SIRDS GAISMA |
Piedāvājam lasītāju uzmanībai fragmentus no grāmatas "Sirds Gaisma", kas veltīta Latvijas Rēriha biedrības prezidenta Fēliksa Lūkina (1875-1934) piemiņai. Grāmata tika izdota Rīgā 1937. gadā izdevniecībā "Uguns". |
HELĒNA RĒRIHA
NEIZNĪCINĀMAIS
F.Lūkina gaišajai piemiņai
(no Himalajiem)
DR. HARALDS LŪKINS
Tēvs, cik skaisti ir bijuši Tavi
stāsti bērniem par rūķīšiem, par viņu nenogurstošo prieka pilno darbu
un, galvenais, šo stāstu nenobeigtība. Lai arī kādā kalna galotnē
rūķītis būtu uzkāpis, un lai arī cik varens un spēcīgs būtu bijis viņa
gājiens Tu vienmēr stāstu pārtrauci nenobeigtu, lai liktu nākošo reizi
tam kāpt ar vēl jo lielāku sparu jaunā virsotnē, vēl augstākā un
stāvākā, nekā iepriekšējā, sniegos vēl mirdzošākā un baltākā
Un atkal
trūka stāsts, un atkal veidojās jaunas krāšņas radīšanas formas, tā tas
nāca un tā tas gāja no vienas zilās tāles nākošā, un šīs ķēdes gals un
sākums bija Bezrobežība. Ja, tēvs, šajos nenobeigtajos rūķīšu stāstos
atspoguļojās Tavi jau jaunībā veidotie nenobeigtības principi, tajos jau
bija Tavas nākošās dzīves atsevišķo posmu nojauta, kad Tu tāpat kā
rūķīšu stāstos, sasniedzis vienu kalngalu, neapmierinājies ar tā
mirdzumu, bet jaunā radīšanas sparā kāpj jau nākošā, gan vēl nezināmā,
tomēr sirdij jaušamā.
RIHARDS RUDZĪTIS
UGUNĪGĀ SIRDS
Kad domāju par Dr. Lūkina garīgo tēlu, kas vēl vienmēr viņu draugu apziņā dzīvo it kā daļa no viņu cēlākās esamības, aizgrābtībā es domās vēroju arvien kaut ko daudz plašāku, lielāku, visaptverošāku, nekā šis fiziskais un individuālais apvalks, kas nes Fēliksa Lūkina vārdu. Es tad garā skatu un pārdzīvoju to lielo brīnišķīgo Sirds Internacionāli, kurai arī F.Lūkins piederēja. To visu tautu sirds Savienību, kurai nav robežu un slēģu, jo sirds ir brīva, kas saista visus gara meklētājus un nākotnes labskaņas celtniekus, lai kādā visnezināmākā pasaules stūrītī tie atrastos.
Sirds, šis cilvēces cēlais, suverēnais spēks! Tāpat kā visus kontinentus
apstaro viena un tā pati saule, kas sniedz savu gaismas prieku ikvienam;
tā arī visos cilvēkos un, var teikt, visā dabā ir viena un tā pati
sirds; sirds, kas vienādi cieš, mīl, priecājas un ilgās kvēlo. Un tomēr,
nav daudz tādu cilvēku, kas pacēluši savā apziņā sirds būtību; proti
tie, kas atskārtuši, ka sirds patiesi ir cilvēka būtnes saule, tās
centrālais, sintētiskais orgāns, kas liek nevien katrai asins lāsītei,
bet arī jūtām un domām riņķot ap to un šķīstīties, līdzīgi planētām, kas
griežas ap sauli. Šādi cilvēki zina, ka sirds ir dievišķā gara ugunskurs
cilvēkā, kas dod spēku un dzīvību un augsmi visai viņa būtnei. Viņi zina
arī, ka nav neviena krietna darba, kas nebūtu bijis sirds uguns
apdvests; ka pasaules izturīgākie, tvirtākie cietokšņi celti uz sirds un
no sirds. No gaišās, tīrās sirds nāk visa īstā gudrība. No tās nāk visi
ģeniālie jūtziņas-intuīcijas uzmirdzējumi. Patiesi, skaidra sirds redz
Dievu! Turpretim, tik bezspēcīgs un vājš ir saprāts bez sirds atbalsta!
Tā visu, kas vērtīgs kultūrā, cēlusi sirds, sirds gaišais iedvesmojums.
Domātājs, kas visu lietu īsto būtību novērtē vispirms pēc cēloņiem,
zina, ka visai bieži intelekta un vīrišķības bagāto celtnieku
inspirējusi kāda bezgala maiga, tīra sirds, ka viņu uz lielo darbu
virzījusi kāda maiga, cilvēcībā trīsoša roka, kurai tomēr bijis
dievišķīgs spēks: veidot ar cita starpniecību cilvēces likteņus. Tā mēs
atskārtīsim arī sievietes lielo misiju visas cilvēces vēsturē, jo
sievietei arvien šīs sirds kvēles nav bijis mazums
Šo lielo sirds kalpošanas noslēpumu pazina arī Dr. Lūkins. Pie viņa nāca, kā pie dāvātāja. Pie viņa nāca, kā pie ārsta. Nāca, kā pie gudrā, pie tā, kas dzīves garīgajā pieredzē vairāk mācījies. Bet būtībā jau vairums, apzināti vai neapzināti, nāca pie viņa, kā pie ugunīgas sirds. Pie tā magnēta, kas šķīstī, dziedē un iededzina. Tālab arī daudzos, atstājot ārsta durvis, notika brīnums. Kas gāja pie viņa dziedēt slimo miesu, līdz ar zālēm nereti saņēma arī pieskārienu garā, gara atjaunotnes trīsas.
