SIRDS GAISMA

 

Piedāvājam lasītāju uzmanībai fragmentus no grāmatas "Sirds Gaisma", kas veltīta Latvijas Rēriha biedrības prezidenta Fēliksa Lūkina (1875-1934) piemiņai. Grāmata tika izdota Rīgā 1937. gadā izdevniecībā "Uguns".

 

 

HELĒNA RĒRIHA
Indijā

       Kas bija Fēliks Lūkins? Īsts Cilvēces Brālis. Viņš piederēja pie tās Varoņgaru saimes, kas visos cilvēces vēstures laikos parādījās kā gaišas lāpas masu gara neizglītotības fonā, un norādīja jaunu ceļu uz bezrobežīgās Esības daudzveidīgās Patiesības atzīšanu.
       Viņš bija Gara un tā svētnīcas – cilvēka dziedinātājs. Savas zināšanas viņš smēlās no pasaules Krātuves un Senās Gudrības nolikumiem, apvienojot tos ar visjaunākajiem atradumiem un piemērojot tos tagadnes izpratnei.
       Viņa ugunīgais gars dega vienvienīgā trauksmē veltīt visus savus spēkus kalpošanai cilvēces labā. Stingri un nelokāmi viņš veidoja savu ceļu un savu labo darbu. Nekādi šķēršļi, nekādi tumši uzbrukumi nespēja izbiedēt viņu, un vīrišķīgi un labprātīgi uzņemoties krusta ceļu vispārības labā, viņš pacēlās uz jaunas Gaismas Kāpņu pakāpes.
       Patiesi, viņš bija cilvēks, kas ar savu dzīvību apzīmogoja Zināšanu ceļu.
       Veltīsim tālab mūsu dziļāko atzinību šim varoņgaram, patiesajam Cilvēces Brālim.

 


       NIKOLAJS RĒRIHS
       Indijā
 

NEIZNĪCINĀMAIS
 

       F.Lūkina gaišajai piemiņai
       Grūtajās un vētru vagotajās kalnu pārejās kādi nezināmi draugi izlikuši augstus akmeņus – menhīrus. Tie atgādina ceļiniekam par briesmām, par tālo ceļu, kurā bija jāizpauž līdz galam pacietība, spēja ietvert un atdošanās izraudzītajam mērķim. Tie liecina par veiksmi un prieku.
       Tikpat neiznīcināma paliks atmiņa par Fēliksa Lūkina pašaizliedzīgo darbību; viņš vārda patiesā nozīmē ir atdevis dvēseli par saviem brāļiem.
       Kā īsts zinātnieks, bez aizspriedumiem un māņticības, F.Lūkins modri meklēja labākos ārstniecības līdzekļus.
       Viņš ienesa dziedniecības darbā visu savu mīlestību un nenogurstošo enerģiju. Viņš zināja, kad pasmaidīt un kad uzstāt, lai lieto pestījošo līdzekli.
       Protams, kā tas jau daudzos gadsimtos parasti bijis, arī F.Lūkinam bija ne mazums jācieš no nesapratnes, no gara neattīstības. Bet vajadzēja redzēt, cik mierīgi un ar kādu labvēlību viņš pats stāstīja par ceļa ērkšķiem. Tik tālu un ar tādu gaišumu viņš bija ieskatījies nākotnē, ka varēja tikai nožēlot par nevajadzīgajiem šķēršļiem. Pie tam, viņš dziļi izprata padoma nozīmi: „Lai svētīti šķēršļi, caur tiem mēs augam!”
       Satiekoties ar F.Lūkinu, arvien nāca prātā svētīgums. Viņš zināja, kā neizlaistīt šo dārgo trauku.
       Visaugstākā ētika Lūkinam bija nevis pavēle, bet apskaidrotas dvēseles aicinājums. Atcere par šādu gaismas celtnieku nevien neizdzisīs kvēlajā laikmeta vērpatā, bet taisni otrādi – augtin pieaugs daiļā gaismā. Lūkinam jau pēc savas dabas bija jābūt ārstam, dziedinātājam. Viņš bija apvienotājs gars, kopdarbības dziedinātājs. Viņam tā bija sadraudzība, kurā radniecīgi sastapās Gaismas meklētāji.
       Fēlikss Lūkins bez darba nespēja dzīvot; uz darbu viņš virzīja arī visus savus līdzstrādniekus. Ar tādu stūrmani varēja būt droši par kuģi. Pie stūres bija ne tikai piedzīvojis lietpratējs, bet arī atdevīgs darbinieks. Ne baiļu, ne atkāpšanās, ne nodevības necieta viņš, jo viņā pašā nebija šo tumsas dīgļu. Turpretim katra krietna cenšanās un meklēšana viņu priecināja. Vai tas bija zinātnes, medicīnas vai pat gaisa kuģniecības, vai mākslas laukā, – labsirdīgā ārsta durvis bija plaši atdarītas.
       Plaši atvērts bija F.Lūkina skats. Ikviens, kas no jauna nāca pie viņa, gribēja atklāt viņam savu dvēseli, zinādams, ka viņš netiks ne pazemots, ne izzobots. Tāds dziedinošs pamudinājums dega nedzisdams F.Lūkina sirdī. „Tam, kas klauvē, atdari”, – arī šo likumu viņš nesa sevī, saprazdams, kā atvērt tam, kas klauvē, un kā viņu novērtēt.
       Kad mēs dabūjām zināt, ka F.Lūkins uzņēmies mūsu biedrības vadību Latvijā, mēs jutām, ka biedrības pamati būs izturīgi. Tā tas arī bija. Lūkins prata ienest šeit izturību un stiprumu, ne uz laiku, bet būtībā uz mūžiem. Var mainīties paaudzes, var rasties jaunas attiecības un pasaules visuma novērtējumi, bet kultūras pamati ir neiznīcināmi, ja tie likti ar mīlestību.
       Mēs sastapāmies Parīzē 1930. gada vasarā. Šī satikšanās bija priecīga, it kā mēs būtu vienmēr pazinuši viens otru. Dažu dienu laikā varēja pārliecināties par vērtīgajām Lūkina rakstura īpašībām. Viņu redzēja kā entuziastu – sarunu biedru. Pazina kā neaizvietojamu, vienmēr krietnu līdzstrādnieku, sajūsminājās par viņa dziļo kulturālību, kurā nebija ne mazākā šovinisma un ierobežotības. Kādreiz Lūkinam bija pilnīga iespēja iekaist dusmās. Bet tā vietā viņš ieradās pie manis un lūdza viņam paskaidrot kaut ko neizprotamu cilvēkos, ar ko tas bija ticies. Viņš nevien izprata viņam svešu redzes viedokli, bet pat labsirdīgi piekrita, iegremdēdamies dziļākos cēloņos. Tāda labsirdība nebija vis vienaldzības dēļ. Lūkins jau nespēja būt auksts. Bet toties viņš mācēja būt taisnīgs, bet tas ir tik liels retums.
       Lūkins pazina Latviju un mīlēja savu dzimteni. Nebūdams šaurs šovinists, bet gaišs darbonis, viņš degtin dega sirdī par Latviju un prata kalpot savai tautai ne vārdiem, bet ar darbu. Katrs jauns, centīgs darbinieks sagādāja prieku viņam. Tā mīlēt savu tautu var tikai tas, kas pazinis patieso Kultūru.
       Līdzīgi Guru Čarakam, lielajam ārstam – ajurvēdistam, līdzīgi Avicennam, Fēlikss Lūkins cītīgi meklēja jaunus medikamentus. Viņš izdarīja visai daudzus visvērtīgākos novērojumus un atstāja pēcnācējiem daudzas pārbaudītas dziedniecības iespējas. Ar aizgrābtību atcerēsimies visus bezmaksas ārstēšanas gadījumus un plašo palīdzību nabadzīgajiem. Liela bija viņa neaptrūkstošā labdarība.
       Viņš visus žēloja. Tikai sevi nežēloja. Lūkins varētu būt ar mums vēl ilgi, ja būtu ierobežojis savu darbu un nebūtu izdarījis nogurdinošus mēģinājumus ar sevi. Viņš bija neatturams atzinējs. Viņa kalpošana cilvēcei tik skaisti izteicās mūsu drauga nepārtrauktajā darbībā. Nepārspējama bija viņa vēlēšanās izdarīt visu jo labāk, un savā veiksmē dalīties ar visiem tuviniekiem.
       F.Lūkins domāja un rakstīja par skolas jautājumiem. Daudz labvēlības izpaudās viņa runā par sieviešu kustību. Miera Karogs un kultūras vērtību aizsardzība bija tuvi viņa sirdij. Nebija nevienas kultūras nozares, pret ko viņš būtu izturējies auksti un nevērīgi.
       „Labais lauva”, tā teica par Lūkinu. Abi šie vārdi par viņu raksturīgi. Drosme un lauvas spēks, ko izrotāja patiess labums, gudra darbība.
       Manas labākās atmiņas par Latviju, par tās senvietām, par brīnišķīgajām ainavām, mani latviešu draugi, mana vectēva dzīve Rīgā – visi šie apstākļi vēl vairāk tuvināja mūs F.Lūkinam.
       Mēs jutām arī, ka viņš pievērsa tuvu biedrībai līdzstrādniekus ar garīgu pieredzi, kam kultūras līdums bija iemīļots sadarbības lauks. Tā tas arī bija.
       Kad saņēmām biedrības telpu uzņēmumus, tad pat fotogrāfijās bija jūtama tīra atmosfēra, viņā varēja izaugt kulturālās pilnveidošanās stādi. Sākās ar domām par kooperatīviem, lekcijām, ekskursijām, bet tagad radusies kooperatīvā izdevniecība. Vai gan tādā darbā neizpaužas kultūras uzdevumi? Vai gan tādi kopīgi darbi vēlami neatbalsta valsts izglītības lietas? Sabiedriska kopdarbība patiesi vēlama katrai veiksmes rosītai valdībai. Taisni uz šādu sirsnīgu sadarbību tiecas Latvijas valdība valsts galvas personā. Laikraksti atnes vēstis, ka notiek plašs celtniecības darbs. Katrs kultūras iestādījums nes savu artavu arī vispārības labā. Priecāsimies redzēdami, ka mūsu līdzstrādnieki tiecas pa šiem izglītības ceļiem.
       Pat no Aizsaules F.Lūkins priecāsies vērodams, ka viņa iemīļotais bērns ar sekmēm pūlas nepārredzamajā kultūras tīrumā. Nav piesātināmas kultūras vajadzības. Ikviens var nest savas zināšanas un pieredzi valsts kultūras krātuvē. Dabiski, šādiem veltījumiem vispārības labā jābūt sirsnīgiem, labvēlīgiem. Savtības, apspiešanas, uzbrukšanas ļaunums nevar perināties sirdī, kas alkst labāku nākotni. Dzīvā Ētika un mīlestība pret celšanas darbu var virzīt uz priekšu cilvēku jau no pašas mazotnes. Un ne gados atšķiras šie jaunie spēki, bet gara modrībā. Kas gan grieza vērību uz F.Lūkina sidrabotajiem matiem? Kas gan būtu varējis viņu nosaukt par vecu?
       Nespēcības, vecuma, novītuma nebija Lūkina ugunīgajā sirdī. Fiziskie apstākļi nevarēja apslāpēt viņa degšanu. Tā nebija spazmatiska liesmošana, bet vienmērīga, pieaugoša uguns. Taisni tāda uguns apgaismo patiesības un sasniegumu ceļu.
       Jau nejuzdamies vesels, 1934. gada sākumā, Lūkins tomēr traucās uz mūsu nodomāto satikšanos Parīzē. Kad atradāmies ceļā no Indijas, mūs sasniedza trīs bēdu vēstis. Aizgāja trīs draugi – labvēļi.
       Aizgāja Georgijs Spaskis, gāja bojā karalis Alberts un atstāja zemes plānu Dr. Fēlikss Lūkins. Negribējās ticēt. Būtu jāpriecājas par pāriešanu labākā pasaulē, bet sirds, pēc zemes paraduma, dreb, kad šo pasauli atstāj skaisti cilvēki. Sirds zina, cik daudz vēl viņi būtu varējuši izdarīt šeit un izlietot savu pieredzi tuvākajā nākotnē.
       Maz kultūras darbinieku. Visās dzīves nozarēs šie krietnie spēki ir saskaitāmi. Viņus vajag glabāt, par viņiem vajag priecāties, ar viņiem var nostiprināties grūtajās ceļa uzejās.
       Vai patiešām jau trīs gadi, veseli trīs gadi, vairāk kā tūkstots dienas pagājušas kopš stundas, kad šķīrās F.Lūkins? Atkal negribas ticēt. Tik dzīvā atmiņā vēl un tik spēcīgi ir viņa novēlējumi mūsu Latvijas biedrībā. Neredzami viņš ir klāt, apsarga labās attiecības, uzmudina uz vienību un nenogurstošu darbu, sūta labvēlību un prieku.
       Jau nomainījušies daži biedrības vadītāji. Santana – dzīves upe nepazīst apstāšanās. Viss dzīvo, kustas, nezaudējot ritumu. Pašlaik biedrības priekšsēdis – dvēselīgais, patiesais dzejnieks Rihards Rudzītis svēti sarga F.Lūkina novēlējumus. Iezīmīgi, ka par biedrības sekretāru ir viņa dēls, arī ārsts Haralds Lūkins, kas ir tiešs un dedzīgs F.Lūkina darbu turpinātājs kā medicīnas laukā, tā arī sabiedriskajā darbībā. Arī visi valdes locekļi, kā F.Lūkina vislabākie draugi, glabā viņa piemiņu un iedvesmojas no viņa darbiem. Tas nozīmē, ka biedrībā dzīvs labuma un kultūras gars. Līdzstrādnieki saprot, ka viņi sanāk kopā, lai kalpotu cilvēcei. Jeb kā teikusi Helēna Rēriha savās vēstulēs:
       „Latvijas biedrība neizmirstamā F.Lūkina vadībā tā priecināja mūs, viņā bija jūtama organizētība, pašdarbība un sadarbība, ko apdvesa sirds siltums. Sadarbība vienota ar pašdarbību, kas ir katra patiesa sasnieguma pamatos, mūsu laikā ir rets izņēmums. Tāpēc jo vairāk cienījam F.Lūkina sasniegto.
       Zaudējums, ko mums nesa F.Lūkina aiziešana, ir visai smags, jo viņš mums bija brālis garā, bija sirds prieks. Mēs zinājām, ka tur, kur viņš, viss būs labi. Viņa gars tik ļoti atdevās Lielajam Kalpojumam un bija tik tīrs visos savos dzinuļos. Biedrība bija viņa iemīļotais bērns un visas viņa vēstules bija pilnas rūpju un prieka par saviem mācekļiem un līdzstrādniekiem. Tagad uz visiem viņa tuvākajiem līdzstrādniekiem un palīgiem likts pienākums ne tikai turpināt, bet arī attīstīt viņa iesākto lielo darbu. Šai pārdzīvojamā bargajā laikā tiem, kas tuvojušies Lielajai Kalpošanai, jāsaņem visi spēki, lai vēl ciešāk sakļautos ap gaismekli, viņa aizdedzināto. Lai tas izaug par varenu bāku visiem meklētājiem un cietējiem gariem. Tā būs vislabākā F.Lūkina gaišā gara atceres godināšana. Sūtīsim viņam mūsu visgaišākās domas un izteiksim tās skaistos darbos. Lai viņam ir gaiši un līksmi. Ticu, ka tuvākie līdzstrādnieki radīs sevī visu vīrišķību, visu gara un sirds degsmi, lai izvadītu cauri visām grūtībām un nesatricināmi nostiprinātu pasākto gaišo celšanas darbu cilvēces labā”. (05.IV.1934.)
       Tātad F.Lūkina piemiņas diena pārvēršas sveicinājuma un prieka dienā. Lai ir gaiši!
       Grūtajās kalnu pārejās izturīgi stāv menhīri. Ja sniegputenis aizvīstīs visas takas – šīs augstās zīmes atgādinās ceļiniekiem, kur ir viņu labais un īstais ceļš.
       Lai ir gaiši!

