pastāstīt ļoti dažādos veidos. Var pastāstīt tā, ka klausītāja sirds iedegsies ieinteresētībā un pat sajūsmā, bet var arī tā, ka pat visskaistākā lieta pārtaps par nepievilcīgu, bieži vien fanātisma un neizpratnes apvītu veidolu. Pēc N.Rēriha rakstu darbiem skaidri var redzēt, ka jebkāda fanātiska pieeja viņam bijusi sveša. Tieši pēc šiem darbiem var mācīties, cik skaisti un ar kādu varenu vienkāršību var aprakstīt parādības un domas tā, lai lasītājs saprastu to būtību un būtu ieinteresēts, nevis atbaidīts. Kā zināms, fanātiskai pieejai bieži vien ir raksturīga arī viedokļa uzspiešana, kā rezultātā rodas dabīga pretestība, jo „daba nemīl varmācību”. Grūti stādīties priekšā kultūras un skaistuma jēdzienu apvienojumu ar fanātismu. Rērihs nav vainīgs, ka atsevišķi raksti un stāstījumi par viņu mēdz būt arī nepievilcīgi, tāpēc vienmēr var ieteikt iepazīties katram personīgi ar Rēriha rakstu darbiem. Ja skolas skolniekiem nepatīk, piemēram, mākslas nodarbība, tādā gadījumā vainīga nav pati māksla, bet gan, visbiežāk, šī priekšmeta pasniedzējs, turklāt šāds nepatikas zīmogs apziņā saglabājas uz ilgu laiku. Pats Rērihs savās piezīmēs 1937. gadā rakstīja: „Dažādās zemēs raksta par manu misticismu. Tulko šķībi un greizi, bet es tā īsti nezinu, ko šie cilvēki tā cenšas. Daudzreiz man nācies teikt, ka es vispār izvairos no šī nenoteiktā vārda „misticisms”. Pārāk tas man atgādina angļu „mist”, tas ir, miglu. Viss miglainais un izplūdušais neatbilst manai dabai. Gribas noteiktību un skaidrību. Ja misticisms cilvēku izpratnē nozīmētu patiesības meklēšanu un pastāvīgu izzināšanu, tad man nebūtu nekas pret šādu definējumu. Bet man liekas, ka cilvēki šajā gadījumā nedomā par īstu izzināšanu, bet gan par kaut ko citu, ko viņi paši pateikt neprot. Taču jebkāda nenoteiktība ir kaitīga. Senatnē par mistiķiem sauca mistēriju dalībniekus. Bet kādas gan mistērijas notiek pašreiz? Mēs taču nesauksim par mistēriju zinātnisku izzināšanu, kura pēdējo gadu laikā pavirzījusies smalko enerģiju izpētes virzienā”.

       Protams, Rēriha vārds ir tik monumentāls un pats par sevi jau asociējas ar kultūru tās dziļākajā būtībā, ka pilnīgi likumsakarīga ir visdažādākā attieksme no sabiedrības puses – gan saprotošā, gan arī skeptiskā.

       Grūti ir cilvēkiem saprast, ka Kultūras jautājums nav Rēriha izvirzīta modes lieta vai abstrakcija, bet gan absolūti vajadzīgākais un steidzamākais, un vienīgais pamats, kas garantē cilvēces eksistenci turpmāk. Cilvēces strupceļš, kad kultūras un garīgās vērtības daudziem ir abstrakcijas sfēra vai runas izdaiļošanas rota un izklaide, ir kļuvis tik acīmredzams, ka nav jābūt apveltītam ar īpašām prāta spējām, lai stādītos priekšā tuvākās nākotnes ainu. Varētu uzskaitīt daudz jo daudzas acīmredzamas cilvēces ārprāta pazīmes, taču šāds uzskaitījums situāciju nepadarīs labāku.