*
Īsts ārsts ir cilvēka draugs, vārda vistiešākajā nozīmē. Viņš ir cilvēka glābējs, bet līdz ar to arī viņa skolotājs. Īstam ārstam jābūt viengabalainai, harmoniskai individualitātei, kas pazīst nevien cilvēka ķermeņa likumus un nogrēkojumus pret tiem, bet kas iepazinis arī dvēseles un gara likumības, un to saistību ar pasaules visumu. Viņam jāzina, ka vairums ciešanu ceļas no cilvēka pārkāpuma pret kosmiskās harmonijas Likumu, un ka viņam savs pārkāpums atkal jāvērš par labu. Tāpēc ārstam vajadzētu būt, bez tiešā sava uzdevuma, arī cietēja garīgam palīgam. Ārsti var būt patiesi cilvēces palīgi gara ceļā uz augšu. Ārsta prātu vajag stiprināt ar sirdi. Nav pieļaujams, ka ārsts būtu neattīstīts noliedzējs. Ārsts nevar nebūt psihologs un nevar neievērot brīnišķīgo psihisko enerģiju. (Dzīvā Ētika) Ārstam jāstaro ar visu savu būtību uz cietēju, viņš nedrīkst būt tikai recepšu izrakstītājs, tad viņa nozīme nav liela. Tā medicīna, tāpat kā visas citas kultūras nozares, ceļamas un nostiprināmas uz gaišas individualitātes pamatiem. Dr. Lūkins ar visu savu darbību apstiprināja šo aksiomu, ka medicīnā bez medikamentiem visai svarīga ir ārsta individualitāte. Viņš pats mūža beigās atzina, ka ārstam jānes lielā gara un zinātnes sintēze sevī. Viņš redzēja, ka pārāk šaurā specializēšanās, kas tapusi par rietumu dzīves pamatu, tieši kavē cilvēka garīgo attīstību. Viņš mēdza minēt kā piemēru strādnieku Forda fabrikā, kura mūža uzdevums ir vienīgi iedzīt vienu un to pašu naglu zināmā auto daļā. Protams, arī viņa apziņa top mehānismam līdzīga. Tāpēc arī Lūkins kā ārsts vēlāk atmeta savu specialitāti viņš kļuva cilvēka miesas un gara ārsts, visas viņa būtības dziedinātājs. Viņš saprata, ka bieži ir neprātīgi ārstēt sāpošo orgānu, kad vainas cēlonis meklējams gluži citā orgānā, tāpat kā bieži veltīgi ārstēt ar zālēm miesu, kad īstā vaina meklējama nedisciplinētajā dvēselē. Viņš zināja, ka galu galā vairums miesas slimību balstās tādā vai citādā veidā uz slimas psihes. Šī dziļajā dzīves pieredzē skolotā atziņa visbeidzot arī lika viņam kļūt par cilvēka apziņas dziedinātāju. No otras puses Dr. Lūkins kā sirds cilvēks un psihologs atzina, ka nevar ārstēt mehāniski, ka cilvēks nav mašīna, bet dzīva, apgarota būtne, kurai jāpieiet individuāli un galvenais dziļi cilvēcīgi, kā savam brālim. Lūkins saprata arī, ka ne visur ir derīgi universāllīdzekļi. Viņš atzina, ka daudzas slimības jāārstē individuāli: piemēram, vienai un tai pašai slimībai viņam dažreiz bija vairāki desmiti dažādu zāļu veidu, un te nu bija jāizpaužas ārsta ģeniālajai spējai iejusties, jūtziņai, lai izprastu, kuras zāles katrā gadījumā ir visnoderīgākās. To Lūkins pilnā mērā varēja arī realizēt, jo viņam palīdzēja lielās diagnostiķa spējas. Nemirstīgs viņš ar savu acu diagnozi, par kuru šai grāmatā jau minēts, šo īpatno metodi, kas viņam palīdzēja viegli orientēties visās slimībās. Var atcerēties daudzo pacientu izbrīnu, kad viņš, slimnieku izmeklējot, pētīja vispirms viņa acis. Par viņa aso novērošanas spēju arī sabiedrībā stāsta daudz gadījumus. Tā Lūkins reiz viesojies pie kādas savas paziņas, kas slimojusi ar kādu grūtu slimību, bet to viņam slēpusi. Dzīvi sarunājoties ar viņu, Lūkins pēkšņi pārtraucis sarunu un pētoši ieskatījies viņai acīs. Kas tas ar jums! viņš izsaucies. Jums tā un tā slimība, bet jūs man nekā nestāstāt! Tiešām, tā arī bijis. Lūkins iedevis viņai zāles un viņa drīz kļuvusi vesela. Lai gan Dr. Lūkins, līdz ar zālēm, nesa arī savas personības fluīdus, savu psihisko enerģiju, tomēr arī viņa izgudrotajiem medikamentiem bija visai iespaidīgi panākumi. To var apliecināt viņa neskaitāmie pacienti, apstiprināt ar savas asins valodu un dzīvību, ko viņš kādreiz bija glābis. Viņi zina, Dr. Lūkina zāles iedarbojušās visai sekmīgi pat uz daudzām nedziedināmām slimībām. Šo rindiņu rakstītājs dzirdējis pat vairākus tādus gadījumus, kad slimais atnests nešus, bet aizgājis jau ar citu palīdzību. Dr. Lūkins bija ārsts jaunradītājs, ar kura ģēniju ikviena valsts un tauta var būt patiesi lepna. Lūkina lielos nopelnus medicīnas laukā, diemžēl, oficiāli atzina gan vēl tikai ārzemēs. Tā Himalaju zinātniskās pētīšanas institūts Urusvati, kurā, starp citu, ir nodala cīņai ar vēzi, viņu iecēla par savu biedru korespondentu, šeit glabājas arī Dr. Lūkina izgudroto medikamentu paraugi. Tālāk Rēriha Muzejs Ņujorkā viņu izvēlēja par savu goda padomnieku zinātnes laukā, līdzās Einšteinam, Svenam Hedinam, Millikanam, Dž. Bošem un citiem mūsdienu zinātnes spīdekļiem. Visbeidzot, Vašingtonas Rēriha Miera Karoga konferencē Lūkins tika ievēlēts tās organizācijas padomē. Šīs iestādes atzina, ka Dr. Lūkins licis spēcīgus pamatakmeņus jaunajai nākotnes medicīnai. Viņa izgudrotie medikamenti kādreiz taps par visu tautu kultūras neatvairāmu mantojumu un svētību. Domājot par Dr. Lūkinu kā ārstu, mūsu acu priekšā tēlojas daudzi no tiem lielajiem dziedinātājiem, par kuriem runā senās vēstures lapaspuses. Tāds bija arī Paracelzs, lielais Gudrais, ko ļoti cienīja arī Lūkins: viduslaiku krēslā viņš savas lielās medicīniskās zināšanas bija spiests apslēpt no inkvizīcijas skatiena simbolos, ko spēja atšifrēt tikai garīga apziņa.
