Alvils Hartmanis

(Latvijas Rēriha biedrības prezidents)

2014.

 

Arhīva materiāli ievietoti raksta beigās.

Pēdējās izmaiņas - 14.09.2015.

 

 

Konstantīns Rērihs patiešām ir

Fridriha Rēriha dēls

 

Kad 12 gadus atpakaļ pirmo reizi izlasīju Guntas Rudzītes darbu par Rērihu un Latviju, ļoti aizrāva tas, ar kādu sirsnību šis darbs sarakstīts. Kā jau jebkurš pētnieks, G.Rudzīte izskatīja arhīvu materiālus un izmantoja esošo literatūru par šo tēmu, un, protams, arī mutiskos stāstījumus un leģendas. Es esmu pateicīgs par to lielo darbu, ko paveica Rudzīte, it sevišķi ja ņem vērā to, ka 20. gs. 60. un 70. gados tas bija grūtāk, nekā pašreiz, kad palīdz datu bāzes internetā un citi saziņas līdzekļi. Viņa pirmā sāka pacelt šo jautājumu, un atradumi nepārprotami liecināja par Rērihu dzimtas dzīvi Kurzemē 3 gadsimtu garumā.

Taču aptuveni pirms 7 gadiem nācās izlasīt kādu citu darbu ar nosaukumu „Rērihi Kurzemē. Leģendas un arhīvu dokumenti.” – autors Ivars Silārs (izd. „Latvijas arhīvi”). Nedaudz vēlāk izlasīju arī šī darba papildinājumu – „Nikolaja Rēriha vectēvs – Rērihs vai fon der Rops”.

Pēc Silāra darba izlasīšanas tā arī īsti nesapratu, kas tieši pamudināja šo pētnieku veltīt tik daudz laika cilvēkam, pret kuru viņam ir acīmredzami aizspriedumi. Šajā darbā, starp daudziem atrastajiem arhīvu dokumentiem par Rērihu dzimtu Latvijā, ik pa laikam parādās sarkasms un vēlme pazemot N.Rērihu caur viņa radiniekiem. Autors atklāti kritizē G.Rudzītes darbu „Rērihs un Latvija”.

Ja pētniekam ir tīri nodomi, tad viņš, pētot kādu konkrētu tēmu, būs ļoti priecīgs uzzināt kaut ko jaunu tajā pašā jomā no jebkura cita pētnieka, ja pieeja šim jautājumam ir labvēlīga. Ja kāds pētnieks atradīs kļūdu otra pētnieka darbā, tad viņš to viņam pateiks, un šāda sadarbība tikai bagātinās darbu. Bet diemžēl I.Silārs nav no šādiem pētniekiem. Soli pa solim viņš, pēc paša domām, atmasko G.Rudzītes darbu un N.Rēriha apgalvojumus par saviem radiniekiem.

Bet kā teikts: labāk kļūdīties, pieejot ar tīriem nodomiem, nekā ar negācijām. Pats Silārs sava darba nobeigumā tulkojumā uz krievu valodu piemin parunu: „uzticies, bet pārbaudi”, – un raksta: „Zināt patiesību vēlas visi, taču ne visi vēlas to dzirdēt”. Es daļēji izpildīju viņa padomu saistībā ar viņa paša darbu, jo neuzticējos, tāpēc arī pārbaudīju.

Jau sen zināms, ka negatīva pieeja padara cilvēku aklu un viņš palaiž garām daudzas svarīgas detaļas. To var attiecināt arī uz Silāra darbu. Ja notiek uzbrukums kāda cita autora darbam un tiek pasludināta „patiesība”, tad uzbrucējam savs darbs jāpaveic rūpīgi, un jābūt drošam, ka viņš nekļūdās. G.Rudzīte zina, ka jebkurš pētījums nepārtraukti papildinās ar jauniem faktiem, un jau nodrukāts darbs pēc kāda laika uzrāda neprecizitātes. Jauni atradumi arhīvu dokumentos apstiprina ne tikai I.Silāra secinājumu maldīgumu, bet, diemžēl, parāda, ka pētnieks apzināti ignorējis vairākus nozīmīgus faktus.

 

***

 

Jāsaka paldies Silāra kungam, jo, ja nebūtu viņa darbs un atklāti ciniskā pieeja šim jautājumam, nekad tā nebūtu iedziļinājies šajā tēmā.

Iesākumā jāatzīst, ka galvenā Silāra kļūda – Liepājas muzeja arhīvu dokumentu ignorēšana. Tieši no turienes G.Rudzīte ieguva daudzas svarīgas liecības par N.Rēriha radiniekiem. Tur mēs atrodam Rērihu dzimtas ciltskoku divos variantos, vēstules, fotogrāfijas un portretus. Ciltskoks ļoti atviegloja darbu ar luterāņu draudžu grāmatām (galvenokārt Kurzemes), kuras satur liecības par cilvēku dzimšanu, kristībām, konfirmāciju, laulāšanos un nāvi dažādos gadsimtos.

I.Silārs atrod liecības par Nikolaja Rēriha tēva Konstantīna (1837-1900) dzimšanu, kā arī liecības par N.Rēriha vectēva Fridriha kristībām (kristīts 1806. g., miris 1905. g.), un par vecvectēva Johanna (1763-1820) dzimšanu. Kaut gan attiecībā uz Johannu daudz vēl neskaidrību. Tika atrasts pat iespējamais vecvecvectēvs, kura vārds arī ir Johanns (dzimis apt. 1730. g., dzimšanas vieta pagaidām nezināma). Viss tas tika pārbaudīts, izmantojot arī citas liecības, un pa lielākai daļai apstiprinājās. Bet pats skumjākais ir tas, ka pētnieks Silārs izsaka tendenciozus apgalvojumus, nepārbaudot visus iespējamos N.Rēriha radiniekus draudžu grāmatās.

Sāksim ar Fridrihu – N.Rēriha vectēvu. Ciltskokā[1] no Liepājas muzeja uzrādīts, ka Fridriha Rēriha pirmā sieva, vai dzīvesbiedre, bija Lizete, dzimusi Knopka. Kādā vēstulē brāļadēlam no 1867. gada Fridrihs piemin savu mīļoto, kuru viņš arī kādreiz zaudējis – viņa nomira[2]. Acīmredzot runa bija par Lizeti. Šis atgadījums viņa dzīvē varēja notikt starp 1824. un 1832. gadu, jo 1824. gadā viņš tiek konfirmēts 18 gadu vecumā[3], bet 1832. gadā apprecas ar Šarloti Kalkau, dzim. Melk[4]. Laulāšanās ar Šarloti reģistrēta Krūtes draudzes grāmatā. Viņi dzīvo Paplakā, netālu no Liepājas, un Fridrihs strādā par Paplakas muižas pārvaldnieku pie barona Johanna fon der Roppa[5]. Vienlaikus ieņem rakstveža amatu tā paša apgabala tiesā.

Taču tālāk iesākas ļoti neparasts periods F.Rēriha dzīvē. Šeit es aprakstīšu apstiprinājušos faktus, kā arī tās vietas I.Silāra darbā, kur viņš izdarījis maldīgus secinājumus, un protams, apliecināšu to ar pierādījumiem.