       Lielai daļai cilvēku, kas dzirdējuši Rēriha vārdu, šķiet dīvaina Austrumu filozofijas klātbūtne viņa darbos. Šī filozofija viņiem šķiet nesavienojama ar Kultūras jēdzienu. Taču, ja būtu jāuzskaita dižgarus-ģēnijus no cilvēces vēstures, kuru darbības pamatā nav dziļi pamatoti filozofiski uzskati, tas būtu visai grūts uzdevums, jo pat tik klasiskiem fiziķiem kā I.Ņūtonam, A.Einšteinam un N.Teslam fizika ir bijusi kā blakus nodarbe citiem procesiem, par ko liecina kaut vai I.Ņūtona alķīmijas pieraksti vai A.Einšteina interese par H.Blavatskas „Slepeno Doktrīnu”, turklāt Einšteins bija arī N.Rēriha muzeja Ņujorkā konsultants zinātniskajos jautājumos. Katram aizdomu pilnam cilvēkam jāpajautā sev, cik daudz viņš zina par cilvēces ģēnijiem un viņu ideju avotiem? Arī latviešu tautas dižgars J.Rainis ļoti interesējās par Austrumu filozofiju un viņa personīgajā bibliotēkā atrodas grāmata par Radža Jogu, kurā ar Raiņa roku gandrīz katrā lapaspusē ir veikti pasvītrojumi. Vai tiešām cilvēku iztēle ir tik šaura, ka viņi Rēriha daudzinātajam Kultūras jēdzienam nepieļauj dziļas jo dziļas saknes? Taču, kā mēdza teikt R.Rudzītis: – Rēriham nebija raksturīgi piedāvāt cilvēcei kaut ko abstraktu vai nerealizējamu un kam viņš pats ar savu darbību un personīgo piemēru jau nebūtu licis pamatus.

       Rēriha daudzinātā ideja par Kultūru, kā galveno pamatu tautu patiesai vienotībai, nav utopija, bet paša mākslinieka praksē pārbaudīta patiesība. Bieži vien cilvēkiem viss ir utopisks, kam viņi pat nedomā pielikt savas pūles. Bet droši var apgalvot, ka visīstākā utopija ir doma, ka cilvēce varēs turpināt savu eksistenci ar tirgus un spekulāciju „kultūru”, kur cilvēciskām jūtām tā īsti nemaz nav vietas. Cilvēces līdzsvars balstās uz cilvēciskām vērtībām, nevis zvēru instinktiem. Šo principu aizmiršana jau iezīmējusi cilvēces vēsturē daudzus pagrimuma un ciešanu laikmetus, kad cilvēciskās vērtības tika sabradātas tā laika inteliģento aprindu nolaidības un vienaldzības dēļ. Taču maldīga ir doma, ka kultūra attiecas tikai uz kaut kādu atsevišķu sabiedrības slāni. Tas ir jautājums, kas skar visu sabiedrību un valsts iekārtu pašos pamatos. Ja mums būtu jāuzskaita viss tas, kas cilvēku padara par cilvēku un kā vērtību pasaulei, tad visi šie uzskaitītie elementi būs atzarojumi no diženā Kultūras koka.

       Protams, cīņa par cilvēces kultūras vērtību aizsardzību nav cīņa par šo dārgumu tirgus vai antīko vērtību, bet gan par visu to jaunradi, domu un skaistumu, ko ielicis tajās pats autors. Pat visskeptiskākais cilvēks, kurš noliedz autora enerģijas un domas klātbūtni mākslas darbos, aizejot uz muzeju, tomēr nevēlēsies oriģināla vietā redzēt tikai skaistu un precīzu kopiju. Zemapziņā viņš tomēr alks saskarties ar pašu autoru un viņa pasauli. Tāpēc Kultūras vērtības palīdz cilvēkam saskatīt, ja viņš to vēlas un pieļauj, cik skaista un vērtīga var būt katra cilvēka pasaule, ja viņš atmodinājis sevī to sirds uguni, kas deg vēlmē nest skaistumu cilvēcei, padarīt šo pasauli labāku. Tikai Kultūras izprašana tās pašos pamatos un neatslābstošas rūpes par to var stāties pretī pašreizējam cilvēknīšanas un banalitātes kultam, kad par „mākslu” tiek dēvēti arī tādi darbi, kuru saturs nereti rada šaubas par autora garīgo veselību.