*
Dr. F.Lūkins bija cilvēks, kas nesa sevī lielo dievišķo nemieru. Viņš nemitīgi strādāja, meklēja, pētīja, nomodā par augstākām atziņām un dzīves daudzveidīgajām izpausmēm. Viņa lielā, kvēlošā, neatlaidīgā dziņa pēc zinībām, viņa pilnības alkas arvien tiecās iemiesoties radošā darbā cilvēces labā. Līdzās tīri zinātniskajai darbībai medicīnas laukā, Lūkins ar neizsmeļamu enerģiju atdevās kulturāli sabiedriskajam darbam. Viņš bija vairāku biedrību līdzdibinātājs, Tuberkulozes apkarošanas biedrības padomes priekšsēdis. Kā cilvēks ar plašu gara vērienu, visur, kur vien viņš pieskārās, viņš centās savus nodomus iemiesot arī visplašākos praktiskos mērogos. Tomēr mūža pēdējā cēlienā viņa gara uguns visvairāk izpauda sevi saistībā ar Rēriha Muzeja draugu biedrību. Viņš, var teikt, nebija vienkārši šīs biedrības vadītājs, viņš, patiesi, deva tai savu garu un sirds liesmu. Biedrības pamatos viņš lika savus cēlākos spēkus un nodomus. Viņš degtin dega par katru biedrības panākumu, viņa lielākā smeldze bija par katru tās zaudējumu. Šeit, var teikt, arī visplašākā mērā piepildījās Lūkina lielās rakstura līnijas. Viņš bija cilvēks, kas stāvēja ar abām kājām cieši uz šīs zemes, bet kura gars tiecās uz Augstāko, Ugunīgo Pasauli. Tāpēc arī viņa sapņi un plāni, lai arī cik tālu tie sniedzās, bija allaž reālo iespēju robežās. Pēc savas būtības pats būdams reālideālists, viņš aicināja biedrus konkrēti formulēt domās dzīves jautājumus, paredzēt situācijas, censties saprasto tūdaļ pildīt dzīvē. Otrkārt, tik patīkami bija redzēt, ka Dr. Lūkins iemiesoja sevī kulturālu plašumu. Cik viņam atlika laika, viņš interesējās par jaunākajiem kultūras sasniegumiem, apmeklēja gleznu izstādes, koncertus, operas. Sevišķi tuvs viņam bija Vāgners un Musorgskis, kuru darbos viņš sadzirdēja sfēru mūzikas skaņas. Loengrīna uvertīru viņš arvien spēlēja mājās patafonā. Ar lielu sajūsmu viņš stāstīja par saviem iespaidiem Parīzes Grand Operā, kad klausoties Tannheizeru pārdzīvojis ko nepasaulīgu, atskārtis būtiski, ka cilvēks ir gars, neatkarīgs no smagā vielas apvalka. Lielu prieku viņam sagādāja Nikolaja Rēriha gleznas, kad biedrība saņēma tās no mākslinieka. Rēriha gleznās viņu pievilka tas, ka mākslinieks izpaudis visu cilvēka garīgās tiekšanās gammu un gara plašumu, ko var apzīmēt kā kosmisko sintēzi. Mīļākā Rēriha glezna Lūkinam bija Brahmaputra, kas kādu laiku, viņam guļot pēdējā slimības gultā, bija piekārta viņa istabā pie sienas. Sarunās ar māksliniekiem Dr. Lūkins arvien aicināja uz vienotību un gara padziļināšanu. Tālāk, lasot filozofiskus rakstus, sevišķi Dzīvās Ētikas grāmatas, kur gadījās sastapties ar zinātniskiem jautājumiem, viņš tūdaļ mēģināja tos noskaidrot attiecīgā zinātniskā literatūrā. Atceros, cik cītīgi viņš reiz lasīja par elektrību un magnētismu, citreiz atkal studēja grāmatas par sievieti, iedegās par Montesori sistēmu, lasīja baznīctēvus, bet jo sevišķi pētīja medicīnisko literatūru. Viņš prata ātri orientēties lasītajā vielā, loģiski precīzi atreferēt, viņa intuitīvais domāšanas veids ar savu uzskatāmību, asumu un dedzību dziļi ietekmēja klausītājus. Gribu piezīmēt, ka vēl dažas dienas pirms viņa aiziešanas no šī plāna sastapu viņu gultā lasām Tagores dzejas. Tā Dr. Lūkins tālu stāvēja jebkuram sektantismam, kā tas varbūt varēja dažam labam likties. Tieši otrādi, viņš atzina, ka gara cilvēka apziņai jābūt tik elastīgai, ka tā spēj sevī nest visu lielo gara kultūras sintēzi. Tāpēc arī viņš ar prieku uzklausīja katru Patiesības dzirkstelīti, tāpēc arī viņa apziņa bija spējīga ietvert katras ticības un reliģijas cēlākos izpaudumus. Šo savu plašo kultūras elpu Dr. F.Lūkins gribēja īstenot Rēriha Muzeja draugu biedrībā. Šeit viņa paraugs un audzinātājs bija lielais kultūras vadonis Nikolajs Rērihs, kas savos daudzajos iestādījumos un biedrībās visās pasaules malās cēlis majestātiskas celtnes nākotnes Kultūrai. Rērihs zināja, ka kultūra par sevi vēl ir vāja, ja tā saskaldīta savos elementos, ja šie elementi nav sakļauti viens ar otru ciešā apvienībā. Viņš saprata, ka sevišķi mūsdienās, kad graujošās varas tik spēcīgas, visiem radošiem kultūras faktoriem jāapvienojas, tad pasaulē radīsies milzu progresīvs gaismas spēks. Vienotība jau ir Pasaules Visuma pamats. Lielajā Apvienībā elpo un virzās un kārtojas visas sistēmas un kosmosi. Planētas riņķo ap sauli matemātiskā vienotībā, dievišķās mūzikas taktī, un tāda pati harmoniska vienotība valda atomu vissīkāko daļiņu starpā. Vislielākās ievērības cienīga ir N.Rēriha dibinātā Vispasaules Kultūras Līga, kas ietilpa arī Lūkina rūpēs. Apvienot savu tautu kultūrā! Kultūra jau būtībā ir grandioza simfonija. Diriģentam kultūras vadonim vajag rast augstāko daiļskaņu un sadarbību daudzo atsevišķo toņu un motīvu starpā. Vēl neilgi pirms savas aiziešanas un slimodams, Dr. Lūkins ar lielu dedzību piedalījās biedrībā apspriedēs par tāda kultūras centra dibināšanu arī Latvijā. Ar lielu entuziasmu Dr. Lūkins domāja arī par Rēriha Miera Karoga idejas nostiprināšanu tautas apziņā. Kā zināms, Rēriha Miera Karogs un Pakts domāts kultūras vērtību un svētnīcu aizsardzībai miera un kara laikā. Šo projektu Rērihs organizējis pēc Sarkanā Krusta parauga. Lūkins garā paredzēja šī Karoga lielo visplanetāro nozīmi cilvēces miera veicināšanā. Kaut arī tad vēl šis projekts bija tikai iedīglī, bet Lūkina sirds nojausmā tiecās uz nākotni. Un patiesi, šī viscilvēcīgā ideāla pirmais posms tagad jau piepildīts: Rēriha Miera Karogu jau pieņēmušas visas Amerikas valstis. Liels notikums Lūkina un arī biedrības dzīvē bija diena, kad šo Miera Karogu svinīgi atklāja arī Rēriha Muzeja draugu biedrībā: 1934. gada 24. martā, četras dienas pirms Dr. Lūkina aiziešanas Aizsaulē. Pats nespēdams būt klāt, viņš nodeva biedriem savu lūgumu: apņemties zem šī gaismas Karoga šķīstīt sevi no visām vājībām, kas katram piemīt.