1837. gada pirmajā jūlijā neprecētai kalponei-istabenei Šarlotei Šūšelei (nejaukt ar Šarloti Kalkau), kura strādā barona fon Roppa Paplakas muižā, piedzimst dēls – Konstantīns Kristofs Traugotts Glauberts[6]. Šis fakts reģistrēts Krūtes draudzes grāmatā, bet konkrētajā ierakstā nav nekādu ziņu par bērna tēvu. Ierakstā uzskaitītie Konstantīna krustvecāki: ārsts Millers, pārvaldnieks Lēvalds un meldermeistars Bergs, kā to pareizi pasvītro I.Silārs, ir „mātes sociālajai kārtai neatbilstoši”. Pie tam, bērna kristības notika nevis Paplakā, bet Biržu muižā pie Priekules. Taču pienāk 1838. gada trešais jūlijs un Paplakas kalponei Šarlotei Šūšelei piedzimst otrs dēls – Albrehts Johanns Nikolaus[7], un šoreiz uzrādīts bērna tēvs – Fridrihs Aleksandrs Rērihs, Paplakas muižas pārvaldnieks. Fridrihs atzinis sevi par tēvu, taču viņš nav laulībā ar Šarloti Šūšeli. Kā bērna krustvecāki uzrādīti vienkārši strādnieki ar zemu sociālo statusu. Bērns pēc trijām nedēļām mirst[8]. Pirmajā oktobrī 1840. gadā Šarlotei Šūšelei piedzimst vēl viens dēls – Johanns Alberts Nikolaus[9], un kā tēvs atkal uzrādīts Fridrihs Aleksandrs Rērihs. Krustvecāki atkal zema sociālā statusa. Par šā bērna likteni pagaidām nekas nav zināms. Pēdējo divu bērnu kristības reģistrētas nevis Krūtes draudzes grāmatā, kā tas bija ar Konstantīnu, bet gan Durbes Ziemeļu draudzes. Protams, var rasties doma, ka arī pirmā Šarlotes Šūšeles dēla – Konstantīna Kristofa Traugotta Glauberta tēvs ir Fridrihs Rērihs.

N.Rēriha vectēvs blakus savam pamatvārdam lietoja arī otru – Aleksandrs. Mēs to zinām pēc kāda ieraksta no 1852. gada Tukuma draudzes grāmatā, kur uzrādīti cilvēki, kas pabijuši baznīcā pie dievgalda: Fridrihs Aleksandrs Rērihs, Dorisa dzim. Porepa un māte Doroteja Rēriha dzim. Šulca[10]. Dorisa Porepa ir Fridriha sieva, kad viņš jau dzīvoja Tukuma apriņķī. Tāpat uzrādīta viņa māte Doroteja Rēriha. Viņus visus var atrast ciltskokā, kurš glabājas Liepājas muzeja arhīvā.

Savā darbā I.Silārs citē kādu dokumentu[11] no 1849. gada 30. jūlija, kurā kāds „barons [Eduards[12] fon der] Ropps” lūdz Sanktpēterburgas Tehnoloģiskā institūta saimniecības komiteju uzņemt kā audzēkni savā mācību iestādē Konstantīnu Rērihu (12 gadīgo), kurš pierakstīts Aizputes pilsētai. Barons fon Ropps piemin arī 105 rubļus, kuri tiks iemaksāti, lai varētu uzsākt mācības. Konstantīns Rērihs ir tas pats Konstantīns Kristofs Traugotts Glauberts, kurš 1837. gadā tika kristīts Biržu muižā, – N.Rēriha tēvs.

Tālāk I.Silārs izdara secinājumus: tā kā šis barons Eduards fon der Ropps ir Paplakā dzīvojošā barona Johanna fon der Roppa dēls, un tā kā Konstantīna K.T.G. tēvs kristību ierakstā nav uzrādīts, un viņa krustvecāki ir pārāk augsta sociālā statusa, un tad vēl šīs rūpes par Konstantīna iestāšanos Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā, tas var nozīmēt tikai vienu – „Līdz ar to atliek vien secināt, ka pareizā atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu [Nikolaja Rēriha vectēvs – Rērihs vai fon der Rops] acīmredzot ir – fon der Rops”![12-1]

Pēc tam Silārs raksta veselu romānu par to, kā Konstantīns Rērihs ieguva uzvārdu Rērihs un kā viņam izsniedza pasi Aizputes maģistrātā. Īsāk sakot, Paplakas barons Johanns fon der Ropps un viņa kundze Laura[13] fon der Roppa esot pierunājuši savu pārvaldnieku Fridrihu Rērihu šķirties no savas sievas Šarlotes Kalkau un ņemt pie sevis Konstantīnu K.T.G., jo barons nevar pieļaut, ka sabiedrība uzzinātu par viņa dēla Eduarda fon Roppa attiecībām ar kalponi. Nedaudz dīvaina ir šī teorija, jo sevišķi tāpēc, ka nav ne mazāko pierādījumu! Pie tam, Eduards fon der Ropps dzīvoja Pēterburgā, būdams valsts dienestā, un nav nekādu ziņu, ka viņš jebkad būtu apmeklējis Paplaku „liktenīgajā laikā”.

Silārs savā darbā citē nekrologu, veltītu Laurai fon der Roppai pēc viņas nāves 1849. gadā, lai uzskatāmi parādītu galvenās viņas rakstura iezīmes: „…Viņai piemita gluži vīrišķīgs, reti rodams gars, cildena sirds, kādu nav daudz, apbrīnojams, cilvēkmīlestības pilns raksturs, iecietība pret citu vājībām un stingrība pret savējām. … šķita, ka viņa jau toreiz apzinājās visu dzīves nopietnību un bija tai gatava”.

Pēc šo rindu izlasīšanas es centos iejusties Fridriha lomā, kā tas viss norisinājās pēc I.Silāra versijas. – Es esmu precējies ar Šarloti Kalkau dzim. Melk, un pēkšņi vienā jaukā dienā pie manis ierodas Johanns un Laura fon Roppi, kuri sāk mani pierunāt šķirties no sievas un iet dzīvot pie kalpones Šarlotes Šūšeles, tāpēc ka viņu dēls Eduards fon der Ropps ir viņas nesen dzimušā dēla tēvs?! – Es speciāli nocitēju Silāra kunga pieminēto nekrologu veltītu Laurai Roppai, kur skaidri rakstīts: „cildena sirds, kādu nav daudz, apbrīnojams, cilvēkmīlestības pilns raksturs”! Vai var iedomāties, ka cilvēks ar tik cildenu sirdi, cilvēkmīlestības pilnu raksturu būtu prasījis no Fridriha Rēriha tādas lietas? Vai tad tā nav absurda nežēlība? Bet visi šie absurdie apgalvojumi skaidri parāda, ka to autors cilvēkmīlestību stādās priekšā tieši tā.