(no Himalajiem)
 

 


       ZELMA GAST (F.Lūkina māsa.)
       Berlīne

       Jo vairāk iedziļinos atmiņās, jo grūtāka top sirds – viss tas, kas gaišs bija bērnības dienās, stājas priekšā kā pazudusi paradīze.
       Domāju, ka mana brāļa raksturā jau agrā bērnībā bija vilcieni, kas visu vēlāko dzīvi noteica – tā bija viņa līdzcietība un cilvēku mīlestība. Vislielākā pārgalvībā viņš varēja atmest rotaļu un mierināt raudošo biedru un aizstāvēt pret citu pāri darījumiem. Domāju, ka šīs īpašības padarīja viņu imūnu pret lipīgām slimībām. Nevaru citādi izskaidrot divus atgadījumus, kas mūžam paliks mīklaini manā atmiņā.
       Pusgraudnieka Jancītis – mazais rotaļbiedrs, kas no rīta līdz vakaram atradās mūsu istabās, piepeši vairs nenāca pie mums, bet mans brālītis, piecēlies, katru rītu pazuda pusgraudnieka klētī un, ierodoties pie mums tikai uz īsu brīdi uz ēdiena laiku, pavadīja visu dienu pusgraudnieka klētiņā. Tā pagāja vairākas dienas. Uz mātes jautājumu – kamdēļ Jancītis nenāk vairs rotaļāties, sekoja pēdīgi nospiesta mana brāļa atbilde: „Māmiņ, Jancītis ir ļoti slims, Jancītis ir pilns lielām melnām pumpām, es guļu pie Jancīša gultas maliņā, viņš tā grib ... ”. Var iedomāties mātes izbailes! Atsauktais ārsts atzina slimību par melnajām bakām. Pēc divām dienām Jancītis nomira. Izņemot sirdssāpes pēc mazā drauga, brālītis palika sveiks un vesels.
       Es saslimu ar grūtu šarlaku. Tā kā mēs abi mazie vienmēr līdz saslimšanai bijām kopā, tad ārsts teica, lai nemaz nešķirot – inficējies jau viņš esot tā kā tā. Viņš atkal pavadīja daudz stundu manā gultas maliņā. Tēvs man bija no kāda brauciena uz Valmieru atsūtījis mazas marcipāna pīlītes. Tās man tā patika, ka es tās gandrīz nemaz no rokām vairs nelaidu laukā, glāstīju viņas un liku tām uz grāmatas vāka peldēt. Brālītim arī tās patika, bet viņš skatījās uz tām ar citādām acīm. Kādu dienu gultas maliņā guļot un spēlējoties, viņam netīšām tās pīlītes bija „apēdušās”. Arī šoreiz viņš nesaslima – viņu sargāja viņa jautrais prāts un pilnīga nodošanās otru mierināt.
       Bet viņš vis nebija tikai mīksts savā dabā, nebūt nē! Kā īstam zēnam neviena puikas nerātnība viņam nebija sveša …
       Skolas gaitas uzsākot, sevišķa loma piekrita mūsu draudzes skolotājam, kura vadīšanai un mācīšanai brālītis tika uzticēts. Šis lielais „bērnu dvēseles pazinējs un audzinātājs” neprata atrast dzīvajā zēnā ne mazākās dāvanas un pēc tam, kad viņš bija izmēģinājies savu autoritāti pacelt gan ar lineālu, gan ar smādējumiem dienas grāmatā, gan ar grūta satura vēstulēm tēvam, kuras katru sestdienu kārtīgi tika tēvam nodotas un vēlāk upē pie tilta slīcinātas, – viņa spriedums skanēja: „Ja jūs no tā puikas vēl cilvēku gribat pataisīt, tad ņemiet ārā no skolas (tur viņam bija taisnība!), viņš ir palaidnis un muļķis, lieciet viņu pie arkla!” Toreiz arājam, maizes pelnītājam nebija tāda nozīme, kā tagad, un skolotāja pusvācieša acīs „pie arkla likt” nozīmēja nodot katorgas darbā. Tēvs gan nedomāja, ka viņa puika ir muļķis un no sirds ļauns, – aprunājoties, sūtīja to uz jaunatvērto Vietalvas ministrijas skolu.
       Slavenā audzinātāja Kalniņa un citu labu skolotāju vadībā, brālītis drīz izvērtās par centīgāko un reti apdāvinātu skolnieku. Pēc viena gada viņš nolika eksāmenu Rīgas Aleksandra ģimnāzijā uz pirmo klasi, un drīz piepildījās inspektora vārdi, ko viņš bija tēvam teicis uzņemšanā: „Liela galva, būs gudrs!” Trešajā klasē viņš bija jau pirmais skolnieks un pēc tēva agrās nāves no 4. klases sākot līdz beigām nopelnīja sev ar stundu pasniegšanu pārtiku un apģērbu. Tā jau ģimnāzijas gadi viņam nebija tik viegli, kā citiem skolniekiem, bet kaut bija ne mazums darba, viņam atlika vēl daudz laika lasīšanai.
       Gandarījums grūtajai skolas dzīvei bija garās brīvdienas jaukajā Mālpils apvidū. Plašie līči, Mergupes krasti, skaistās birzes deva daudz viņa, dabu karsti mīlējošajai, dvēselei. Ar kādu mīlestību brālis, skolnieks un students būdams, vēroja krāšņi ziedošās pļavas, kā viņš glāstīja un saudzēja katru ziediņu! Tikai pēc grūtiem cīņu pilniem gadiem viņam bija lemts atzīt visu šo mazo ziediņu nozīmi ārstniecībā, piegriežoties homeopātijai. Vai kā bērnam un jauneklim viņā jau snauda tiekšanās pēc šī „vienīgā īstā ceļa”, ko viņš gāja vēlākos gados ar pilnu pārliecību un svētlaimību, kā cilvēks, kas pēdīgi atradis, ko gadiem meklējis?
       Es pieminēju, ka savā ģimnāzijas laikā viņš daudz lasīja, sevišķu ietekmi uz viņu atstāja Dostojevskis, šis slāvu dvēseļu lielais tēlotājs. Cilvēce ir nelaimīga. Kā palīdzēt cietējai cilvēcei? Grūti bija izšķirties, ko studēt. Likās, ka teoloģija uzvarēs. Pēdējās nedēļās pirms aizbraukšanas uz Tērbatu viņš izšķīrās par medicīnu. Visā savā darba gaitā, kā acu ārsts, kā plaušu slimību speciālists, viņš tomēr bija arī dvēseles ārsts. Cik daudzi no viņa pacientiem griezās visādos dzīves jautājumos pie viņa pēc padoma un laikam gan neviens nav gājis projām no viņa neapmierināts un tukšu sirdi. Viņš nenosodīja cilvēku vājības, viņš neuzstājās kā bargs tiesnesis, viņš juta līdz un sāpīgi smaidīdams palīdzēja, cik spēja.
       Dostojevska aicinājums: „Palīdzēt, palīdzēt cilvēka slimajām dvēselēm!” – mūžīgi skanēja viņa sirdī.