*
Visbeidzot Dr. Lūkina sirds degsme bija arī Vispasaules Sieviešu Apvienība, ko bija dibinājusi H.Rērihas kundze pie Rēriha biedrības centra Amerikā un kas pulcināja sevī vairāk kā trīs miljoni sieviešu, lai kopīgā darbā kalpotu sievietes sabiedriskajai un morāliskajai atsvabināšanai, tautu apvienībai un miera darbam. Lūkins uzskatīja par savu svēto lietu šādu apvienību organizēt arī Latvijā. Rēriha biedrībā viņš sasauca vairākas sapulces, kur iztirzāja domas par iespēju apvienoties arī latvju sieviešu organizācijām. Klātesošie juta, kā Dr. Lūkins dega un kvēloja par savu ideju. Viņš garā skatīja arī latvju sievietes kā vienu būtību, kas atmetušas visu nesaticību savā starpā, domā tikai par kultūras un dzīves jauncelsmi un iedvesmošanu, par radoša, daiļskanīga, gaiša toņa piešķiršanu visai cilvēces dzīvei. Lūkins ar jūtziņu dziļi nojauta un izprata sievietes lielo sirds misiju, kāda tai piederas nākotnē, jaunajā garīguma ērā, kur tai būs nebijusi loma pasaules sākotņu un elementu līdzsvarošanā un harmonizēšanā, un cilvēces apziņas pārkārtošanā uz jauniem garīgiem pamatiem. Savu gaišo ticību apoteozi sievietei Dr. Lūkins izteica savā brošūrā Jaunā laikmeta sievietes uzdevumi, ko viņš izdeva gadu pirms savas aiziešanas, un kas pilna saprātīga cildinājuma tai mūžīgajai sievietībai, lielajam Nākotnes Spēkam, kas jau tagad ne mazums sievietēs iemiesojies, un kas augs augumā, un patiesi savās mazajās rokās veidos pasaules loku.
*
Turēdams acu priekšā kā ideālu Dzīvo Ētiku, Mācību, kas aptver visu dzīvi, Dr. Lūkins nevienu dzīves faktoru negribēja atstāt nepaceltu kultūras augstumā. Tā viņa domas konkrēti vērsās uz to, kā palīdzēt mātei, kā sargāt mātes svētumu, kā paplašināt mātes apziņu, lai visas mātes kļūtu pilnīgi apzinīgas, ne mehāniskas mātes. Biedrībā daudz pārrunāja par mātes kursiem, par mātes apziņas pacelšanu. Tāpat sprieda par to, kā izaudzināt jauno paaudzi par krietniem un augstām atziņām apveltītiem cilvēkiem. Atzīdams vienotību un sadarbību par kosmisku bausli, Dr. Lūkins izprata arī kooperācijas lielo praktisko nozīmi katras tautas ekonomiskajā un arī gara dzīvē. Lūkina iedvesmojumā un ar viņa atbalstu tika likti pirmie pamati veģetārajam kooperatīvam un maizes ceptuvei. Katrs gara cilvēks jau jūt, ka ikviena apziņā jāatjauno senā cieņa pret dienišķo maizi, jāizprot tā, kā mūsu senči to izpratuši. Maize ir svēta, tāpat kā zeme, kas to ražo. Maizei jātop par dzīves svētā vakarēdiena sastāvdaļu. No dzīves jāizskauž katra neīsta, banāla pieeja, visam jāatkrāsojas nopietnībā un svinīgumā. Visas dzīves norises jāpaceļ apzinībā un jāapgaro. Šeit jāmin, ka Dr. Lūkins bija arī veģetārisma apoloģēts. Savā ilgajā ārsta praksē viņš bija pārliecinājies, ka vairums slimību rodas no dzīvnieciskajām indēm, ko cilvēks ievada savā organismā līdz ar barību. Tāpat viņš bija pārliecinājies, ka veģetārieši daudz izturīgāki un neuzņēmīgāki pret slimībām, pie kam daudzas izplatītās slimības reti sastopamas veģetāristu vidū. No otras puses, tā ir lielā pietāte un līdzjūtība pret visām dzīvām būtnēm, arī pret dzīvniekiem, saviem mazākajiem brāļiem, kas īstam veģetārietim liek atteikties no gaļas. Ezotēristi zina, ka dzīvnieki tāpat cieš, kā cilvēki, ka arī viņi pārdzīvo šausmas un naidu pret cilvēku, kas tos nokauj. Tālāk, Lūkins bija pārliecināts, ka līdz ar dzīvniecisko elementu ieņemšanu cilvēks top cietsirdīgāks un vairāk padots arī kaislībām. Savā referātā par veģetārismu, kur viņš izteica savas visradikālākās domas, viņš uzsvēra, ka tagad iestājas jaunā garīguma Ēra, un ka neviens cilvēks nekļūs arī garā šī jaunā laikmeta pilsonis, ja viņš nebūs šķīstījies no kaislībām, ja viņš nebūs kļuvis atturībnieks arī visās savās ārējās dzīves formās.