Bet pats Silārs savā darbā piemin faktu, ka vēl 1837. gada 18. novembrī Fridrihs Rērihs un viņa sieva Šarlote Kalkau piedalījās kāda drēbniekmeistara dēla kristībās, ko apstiprina ieraksts[14] Krūtes draudzes grāmatā. Tas nozīmē, ka tad, kad dzima Konstantīns K.T.G. (1837. g. 1. jūlijā), Fridrihs Rērihs vēl bija precēts ar Š.Kalkau. Bet tieši šis fakts arī izskaidro kāpēc tad, kad Paplakas muižas kalponei dzimst dēls Konstantīns, kristību ierakstā nav uzrādīts viņa tēvs. Fridrihs nevarēja reģistrēties kristībās kā bērna tēvs, jo viņa sieva par to uzzinātu un nepiedotu tādu nodevību. Interesanti, ka Konstantīna kristību ierakts atrodams Krūtes draudzes grāmatā, – tajā pašā, kur reģistrēta Šarlotes K. un Fridriha R. laulība. Tas bija pirmais Fridriha Rēriha bērns, un viņš īpaši par to rūpējās. Jāņem vērā, ka vēl 19. gadsimtā ārkārtīgi svarīgi bija, lai dzimtai būtu turpinātājs un mantinieks. Zināms, ka Fridriha sieva agrāk bija precēta ar Johannu Karlu Kalkau, un viņiem 1826. gadā piedzima dēls – Ernsts Fridrihs Aleksandrs[14-1], kurš drīz arī nomira (pēc 12 nedēļām[14-2]). Šarlotei K. bija aptuveni 40 gadi, kad viņa apprecējās ar Fridrihu Rērihu. Iespējams, ka viņai vairs nevarēja būt bērni, uz ko norāda arī Silārs. Tāpat viņš norāda, ka Konstantīna kristīšanu veica mācītājs no Valtaiķiem, „taču ieraksts izdarīts nevis Valtaiķu, bet Krūtes draudzes metrikas grāmatā”[14-3]. Viss tas liecina par to, ka Fridrihs Rērihs pats organizējis šīs kristības savam dēlam. Un mēs tam atradām arī pierādījumus. Valtaiķi, no kurienes ieradās mācītājs Traugotts Katterfelds, ir paša Fridriha Rēriha konfirmācijas vieta 1824. gadā, – par to arī rakstīja Silārs. Šajā apkaimē Fridrihs dzīvoja dažus gadus pie audžu tēva ērģelnieka Karla Fridriha Rīla. Saprotams kāpēc Fridriham bija nepieciešams cits mācītājs, jo viņš nevarēja pieļaut, ka draudzē, kur notika viņa laulāšanās, visi uzzinātu, ieskaitot mācītāju, ka viņam ir ārlaulības dēls. Un šīs ziņas varēja nonākt līdz viņa sievai. Bet kas attiecas uz Konstantīna K.T.G. krustvecākiem no Priekules, kuri pēc Silāra domām neatbilda mātes sociālajai kārtai: ārsts Millers, pārvaldnieks Lēvalds un meldermeistars Bergs – šie kungi pilnībā atbilst Fridriha Rēriha sociālajai kārtai, kurš ieņem Paplakas muižas pārvaldnieka amatu. Taču pats galvenais ir tas, ka šīs personas ir Fridriha paziņas, un tam par pierādījumu kalpo Priekules draudzes grāmatas kristību ieraksts[15] no 1838. gada februāra, kurā uzskaitīti kādas Rozālijas Renātas krustvecāki: ārsts Kristofs Millers, Fridriha Rēriha kungs, meldermeistars Johanns Bergs, arendators F.Glauberts, Elizabete Lēvaldes kundze. Lūk, arī visi Konstantīna krustvecāki kopā ar Fridrihu Rērihu. Tas skaidri pierāda, ka pats Fridrihs organizēja sava dēla kristības, nevis barons Ropps.

Tagad top skaidrs, no kurienes Konstantīns Kristofs Traugotts Glauberts ieguvis savus papildus vārdus. Kristofs – no ārsta Kristofa Millera, Traugotts – no mācītāja Traugotta Katterfelda, Glauberts – visticamāk no arendatora F.Glauberta. Priekulē kādu laiku dzīvoja arī Fridriha Rēriha pusbrālis – mūzikas skolotājs Johanns Eduards Rīls. Kāpēc Silāra kungs pats kārtīgi nepārbaudīja Priekules draudzes grāmatas? Vai tomēr pārbaudīja? Laikam viņam tuvāks bija viņa paša sacerētais romāns. Bet ja mēs palūkosimies Valtaiķu draudzes grāmatas ierakstos, tad ieraudzīsim, ka mācītājs Traugotts Katterfelds ir labs F.Rēriha audžutēva ērģelnieka Karla Fridriha Rīla ģimenes draugs un varbūt pat radinieks. Piemēram, kad 1814. gadā Valtaiķu draudzē tiek kristīts K.F.Rīla dēls, kā pirmais no krustvecākiem uzrādīts mācītājs Traugotts Katterfelds[16]. Pierakstos no 1808.[17], 1815.[18], 1816.[19] un 1817.[20] gadiem parādās arī citi Katterfeldu dzimtas pārstāvji saistībā ar K.F.Rīlu.

Taču Fridriham visi piesardzības pasākumi acīmredzot tomēr nepalīdzēja, jo jau 1838. gadā viņš atklāti atzīst sevi par tēvu Šarlotes Šūšeles nākošajam bērnam. Visticamāk šķiršanās ar sievu notika neilgi pirms otra dēla dzimšanas. Silārs raksta, ka par Fridriha sievas – Šarlotes Kalkau likteni nekas nav zināms, taču mums tomēr izdevās atrast Liepājas Trīsvienības draudzes grāmatā ierakstu no 1880. gada, kur aizgājušo sarakstā norādīts: 13. aprīlī mirusi Agate Šarlote Rēriha dzim. Melk, 88. gadu vecumā, ģimenes statuss – šķīrusies[21]. Interesanti, ka visus šos gadus Šarlote Kalkau tomēr saglabājusi uzvārdu Rēriha līdz pat savai aiziešanai. Uzvārds – Kalkau bija no iepriekšējā vīra Johanna Karla Kalkau, kurš nomira 1831. gadā[22].

Ir vēl kāds nepamatots I.Silāra apgalvojums, ka Konstantīns Rērihs nevarēja būt dzimis Aizputē, kā to rakstīja G.Rudzīte un kas ierakstīts arī paša Konstantīna dokumentos, kad viņš jau dzīvoja Pēterburgā. Silārs to mēģina pierādīt, balstoties uz to, ka Konstantīna kristību ierakstā uzrādīts, ka kristības notikušas 1837. gada 7. jūlijā Vaiņodes pagasta Biržu muižā. Taču tas pats kristību ieraksts skaidri un gaiši norāda, ka Konstantīns ir dzimis 1. jūlijā. Bet kristības taču notika 7. jūlijā. Tas nozīmē, ka Konstantīna māte bez problēmām šo vairāku dienu laikā varēja aizbraukt no Aizputes uz dažu kilometru attālo Biržu muižu, neprasot atļauju Silāra kungam.

Protams, var rasties jautājums, kāpēc divi nākošie Fridriha Rēriha un Šarlotes Šūšeles dēli kristīti citā draudzē (Durbes Ziemeļu), un viņu krustvecāki ir parasti, zemas sociālās kārtas strādnieki. Šo jautājumu sev uzdeva arī Silārs, bet atbilde ir vienkārša: Fridriham bija kauns savu radinieku un tuvo cilvēku priekšā, jo viņš bija šķīries no sievas ārlaulības attiecību dēļ, turklāt ar Šarloti Šūšeli tā arī neapprecējās. Fridrihs varēja atrast cilvēkus, kuri nav saistīti ar viņa radiniekiem. Iespējams, ka tie bija pašas Šūšeles radinieki. Pie tam, draudzes grāmatas ierakstā par Fridriha otra dēla nāvi (Albrehta Johanna Nikolausa) uzrādīts, ka viņš dzimis Vārvē, tas ir nepilnus četrus kilometrus no Durbes Ziemeļu draudzes – vistuvākās draudzes no dzimšanas vietas. Tas nozīmē, ka Fridrihs neveda speciāli no Paplakas uz Durbi kristīt savu dēlu, kā to rakstīja I.Silārs.