 

 

 

       DR. HARALDS LŪKINS


MĪĻAJAM TĒVAM,
MANAS DZĪVES UN DARBA SKOLOTĀJAM

 

       Tēvs, cik skaisti ir bijuši Tavi stāsti bērniem par rūķīšiem, par viņu nenogurstošo prieka pilno darbu un, galvenais, šo stāstu nenobeigtība. Lai arī kādā kalna galotnē rūķītis būtu uzkāpis, un lai arī cik varens un spēcīgs būtu bijis viņa gājiens – Tu vienmēr stāstu pārtrauci nenobeigtu, lai liktu nākošo reizi tam kāpt ar vēl jo lielāku sparu jaunā virsotnē, vēl augstākā un stāvākā, nekā iepriekšējā, sniegos vēl mirdzošākā un baltākā … Un atkal trūka stāsts, un atkal veidojās jaunas krāšņas radīšanas formas, tā tas nāca un tā tas gāja no vienas zilās tāles nākošā, un šīs ķēdes gals un sākums bija Bezrobežība. Ja, tēvs, šajos nenobeigtajos rūķīšu stāstos atspoguļojās Tavi jau jaunībā veidotie nenobeigtības principi, tajos jau bija Tavas nākošās dzīves atsevišķo posmu nojauta, kad Tu tāpat kā rūķīšu stāstos, sasniedzis vienu kalngalu, neapmierinājies ar tā mirdzumu, bet jaunā radīšanas sparā kāpj jau nākošā, gan vēl nezināmā, tomēr sirdij jaušamā.
       Tavu rūķīšu jaunrades prieks bija tā pati radošā uguns, ko arī pēdējā laika zinātne sāk atzīt – psihiskā, jeb ugunīgā enerģija, viens no Esamības pamatu izpausmes veidiem. Jau aizvēsturiskos laikos psihiskās enerģijas nojauta tautu apziņā atspoguļojusies dažādās leģendās un teikās. Arī Aladina mirdzošais kristāls nebija nekas cits, kā uzkrātās psihiskās enerģijas simbols. Un tikai nēsātāja garīgais stāvoklis deva tam iespēju pielietot to pareizi, tādējādi gūstot ļaunā vai labā atziņu.
       Šī ugunīgā enerģija ir tā pati, kas liek arhitektam veidot varenas celtnes, kas tautu vadoņiem dod spēku savu tautu apvienot un to vadīt pareizā virzienā, kas vada mākslinieka radīšanas prieku, un kas, vienas un tās pašas zāles lietojot, dod vienam ārstam lielākus panākumus, nekā otram. Šī enerģija vada mūsu sirds jūtziņu, mūsu garīgo aci, kurai pamatā ir iespēja visu saskatīt. Ugunīgā enerģija, kas cilvēkos uzmodina šo latenti snaudošo aci, dod tai plašo iespēju – pareizā gultnē novadīt ik cilvēka individuālo dzīves ceļu.
       Un šīs enerģijas pieaugsmes pamatā – augstākie mīlestības izpausmes veidi, upura prieks, līdzcietība, radīšanas prieks, un izjūta, kas rod prieku un nevis bailes, tverot Esamības Bezrobežību.
       Jau zēna gados šīs īpašības bijušas tēvā neparasti rosīgas, tādējādi tās jau tik agri vairoja un veicināja psihiskā spēka bagātību, kas tik spilgti raksturoja viņa vēlāko dzīves gaitu. Tāpēc arī bija vairāki gadījumi, kur viņš bērnībā, dzīvodams kopā ar baku un šarlaka slimiem bērniem, tomēr nesaslima.