*
Dr. Lūkins sapņoja par Kultūras pili, kur būtu apvienoti visi radošie kultūras elementi, sākot ar gara svētnīcu, mākslas iestādēm un zinātniskām laboratorijām, un beidzot ar veģetāro ēdnīcu, maizes ceptuvi un biedru mītnēm. Lūkins jau tad, kad vēl tautu apziņā nebija nostiprinājusies autoritārās varas nepieciešamība, domāja par katras tautas īstu saimnieku, kas ienestu patiesu labskaņu un kārtību visās tautas kultūras izpausmēs, kas dotu gaišu toni kā tautas saimniecībai, tā arī tās gara ilgām. Lūkins alka redzēt tādu ģeniālu administratoru arī visai mūsu planētai, kas regulētu visas sociālekonomiskās un kulturālās saskarsmes visu tautu starpā. Kamēr valda patvaļa starp atsevišķām tautām, kamēr tās nesāk nacionālo labumu samērot ar viscilvēcīgi labā mērogu, tām draud mūžīgi kari un katastrofas. Dr. Lūkina gars, kas atsaucās uz visiem vispārcilvēciskajiem notikumiem, ar baismu raudzījās tautu šķelšanās ainā, robežu mūros, militārisma biedos, un viņa sirds sāpēja par to. Viņš saprata arī, ka tautas novirzījušās no Kosmiskā Likuma, tāpēc tās padotas tādām ciešanām, tāpēc tās nonākušas bezdibeņa malā. Viņš dziļi ticēja, ka cilvēces vienīgais glābiņš ir atgriešanās pie Augstākās Gribas, pie Gaismas Hierarhijas. Viņš paredzēja arī grūtās dienas Eiropā, kādas patlaban ir. Tomēr viņa gaišredzīgais skats tiecās tālāk nākotnē. Viņš kā bērns, ar vizionāru ticību-pārliecību domāja un runāja par Jauno Pasauli, cilvēces šķīstītā un atjaunotā apziņā dzimušu patiesas Kultūras valstību zemes virsū, kas viņam šķita jau tuvu, kas jau ir iestājusies daudzās sirdīs. Tā arī pats Dr. F.Lūkins, sava mūža pēdējos gados, caurcauri bija Nākotnes Valstības pilsonis. Ar šādas uguns ticības piesātinātu sirdi Dr. Lūkins arī centās pulcināt ap sevi un iedvesmot gaišas apziņas Labā vārdā, izaudzināt no tām kultūras gaismas nesējus, viņš centās it visur, ar katru rokas mājienu, ar katru darbu un domu sēt gara saules sēklu.
*
Kas Dr. Lūkinam deva tādu visaptverošu gara kultūras apvārsni, tādu ticību un gara spēku? Tas bija viņa pasaules uzskats. Dr. Lūkins bija sasniedzis gara attīstības pakāpi, kad cilvēku vairs neapmierina redzamās pasaules atziņas un mērķi. Izlauzusies cauri zemes lietām, viņa būtne traucās izprast zemes un cilvēka būtību. Bija jāzina, kas ir dzīves jēga? Kamdēļ cilvēks ir, kas ir viņa ceļš un viņa vieta Bezrobežībā? Bija daudzi tādi jautājumi, kas prasīja atbildi, lai cilvēks nejustos atrauts no visa, bet cieši saistīts ar visumu. Lūkins pats atzinās kā viņš cīnījies ar sevi un savu Dievu naktīs un asaru vientulībā. Nekas viņam nebija nācis viegli. Katru problēmu viņš patiesi iekaroja, izcīnīja sevī. Kas bija šis Lielais Nezināmais, kas pilda mūsu sirdi ar augstāko uguni, kas liek zvaigznēm spīdēt un zemes pļavām pavasara daiļumā tērpties? Tu lielais, lielais Dzīvības Koks! Tev saulēm pilni zied visi zari, Tev galotnēs šūpojas zvaigžņu bari! Citi to sauc par Dievu. Citi atkal to saprot kā Pasaules Dvēseli. Citiem atkal Viņš ir Augstākais Likums vai Spēks. Bet visiem Viņš ir kaut kas gluži Citādais, tas absolūti iracionālais, kam indietis pieiet pat ar vārdiem Ne tas ... Ne tas ! Visgrūtākais ir savu apziņu tīrīt no ierastā, no tradicionālā. Bet šī gara brīvība ir katras meklēšanas priekšnoteikums. Ne tā, kā saka citi, ne tā, kā saka pat tā vai cita ticības dogma. Bet gan tā kā tas ir pašā īstenībā jo pilnīgākā, objektīvākā gaismā apjaušams, ar ko var saskaņu rast manas sirds dziļumi. Tā tikai liela ugunīga sirds traukšanās un svētbijīgas slāpes pēc patiesības var atrast Patiesību. Nav reliģijas augstākas par Patiesību. Lūkinam pirmās būtības dzīles atvērās viņa lielās vientulības stundās Davosā, kad, grūti slimam, viņam neviļus uzmācās domas par nāvi. No mātes viņš bija mantojis mīlestību pret Bībeli, viņa daļu tās zinājusi no galvas. Tomēr meklēdams atbildi uz esības pēdējiem jautājumiem, Lūkins virināja arī citu reliģiju svētnīcu durvis. Nāca teozofija, indiešu mācības. Rīgā viņš sadraudzējās ar cilvēkiem, kam tuva bija austrumu filozofijas un gara zinātnes pasaule. Tā liktenis viņu, jau pamazām sagatavotu, beidzot noveda pie Dzīvās Ētikas Mācības, kas izdziedināja viņā visas dvēseles brūces, kas radikāli pārvērta viņa būtību, kas iemācīja viņu visas lietas skatīt it kā no augstāka plāna, kalngala, un kas visbeidzot iedvesmoja arī viņa medicīniskos atklājumus. Var teikt, ka līdz ar to iesākās viņa mūžā jauns apskaidrots cēliens. Dzīvā Ētika tā ir gara zinātnes mācība, kas sintezē austrumu seno gudrību un Eiropas zinātnisko domu. Šīs mācības lielais daiļums ka tā aptver visu cilvēka dzīvi, ka tā, uzskatīdama cilvēku par vienu veselumu, aicina pacelt augstākā nozīmībā katru viņa dzīves elementu. Kas ir visas dzīves jēgas un pasaules visuma izpratnes atslēga, kas atvērtu un izskaidrotu kā vislielākās, tā vismazākās, kā universālās, tā arī individuālās parādības būtību? Tā ir evolūcija, saka šī Mācība. Matērijas pārvēršanās