Bet svarīgi atzīmēt, ka jautājums par Fridriha Rēriha bērnu krustvecākiem tiek minēts kā pierādījums, ka pirmā kalpones Šarlotes Šūšeles dēla – Konstantīna tēvs nav Fridrihs. Jo Fridriha Rēriha bērnu krustvecāki var būt tikai zemas sociālās kārtas. Taču šo I.Silāra kunga izdomājumu apgāž ieraksti no Tukuma draudzes grāmatas. – 1853. gadā Fridriham un viņa jaunajai sievai Dorisai Porep piedzimst meita Matilde[23], bet 1854. gadā dēls Aleksandrs[24]. Ieraksts par Aleksandru satur sekojošas ziņas par krustvecākiem: 1. barons Aleksandrs fon Renne no Pūres, 2. mis Amālija Witte, aptiekārs Karls Meyer. Bet meitai Matildei kāda mis fon Hoeppner. Silāra kungs zināja par šiem ierakstiem, jo Matildi savā darbā piemin, bet viņas krustvecākus ne. Bet pats interesantākais, ka vispār nemin ne vārdu par Aleksandru. Ieraksts par Aleksandra kristībām atrodams tikai 9 lapaspuses pēc ieraksta par Matildi tajā pašā Tukuma draudzes grāmatā. Mēģināšu izskaidrot iespējamo iemeslu, kāpēc netiek pieminēts Fridriha Rēriha dēls – Aleksandrs.

Kad Silārs spriedelēja par to, kādā veidā Paplakas fon Roppi Konstantīnam Kristofam Traugottam Glaubertam varēja sadabūt pasi, kurā viņš uzrādīts kā Konstantīns Rērihs, tika citēti sekojoši fakti: „Ne mazsvarīga loma šā jautājuma risināšanā varēja būt arī fon der Ropu ciešai draudzībai ar Aizputes apriņķa tiesnesi baronu Aleksandru fon Renni. ... Turklāt minēto amatu fon Renne ieņēma arī augstāk aplūkotajā zīmīgajā 1849. gadā.”[24-1]. – Jāpiebilst, ka Aizputes tiesnesis Aleksandrs fon Renne ir radinieks Pūrē dzīvojošajam vārdabrālim baronam Aleksandram fon Renne, kurš bija Fridriha Rēriha dēla Aleksandra krustēvs. Tas nozīmē, ka pats Fridrihs bez problēmām varēja sagādāt Konstantīnam jaunu pasi no Aizputes tiesneša, izmatojot draudzību ar fon Renne dzimtas pārstāvi. Un vēl kāda svarīga nianse: izrādās, ka personas no „augstākas sociālās kārtas” nekautrējas kļūt par Fridriha Rēriha bērnu krustvecākiem. Silārs visticamāk to visu pamanīja, tāpēc arī noklusēja, jo šie fakti ir pretrunā viņa tendenciozajiem apgalvojumiem.

Ir vēl kāds interesants moments. Silārs bez neviena pierādījuma liek lasītājiem saprast, ka Konstantīns Rērihs līdz 1849. gadam dzīvoja Paplakas muižā ar savu māti Šarloti Šūšeli. Tāpat viņš izsaka cinisku piezīmi, ka pēc tam, kad Konstantīns 1849. gadā tiek nosūtīts uz Pēterburgu „Fridrihs Rērihs ir veiksmīgi ticis vaļā kā no Paplakas muižas istabenes Šarlotes, tā arī viņas dēla Konstantīna”!?[24-2]

Kad mēs sākām meklēt liecības par to, kad tieši Fridrihs pametis Paplakas muižu, atradās divi ieraksti Aizputes draudzes grāmatā no 1848.[25] un 1850.[26] gada, kur Fridrihs Rērihs uzrādīts kā krustēvs savu paziņu bērniem. Taču interesanti, ka nav norādīts, kā parasti, ka viņš ir Paplakas muižas pārvaldnieks, bet vienkārši rakstvedis (1848. g.) un kancelārists (1850. g.). Nav arī norādīts, ka viņš no kaut kurienes būtu atbraucis, tāpēc var pieļaut domu, ka viņš tajos gados dzīvoja Aizputē vai tās tuvumā, protams, ja tas ir tas Fridrihs Rērihs. Tāpēc mēs turpinājām meklējumus un mums izdevās atrast kādu skumju ierakstu[27] Tukuma draudzes grāmatā, kur norādīts, ka 1854. gada 14. aprīlī mirusi Fridriha un Dorisas Rērihu 7 gadus vecā meita – Konstance Līna Šarlote, kura dzimusi Mērsragā. Sanāk, ka viņa dzimusi aptuveni 1847. gadā Mērsragā. Tas ir netālu no Tukuma, bet 140 km attālumā no Paplakas. Nedaudz vēlāk atradās ieraksts[28] Engures draudzes grāmatā, kur atzīmēts, ka 1845. gada 24. aprīlī Mērsragā dzimusi Adele Dorisa Laura, arendatora Fridriha Rēriha un Dorisas dzim. Porep meita. Ierakstā uzrādīti arī krustvecāki, un kā pirmā – Starostin fon der Ropp no Paplakas! Visticamāk Laura fon Ropp, jo tieši viņai bija tituls Starostin[29]. Turklāt Fridriha meitai tika dots vārds – Laura. Šis ieraksts atkal ir pretrunā ar I.Silāra apgalvojumiem, jo fon Ropp kundze, kura pēc Silāra versijas pieprasīja Fridriham šķirties no sievas un iet pie kalpones, tagad ir krustmāte viņa meitai no pavisam citas sievas. – Un tas viss vēl pirms 1849. gada, kad Fridrihs „veiksmīgi ticis vaļā ...”. Bet kas attiecas uz pieminēto ierakstu no 1845. gada, tad tur norādīts, ka Ropp kundze nevarēja ierasties un viņas vārdā kristību laikā bērnu rokās turējusi Fridriha māte Doroteja Rēriha dzim. Šulca. Vēlāk atradās vēl viens ne mazāk interesants ieraksts Kandavas draudzes grāmatā, kur rakstīts, ka 1844. gadā kristīts arendatora Fridriha Rēriha un Dorisas dzim. Porep dēls – Karls Johannes Teofils Julius[29-1], kurš dzimis 28. janvārī. Kā pirmie starp krustvecākiem uzrādīti: Starost Johanns fon der Ropp un Assessor Teofils fon der Ropp no Paplakas. Fridrihs Rērihs uzrādīts kā Beķermuižas, pie Pūres, arendators. Pūrē dzīvoja arī barons Aleksandrs fon Renne – Aleksandra Rēriha krustēvs. Par Karla Johannesa likteni pagaidām ziņu nav, izņemot faktu, ka Liepājas muzeja ciltskokā viņa vārds nav atrodams.