*


       Pabeidzis Tērbatas universitātes medicīnas fakultāti, tēvs kā pirmo savu darba posmu izvēlējās acu slimības. Praktiskās zināšanas šai nozarē viņš piesavinājās profesora Fuksa vadītā Vīnes universitātes acu klīnikā. Pārbraucis no Vīnes mājās, viņš dabūja ceļojošas acu slimību kolonnas vadītāja vietu. Šī kolonna apbraukāja Krievijas apgabalus un tās galvenais uzdevums bija apkarot lipīgo acu slimību – trahomu, kas vietām bija apņēmusi veselas sādžas. Vēlāk viņš pārnāca uz Rīgu, kur ar Krievu ārstu biedrības palīdzību izdevās dabūt acu ārsta vietu uz Rīgas-Orlas dzelzceļa. Paralēli algotajai vietai pieņēma mājās privāti slimniekus, kuru sākumā bija maz, bet kuru skaits tomēr dienu no dienas auga, drīz sasniedzot diezgan lielu skaitu. Ārsta pirmie prakses gadi, kas pagāja materiālās grūtībās, bija skāruši veselību, tās uzlabošanai viņš devās uz Davosu, kur ilgāku laiku pavadot studēja tuberkulozes jautājumu. Un lai arī acu slimībās bija nodibināta plaša pacientūra, tas vairs neapmierināja, jo taču idilliskā apmierinātība ir jebkādas jaunrades kaps. Tādēļ atgriezies mājās, blakus acu slimībām, viņš sāka pieņemt arī plaušu slimniekus, kā arī nodibināja privātklīniku acu slimību operatīviem gadījumiem.
       Nāca kara gadi, un Rīgas-Orlas dzelzceļam evakuējoties bija jāpārceļas uz Krievijas iekšieni, uz Vitebsku. Te sākās plašs darba lauks, sevišķi acu slimībās, jo visapkārt bija ļoti izplatījusies acu slimība trahoma. Nebija gandrīz dienas, kad nebūtu bijis jāizdara 4-5 operācijas. 1918. gada augustā mēroja ceļu atpakaļ uz dzimteni, uz Rīgu. Lai arī ilgie prombūtnes gadi slimniekus bija izklīdinājuši, drīz vien salasījās prāvs pacientu skaits, atkal acu un plaušu slimībās.
       Paralēli savam praktiskajam darbam, viņš neatlaidīgi un stingri pētīja slimību izcelšanos, to būtību un iespējamo ārstēšanu. Slimnieku skaits auga jo dienas, un darbs ar tiem aizņēma visu cauru dienu, no pulksten 9:00 rītā līdz 7:00 vai 9:00 vakarā, ar īsu pārtraukumu pusdienas laikā. Katrs atnākušais slimnieks, ja to uzmanīgi novēro, dod plašāku skatu uz dažādiem slimību izpausmes veidiem, dod jaunas ierosmes to apkarošanai. Bet ar pieredzēto un novēroto vien ir par maz, vajadzīgi vēl stingri teorētiski pētījumi, kā arī iepazīšanās ar medicīnas virzieniem dažādos laikos. Bieži lieli atradumi zūd no praktiskās medicīnas, ieņemot vietu vairs tikai tās vēsturē. Tādēļ arī tieši medicīnas vēstures studēšanā ir daudz kas pamācošs, daudz kas ierosinošs. Visi šie pētījumi prasa savu laiku, bet visa diena ir aizņemta praktiskā darbā. Bez vilcināšanās nāk tēva spriedums – diena jāpagarina. Lēmums jau nākošā rītā rod sev aktīvu formu, tēvam pieceļoties pulksten 4-os no rīta, ko viņš konsekventi un neatlaidīgi izpildīja, kā darba dienās, tā arī svētku dienās, jo darbs taču bija viņa gaišākā svētdiena. Lielākā svētdiena viņam bija tā, kad bija padarīts lielākais darbs, kad bija iezīmējies kāds jauns sasniegums, vai tas bija medicīnas, vai kādā citā kultūras laukā.
       Kāds ārzemju žurnāls sniedza ziņas, ka Dānijā kādam ārstam-pētniekam izdevies sasniegt labus panākumus tuberkulozes un ar to saistīto slimību ārstēšanā ar paša izgudrotiem mangāna, berilija un kadmija sāļu preparātiem. Nekavējoties viņš izsludināja avīzēs prakses pārtraukumu, jo gribēja saviem slimniekiem pārvest jaunas zāles, tiem dot jaunu iespēju izveseļoties. Pēc tam, kad bija dažas nedēļas iepazinies Kopenhāgenas klīnikās ar šo preparātu lietošanas labajām sekmēm, spārnots un priecīgs viņš atgriezās mājās ar jaunām zālēm un padomiem to pielietošanai. Panākumu ietekmēts, ko devušas šīs zāles Dānijas ārstu lietpratēju rokās, viņš atteicās no savām iepriekšējām ārstēšanas metodēm un neatliekami uzsāka jaunatvesto zāļu pielietošanu praksē. Bet rakstītās pamācības, kā tas bieži atgadās, nedod vajadzīgo dzīvo pieeju jaunai metodei. Arī dažas, Dānijas klīnikās pavadītās nedēļas, bija par īsu, lai ieviestu zāļu pareizo lietošanu. Gaidīto panākumu vietā slimnieki sāka izklīst. Un tiešām, nonāca līdz stāvoklim, kad no lielā slimnieku skaita palika vairs nedaudz uzticībā nesatricināmo slimnieku, kas deva iespēju vēl turpmāk pētīt šo zāļu pielietošanu. Viņš sāka zāles vairāk atšķaidīt un individuāli variēt dodamās devas. Atslēga bija atrasta un līdz ar to izklīdušie pacienti vēl jo kuplākā skaitā sāka atgriezties. Šo pašu zāļu atšķaidījumus un devas dažādi variējot, sasniedza labus panākumus arī citu slimību, ne tikai tuberkulozes, ārstēšanā. Tas nu bija viens no kardinālajiem pavirzieniem tēva darbā.
       Viņš nāca pie slēdziena, ka nav nošķirama acs vai kāds cits orgāns no visu orgānu kompleksa – cilvēka. Šaurā specializēšanās ir saskaldījusi pastāvošo medicīnu, ka nav vairs vajadzīgā kontakta starp tās atsevišķām disciplīnām. Šī redzes lauka sašaurināšana bieži negatīvi ietekmē ārsta darba rezultātus. Ir pareizi, ka ārsts pēc iespējas sīki iepazīstas ar visām medicīnas nozarēm, neatstājot nevienu novārtā, cenšoties visas ietvert savā redzes lokā, jo taču plašais skats ir tas, kas daudzkārt pavairo darba panākumus. Šo uzskatu vēl papildina pārliecība, ka īstam ārstam, kas grib būt savā arodā ne tikai amatnieks, bet arī mākslinieks, vispirms jābūt sava slimnieka dvēseles ārstam. Šeit nāk prātā lielā viduslaiku ārsta Paracelza vārdi, kas teicis, ka cilvēka fiziskais ķermenis jāuzskata tikai par māju, ko īstais cilvēks, šīs mājas cēlējs, apdzīvojot, un, ka šo māju aplūkojot un pētot, nedrīkst aizmirst mājas cēlēju un īsto saimnieku – garīgo cilvēku, cilvēka dvēseli. Vispār tēvs savu medicīnisko uzskatu veidošanā daudz mācījies no Paracelza medicīnas un dzīves uzskatiem.
       Tas ir apstāklis, kas pamudina ārstu pēc iespējas tuvāk pieiet slimnieka garīgajai pasaulei. Bet iespēja nodibināt šo vēlamo kontaktu ar savu slimnieku ir ļoti atkarīga no ārsta sirds kultūras, tā iekšējās degšanas augstākiem ideāliem. Tie ir apstākļi, kas neļauj ārstam ne tikai vienā viņa disciplīnā specializēties vai norobežoties, bet neļauj viņam interesēties arī tikai par medicīnu. Ārstam-māksliniekam jādzīvo līdz visās cilvēces kultūras nozarēs; jo daudzkrāsaināka būs viņa gara liesma, jo vairāk tas arī spēs atsevišķās sava aroda nozarēs. Ciešāks garīgs kontakts bieži dod iespēju noteiktāk uzstādīt slimības diagnozi un grūtos slimību gadījumos tas līdztekus zālēm ir liels palīgs izveseļošanās procesā. Šo ceļu ejot, specializēšanās ir vairs tikai nevēlams šķērslis. Un tā šo domu vadīts, tēvs atmeta savu acu un plaušu specialitātes un sāka pieņemt kā praktisks ārsts visās slimībās.
       Dānijas zāļu lietošanā izdarītie atšķaidīšanas mēģinājumi, kas deva labus rezultātus, ne tikai tuberkulozes, bet arī citu slimību ārstēšanā, bija pirmais pamudinājums nopietni skatīties uz homeopātiju, kuras galvenais princips ir zāļu atšķaidīšana, kur iedarbojas ne vairs zāļu tīri fiziski materiālais substrāts, bet gan to enerģētiskā daļa. Reizē ar to tēvā pilnīgi nobrieda uzskats, ka narkotiskām un vispār indīgām vielām nav vietas medicīnā. Te būtu minami visi miega līdzekļi, morfijs ar viņa derivātiem, broms, lumināls, arsēns un vēl daudzi citi, kas, pretēji dzīvību dodošiem stādiem, apdzēš cilvēka dzīvības liesmas, tā pamazām to nododot slimības un tās seku varā. Pastāvošā medicīnā narkotiskās vielas bieži tiek sauktas par līdzekļiem, kas radikāli iedarbojas, bet tas ir ļoti aplams nosaukums, jo nemaz neatbilst šo līdzekļu dabai un iedarbībai. Ikviena narkotiska viela var tikai radikāli iemidzināt cilvēka dzīvības impulsus, tā paralizējot cilvēka pretošanās spējas slimībai.
       Sākās homeopātijas literatūras studēšana. Uzzinājis, ka Tallinā kāds ārsts Dr. Rozendorfs pielieto tikai elektrohomeopātiskus līdzekļus, viņš brauca uz Tallinu, lai iepazītos ar Dr. Rozendorfa ārstniecības paņēmieniem, kas slīpēti pieredzes bagātā praksē. Līdzās elektrohomeopātijas pētījumiem, tēvs iepazinās ar diagnozes uzstādīšanu pēc acs varavīksnenes, ko medicīniski sauc par irisdiagnozi. Arī šai virzienā ar padomiem izpalīdzēja Dr. Rozendorfs, kas jau ilgus gadus savas diagnozes pamatoja pa lielākai daļai tikai uz irisdiagnozi. Jau visu tautu parunās izteikta dziļi zinātniska patiesība – ka acs ir cilvēka dvēseles spogulis. Patiesībā visu fizisko saslimšanu pamats meklējams viena vai otra veida disharmonijā psihiskajā cilvēkā. Tātad ir arī gluži dabīgi aci uzskatīt par fizisko saslimšanu fokusēto centru. Slimību atstātās sekas acs varavīksnenē konstatējamas jau katram nemediķim, apskatot smagi hroniski slima cilvēka varavīksneni ar tās pigmentu nogulsnējumiem. Acs varavīksnenē katram cilvēka orgānam atbilst viens noteikts sektors. Pēc katra sektora nogulsnējumiem var spriest par attiecīgā orgāna saslimšanu. Bet pieeja šai diagnozei ir grūta, jo ne katram, kas ir ārsts, jau katrā ziņā izdosies ievērot šo pigmentu grūti saskatāmās krāsu nianses, kam slimību noteikšanā ir liela nozīme. Praksē pārliecinājies par šīs metodes pareizo pamatojumu, tēvs sāka tai piegriezt nopietnu vērību. Šai nolūkā vairākkārt viņš brauca uz Vāciju, gan Drēzdeni, gan Leipcigu un Breslavu, kur pazīstamu acu diagnostiķu runas stundās praktizējās pareizi novērot slimību atstātās sekas acs varavīksnenē.
       Studējot homeopātiju un tās zāļu iedarbošanās veidu, tēvs pētīja arī botāniku. Lasot grāmatas par tautas medicīnā gadu simtos uzkrāto pieredzi slimību apkarošanā, gan ar zāļu tējām, gan arī ar zāļu tinktūru atšķaidīšanu un savienošanu dažādos homeopātiskos kompleksos, viņā radās domas arī pašam izgatavot zāles. Te liels palīgs bija novērojumiem bagātā prakse, kas summējoties deva noteiktu uzskatu par vienu vai otru slimību. Un kam tad lai tiek dota iespēja zaļu savienošanā dažādos labi izstrādātos un pie sevis pārbaudītos kompleksos, ja ne ārstam, kas taču ir šīs mākslas virtuozs? Te ir galvenais posms visā tēva medicīniskā darbībā, jo medicīnā taču, tāpat kā jebkurā dzīves nozarē, galvenais ir radošais princips. No visa tēva dzīves darba tas visspilgtāk ir izteicies viņa paša homeopātisko zāļu kompleksu izstrādāšanā. Daudz tur bija strādāts, daudz veidots un vēl vairāk panākts, bieži daudzu slimību ārstēšanā, kas parastā medicīnā ierindotas kopējā klasifikācijā – neārstējamās slimības. Tāpat arī tika rastas zāles daudzām slimībām, kuras līdz šim ārstēja vienīgi operatīvi, tādā veidā bieži atstājot uz visu cilvēka mūžu nelabojamas sekas…


*


       Mīļais tēvs, lai gan Tu esi aizgājis no mums, tomēr dzirdīga auss uztver Tava darba ritmu. Tas skan vareni, majestātiski, tas skan skaidri un cēli. Tavs darbs kā sēkla aug tautā, kur Tu to esi sējis, gan medicīnas, gan kultūras, vai ētikas laukā, tādējādi paplašinot tautas apziņu, tajā paverot vārtus augstākai, skaistākai jaunradei, cilvēces gaišākai nākotnei.

 

 

 

RIHARDS RUDZĪTIS

 

UGUNĪGĀ SIRDS

 

Kad domāju par Dr. Lūkina garīgo tēlu, kas vēl vienmēr viņu draugu apziņā dzīvo it kā daļa no viņu cēlākās esamības, aizgrābtībā es domās vēroju arvien kaut ko daudz plašāku, lielāku, visaptverošāku, nekā šis fiziskais un individuālais apvalks, kas nes Fēliksa Lūkina vārdu. Es tad garā skatu un pārdzīvoju to lielo brīnišķīgo Sirds Internacionāli, kurai arī F.Lūkins piederēja. To visu tautu sirds Savienību, kurai nav robežu un slēģu, jo sirds ir brīva, kas saista visus gara meklētājus un nākotnes labskaņas celtniekus, lai kādā visnezināmākā pasaules stūrītī tie atrastos.

Sirds, šis cilvēces cēlais, suverēnais spēks! Tāpat kā visus kontinentus apstaro viena un tā pati saule, kas sniedz savu gaismas prieku ikvienam; tā arī visos cilvēkos un, var teikt, visā dabā ir viena un tā pati sirds; sirds, kas vienādi cieš, mīl, priecājas un ilgās kvēlo. Un tomēr, nav daudz tādu cilvēku, kas pacēluši savā apziņā sirds būtību; proti tie, kas atskārtuši, ka sirds patiesi ir cilvēka būtnes saule, tās centrālais, sintētiskais orgāns, kas liek nevien katrai asins lāsītei, bet arī jūtām un domām riņķot ap to un šķīstīties, līdzīgi planētām, kas griežas ap sauli. Šādi cilvēki zina, ka sirds ir dievišķā gara ugunskurs cilvēkā, kas dod spēku un dzīvību un augsmi visai viņa būtnei. Viņi zina arī, ka nav neviena krietna darba, kas nebūtu bijis sirds uguns apdvests; ka pasaules izturīgākie, tvirtākie cietokšņi celti uz sirds un no sirds. No gaišās, tīrās sirds nāk visa īstā gudrība. No tās nāk visi ģeniālie jūtziņas-intuīcijas uzmirdzējumi. Patiesi, skaidra sirds „redz Dievu”! Turpretim, tik bezspēcīgs un vājš ir saprāts bez sirds atbalsta! Tā visu, kas vērtīgs kultūrā, cēlusi sirds, sirds gaišais iedvesmojums. Domātājs, kas visu lietu īsto būtību novērtē vispirms pēc cēloņiem, zina, ka visai bieži intelekta un vīrišķības bagāto celtnieku inspirējusi kāda bezgala maiga, tīra sirds, ka viņu uz lielo darbu virzījusi kāda maiga, cilvēcībā trīsoša roka, kurai tomēr bijis dievišķīgs spēks: veidot ar cita starpniecību cilvēces likteņus. Tā mēs atskārtīsim arī sievietes lielo misiju visas cilvēces vēsturē, jo sievietei arvien šīs sirds kvēles nav bijis mazums…
Tiem, kas pieder Sirds Sfērai, – viņu īstās mājas ir tur, kur var iespīdēties viņu sirds saule, kur tie spēj traukties citu labā, spēj darīt labu. Viņu sirds sasniegusi savu patieso nozīmi un laimi, ja tā iedegusies visās kalpošanas ugunīs…

Šo lielo sirds kalpošanas noslēpumu pazina arī Dr. Lūkins. Pie viņa nāca, kā pie dāvātāja. Pie viņa nāca, kā pie ārsta. Nāca, kā pie gudrā, pie tā, kas dzīves garīgajā pieredzē vai­rāk mācījies. Bet būtībā jau vairums, apzināti vai neap­zināti, nāca pie viņa, kā pie ugunīgas sirds. Pie tā magnēta, kas šķīstī, dziedē un iededzina. Tālab arī daudzos, atstājot ārsta durvis, notika brīnums. Kas gāja pie viņa dziedēt slimo miesu, līdz ar zālēm nereti saņēma arī pieskārienu garā, gara atjaunotnes trīsas.