       Kā Kultūras un Miera simbolu Rērihs izvēlējās zīmi, kura jau pati par sevi kopš sendienām atrodama praktiski visu tautu mākslā un reliģijā. Šāda Zīme nav atmaksāta mākslinieka vai konkursa kārtā radīta abstrakta forma, bet gan uz personīgajiem pētījumiem un pieredzes balstīts atzinums. Tieši šī simbola visuresamība jau kopš senatnes skaidri apstiprina tā lielo nozīmi visas cilvēces vēsturē. Tieši šādai Zīmei jākalpo par Kultūras un cilvēces vienotības Simbolu, jo tai ir dziļas saknes gan pasaules vēsturē, kā arī filozofiskajā pamatojumā dažādās tautās. Šo Zīmi-Karogu nevar aizstāt ar kādu patvaļīgu simbolu, kam nav ne pagātnes, nedz arī nākotnes.

       Cilvēcei ir pienākums pret Nikolaju Rērihu un viņa mūža ieguldījumu, pašaizliedzīgi kalpojot cilvēcei.

 

 

       „Jūs rakstāt par krīzi dažādās zemēs. Tā nav finansiāla krīze, bet gan apdzisušu siržu krīze. Kultūras formulas rodas nevis greznās istabās, bet namu bēniņos. Patiesi, kvēlojošām sirdīm, tiem, kas deg par kultūru, vajadzīga nevis nauda, bet nepārtraukta garīga pilnveidošanās. Patiesi, arī nauda atnāk kā pieaugošās svētās uguns sekas. Šī svētā uguns dod spēkus pārvarēt visus šķēršļus”.

 

no N.Rēriha vēstules Georgam Šklaveram (1931.g. 12. martā)

 

 

       „Runā, ka vairums mūsdienu jaunatnes vispirms avīzēs meklē sporta vai kino lapaspusi. Runā, ka daudziem ir grūtības ar visizcilāko filozofu vārdu nosaukšanu, bet tajā pašā laikā viņi nekļūdīgi uzskaitīs cīkstoņus un filmu zvaigznes. Varbūt, ka tas viss nav gluži tā, taču profesoru un skolas skolotāju stāsti liek aizdomāties par mūsdienu domas virzību. Tāpat tas viss liek aizdomāties, kas tad īsti pamudinājis tagadējo paaudzi uz tādām galējībām. Kas ir lasījis par pēdējiem Romas impērijas vai Bizantijas pastāvēšanas gadiem, tas ar izbrīnu varētu saskatīt daudzas paralēles. Starp tām iekritīs acīs neparasta tiekšanās pēc cirka, gladiatoriem, zirgu skriešanām un visādām nosacītām balvām. Vai arī pašreiz katrā ciematā, bet drīz arī katrā ielā, nebūs sava skaistuma karaliene, vai sava apbrīnojamā roka vai kāja, vai savs īpašais mats. Patiesi, it kā ne ar ko citu cilvēces iztēle nevar iedvesmoties…”.

 

N.Rērihs „Nesatricināmais” (1934.g. 24. dec., Pekinā)

 

 

       „Patiesi, Kultūrai nepieciešama ne tikai aizsardzība, bet nepieciešams prast cīnīties par Kultūru. Tikai tad cilvēce sāks iziet no mežoņa stāvokļa. Laiks kļūt cilvēciskiem šī diženā vārda pilnajā nozīmē”.

 

no H.Rērihas vēstules uz Ameriku (1949.g. 27. augusts)

 

 

       „Tikai Kultūras vērtības dos risinājumu vissmagākajām dzīves problēmām. Tikai Kultūras vērtību vārdā cilvēce var plaukt. Pašā šī mums tik svētā jēdziena kodolā ietverta visa Gaismas godināšana, kalpošana Labajam. Tieši Kultūras jēdziens paredz ne utopiju, ne abstrakciju, bet radošu darbīgumu, nepārtrauktu dzīves varoņdarba apziņu, izglītojošu darbu… Jaunajai paaudzei atkārtosim, ka visos labākajos cilvēces vēstures periodos atdzimšana un uzplaukums veidojās tur, kur izauga Kultūras pielūgsmes tradīcija.

       Mēs esam noguruši no postīšanas un savstarpējas nesaprašanās. Tikai Kultūra, tikai visaptverošie Skaistuma un Zināšanu jēdzieni var atgriezt mums vispārcilvēcisko valodu. Tā nav sapņošana! Tas ir pieredzes vērojums četrdesmit divu gadu darbībā Kultūras, Mākslas, Zinātnes laukā”.

 

N.Rērihs

 

 

info@latvijasrerihabiedriba.lv