Visbeidzot atradās arī ieraksts par Fridriha Rēriha un Dorisas Porep laulībām. Tas notika 1843. gada 13. aprīlī Jelgavā, kur Trīsvienības draudzes grāmatā rakstīts: „Friedrich Alexander Roehrich mit Dorothea Porep”[29-2]. Tagad mēs zinām, ka Fridrihs Rērihs iepazinās ar savu nākošo sievu Dorisu Porep ne vēlāk par 1843. gada sākumu, un no tā laika nestrādāja vairs par Paplakas muižas pārvaldnieku. Viņa dēls Konstantīns jau tad varēja dzīvot pie viņa. Nav atrasts neviens dokuments, kurš norādītu, ka Konstantīns līdz 1849. gadam būtu dzīvojis Paplakas muižā. Un, kā zināms, Fridrihs tā arī neapprecējās ar kalponi Šarloti Šūšeli, tātad šķīrās un dēlu visticamāk paņēma līdz. Šeit var minēt vārdus, kurus N.Rērihs 1900. gadā rakstīja par sava tēva bērnību, no dokumenta par Konstantīna iestāšanos slimnīcā: „Skolojās privātā internātskolā, bet nepabeidza, tēva materiālā stāvokļa dēļ, tehnoloģisko institūtu. Tēvs [Fridrihs R.] izšķīrās no sievas un apprecējās otrreiz, kad slimnieks bija agrā bērnībā. Sākumā dzīvoja pie pamātes, pēc tam pie onkuļa. Sākot no 20 gadu vecuma bija intensīvi jāstrādā, tāpat kā no 34 gadu vecuma notariālā dienestā, kas bija saistīts ar pastāvīgām rūpēm un intelektuālu spriedzi.”[30]. Šie vārdi apstiprina, ka pēc Fridriha Rēriha šķiršanās no Šarlotes Kalkau Konstantīns kādu laika posmu dzīvoja pie pamātes, kura visticamāk bija Dorisa Porep. Tas viss liecina par to, ka pirms došanās uz Pēterburgu Konstantīns jau vairs nedzīvoja Paplakas muižā. Bet kas attiecas uz N.Rēriha vārdiem par savu tēvu, tad pēdējos mēnešus, pirms savas aiziešanas 1900. gadā, Konstantīns Rērihs izturējās neadekvāti. Kā var noprast pēc liecībām, viņš izsmēla sevi šī vārda visplašākā nozīmē (stresa stāvoklis darbā, bieža smēķēšana). Viņš smagi saslima un viņa fiziskais nespēks sāka iedarboties arī uz psihisko stāvokli. N.Rērihs un viņa tuvinieki piedzīvoja smagas dienas pirms viņa aiziešanas.

Citētie Nikolaja Rēriha vārdi vienlaikus parāda, ka barons fon Ropps materiāli neuzturēja Konstantīnu Pēterburgā, bet pats Fridrihs centās kā varēja. Un vēstule, kurā barons Eduards fon Ropps lūdz Pēterburgas Tehnoloģiskā institūta saimniecības komiteju uzņemt pie sevis kā audzēkni Konstantīnu Rērihu, acīmredzot tikusi uzrakstīta pēc Fridriha lūguma, jo fon Roppi un Rērihi bija tuvi draugi, par ko liecina arī vēl citi atrastie ieraksti draudžu grāmatās, kurus vēlāk nocitēšu. Kā zināms pazīšanās ar cilvēkiem no aristokrātu aprindām deva daudz priekšrocību, lai sasniegtu dažādus mērķus. Jo īpaši 19. gadsimta vidū, kad grūti bija Pēterburgā iestāties specializētā mācību iestādē par saviem līdzekļiem, jo šāds students būtu neatkarīgs no valsts dotācijām, līdz ar to grūtāk ietekmējams. Bija nepieciešams kāds patrons. Krievijas Centrālā vēstures arhīva Pēterburgas nodaļā glabājas kāda vēstule no 1855. gada, kurā skaidri un gaiši rakstīts, ka Konstantīna Rēriha patrons barons fon Ropps formalitātes Pēterburgā kārto pēc Konstantīna tēva lūguma. – „Отец воспитанника вверенного Вам Института, Константина Рериха, за отсутствием своим просит меня взять сына его из Института, как по слабости здоровья, так и по недостатку средств далее продолжать платеж за учение его…”[30-1]. Kā Silāra kungs var izskaidrot šādas vēstules eksistenci? Šī vēstule vien jau pilnībā apgāž 2006. gadā „Latvijas Arhīvos” publicētā I.Silāra raksta „Nikolaja Rēriha vectēvs – Rērihs vai fon der Rops?” jēgu. Fridrihs Rērihs 1854. gadā zaudēja septiņus gadus veco meitu Konstanci, bet gadu vēlāk – 1855. gada maijā divus gadus veco Matildi. Tādā veidā mēs redzam kā notikumi savā starpā ir saistīti, jo tā paša 1855. gada maija beigās Konstantīns Rērihs spiests pārtraukt mācības Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā tēva veselības problēmu dēļ un arī līdzekļu trūkuma dēļ. I.Silāra kunga cinisms šajā sakarā nekādā veidā nav attaisnojams.

Entuziasti atraduši Tretjakova Galerijas arhīvā Maskavā vēstules, kuras apstiprina, ka Fridrihs Rērihs ļoti rūpējās par savu dēlu Konstantīnu, kas atkal ir pretrunā ar I.Silāra frāzi – „veiksmīgi ticis vaļā ...”. Atrastas divas Fridriha Rēriha vēstules Nikolajam Rēriham no 1901. un 1902. gada (vācu valodā), kur viņš raksta:

 

„Manu dārgo mazdēliņ!

Piedod, ka šo vēstuli nerakstu pats, jo lielā vecuma dēļ dreb roka un acis nespēj redzēt, kad apmācies laiks. Paldies tev par tavu draudzīgo sūtījumu, kurš man atgādināja par tavu mīļo tēti, jo viņš mani arī priecēja ar tādiem pašiem pārsteigumiem. Viņš bija mans vismīļākais dēls, un arī tu esi audzināts tajā pašā priecīgā garā, tāpēc arī tu ieņem manā sirdī pirmo vietu. Mēs vēlam no visas sirds Jaunajā gadā tev un tavai jauniņai sievai stipru veselību un harmoniju.

Ar draudzīgiem vēlējumiem, tavi vectēvs un vecmāmiņa Dorisa un Fridrihs Rērihi”

 

Papildinājums šai pašai vēstulei:

„Manu dārgo Nikolaj. Šodien ir gaiša diena, kad varu nedaudz izmantot savu redzi, lai uzrakstītu tev dažas pateicības rindas… [daži vārdi nav salasāmi] … par to, ka mūsu ģimene nav vairs tik liela, kā agrāk. Manas dzīves 99 gadu laikā gandrīz visi mājinieki miruši, izņemot divas manas meitas Lauru un Jūliju. Pirmā pēdējos 18 gadus ir atraitne pēc vīra Andrijevska, kurš bija inspektors …[viens vārds nesalasāms], tagad Laura pasniedz mācībstundas, kāpēc arī dzīvo pie mums. Jūlija ir sieva valsts padomniekam Ļeon… [beigas nesalasāmas] no Pēterburgas, un viņu divi dēli Koļa un Ļoša dienē dzelzceļa sabiedrībā. Mana Maskavā mirušā dēla Aleksandra sieva… [daži vārdi nesalasāmi] … tad mani asinsradinieki no Taubes dzimtas, no kuriem jaunais barons Mihails man patīk visvairāk, ar kuru šogad vairs nevarēju uzturēt saraksti, neesot pasta adresei, par ko lūdzu piedošanu. Varbūt tu varētu to sameklēt? Libavā no bagātās pilsētas … [daži vārdi nesalasāmi] … mans mazdēls un Agata … [daži vārdi nesalasāmi] … bija no mūsu ģimenes, ar kuriem tāpat arī tikās tavs sirsnīgais un mīļais tēvs. Paldies tev vēlreiz par jauko pārsteigumu. Nodod sveicienu un skūpstus tavai mātei ... [viens vārds nesalasāms] rokas, apskauju tevi un tavu jauniņo sievu, vēlu visai ģimenei veselību un labklājību.