 

*

 

Īsts ārsts ir cilvēka draugs, vārda vistiešākajā nozīmē. Viņš ir cilvēka glābējs, bet līdz ar to – arī viņa skolotājs. Īstam ārstam jābūt viengabalainai, harmoniskai individualitātei, kas pazīst nevien cilvēka ķermeņa likumus un nogrēkojumus pret tiem, bet kas iepazinis arī dvēseles un gara likumības, un to saistību ar pasaules visumu. Viņam jāzina, ka vairums ciešanu ceļas no cilvēka pārkāpuma pret kosmiskās harmonijas Likumu, un ka viņam savs pārkāpums atkal jāvērš par labu. Tāpēc ārstam vajadzētu būt, bez tiešā sava uzdevuma, arī cietēja garīgam palīgam.

„Ārsti var būt patiesi cilvēces palīgi gara ceļā uz augšu. Ārsta prātu vajag stiprināt ar sirdi. Nav pieļaujams, ka ārsts būtu neattīstīts noliedzējs. Ārsts nevar nebūt psihologs un nevar neievērot brīnišķīgo psihisko enerģiju.” (Dzīvā Ētika)

Ārstam jāstaro ar visu savu būtību uz cietēju, viņš nedrīkst būt tikai recepšu izrakstītājs, tad viņa nozīme nav liela. Tā medicīna, tāpat kā visas citas kultūras nozares, ceļamas un nostiprināmas uz gaišas individualitātes pamatiem.

Dr. Lūkins ar visu savu darbību apstiprināja šo aksiomu, ka medicīnā bez medikamentiem visai svarīga ir ārsta individualitāte. Viņš pats mūža beigās atzina, ka ārstam jānes lielā gara un zinātnes sintēze sevī. Viņš redzēja, ka pārāk šaurā specializēšanās, kas tapusi par rietumu dzīves pamatu, tieši kavē cilvēka garīgo attīstību. Viņš mēdza minēt kā piemēru strādnieku Forda fabrikā, kura mūža uzdevums ir vienīgi iedzīt vienu un to pašu naglu zināmā auto daļā. Protams, arī viņa apziņa top mehānismam līdzīga. Tāpēc arī Lūkins kā ārsts vēlāk atmeta savu „specialitāti” – viņš kļuva cilvēka miesas un gara ārsts, visas viņa būtības dziedinātājs. Viņš saprata, ka bieži ir neprātīgi ārstēt sāpošo orgānu, kad vainas cēlonis meklējams gluži citā orgānā, tāpat kā bieži veltīgi ārstēt ar zālēm miesu, kad īstā vaina meklējama nedisciplinētajā dvēselē. Viņš zināja, ka galu galā vairums miesas slimību balstās tādā vai citādā veidā uz slimas psihes. Šī dziļajā dzīves pieredzē skolotā atziņa visbeidzot arī lika viņam kļūt par cilvēka apziņas dziedinātāju.

No otras puses Dr. Lūkins kā sirds cilvēks un psihologs atzina, ka nevar ārstēt mehāniski, ka cilvēks nav mašīna, bet dzīva, apgarota būtne, kurai jāpieiet individuāli un galvenais – dziļi cilvēcīgi, kā savam brālim. Lūkins saprata arī, ka ne visur ir derīgi universāllīdzekļi. Viņš atzina, ka daudzas slimības jāārstē individuāli: piemēram, vienai un tai pašai slimībai viņam dažreiz bija vairāki desmiti dažādu zāļu veidu, un te nu bija jāizpaužas ārsta ģeniālajai spējai iejusties, jūtziņai, lai izprastu, kuras zāles katrā gadījumā ir visnoderīgākās. To Lūkins pilnā mērā varēja arī realizēt, jo viņam palīdzēja lielās diagnostiķa spējas. Nemirstīgs viņš ar savu acu diagnozi, par kuru šai grāmatā jau minēts, šo īpatno metodi, kas viņam palīdzēja viegli orientēties visās slimībās. Var atcerēties daudzo pacientu izbrīnu, kad viņš, slimnieku izmeklējot, pētīja vispirms viņa acis. Par viņa aso novērošanas spēju arī sabiedrībā stāsta daudz gadījumus. Tā Lūkins reiz viesojies pie kādas savas paziņas, kas slimojusi ar kādu grūtu slimību, bet to viņam slēpusi. Dzīvi sarunājoties ar viņu, Lūkins pēkšņi pārtraucis sarunu un pētoši ieskatījies viņai acīs. „Kas tas ar jums!” – viņš izsaucies. „Jums tā un tā slimība, bet jūs man nekā nestāstāt!” Tiešām, tā arī bijis. Lūkins iedevis viņai zāles un viņa drīz kļuvusi vesela.

Lai gan Dr. Lūkins, līdz ar zālēm, nesa arī savas personības fluīdus, savu psihisko enerģiju, tomēr arī viņa izgudrotajiem medikamentiem bija visai iespaidīgi panākumi. To var apliecināt viņa neskaitāmie pacienti, apstiprināt ar savas asins valodu un dzīvību, ko viņš kādreiz bija glābis. Viņi zina, Dr. Lūkina zāles iedarbojušās visai sekmīgi pat uz daudzām nedziedināmām slimībām. Šo rindiņu rakstītājs dzirdējis pat vairākus tādus gadījumus, kad slimais atnests nešus, bet aizgājis jau ar citu palīdzību. Dr. Lūkins bija ārsts jaunradītājs, ar kura ģēniju ikviena valsts un tauta var būt patiesi lepna. Lūkina lielos nopelnus medicīnas laukā, diemžēl, oficiāli atzina gan vēl tikai – ārzemēs. Tā Himalaju zinātniskās pētīšanas institūts „Urusvati”, kurā, starp citu, ir nodala cīņai ar vēzi, viņu iecēla par savu biedru korespondentu, šeit glabājas arī Dr. Lūkina izgudroto medikamentu paraugi. Tālāk Rēriha Muzejs Ņujorkā viņu izvēlēja par savu goda padomnieku zinātnes laukā, līdzās Einšteinam, Svenam Hedinam, Millikanam, Dž. Bošem un citiem mūsdienu zinātnes spīdekļiem. Visbeidzot, Vašingtonas Rēriha Miera Karoga konferencē Lūkins tika ievēlēts tās organizācijas padomē. Šīs iestādes atzina, ka Dr. Lūkins licis spēcīgus pamatakmeņus jaunajai nākotnes medicīnai. Viņa izgudrotie medikamenti kādreiz taps par visu tautu kultūras neatvairāmu mantojumu un svētību.

Domājot par Dr. Lūkinu kā ārstu, mūsu acu priekšā tēlojas daudzi no tiem lielajiem dziedinātājiem, par kuriem runā senās vēstures lapaspuses. Tāds bija arī Paracelzs, lielais Gudrais, ko ļoti cienīja arī Lūkins: viduslaiku krēslā viņš savas lielās medicīniskās zināšanas bija spiests apslēpt no inkvizīcijas skatiena simbolos, ko spēja atšifrēt tikai garīga apziņa.

 

*

 

Dr. F.Lūkins bija cilvēks, kas nesa sevī lielo dievišķo nemieru. Viņš nemitīgi strādāja, meklēja, pētīja, nomodā par augstākām atziņām un dzīves daudzveidīgajām izpausmēm. Viņa lielā, kvēlošā, neatlaidīgā dziņa pēc zinībām, viņa pilnības alkas arvien tiecās iemiesoties radošā darbā cilvēces labā.

Līdzās tīri zinātniskajai darbībai medicīnas laukā, Lūkins ar neizsmeļamu enerģiju atdevās kulturāli sabiedriskajam darbam. Viņš bija vairāku biedrību līdzdibinātājs, Tuberkulozes apkarošanas biedrības padomes priekšsēdis. Kā cilvēks ar plašu gara vērienu, visur, kur vien viņš pieskārās, viņš centās savus nodomus iemiesot arī visplašākos praktiskos mērogos.

Tomēr mūža pēdējā cēlienā viņa gara uguns visvairāk izpauda sevi saistībā ar Rēriha Muzeja draugu biedrību. Viņš, var teikt, nebija vienkārši šīs biedrības vadītājs, viņš, patiesi, deva tai savu garu un sirds liesmu. Biedrības pamatos viņš lika savus cēlākos spēkus un nodomus. Viņš degtin dega par katru biedrības panākumu, viņa lielākā smeldze bija par katru tās zaudējumu. Šeit, var teikt, arī visplašākā mērā piepildījās Lūkina lielās rakstura līnijas. Viņš bija cilvēks, kas stāvēja ar abām kājām cieši uz šīs zemes, bet kura gars tiecās uz Augstāko, Ugunīgo Pasauli. Tāpēc arī viņa sapņi un plāni, lai arī cik tālu tie sniedzās, bija allaž reālo iespēju robežās. Pēc savas būtības pats būdams reālideālists, viņš aicināja biedrus konkrēti formulēt domās dzīves jautājumus, paredzēt situācijas, censties saprasto tūdaļ pildīt dzīvē.

Otrkārt, tik patīkami bija redzēt, ka Dr. Lūkins iemiesoja sevī kulturālu plašumu. Cik viņam atlika laika, viņš interesējās par jaunākajiem kultūras sasniegumiem, apmeklēja gleznu izstādes, koncertus, operas. Sevišķi tuvs viņam bija Vāgners un Musorgskis, kuru darbos viņš sadzirdēja sfēru mūzikas skaņas. Loengrīna uvertīru viņš arvien spēlēja mājās patafonā. Ar lielu sajūsmu viņš stāstīja par saviem iespaidiem Parīzes Grand Operā, kad klausoties Tannheizeru pārdzīvojis ko nepasaulīgu, atskārtis būtiski, ka cilvēks ir gars, neatkarīgs no smagā vielas apvalka. Lielu prieku viņam sagādāja Nikolaja Rēriha gleznas, kad biedrība saņēma tās no mākslinieka. Rēriha gleznās viņu pievilka tas, ka mākslinieks „izpaudis visu cilvēka garīgās tiekšanās gammu” un gara plašumu, ko var apzīmēt kā „kosmisko sintēzi”. Mīļākā Rēriha glezna Lūkinam bija „Brahmaputra”, kas kādu laiku, viņam guļot pēdējā slimības gultā, bija piekārta viņa istabā pie sienas. Sarunās ar māksliniekiem Dr. Lūkins arvien aicināja uz vienotību un gara padziļināšanu. Tālāk, lasot filozofiskus rakstus, sevišķi Dzīvās Ētikas grāmatas, kur gadījās sastapties ar zinātniskiem jautājumiem, viņš tūdaļ mēģināja tos noskaidrot attiecīgā zinātniskā literatūrā. Atceros, cik cītīgi viņš reiz lasīja par elektrību un magnētismu, citreiz atkal studēja grāmatas par sievieti, iedegās par Montesori sistēmu, lasīja baznīctēvus, bet jo sevišķi pētīja medicīnisko literatūru. Viņš prata ātri orientēties lasītajā vielā, loģiski precīzi atreferēt, viņa intuitīvais domāšanas veids ar savu uzskatāmību, asumu un dedzību dziļi ietekmēja klausītājus. Gribu piezīmēt, ka vēl dažas dienas pirms viņa aiziešanas no šī plāna sastapu viņu gultā lasām Tagores dzejas.