no rupjākās arvien smalkākā, garīgākā. Jeb attiecībā pret individuālo apziņu tā apzīmējama kā reinkarnācija. Tas ir likums, ko atzinuši un mācījuši visu reliģiju Skolotāji. Cilvēka dvēseles monāde, dzirkstele no Dievišķīgā Gara Uguns, kopš mūžu mūžiem, savas neziņas tumsā bija ietinusies rupjās matērijas saistā, un nu no šī apvalku cietuma tā cenšas izkļūt brīvībā, iedama no dzīves dzīvē, ciezdama un priecādamās, caur daudzveidīgo dzīves pieredzi, kā caur dimantslīpētāja rokām. Tumšā, neskaidri plēnējošā liesmiņa, topi saulveidīga! Šī evolūcijas gaita noris saskaņā ar Kosmisko Likumu, kas ved visas būtnes pa harmonizācijas ceļu uz augšu. Kas pretojas šim evolūcijas likumam, tas cieš, tāpat kā bērns, kas apdedzinās. Ja esi kaut mazu netaisnību ienesis pasaulē, ātrāk tu no karmas likteņa loka vaļā netiksi, iekams nebūsi izlabojis nodarīto. Lūkins mēdza šeit minēt piemēru. Bērnu, kas izbradājis puķu dobi, slikts audzinātājs spiedīs izlūgties piedošanu. Bet labs audzinātājs liks viņam pašam rūpīgi un pacietīgi izlabot izjaukto kārtību. Tā arī Kosmiskā Taisnība šķiet nežēlīga, bet patiesībā nežēlīgs ir cilvēks pats pret sevi, postīdams pasaules dievišķīgo harmoniju un saņemdams atgriezenisko belzienu. Tā vairums cilvēku, kas dzīvo gara sfērā pusapzinātu dzīvi, tiek vairāk dzīti uz priekšu, nekā paši sevi ved. Bet nāk laiks, kad cilvēks sāk apzināti veidot sevi, kad viņam mīļa top katra kalnu taka, kaut arī tā liek asiņot viņa kājām, bet dod jaunu garīgu pieredzi. Viņš zina, kad reiz, kā Kristum, šie ērkšķi ap viņa galvu savīsies vainagā, no ērkšķiem izplauks rozes. Un tagad no savas pieredzes gaismas viņš sāk citiem dot. Jo viņš par savas dzīves uzdevumu atzīst kalpot citiem. Bet viņa sirds no zemes šaurajām formām tiecas uz tālajām dievišķīgajām pasaulēm, visu augstāko iespēju malu. Kad dvēseles monāde beidz savu evolūciju zemes robežās, tā dodas tālāk, uz citām augstākām planētām, vai arī paliek zemes virsū, kā garīgs Skolotājs, kalpot cilvēcei un vadīt to uz augšu. Tā viņa līdzdarbojas cilvēces Augstākajā Vadībā Gaismas Hierarhijā, aiz Kuras stāv visa Bezrobežīgā Gaismas Plejāde. No Tās nāk lielie Meistari, Gudrības Skolotāji, kas nesuši cilvēcei Gaismu no Mūžīgās Patiesības Svētuguns, ar katru laikmetu jaunā, pilnīgākā formā, piemērotā tautu un laikmeta apziņas plašumam. Tā cilvēces apziņa, caur kuru lauzušies neskaitāmi ideju un mācību stari, un kas kļuvusi jau spējīga arī visplanetāri domāt, pakāpeniski sagatavojusies lielajai Sintēzei Visu visumu caurstrāvo Kosmiskais Saprāts, Gara Dievišķīgā Uguns, ar ko mēs savā augstākā būtībā esam vienoti. Mūsu apziņa uztver šīs uguns vibrācijas un pārveidotas kā tīras domas tās raida atkal tālāk. Šai mūžīgajā radošajā gara uguns apmaiņā aug cilvēks un aug visums. Tā cilvēks ar gaismas domām top Kosmosa līdzradītājs. Cilvēka sirds ir šīs Augstākās Uguns orgāns un ēze, kas arī intelektam piešķir tā cēlumu. Arī domu veidoliem, pirms tie dzimst apziņā, lai tie kļūtu pozitīvi radošs spēks, jāiededzinās šķīstas sirds ugunskurā. Kaislību trauktās domas, kur tīrā sirds klusē, ir mežonīgs spēks, kas grauj evolūcijas pamatus. Tāpēc arī Dzīvā Ētika cilvēka pilnveidošanā centrālo vērību piegriež sirds kultūrai un apziņas paplašināšanai. Dzidrini, valdi savu domu, jo doma ir kosmisks spēks, doma visu lietu pamats. Šo domas reālo būtību sāk izprast arī mūsdienu zinātne, kas sāk pievērsties domai kā eksaktas pētīšanas priekšmetam. Sirds audzināšanā un domu disciplinēšanā arī piepildās dzīves lielā Ētika. Izsmalcinātajai apziņai vairs nepietiek seno likumu galdiņu! Tai gandrīz katras attiecības pauž sevī īpatnu likumu un bausli. Jo tikai jūtziņā intuīcijā skolota un šķīstīta sirds spēj apjaust kurā katrā dzīves mirklī kā pareizāk, taisnīgāk rīkoties. Šķīstajai sirdij dzīves absolūtais mērogs ir Skolotājs. Visu, ko tā dara, tā samēro domās: kā Viņš manā vietā būtu rīkojies. Jau viduslaiku krēslā atskanēja Kempenes Toma balss: Ne dievināt, bet atdarināt Kristu! Centies būt, kaut mazā mērā, Viņam līdzīgs! Ja tava sirds izvēlējusies sev Skolotāju, tad katrai tavas dzīves kustībai jāatspoguļojas Viņā, kā tavas sirdsapziņas spogulī. Tā četri stūrakmeņi likti Dzīvās Ētikas pamatos: 1) Gaismas Hierarhijas cienīšana un atdarināšana; 2) pasaules un cilvēces vienotības apzināšanās un šīs brālīgās vienotības veicināšana dzīvē; 3) samērības likums, visu dzīvē jāsamēro ar visaugstāko mērogu; 4) pietāte pret otru cilvēku, tava Dieva vārdā, kas ir viss cilvēcības pamatojums. Šie četri likumi, ko cilvēce visvairāk pārkāpj, būs ierakstīti Jaunās Ēras gara progresa karogā. Bet visu pamatu pamati Mīlestība un Atziņa
*