F.I.Rērihs [paraksts krievu valodā] un … [viens vārds nesalasāms].

Rīga, 7. janvāris, 1902.”[31]

 

Šīs rindas no Fridriha Rēriha vēstules skaidri liecina par to, cik absurds ir Silāra apgalvojums par „veiksmīgu tikšanu vaļā …”. Tas ir lielisks apliecinājums, ka Fridrihs rūpējās par Konstantīnu un mīlēja savu dēlu. Vēstule liecina arī, ka Konstantīns apciemojis radiniekus Liepājā. Par šādu ciemošanos raksta arī Izabella Rēriha no Liepājas (Fridriha Rēriha brāļa dēla meita) savā vēstulē Latvijas Rēriha biedrības biedrei 1934. gadā[32]. Un vēl, Fridrihs piemin Taubes dzimtas saikni ar Rērihiem, saistībā ar ko uzrādīšu arī dažus draudzes grāmatu ierakstus vēlāk tekstā.

Bet tagad par Fridriha R. vecumu. Ir konstatēts un pārbaudīts, ka Fridrihs Rērihs kristīts 1806. gada 17. jūnijā Ēdoles draudzē. Draudzes grāmatas ieraksts uzrāda, ka kristīts drēbniekmeistara Rēriha no Alsungas dēls – Fridrihs Zigmunds Pauls[33]. Bet nav uzrādīts kad viņš ir dzimis. Šis fakts varētu izskaidrot kāpēc tādas nesakritības ar paša Fridriha pieminētajiem datiem, un tiem, kas rakstīti dokumentos. Piemēram, Fridrihs varēja dzimt 1803. gadā, bet iziet kristības tikai 1806. gadā dažādu iemeslu dēļ. Visi dokumenti, kuros uzrādīts viņa vecums, balstījās uz kristību datumu, jo nav baznīcas ieraksta par dzimšanu. Ēdoles draudzes grāmatā Fridrihs R. nav vienīgais bērns, kuram trūkst dzimšanas datuma, tā ir paša mācītāja vaina, kurš atzīmēja tikai kristīšanas dienu. Vienā vēstulē no 1901. gada Fridrihs uzrāda savu vecumu – 98 gadi, bet vēstulē no 1902. gada – 99 gadi. Redzams, ka viņš precīzi zināja savu vecumu, un diezin vai kļūdījās. Pēc viņa aiziešanas Rīgas Sv. Paula draudzes grāmatā rakstīts: miris 23. jūlijā 1905. gadā Fridrihs Rērihs (ierēdnis), dzimis Ēdolē, vecums – 100 gadi[34]. Bet pēc Fridriha vēstulēs pieminētajiem datiem var sarēķināt, ka miršanas brīdī viņam bijuši 102 vai 103 gadi. Var pieņemt, ka iztrūkstot dzimšanas datuma ierakstam draudzes grāmatā, Fridriha pasē kā dzimšanas laiku rakstīja kristību datumu, bet viņš pats no mātes un tēva zināja, ka dzimis agrāk. Bet, protams, tā ir tikai versija.

Silārs sava darba nobeigumā sarkastiski izsakās par Nikolaju Rērihu: „viņš … nevarēja Sanktpēterburgas sabiedrībā ar to lepoties [ar savu izcelsmi]. Tādēļ tapa jau labi zināmās leģendas par Rērihu „dižciltīgajiem senčiem” – zviedru ģenerāli, varjagiem, Krievzemes dibinātāju Rjūriku un pat „senais” Rērihu dzimtas ģerbonis.”[34-1]. Par Rērihu dzimtas ģerboni līdz šim bija zināms, ka Nikolajs Rērihs to saņēma no sava vectēva Fridriha Rīgā. Ja arī mums vairāk nebūtu nekādu ziņu par ģerboni, tad apgalvojums, ka N.Rērihs to izdomājis pats, būtu rupjš apvainojums. Bet tieši to liek saprast I.Silāra kungs.

Sāksim ar N.Rēriha vēstuli no Parīzes savam brālim Borisam 1901. gadā[35]: „Ja gadījumā pie tevis atnāks Lilija, tad neaizmirsti paprasīt lai viņa atved no Rīgas mūsu ģerboni (vienkāršu zīmoglakas nospiedumu, bet skaidru); man šķiet, ka izdosies šeit uzzināt kādas sīkākas detaļas, jo ģerbonis, šķiet, ir no IX. Vai X. gadsimta.”. Šī vēstule parāda, ka Nikolajs Rērihs ģerboni ieguvis no Rīgas, un savukārt Parīzē atradis kādas liecības par tā izcelsmi. Ja ģerbonis būtu paša mākslinieka izdomājums, kāpēc rakstīt tādu dīvainu vēstuli? Vēlāk N.Rērihs izgatavoja ģerboņa zīmogu pēc parauga no Rīgas, un lietoja to uz vēstuļpapīra kā reljefa nospiedumu[35-1]. Taču mums nedeva mieru doma, ka kaut kur arhīvos vai vecos izdevumos par ģerboņiem jābūt arī Rērihu dzimtas ģerbonim. Un pēc rūpīgiem meklējumiem izdevās to arī atrast. Rērihu dzimtas ģerbonis, tāds pats, kādu to lietoja Nikolajs Rērihs, nodrukāts Baltijas valstu (Latvijas un Igaunijas) ģerboņu grāmatā 1931. gadā, kur sarakstā uzrādīts kāds Aleksandrs Rērihs no Libavas un datums – 1850. gads[36]. Tas nozīmē, ka grāmatas autors, kurš ievāca informāciju par ģerboņiem izdevumam, atrada arhīvā kādu 1850. gada dokumentu, uz kura bija ģerboņa zīmoga nospiedums un paraksts – Aleksandrs Rērihs no Libavas. Tātad ģerbonis eksistēja jau pirms N.Rēriha dzimšanas, un, visticamāk, bija daudz senāks par 1850. gadu. Tādā veidā atkal viens I.Silāra izdomājums ir apgāzts.

Par nožēlu Silāra kungam jāsaka, ka arī Nikolaja Rēriha pieminētais sencis – zviedru ģenerālis nav tikai „leģenda”, par ko liecina Krievijas arhīvos atrastie dokumenti. Kostromā 18.-19. gadsimtā dzīvoja kāda Rērihu ģimene, kura savu aristokrātu statusu ieguvusi saistībā ar karadienestu[36-1]. Nikolajs Rērihs acīmredzot zināja par šo Kostromas Rērihu dzimtu un bija pārliecināts, ka viņus saista kāda radniecība. Arī Kostromas Rērihi visticamāk domāja līdzīgi. Cik tālu atpakaļ un vai vispār viņiem ir bijuši kopīgi senči, pagaidām nav zināms, taču šie Rērihi un kavalergardi nav N.Rēriha izdomājums.