Tā Dr. Lūkins tālu stāvēja jebkuram sektantismam, kā tas varbūt varēja dažam labam likties. Tieši otrādi, viņš atzina, ka gara cilvēka apziņai jābūt tik elastīgai, ka tā spēj sevī nest visu lielo gara kultūras sintēzi. Tāpēc arī viņš ar prieku uzklausīja katru Patiesības dzirkstelīti, tāpēc arī viņa apziņa bija spējīga ietvert katras ticības un reliģijas cēlākos izpaudumus.

Šo savu plašo kultūras elpu Dr. F.Lūkins gribēja īstenot Rēriha Muzeja draugu biedrībā. Šeit viņa paraugs un audzinātājs bija lielais kultūras vadonis – Nikolajs Rērihs, kas savos daudzajos iestādījumos un biedrībās visās pasaules malās cēlis majestātiskas celtnes nākotnes Kultūrai. Rērihs zināja, ka kultūra par sevi vēl ir vāja, ja tā saskaldīta savos elementos, ja šie elementi nav sakļauti viens ar otru ciešā apvienībā. Viņš saprata, ka sevišķi mūsdienās, kad graujošās varas tik spēcīgas, visiem radošiem kultūras faktoriem jāapvienojas, tad pasaulē radīsies milzu progresīvs gaismas spēks. Vienotība jau ir Pasaules Visuma pamats. Lielajā Apvienībā elpo un virzās un kārtojas visas sistēmas un kosmosi. Planētas riņķo ap sauli matemātiskā vienotībā, dievišķās mūzikas taktī, un tāda pati harmoniska vienotība valda atomu vissīkāko daļiņu starpā.

Vislielākās ievērības cienīga ir N.Rēriha dibinātā Vispasaules Kultūras Līga, kas ietilpa arī Lūkina rūpēs. Apvienot savu tautu kultūrā! Kultūra jau būtībā ir grandioza simfonija. Diriģentam – kultūras vadonim vajag rast augstāko daiļskaņu un sadarbību daudzo atsevišķo toņu un motīvu starpā. Vēl neilgi pirms savas aiziešanas un slimodams, Dr. Lūkins ar lielu dedzību piedalījās biedrībā apspriedēs par tāda kultūras centra dibināšanu arī Latvijā.

Ar lielu entuziasmu Dr. Lūkins domāja arī par Rēriha Miera Karoga idejas nostiprināšanu tautas apziņā. Kā zināms, Rēriha Miera Karogs un Pakts domāts kultūras vērtību un svētnīcu aizsardzībai miera un kara laikā. Šo projektu Rērihs organizējis pēc Sarkanā Krusta parauga. Lūkins garā paredzēja šī Karoga lielo visplanetāro nozīmi cilvēces miera veicināšanā. Kaut arī tad vēl šis projekts bija tikai iedīglī, bet Lūkina sirds nojausmā tiecās uz nākotni. Un patiesi, šī viscilvēcīgā ideāla pirmais posms tagad jau piepildīts: Rēriha Miera Karogu jau pieņēmušas visas Amerikas valstis. Liels notikums Lūkina un arī biedrības dzīvē bija diena, kad šo Miera Karogu svinīgi atklāja arī Rēriha Muzeja draugu biedrībā: 1934. gada 24. martā, četras dienas pirms Dr. Lūkina aiziešanas Aizsaulē. Pats nespēdams būt klāt, viņš nodeva biedriem savu lūgumu: apņemties zem šī gaismas Karoga šķīstīt sevi no visām vājībām, kas katram piemīt.

 

*

 

Visbeidzot Dr. Lūkina sirds degsme bija arī Vispasaules Sieviešu Apvienība, ko bija dibinājusi H.Rērihas kundze pie Rēriha biedrības centra Amerikā un kas pulcināja sevī vairāk kā trīs miljoni sieviešu, lai kopīgā darbā kalpotu sievietes sabiedriskajai un morāliskajai atsvabināšanai, tautu apvienībai un miera darbam. Lūkins uzskatīja par savu svēto lietu šādu apvienību organizēt arī Latvijā. Rēriha biedrībā viņš sasauca vairākas sapulces, kur iztirzāja domas par iespēju apvienoties arī latvju sieviešu organizācijām. Klātesošie juta, kā Dr. Lūkins dega un kvēloja par savu ideju. Viņš garā skatīja arī latvju sievietes kā vienu būtību, kas atmetušas visu nesaticību savā starpā, domā tikai par kultūras un dzīves jauncelsmi un iedvesmošanu, par radoša, daiļskanīga, gaiša toņa piešķiršanu visai cilvēces dzīvei. Lūkins ar jūtziņu dziļi nojauta un izprata sievietes lielo sirds misiju, kāda tai piederas nākotnē, jaunajā garīguma ērā, kur tai būs nebijusi loma pasaules sākotņu un elementu līdzsvarošanā un harmonizēšanā, un cilvēces apziņas pārkārtošanā uz jauniem garīgiem pamatiem. Savu gaišo ticību – apoteozi sievietei Dr. Lūkins izteica savā brošūrā „Jaunā laikmeta sievietes uzdevumi”, ko viņš izdeva gadu pirms savas aiziešanas, un kas pilna saprātīga cildinājuma tai mūžīgajai sievietībai, lielajam Nākotnes Spēkam, kas jau tagad ne mazums sievietēs iemiesojies, un kas augs augumā, un patiesi – „savās mazajās rokās veidos pasaules loku”.

 

*

 

Turēdams acu priekšā kā ideālu Dzīvo Ētiku, Mācību, kas aptver visu dzīvi, Dr. Lūkins nevienu dzīves faktoru negribēja atstāt nepaceltu kultūras augstumā. Tā viņa domas konkrēti vērsās uz to, kā palīdzēt mātei, kā sargāt mātes svētumu, kā paplašināt mātes apziņu, lai visas mātes kļūtu pilnīgi apzinīgas, ne mehāniskas mātes. Biedrībā daudz pārrunāja par mātes kursiem, par mātes apziņas pacelšanu. Tāpat sprieda par to, kā izaudzināt jauno paaudzi par krietniem un augstām atziņām apveltītiem cilvēkiem.

Atzīdams vienotību un sadarbību par kosmisku bausli, Dr. Lūkins izprata arī kooperācijas lielo praktisko nozīmi katras tautas ekonomiskajā un arī gara dzīvē. Lūkina iedvesmojumā un ar viņa atbalstu tika likti pirmie pamati veģetārajam kooperatīvam un maizes ceptuvei. Katrs gara cilvēks jau jūt, ka ikviena apziņā jāatjauno senā cieņa pret dienišķo maizi, jāizprot tā, kā mūsu senči to izpratuši. Maize ir svēta, tāpat kā zeme, kas to ražo. Maizei jātop par dzīves svētā vakarēdiena sastāvdaļu. No dzīves jāizskauž katra neīsta, banāla pieeja, visam jāatkrāsojas nopietnībā un svinīgumā. Visas dzīves norises jāpaceļ apzinībā un jāapgaro.

Šeit jāmin, ka Dr. Lūkins bija arī veģetārisma apoloģēts. Savā ilgajā ārsta praksē viņš bija pārliecinājies, ka vairums slimību rodas no dzīvnieciskajām indēm, ko cilvēks ievada savā organismā līdz ar barību. Tāpat viņš bija pārliecinājies, ka veģetārieši daudz izturīgāki un neuzņēmīgāki pret slimībām, pie kam daudzas izplatītās slimības reti sastopamas veģetāristu vidū. No otras puses, tā ir lielā pietāte un līdzjūtība pret visām dzīvām būtnēm, arī pret dzīvniekiem, saviem „mazākajiem brāļiem”, kas īstam veģetārietim liek atteikties no gaļas. Ezotēristi zina, ka dzīvnieki tāpat cieš, kā cilvēki, ka arī viņi pārdzīvo šausmas un naidu pret cilvēku, kas tos nokauj. Tālāk, Lūkins bija pārliecināts, ka līdz ar dzīvniecisko elementu ieņemšanu cilvēks top cietsirdīgāks un vairāk padots arī kaislībām. Savā referātā par veģetārismu, kur viņš izteica savas visradikālākās domas, viņš uzsvēra, ka tagad iestājas jaunā garīguma Ēra, un ka neviens cilvēks nekļūs arī garā šī jaunā laikmeta pilsonis, ja viņš nebūs šķīstījies no kaislībām, ja viņš nebūs kļuvis atturībnieks arī visās savās ārējās dzīves formās.

 

*

 

Dr. Lūkins sapņoja par Kultūras pili, kur būtu apvienoti visi radošie kultūras elementi, sākot ar gara svētnīcu, mākslas iestādēm un zinātniskām laboratorijām, un beidzot ar veģetāro ēdnīcu, maizes ceptuvi un biedru mītnēm.

Lūkins jau tad, kad vēl tautu apziņā nebija nostiprinājusies autoritārās varas nepieciešamība, domāja par katras tautas īstu saimnieku, kas ienestu patiesu labskaņu un kārtību visās tautas kultūras izpausmēs, kas dotu gaišu toni kā tautas saimniecībai, tā arī tās gara ilgām. Lūkins alka redzēt tādu ģeniālu administratoru arī visai mūsu planētai, kas regulētu visas sociālekonomiskās un kulturālās saskarsmes visu tautu starpā. Kamēr valda patvaļa starp atsevišķām tautām, kamēr tās nesāk nacionālo labumu samērot ar viscilvēcīgi labā mērogu, tām draud mūžīgi kari un katastrofas. Dr. Lūkina gars, kas atsaucās uz visiem vispārcilvēciskajiem notikumiem, ar baismu raudzījās tautu šķelšanās ainā, robežu mūros, militārisma biedos, un viņa sirds sāpēja par to. Viņš saprata arī, ka tautas novirzījušās no Kosmiskā Likuma, tāpēc tās padotas tādām ciešanām, tāpēc tās nonākušas bezdibeņa malā. Viņš dziļi ticēja, ka cilvēces vienīgais glābiņš ir atgriešanās pie Augstākās Gribas, pie Gaismas Hierarhijas. Viņš paredzēja arī grūtās dienas Eiropā, kādas patlaban ir. Tomēr viņa gaišredzīgais skats tiecās tālāk nākotnē. Viņš kā bērns, ar vizionāru ticību-pārliecību domāja un runāja par Jauno Pasauli, cilvēces šķīstītā un atjaunotā apziņā dzimušu patiesas Kultūras valstību zemes virsū, kas viņam šķita jau tuvu, kas jau ir iestājusies daudzās sirdīs. Tā arī pats Dr. F.Lūkins, sava mūža pēdējos gados, caurcauri bija Nākotnes Valstības pilsonis. Ar šādas uguns ticības piesātinātu sirdi Dr. Lūkins arī centās pulcināt ap sevi un iedvesmot gaišas apziņas Labā vārdā, izaudzināt no tām kultūras gaismas nesējus, viņš centās it visur, ar katru rokas mājienu, ar katru darbu un domu sēt gara saules sēklu.