Līdz ar to, ka Dr. Lūkins Dzīvo Ētiku pieņēma par savas dzīves augstāko jēgu, viņa mūžs, kas bija piesātināts alkām pēc pilnības, apbrīnojami progresēja. Tas, kas visvairāk Lūkinā pārsteidza, viņa mūža pēdējos gados, un kas modināja patiesu cieņu, bija viņa lielā pašcīņa un pašuzvara, viņa vīrišķīgā sevis disciplinēšana. Kad visa būtne ir atdota pasaules labā, saka Dzīvā Ētika, tad disciplīna top viegla. Tiekšanās uz vispārīgo labumu ir drošākais līdzeklis lieliem sasniegumiem. Ar kādu neatlaidību un apzinību viņš šķīstīja un pārveidoja sevi. Uz šādu nemitīgu sevis pilnveidošanu viņš skubināja arī Rēriha biedrības biedrus, aicināja tos ik dienas sadedzināt savus netikumus. Ja pirms dažiem gadiem, kā impulsīvas dabas cilvēks, viņš dažreiz uztraucās, tad pēdējā gadā viņš teicami valdīja pār sevi: viņš neuzbudinājās pat tad, kad bija jādzird nepatīkamākās lietas. Arī biedriem viņš mūžīgi atgādināja uzbudināšanās lielo kaitīgumu. Nepiekusdams un bez mitēšanās Dr. Lūkins pārbaudīja savus spēkus, uzdeva sev jaunus un arvien grūtākus uzdevumus, uzlika sev jaunus pienākumus, pastāvīgi tīrskaņoja sevi, būdams nomodā par katru savas apziņas impulsu. Viņš bija rigoristiski stingrs pret sevi: sevi nežēloja nekad, kamēr pret citiem bija uzmanīgs. Tāpat, kā tas jau iepriekšējos liecinājumos minēts, Dr. Lūkins nebija kompromisa cilvēks. Darīt pretim, kaut vismazākā mērā, savai sirdsapziņai, viņam būtu bijusi traģēdija. To, ko Lūkins bija atzinis savai attīstībai par nepieciešamu, viņš tūdaļ centās padarīt par savas dzīves sastāvdaļu. Zīmīgi atcerēties, kā viņš apzināti mēģināja attīstīt sevī uzmanību, jūtīgumu un atjautību, šos jaunās ētikas svarīgos toņus, atgādinot arī biedriem to pašu darīt. Tāpat viņš centās atbrīvot savu domāšanu no aizspriedumiem un sīkumainības. Viņš beidzot atzina, ka sevi vislabāk iespējams šķīstīt un labskaņot audzinot savu sirdi. Viņš zināja, ka tikai tīra, daiļjūtīga sirds novedīs cilvēku līdz gara augstākajai harmonijai. Bet sirds ritmā ir zināms cildenums, tāpat kā svētsvinība ir katra gara cilvēka būtnes pamatnoskaņa. To atzinis, viņš savu ārējo humoru un jautrību, kas kādreiz bija tik raksturīga Lūkinam, mūža beigās centās pārvērst gara smaidā un gara priekā. Tāpat viņš tiecās pastiprināt cildenuma atmosfēru arī biedrībā. Nostiprinoties Dzīvās Ētikas pamatos, Lūkins atmeta arī nosodošo izturēšanos, ar ko tik bieži grēko pat caurmērā kulturāla apziņa. Viņš saprata, ka asa kritika un negācija saceļ tikai nevēlamas sekas. Šai ziņā viņš sekoja Nikolajam Rēriham, kas ar visu būtību aicināja apstiprināt pozitīvi radošo, pārnest visu apziņu cilvēces labākās nākotnes celšanā un kalpošanā vispārības labā. Līdz ar to Lūkins centās atmest jebkādu neiecietību pret citiem. Viņš mēģināja uzklausīt ikvienu, ietvert un saprast katru balsi un katram palīdzēt. Tā bija Dr. Lūkina lielā labvēlība, ko viņš izstaroja pret dzīvo cilvēku. Tā kā saule radīja ap viņu siltuma atmosfēru, kurā arī trauslākais asns varēja augt un raisīties. Būdams vērīgs pret visiem, ar skatu uztvēra katra sāpes un ar vārdu jau remdēja, uzmundrināja, uzliekot roku uz pleca, deva jaunus spēkus. Viņš saprata, ka taisni visvājākajam vajag visvairāk saules, lai saulē augtu. Viņš bieži redzēja cilvēku labāku nekā tas ir, ne jau aiz naivuma, bet lai tādējādi ierosinātu viņa gribu kļūt labākam. Tā bija sirds gaisma, kas izplūda no viņa, kas citus dziedināja, audzināja jau ar savu klātbūtni vien. Pie viņa bieži griezās tie, kas bija pazaudējuši dzīves jēgu un kurus bija pārņēmis izmisums. Bet vēl biežāk daudzie meklētāji, kas bija nojautuši jaunā Gaismas Laikmeta ausmu! Tā Dr. Lūkins bija cietējas miesas un gara dziedinātājs, pastāvīgs citu iedvesmotājs. Viņam dārga bija katra minūte, kur tas varēja sevi izpaust citu labā. Pat viņa pretinieki atzina viņa cilvēcību, viņa atsaucīgo sirdi un draudzīgumu. Tā Dr. Lūkins mūža pēdējā cēlienā izauga kā vīrišķīga, pilnskanīga individualitāte. Viņš bija saules cilvēks. Sforza con maestoso vērtās viņa dzīve. Viņš negāja pa parasto ceļu. Virsotņu grūto ceļu viņš bija uzņēmies. Bet viņš gāja to ar jauneklīgu, rainisku možumu un enerģiju. Ugunīga apziņa taču sniedz nesalaužamu optimismu. Tāpēc arī viņš dvesa lielu entuziasmu un ticību nākotnei. Šis gara prieks viņu neatstāja pat nāves gultā. Semper avanti! Prieks par bezgala iespēju augšup doties, sirds prieks par Gara Pasauli, lielās atbildības apziņas klusais, skumjais prieks. Domājot par Dr. Lūkinu, sirdī ieskanas tālie, svētie uguns dedzinātie vārdi: Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, un man nebūtu mīlestības, es būtu tikai skanīgs varš vai zvanošs zvārgulis. Un ja man būtu praviešu mācība, un ja es zinātu visus noslēpumus un visas atziņas, un ja man būtu visa ticība, tā kā es varētu kalnus pārcelt, un man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas Vai kā sacīts Dzīvajā Ētikā: Tikai sirds, ko sedz mīlestība, saista mūs ar Visaugstāko. Mīlestības audums ir vissvētākais. Sirds, kas pārpilna mīlestības, būs arvien rosīga, vīrišķīga un tā augs, līdz spējai visu ietvert. Tāda sirds var lūgties bez vārdiem un to šķīstī svētības gaisma. Kādā mērā gan cilvēcei ir nepieciešama mīlestības uguns apzināšanās!