Kas attiecas uz Rērihu dzimtas seno saikni ar Rjūrikiem, tad nav neviena fakta, kas izslēgtu šādas saiknes iespējamību. Un visi I.Silāra spriedelējumi šajā jautājumā ir tikai emocionāla tendenciozu apgalvojumu paušana bez jebkādiem pierādījumiem. To pašu var teikt arī par autora centieniem iedvest lasītājam domu par Rēriha uzvārda vācisko izcelsmi. Silāra darbā skaidri pamanāma tendence „atņemt” Nikolajam Rēriham viņa uzvārdu un saikni ar Rērihu dzimtu vispār. Sākumā viņš cenšas parādīt, ka uzvārds Rērihs ir tāda un tāda vācu vārda transformācija, un pēc tam, ka Konstantīns Rērihs ir nevis no Rērihiem, bet gan Roppiem. Un vispār, tiek veltīts daudz laika, lai parādītu, cik nožēlojami, pēc Silāra domām, ir N.Rēriha senči. Taču, ja ielūkosimies kaut vai Liepājas muzeja arhīva materiālos, tad ieraudzīsim pavisam citu Rērihu dzimtas tēlu. Tur mēs redzam lielu inteliģentu ģimeni ne tikai pēc dokumentiem, bet arī fotogrāfijām[37] un portretiem. Tur – ārsts, skolotāja, notārs, aptiekārs, Grobiņas maģistrāta sekretārs, starp citu, viņu arī sauc Fridrihs Rērihs – viņš ir N.Rēriha tēva brālēns. Tāpat ļoti dīvaini, ka Silārs, kura rīcībā ir daudzi jo daudzi ieraksti par Rērihiem Kurzemē, kā viņš pats to apstiprināja, kaut kādā neparastā veidā tomēr pagājis garām daudziem faktiem, kuri pieminēti šajā rakstā.

Bet tagad, kā jau apsolīju, uzrādīšu arhīva ierakstus, kas apstiprina Rērihu un Roppu draudzīgās attiecības, un ne tikai ar Fridrihu Rērihu. Liepājas muzejā esošajā ciltskokā mēs redzam, ka Fridriham bija arī brāļi, viens no tiem – Vilhelms. Mums izdevās uzzināt, ka viņš dzimis 1800. gadā un ticis kristīts Gramzdas draudzē[38]. Ierakstā uzrādīts: Vilhelms Zigismunds dzimis 18. oktobrī 1800. g., drēbniekmeistara Rēriha dēls, māte dzim. Šulc. 1836. gadā viņš jau ir precējies ar Anneti dzim. Tadovsku, un viņiem dzimst pirmais bērns – Benedikts Vilhelms Oskars[39]. Saistībā ar to ieraksts Gramzdas draudzē norāda, ka tēvs ir Mazgramzdas muižas pārvaldnieks. 1837. gadā Vilhelms Zigismunds Rērihs piedalās sava brāļa Johanna Rēriha un viņa sievas Marijas Brandenburgas dēla kristībās Valtaiķu draudzē[40]. Draudzes grāmatas ierakstā viņš atkal uzrādīts kā Mazgramzdas muižas pārvaldnieks. Bet tā paša 1837. gada oktobrī Paplakas barona Johanna fon der Roppa dēls – barons Julius[41] fon der Ropps apprecas ar grāfieni Izabellu[42] fon Plāter-Zīberg, kura dzīvo Bevernas muižā (tagad Bebrene), netālu no Daugavpils. Roppu un Plāteru-Zībergu dzimtas bija vienas no bagātākajām un ietekmīgākajām tajā laikā. Netālu no Bevernas, Līksnā, atradās vēl viena Plāteru-Zībergu muiža. Taču pats interesantākais ir tas, ka Julius fon Ropps, kad viņš pārcēlās uz dzīvi otrā Latvijas galā pie sievas, par Bevernas muižas pārvaldnieku iecēla Vilhelmu Zigismundu Rērihu – Fridriha Rēriha brāli. Protams, ne bez pašas Izabellas fon Plāter-Zīberg piekrišanas, kuras vārds tagad skanēja – Izabella fon der Ropp. Mēs to zinām pēc Aknīstes draudzes grāmatas ierakstiem. Un tā, 1837. gadā Bevernā Vilhelmam un Annetei piedzimst meita Izabella Juliāna Olga Rēriha[43]. Baznīcas ierakstā norādīts, ka tēvs Vilhelms Zigismunds Rērihs ir Bevernas muižas pārvaldnieks. Kā krustvecāki uzrādīti: Izabella fon der Ropp no Bevernas, Mihaels fon Zībergs no Līksnas, apgabala maršals barons Julius fon der Ropps no Bevernas. Rērihu meitai dots krustmātes Izabellas vārds. 1840. gadā Vilhelmam un Annetei piedzimst dēls Julius Heinrihs Fridrihs Rērihs[44], kristības notiek tajā pašā Aknīstes draudzē. Bērnam tiek dots krustēva vārds, kurš bija barons Julius fon der Ropps. Šie ieraksti atkal ir pretrunā ar jebkādiem I.Silāra apgalvojumiem par Roppu un Rērihu attiecībām. Pēc šiem dokumentiem redzams, ka Roppi, un ne tikai Roppi, bija labi Rērihu draugi. Visi šie fakti liecina par to, ka pētnieks Silārs sarakstījis darbu, kurš labākajā gadījumā ir kļūdu pilns, bet sliktākajā gadījumā – apzināta N.Rēriha un viņa radinieku nomelnošana. Bet tagad mēs redzam, ka šis autors vienlaikus aizskāris arī Roppu dzimtas godu. Viss tas parāda, cik šaura ir dažu cilvēku iztēle, jo viņi visu pasauli stādās priekšā tādu, kādi ir viņi paši – cietsirdīgi un nekrietni.

Kas attiecas uz Taubes dzimtu, tad ir atradušās liecības, kas apstiprina Fridriha Rēriha teikto par asinsradniecību tā laika izpratnē. Fridriha māte – Doroteja dzim. Šulc ir radiniece Vilhelmīnai dzim. Šulc, – ērģelnieka Karla Fridriha Rīla sievai. Ērģelnieks Rīls bija Fridriha audžutēvs no 1820. gada, pēc viņa tēva nāves. Rīlam un Vilhelmīnai Šulc 1808. gadā dzimst dēls Johanns Eduards Rīls, par ko liecina Valtaiķu draudzes grāmatas ieraksts[45]. Vēlāk Eduards Rīls apprecas ar Šarloti Vilhelmīni dzim. Taube, – postmeister Johanna Georga Taubes (barona Mihaila Aleksandroviča Taubes vecvectēva) meitu. Šīs liecības var atrast Aizputes draudzes grāmatā, kur reģistrētas viņu bērnu kristības dažādos gados[46], no 1836. līdz 1853. Pēc kāda pētnieka domām: „Pēc tam, kad šim pārim piedzima bērni, Rērihi un Taubes kļuva par asinsradiniekiem, kā tas tika uzskatīts tolaik. Bet barons M.A.Taube, nedaudz vecāks par N.Rērihu, skaitījās viņa brālēns (par brālēniem, māsīcām tika uzskatīti ne tikai tiešie radinieki, bet vispār aptuveni viena vecuma radinieki arī dzimtas blakus atzarojumos). Tāpēc arī, visticamāk, Helēna Rēriha vai arī pats Nikolajs Rērihs varēja lietot vārdu – brālēns, neskatoties uz to, ka šādas tiešas radniecības nebija.”. Varbūt Eduarda Rīla dēļ Fridrihs Rērihs kādu laiku dzīvoja Aizputē, jo tajos gados (1848-1850) Eduards tur dzīvoja. Tādā veidā Fridrihs acīmredzot iepazinās ar Taubes dzimtu.