 

*

 

Kas Dr. Lūkinam deva tādu visaptverošu gara kultūras apvārsni, tādu ticību un gara spēku? Tas bija – viņa pasaules uzskats.

Dr. Lūkins bija sasniedzis gara attīstības pakāpi, kad cilvēku vairs neapmierina redzamās pasaules atziņas un mērķi. Izlauzusies cauri zemes lietām, viņa būtne traucās izprast zemes un cilvēka būtību. Bija jāzina, kas ir dzīves jēga? Kamdēļ cilvēks ir, kas ir viņa ceļš un viņa vieta Bezrobežībā? Bija daudzi tādi jautājumi, kas prasīja atbildi, lai cilvēks nejustos atrauts no visa, bet cieši saistīts ar visumu.

Lūkins pats atzinās kā viņš cīnījies ar sevi un savu Dievu naktīs un asaru vientulībā. Nekas viņam nebija nācis viegli. Katru problēmu viņš patiesi iekaroja, izcīnīja sevī. Kas bija šis Lielais Nezināmais, kas pilda mūsu sirdi ar augstāko uguni, kas liek zvaigznēm spīdēt un zemes pļavām pavasara daiļumā tērpties?

„Tu lielais, lielais Dzīvības Koks!

Tev saulēm pilni zied visi zari,

Tev galotnēs šūpojas zvaigžņu bari!”

Citi to sauc par Dievu. Citi atkal to saprot kā Pasaules Dvēseli. Citiem atkal Viņš ir Augstākais Likums vai Spēks. Bet visiem Viņš ir kaut kas gluži Citādais, tas absolūti iracionālais, kam indietis pieiet pat ar vārdiem – Ne tas ... Ne tas …!

Visgrūtākais ir savu apziņu tīrīt no ierastā, no tradicionālā. Bet šī gara brīvība ir katras meklēšanas priekšnoteikums. Ne tā, kā saka citi, ne tā, kā saka pat tā vai cita ticības dogma. Bet gan tā – kā tas ir pašā īstenībā – jo pilnīgākā, objektīvākā gaismā apjaušams, ar ko var saskaņu rast manas sirds dziļumi.

Tā tikai liela ugunīga sirds traukšanās un svētbijīgas slāpes pēc patiesības var atrast Patiesību. „Nav reliģijas augstākas par Patiesību.”

Lūkinam pirmās būtības dzīles atvērās viņa lielās vientulības stundās Davosā, kad, grūti slimam, viņam neviļus uzmācās domas par nāvi. No mātes viņš bija mantojis mīlestību pret Bībeli, viņa daļu tās zinājusi no galvas. Tomēr meklēdams atbildi uz esības pēdējiem jautājumiem, Lūkins virināja arī citu reliģiju svētnīcu durvis. Nāca teozofija, indiešu mācības. Rīgā viņš sadraudzējās ar cilvēkiem, kam tuva bija austrumu filozofijas un gara zinātnes pasaule. Tā liktenis viņu, jau pamazām sagatavotu, beidzot noveda pie Dzīvās Ētikas Mācības, kas izdziedināja viņā visas dvēseles brūces, kas radikāli pārvērta viņa būtību, kas iemācīja viņu visas lietas skatīt it kā no augstāka plāna, kalngala, un kas visbeidzot iedvesmoja arī viņa medicīniskos atklājumus. Var teikt, ka līdz ar to iesākās viņa mūžā jauns apskaidrots cēliens.

Dzīvā Ētika – tā ir gara zinātnes mācība, kas sintezē austrumu seno gudrību un Eiropas zinātnisko domu. Šīs mācības lielais daiļums – ka tā aptver visu cilvēka dzīvi, ka tā, uzskatīdama cilvēku par vienu veselumu, aicina pacelt augstākā nozīmībā katru viņa dzīves elementu.

Kas ir visas dzīves jēgas un pasaules visuma izpratnes atslēga, kas atvērtu un izskaidrotu kā vislielākās, tā vismazākās, kā universālās, tā arī individuālās parādības būtību?

Tā ir – evolūcija, saka šī Mācība. Matērijas pārvēršanās no rupjākās arvien smalkākā, garīgākā. Jeb attiecībā pret individuālo apziņu tā apzīmējama kā – reinkarnācija. Tas ir likums, ko atzinuši un mācījuši visu reliģiju Skolotāji. Cilvēka dvēseles monāde, dzirkstele no Dievišķīgā Gara Uguns, kopš mūžu mūžiem, savas neziņas tumsā bija ietinusies rupjās matērijas saistā, un nu no šī apvalku cietuma tā cenšas izkļūt brīvībā, iedama no dzīves dzīvē, ciezdama un priecādamās, caur daudzveidīgo dzīves pieredzi, kā caur dimantslīpētāja rokām. Tumšā, neskaidri plēnējošā liesmiņa, topi saulveidīga! Šī evolūcijas gaita noris saskaņā ar Kosmisko Likumu, kas ved visas būtnes pa harmonizācijas ceļu uz augšu. Kas pretojas šim evolūcijas likumam, tas cieš, – tāpat kā bērns, kas apdedzinās. Ja esi kaut mazu netaisnību ienesis pasaulē, ātrāk tu no karmas – likteņa loka vaļā netiksi, iekams nebūsi izlabojis nodarīto. Lūkins mēdza šeit minēt piemēru. Bērnu, kas izbradājis puķu dobi, slikts audzinātājs spiedīs izlūgties piedošanu. Bet labs audzinātājs – liks viņam pašam rūpīgi un pacietīgi izlabot izjaukto kārtību. Tā arī Kosmiskā Taisnība šķiet nežēlīga, bet patiesībā nežēlīgs ir cilvēks pats pret sevi, postīdams pasaules dievišķīgo harmoniju un saņemdams atgriezenisko belzienu.

Tā vairums cilvēku, kas dzīvo gara sfērā pusapzinātu dzīvi, tiek vairāk dzīti uz priekšu, nekā paši sevi ved. Bet nāk laiks, kad cilvēks sāk apzināti veidot sevi, kad viņam mīļa top katra kalnu taka, kaut arī tā liek asiņot viņa kājām, bet dod jaunu garīgu pieredzi. Viņš zina, kad reiz, kā Kristum, šie ērkšķi ap viņa galvu savīsies vainagā, no ērkšķiem izplauks rozes. Un tagad no savas pieredzes gaismas viņš sāk citiem dot. Jo viņš par savas dzīves uzdevumu atzīst – kalpot citiem. Bet viņa sirds no zemes šaurajām formām tiecas uz tālajām dievišķīgajām pasaulēm, visu augstāko iespēju malu.

Kad dvēseles monāde beidz savu evolūciju zemes robežās, tā dodas tālāk, uz citām augstākām planētām, vai arī paliek zemes virsū, kā garīgs Skolotājs, kalpot cilvēcei un vadīt to uz augšu. Tā viņa līdzdarbojas cilvēces Augstākajā Vadībā – Gaismas Hierarhijā, aiz Kuras stāv visa Bezrobežīgā Gaismas Plejāde. No Tās nāk lielie Meistari, Gudrības Skolotāji, kas nesuši cilvēcei Gaismu no Mūžīgās Patiesības Svētuguns, ar katru laikmetu jaunā, pilnīgākā formā, piemērotā tautu un laikmeta apziņas plašumam. Tā cilvēces apziņa, caur kuru lauzušies neskaitāmi ideju un mācību stari, un kas kļuvusi jau spējīga arī visplanetāri domāt, pakāpeniski sagatavojusies lielajai Sintēzei…

Visu visumu caurstrāvo Kosmiskais Saprāts, – Gara Dievišķīgā Uguns, ar ko mēs savā augstākā būtībā esam vienoti. Mūsu apziņa uztver šīs uguns vibrācijas un pārveidotas kā tīras domas tās raida atkal tālāk. Šai mūžīgajā radošajā gara uguns apmaiņā aug cilvēks un aug visums. Tā cilvēks ar gaismas domām top Kosmosa līdzradītājs.

Cilvēka sirds ir šīs Augstākās Uguns orgāns un ēze, kas arī intelektam piešķir tā cēlumu. Arī domu veidoliem, pirms tie dzimst apziņā, lai tie kļūtu pozitīvi radošs spēks, jāiededzinās šķīstas sirds ugunskurā. Kaislību trauktās domas, kur tīrā sirds klusē, ir mežonīgs spēks, kas grauj evolūcijas pamatus. Tāpēc arī Dzīvā Ētika cilvēka pilnveidošanā centrālo vērību piegriež sirds kultūrai un apziņas paplašināšanai. Dzidrini, valdi savu domu, jo doma ir kosmisks spēks, doma – visu lietu pamats. Šo domas reālo būtību sāk izprast arī mūsdienu zinātne, kas sāk pievērsties domai kā eksaktas pētīšanas priekšmetam.

Sirds audzināšanā un domu disciplinēšanā arī piepildās dzīves lielā Ētika. Izsmalcinātajai apziņai vairs nepietiek seno likumu galdiņu! Tai gandrīz katras attiecības pauž sevī īpatnu likumu un bausli. Jo tikai jūtziņā – intuīcijā skolota un šķīstīta sirds spēj apjaust kurā katrā dzīves mirklī kā pareizāk, taisnīgāk rīkoties.

Šķīstajai sirdij dzīves absolūtais mērogs ir – Skolotājs. Visu, ko tā dara, tā samēro domās: kā Viņš manā vietā būtu rīkojies. Jau viduslaiku krēslā atskanēja Kempenes Toma balss: Ne dievināt, bet atdarināt Kristu! Centies būt, kaut mazā mērā, Viņam līdzīgs! Ja tava sirds izvēlējusies sev Skolotāju, tad katrai tavas dzīves kustībai jāatspoguļojas Viņā, kā tavas sirdsapziņas spogulī.

Tā četri stūrakmeņi likti Dzīvās Ētikas pamatos: 1) Gaismas Hierarhijas cienīšana un atdarināšana; 2) pasaules un cilvēces vienotības apzināšanās un šīs brālīgās vienotības veicināšana dzīvē; 3) samērības likums, – visu dzīvē jāsamēro ar visaugstāko mērogu; 4) pietāte pret otru cilvēku, – „tava Dieva vārdā”, kas ir viss cilvēcības pamatojums. Šie četri likumi, ko cilvēce visvairāk pārkāpj, būs ierakstīti Jaunās Ēras gara progresa karogā.