*
Daudz izteiksmju ir Dr. Lūkina sejā. Dziedinātājs, labdaris, entuziasts un ideālists, domātājs, kura gara apvāršņi arī daudziem lika augt ar viņu. Bet bija vēl īpašība, kas visas šīs viņa līnijas vienoja: viņš bija arī mīlestības cilvēks. Mūža vakarā, viņa sejā, tāpat kā Tagores vaigā, dusēja mīlestības gudrais klusums. Pat caur viņa skarbumu kādreiz pavīdēja mīlestības smaids, tāpat kā zem pavasara sniega plaukst sniegpulkstenītes. Viņš zināja, ka arī Kosmiskais Likums, kas ir rigoristiski skarbs pret cilvēku, būtībā ir Mīlestības likums, jo tas dots cilvēka audzināšanai un augšupejai. Bet Lūkins atzina un uzsvēra arī, ka īstas mīlestības otra puse ir īsta zinība. Pasaulē valda lielais Logoss Nūss Kosmiskais Saprāts, un lai mūsu mīlestība nebūtu akla un šaura, mūsu apziņai jāiedegas kosmiskās apziņas ugunīs. Lūkins kādreiz runāja: Augstākā zinība ved pie augstākās mīlestības. Bez zināšanām nav mīlestības. Mēs jau varam mīlēt tikai to, ko zinām. Patiesas mīlestības pamatā patiesas zināšanas. Ja cilvēks ir izpratis, viņš nevar nemīlēt. Zemnieks bieži nemīl dabu, tāpēc ka nezina. Bet turpat var atnākt cilvēks, kas pazīst pasaules būtību, pazīst katru lapiņu dabā, tālab tas nevar nemīlēt. Jo patiesa lietu atziņa nevar nedot mīlestību. Augstāko mīlestību dod augstākā zinība. Bet bija brīži, un ne reti tie bija, kad viņš juta arī, ka mīlestība ir visa sākums un gals, ka tā liek iestaroties atziņai, ka mīlestībā sirds ir atskārtusi un atzinusi visu savu ideālu Ideālu.
*
Ir mīlestība, kas nesalīdzināmi pārspēj, pārkausē, pārvērtē visas mīlestības. Ir atziņa, kas paceļas tālu pāri visām šīs pasaules atziņām un zinībām. Tā ir mīlestība uz Dievišķīgo Meistaru. Tā ir atziņa zināšana, ka Viņš ir jebkuras gara evolūcijas tvirtākais pamats, Vadošā Roka, kam ir absolūta nozīmība katra gara cilvēka dzīvē. Dr. Lūkina lielā atdevība mums visiem bija par paraugu. Līdzās nesatricināmajai, heroiskajai atdevībai, viņu cēla augšup arī lielā aizgrābtība par jaunā Gaismas Laikmeta iestāšanos zemes virsū, viņa nesalaužamā sirds ticība drīzai Gaismas uzvarai pār tumsas spēkiem. Šī ticība bija rožu paklājs viņa gara ceļam uz augšu
*
Mūsu Draugs aizgāja, augstāka Kalpojuma brīdī, aizgāja, ne noguris, bet garā modrs un piesātināts visugunīgākajām pasaules enerģijām, aizgāja, lai arī turpmāk kalpotu un sadarbotos cietējas cilvēces labā.
*
Tu aicināji mūs uz virsotņu ceļu, Celt savu dzīvi kā daiļuma celtni, Vērst savu mūžu par varoņdarbu Atdoties cilvēces Rītdienas labā. Tu ticēji sirds tiekšanās liesmai, Tu cerēji mūs pacelt par Gaismas līdzstrādniekiem; Tu aicināji sakļauties vienā dvēslē un garā. Sadarbība bija tavs Priecas vārds, Sadarboties dižākais nākotnes sauciens, Sadarbība likums, kas vada zvaigznes un sistēmas, Kas visas Gaismas Hierarhijas kāpnes ceļ Bezrobežībā. Kopdarbs patiesi ir vienīgie vārti uz Rītdienu, Jo šeit ir brālība, šeit ir cilvēcība, Šeit līdzcietība un mīlestība atveras, Šeit iecietība un otra Dieva godbijīga cienīšana, Šeit dvēseļu klusa, harmoniska saskaršanās, Šeit dailes ziedu staru sēšana ik brīdi, Jo kur gan lielāks daiļums, kā cilvēku attiecībās, Kur gan mēs varam dēstīt tālo zvaigžņu dārzus, ja ne attiecību klusajās trīsās?
- Turpinājums sekos ... |