Interesanti bija izlasīt I.S.Aņikinas rakstu – „Ostrovas sīkpilsone Kalašņikova – Rēriha”[47]. Šis raksts satur arhīva liecības par to, ka no 1860. līdz 1863. gadam Fridrihs Rērihs strādājis par pārvaldnieku Rožņevas ciemā pie muižnieces Aleksējevas, Pskovas guberņā. Tas ir netālu no Ostrovas pilsētas, kur 1860. gadā viņa dēls Konstantīns Rērihs salaulājās ar Mariju Kalašņikovu. Konstantīns tai laikā strādāja Krievijas Dzelzceļa biedrībā un bija ieņēmumu izlietojuma pārzinis, kad tika būvēta dzelzceļa līnija Sanktpēterburga-Varšava. Visticamāk, ka Fridrihs Rērihs izmantoja iespēju pabūt kādu laiku dēla tuvumā, kurš pamatā dzīvoja Pēterburgā. Protams, ja tas ir īstais Fridrihs Rērihs.

Laikam tā ir likteņa ironija, bet ļoti daudzus draudžu grāmatu ierakstus, kuros pieminēti Rērihi, atrada un nodeva mūsu rīcībā viens no Rērihiem – Vitālijs Konstantīns Rērihs no Maskavas! Jau kādu laiku viņš rūpīgi pēta savu senču izcelsmi, ievācot visas iespējamās liecības, ieskaitot Kurzemes draudžu grāmatu pierakstus, kur atradās arī viņa tāli radinieki. Liels paldies viņam par atbalstu! Tāpat ļoti palīdzēja Olgas Starovoitovas un Olafa Priedes entuziasms.

Nobeigumā vēlos citēt N.Rēriha vārdus:

„Vai to var dēvēt par vēsturnieku, kurš ķeras pie sava darba ar iepriekšēju nodomu pierādīt to vai ko citu, kas viņam licies vai arī viņam izdevīgs? Mēs zinām daudzus rakstu darbus, apmaksātus un sastādītus aizspriedumu krampjos. Šādām grimasēm nav vērtības. ... Vienmēr un visur ir labāk kļūdīties, domājot labāk, nekā pretēji. Bet arī šo īpašību nepieciešams sevī audzināt neizsmeļamā pacietībā, dienu un nakti.”. („NAT-OG-DAG”, 18. aprīlī 1935. g., Cagan Kurē)

 

 

 

 

 Atsauces

 


 

[1] Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:4; LM 14545:8

[2] Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:9

[3] Latvijas Valsts vēstures arhīvs. F. 235. Apr. 1. Д. 212. Л. 486.

[4] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 120, Lp. 195.

[5] Johann Friedrich Adam von der Ropp (1778-1856)

[6] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 1054, Lp. 11.

[7] LVVA, F. 235, Apr. 6, L. 1148, Lp. 44.

[8] LVVA, F. 235, Apr. 6, L. 1152, Lp. 16.

[9] LVVA, F. 235, Apr. 6, L. 1148, Lp. 64.

[10] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 196, Lp. 214.

[11] Центральный Государственный Исторический архив СПб. Ф. 492. Оп. 2. Д. 1033. Л. 38.

[12] Werner Eduard von der Ropp (1810-1869)

[12-1] Latvijas Arhīvi, 2006., N. 1., 47. lpp.

[13] Anna Maria Ernestine Charlotte Laura von Seefeld (1778-1849)

[14] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 1054, Lp. 10.

[14-1] LVVA, F. 235, Apr. 5, L. 74, Lp. 280.

[14-2] LVVA, F. 235, Apr. 5, L. 75, Lp. 175.

[14-3] Latvijas Arhīvi, 2005., N. 2., 68. lpp.

[15] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 1704, Lp. 66.

[16] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 211, Lp. 634.

[17] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 211, Lp. 615.

[18] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 211, Lp. 635.

[19] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 211, Lp. 638, 726.

[20] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 211, Lp. 729.

[21] LVVA, F. 235, Apr. 6, L. 671, Lp. 47.

[22] LVVA, F. 235, Apr. 5, L. 75, Lp. 179.

[23] LVVA, F. 235, Apr. 6, L. 1015, Lp. 18.

[24] LVVA, F. 235, Apr. 6, L. 1015, Lp. 27.

[24-1] Latvijas Arhīvi, 2006., N. 1., 46. lpp.

[24-2] Latvijas Arhīvi, 2006., N. 1., 46. lpp.

[25] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 15, Lp. 21.

[26] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 17, Lp. 24.

[27] LVVA, F. 235, Apr. 6, L. 1017, Lp. 5.

[28] LVVA, F. 235, Apr. 362, L. 6, Lp. 54.

[29] Libausches Wochenblatt, Nr. 77. / 24.09.1849.

[29-1] LVVA, F. 235, Apr. 6, L. 540b, Lp. 15.

[29-2] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 991, Lp. 28.

[30] ЦГИА СПб. Ф. 389. Оп. 1. Д. 2946. Л. 6 об.

[30-1] ЦГИА СПБ, ф. 492, оп. 2, д. 1215. л. 5.

[31] Отдел рукописей ГТГ. ф. 44/1235, 2 л.

[32] Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:2

[33] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 32, Lp. 583.

[34] LVVA, F. 2708, Apr. 2, L. 12, Lp. 62.

[34-1] Latvijas Arhīvi, 2006., N. 1., 47. lpp.

[35] Отдел рукописей ГТГ. ф. 44, ном. 140.

[35-1] N.Rēriha vēstules V.Šibājevam un R.Rudzītim. Latvijas Rēriha biedrības arhīvs.

[36] Latvijas Nacionālā bibliotēka (retumu nodaļa): „Beitrag zur Baltischen Wappenkunde: Die Wappen der bürgerlichen und im Lande nicht immatrikulierten adligen Familien der früheren russischen Ostseeprovinzen Liv-, Est- und Kurland (jetzt Lettland und Estland))» 1931, Riga, Ernst Plates

[36-1] ЦГИА СПБ, ф. 1343, оп. 28, д. 1408.

[37] Liepājas muzeja arhīvs, LM 14529

[38] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 55, Lp. 15.

[39] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 607, Lp. 124.

[40] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 2284, Lp. 180.

[41] Emmerich Julius von der Ropp (1800-1858)

[42] Isabella von Plater-Syberg (1809-1888)

[43] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 1003, Lp. 119.

[44] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 1003, Lp. 171.

[45] LVVA, F. 235, Apr. 1, L. 211, Lp. 615.

[46] LVVA, F. 235, Apr. 2, L. 2, Lp. 25; L. 6, Lp. 6; L. 8, Lp. 2; L. 10, Lp. 20; L. 12, Lp. 18; L. 14, Lp. 21; L. 18, Lp. 24; L. 20, Lp. 20.

[47] Псков №23, 2005, Псковский государственный университет, с 188-198.

 

 

 

Arhīvu materiāli

pēc atsauču numuriem

 

1a

1b

2a 2b

       

2c

3 4 5
       
6 7 8 9
       
10 13 14 14-1
       
14-2 15 16 17
       
18 19a 19b 20
       
21 22 23 24
       
25 26 27 28
       
29 29-1 29-2 31-a
       
31-b 32 33 34
       
35-1 36a 36b 36c
       
37 38 39 40
       
43a 43b 44 45
       
46a 46b 46c 46d
       
46e 46f 46g 46h
 

Rērihu dzimtas ciltskoks,

papildināts pēc arhīvu materiāliem

 

info@latvijasrerihabiedriba.lv