Bet visu pamatu pamati – Mīlestība un Atziņa…

 

*

 

Līdz ar to, ka Dr. Lūkins Dzīvo Ētiku pieņēma par savas dzīves augstāko jēgu, viņa mūžs, kas bija piesātināts alkām pēc pilnības, apbrīnojami progresēja. Tas, kas visvairāk Lūkinā pārsteidza, viņa mūža pēdējos gados, un kas modināja patiesu cieņu, bija viņa lielā pašcīņa  un  pašuzvara, viņa vīrišķīgā sevis disciplinēšana. „Kad visa būtne ir atdota pasaules labā”, saka Dzīvā Ētika, „tad disciplīna top viegla. Tiekšanās uz vispārīgo labumu ir drošākais līdzeklis lieliem sasniegumiem.” Ar kādu neatlaidību un apzinību viņš šķīstīja un pārveidoja sevi. Uz šādu nemitīgu sevis pilnveidošanu viņš skubināja arī Rēriha biedrības biedrus, aicināja tos ik dienas sadedzināt savus netikumus. Ja pirms dažiem gadiem, kā impulsīvas dabas cilvēks, viņš dažreiz uztraucās, tad pēdējā gadā viņš teicami valdīja pār sevi: viņš neuzbudinājās pat tad, kad bija jādzird nepatīkamākās lietas. Arī biedriem viņš mūžīgi atgādināja uzbudināšanās lielo kaitīgumu.

Nepiekusdams un bez mitēšanās Dr. Lūkins pārbaudīja savus spēkus, uzdeva sev jaunus un arvien grūtākus uzdevumus, uzlika sev jaunus pienākumus, pastāvīgi tīrskaņoja sevi, būdams nomodā par katru savas apziņas impulsu. Viņš bija rigoristiski stingrs pret sevi: sevi nežēloja nekad, kamēr pret citiem bija uzmanīgs. Tāpat, kā tas jau iepriekšējos liecinājumos minēts, Dr. Lūkins nebija kompromisa cilvēks. Darīt pretim, kaut vismazākā mērā, savai sirdsapziņai, viņam būtu bijusi traģēdija.

To, ko Lūkins bija atzinis savai attīstībai par nepieciešamu, viņš tūdaļ centās padarīt par savas dzīves sastāvdaļu. Zīmīgi atcerēties, kā viņš apzināti mēģināja attīstīt sevī uzmanību, jūtīgumu un atjautību, šos jaunās ētikas svarīgos toņus, atgādinot arī biedriem to pašu darīt. Tāpat viņš centās atbrīvot savu domāšanu no aizspriedumiem un sīkumainības. Viņš beidzot atzina, ka sevi vislabāk iespējams šķīstīt un labskaņot – audzinot savu sirdi. Viņš zināja, ka tikai tīra, daiļjūtīga sirds novedīs cilvēku līdz gara augstākajai harmonijai. Bet sirds ritmā ir zināms cildenums, tāpat kā svētsvinība ir katra gara cilvēka būtnes pamatnoskaņa. To atzinis, viņš savu ārējo humoru un jautrību, kas kādreiz bija tik raksturīga Lūkinam, mūža beigās centās pārvērst gara smaidā un gara priekā. Tāpat viņš tiecās pastiprināt cildenuma atmosfēru arī biedrībā.

Nostiprinoties Dzīvās Ētikas pamatos, Lūkins atmeta arī nosodošo izturēšanos, ar ko tik bieži grēko pat caurmērā kulturāla apziņa. Viņš saprata, ka asa kritika un negācija saceļ tikai nevēlamas sekas. Šai ziņā viņš sekoja Nikolajam Rēriham, kas ar visu būtību aicināja apstiprināt pozitīvi radošo, pārnest visu apziņu cilvēces labākās nākotnes celšanā un kalpošanā vispārības labā. Līdz ar to Lūkins centās atmest jebkādu neiecietību pret citiem. Viņš mēģināja uzklausīt ikvienu, ietvert un saprast katru balsi un katram palīdzēt.

Tā bija Dr. Lūkina lielā labvēlība, ko viņš izstaroja pret dzīvo cilvēku. Tā kā saule radīja ap viņu siltuma atmosfēru, kurā arī trauslākais asns varēja augt un raisīties. Būdams vērīgs pret visiem, ar skatu uztvēra katra sāpes un ar vārdu jau remdēja, uzmundrināja, uzliekot roku uz pleca, deva jaunus spēkus. Viņš saprata, ka taisni visvājākajam vajag visvairāk saules, lai saulē augtu. Viņš bieži redzēja cilvēku labāku nekā tas ir, ne jau aiz naivuma, bet lai tādējādi ierosinātu viņa gribu kļūt labākam. Tā bija sirds gaisma, kas izplūda no viņa, kas citus dziedināja, audzināja jau ar savu klātbūtni vien. Pie viņa bieži griezās tie, kas bija pazaudējuši dzīves jēgu un kurus bija pārņēmis izmisums. Bet vēl biežāk – daudzie meklētāji, kas bija nojautuši jaunā Gaismas Laikmeta ausmu! Tā Dr. Lūkins bija cietējas miesas un gara dziedinātājs, pastāvīgs citu iedvesmotājs. Viņam dārga bija katra minūte, kur tas varēja sevi izpaust citu labā. Pat viņa pretinieki atzina viņa cilvēcību, viņa atsaucīgo sirdi un draudzīgumu.

Tā Dr. Lūkins mūža pēdējā cēlienā izauga kā vīrišķīga, pilnskanīga individualitāte. Viņš bija saules cilvēks.

Sforza con maestoso vērtās viņa dzīve. Viņš negāja pa parasto ceļu. Virsotņu grūto ceļu viņš bija uzņēmies. Bet viņš gāja to ar jauneklīgu, rainisku možumu un enerģiju. „Ugunīga apziņa taču sniedz nesalaužamu optimismu.” Tāpēc arī viņš dvesa lielu entuziasmu un ticību nākotnei. Šis gara prieks viņu neatstāja pat nāves gultā. Semper avanti! Prieks par bezgala iespēju augšup doties, sirds prieks par Gara Pasauli, lielās atbildības apziņas klusais, skumjais prieks.

Domājot par Dr. Lūkinu, sirdī ieskanas tālie, svētie uguns dedzinātie vārdi:

„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, un man nebūtu mīlestības, es būtu tikai skanīgs varš vai zvanošs zvārgulis.

Un ja man būtu praviešu mācība, un ja es zinātu visus noslēpumus un visas atziņas, un ja man būtu visa ticība, tā kā es varētu kalnus pārcelt, un man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas …”

Vai kā sacīts „Dzīvajā Ētikā”:

„Tikai sirds, ko sedz mīlestība, saista mūs ar Visaugstāko. Mīlestības audums ir vissvētākais.

Sirds, kas pārpilna mīlestības, būs arvien rosīga, vīrišķīga un tā augs, līdz spējai visu ietvert. Tāda sirds var lūgties bez vārdiem un to šķīstī svētības gaisma. Kādā mērā gan cilvēcei ir nepieciešama mīlestības uguns apzināšanās!”

 

*

 

Daudz izteiksmju ir Dr. Lūkina sejā. Dziedinātājs, labdaris, entuziasts un ideālists, domātājs, kura gara apvāršņi arī daudziem lika augt ar viņu. Bet bija vēl īpašība, kas visas šīs viņa līnijas vienoja: viņš bija arī mīlestības cilvēks. Mūža vakarā, viņa sejā, tāpat kā Tagores vaigā, dusēja mīlestības gudrais klusums. Pat caur viņa skarbumu kādreiz pavīdēja mīlestības smaids, tāpat kā zem pavasara sniega plaukst sniegpulkstenītes. Viņš zināja, ka arī Kosmiskais Likums, kas ir rigoristiski skarbs pret cilvēku, būtībā ir – Mīlestības likums, jo tas dots cilvēka audzināšanai un augšupejai.

Bet Lūkins atzina un uzsvēra arī, ka īstas mīlestības otra puse ir – īsta zinība. Pasaulē valda lielais Logoss – Nūss – Kosmiskais Saprāts, un lai mūsu mīlestība nebūtu akla un šaura, mūsu apziņai jāiedegas kosmiskās apziņas ugunīs. Lūkins kādreiz runāja:

„Augstākā zinība ved pie augstākās mīlestības. Bez zināšanām nav mīlestības. Mēs jau varam mīlēt tikai to, ko zinām. Patiesas mīlestības pamatā – patiesas zināšanas. Ja cilvēks ir izpratis, viņš nevar nemīlēt.”

„Zemnieks bieži nemīl dabu, tāpēc ka nezina. Bet turpat var atnākt cilvēks, kas pazīst pasaules būtību, pazīst katru lapiņu dabā, tālab tas nevar nemīlēt. Jo patiesa lietu atziņa nevar nedot mīlestību.”

„Augstāko mīlestību dod augstākā zinība.”

Bet bija brīži, un ne reti tie bija, kad viņš juta arī, ka mīlestība ir visa sākums un gals, ka tā liek iestaroties atziņai, – ka mīlestībā sirds ir atskārtusi un atzinusi visu savu ideālu Ideālu.

 

*

 

Ir mīlestība, kas nesalīdzināmi pārspēj, pārkausē, pārvērtē visas mīlestības.

Ir atziņa, kas paceļas tālu pāri visām šīs pasaules atziņām un zinībām.

Tā ir mīlestība uz Dievišķīgo Meistaru.

Tā ir atziņa – zināšana, ka Viņš ir jebkuras gara evolūcijas tvirtākais pamats, Vadošā Roka, kam ir absolūta nozīmība katra gara cilvēka dzīvē.

Dr. Lūkina lielā atdevība mums visiem bija par paraugu.

Līdzās nesatricināmajai, heroiskajai atdevībai, viņu cēla augšup arī lielā aizgrābtība par jaunā Gaismas Laikmeta iestāšanos zemes virsū, viņa nesalaužamā sirds ticība drīzai Gaismas uzvarai pār tumsas spēkiem. Šī ticība bija rožu paklājs viņa gara ceļam uz augšu…

 

*

 

Mūsu Draugs aizgāja, augstāka Kalpojuma brīdī, aizgāja, ne noguris, bet garā modrs un piesātināts visugunīgākajām pasaules enerģijām, aizgāja, lai arī turpmāk kalpotu un sadarbotos cietējas cilvēces labā.

 

*

 

Tu aicināji mūs uz virsotņu ceļu, –

Celt savu dzīvi kā daiļuma celtni,

Vērst savu mūžu par varoņdarbu –

Atdoties cilvēces Rītdienas labā.

Tu ticēji sirds tiekšanās liesmai,

Tu cerēji mūs pacelt par Gaismas līdzstrādniekiem;

Tu aicināji sakļauties vienā dvēslē un garā.

Sadarbība – bija tavs Priecas vārds,

Sadarboties – dižākais nākotnes sauciens,

Sadarbība – likums, kas vada zvaigznes un sistēmas,

Kas visas Gaismas Hierarhijas kāpnes ceļ Bezrobežībā.

Kopdarbs patiesi ir vienīgie vārti uz Rītdienu,

Jo šeit ir brālība, šeit ir cilvēcība,

Šeit līdzcietība un mīlestība atveras,

Šeit iecietība un otra Dieva godbijīga cienīšana,

Šeit dvēseļu klusa, harmoniska saskaršanās,

Šeit dailes ziedu staru sēšana ik brīdi, –

Jo kur gan lielāks daiļums, kā cilvēku attiecībās,

Kur gan mēs varam dēstīt tālo zvaigžņu dārzus, ja ne

attiecību klusajās trīsās?


 

 

- Turpinājums sekos ...

 

info@latvijasrerihabiedriba.lv