Gunta Rudzīte (Latvijas Rēriha biedrības goda prezidente)

1985. g. (Рериховские чтения, г. Новосибирск)

 

Rēriha biedrības Rīgā dibinātājs Fēlikss Lūkins

un viņa sadarbība ar Rērihiem un Urusvati institūtu

(uz F.Lūkina 110-gades jubileju 1985. gadā)

 

1985. gadā paliek 110 gadi kopš pazīstamā ārsta un sabiedriskā darbinieka Fēliksa Lūkina (1875-1934), pirmā oficiālās Latvijas Rēriha biedrības priekšsēdētāja dzimšanas. Viņam bija visciešākie sakari, gan personīgi, gan vēstulēs, ar Rērihiem. Abi ar dēlu – ārstu Haraldu Lūkinu (1906-1991) viņi tika izvēlēti par Himalaju zinātniski-pētnieciskā institūta Urusvati korespondētājlocekļiem.

Fēlikss Lūkins dzimis 1875. gada 6. februārī Mālpils novada „Ģērķēnos”. 1899. gadā viņš beidz medicīnas fakultāti Tērbatā (Tartu), bet pēc tam papildina zināšanas Kēnigsbergā (Kaļiņingradā), Berlīnē un Vīnē. Tad vada ārstu grupu, kas cīnās ar acu slimībām, īpaši trahomu Kalugas guberņas krievu sādžās, bet no 1901. gada strādā par acu ārstu Rīgā, kādu laiku arī par skolas ārstu.

Pirmā pasaules kara laikā Lūkins ar ģimeni evakuējas uz Vitebsku, kur strādā no 1916.-1918. g. Te viņš smagi saslimst ar tuberkulozi un pēc atgriešanās mājās 1919. gadu pavada ārstējoties Davosā Šveicē.

Paralēli acu ārsta praksei viņš sāk ārstēt arī ar tuberkulozi slimos. Viņš noorganizē biedrību Latvijā cīņai ar tuberkulozi, ko pats arī vada (no 1923. gada), nodibina pirmo tuberkulozes sanatoriju Biķerniekos pie Rīgas. Interese par tuberkulozes ārstēšanu aizved viņu uz Kopenhāgenu Dānijā, kur viņš uzzina par tuberkulozes ārstēšanu ar mangāna, berilija un kadmija sāļiem nelielās devās. (Te viņš pirmo reizi saskaras arī ar homeopātiju. Arī apgūst iridodiagnostiku, – diagnozes uzstādīšanu pēc pacienta acs varavīksnenes.)

Lūkinu interesē jautājums par slimību izcelšanos. Viņš vienmēr atceras Paracelza vārdus par to, ka cilvēka ķermenis ir tikai mājoklis īstajam cilvēkam, un nedrīkst, pētot un labojot māju, aizmirst par mājas īsto saimnieku. Nedrīkst neievērot pacienta apziņu un psihi. Kontakts ar slimnieku – galvenais izveseļošanās nosacījums. Viņš vairāk un vairāk pārliecinās par uzskata pareizību, ka cilvēka organisms ir kā vienots veselums. Lūkins pārliecinās, cik pareizi iekļaut ārstniecības līdzekļos ārstniecības augus, kas tuvāki cilvēka organismam nekā ķīmiskie preparāti. Viņš studē botāniku, Austrumu tautas medicīnas praksi, īpaši ajurvēdiskos materiālus. Viņš apgūst elektrohomeopātiju Tallinā pie ārsta Rozendorfa.

Sekmīgie rezultāti un pilnīga atdošanās darbam rada viņam plašu praksi. Sevišķi tuvs viņš bija nabadzīgajām aprindām, no kuriem bieži neņem maksu, pat drīzāk cenšas palīdzēt. Tāpēc viņu sāk saukt par Labo Dakteri, Nabadzīgo Dakteri.

Daudz uzmanības Lūkins velta arī slimību profilaksei. Viņš ir viens no Veģetāriešu biedrības organizētājiem Rīgā. Viņa plašais intelekts neļauj palikt tikai pie ārsta prakses vien. Esot ārzemēs, viņš bez ārsta lietām interesējas arī par mākslu, mūziku, literatūru, filozofiju. Viņš atved gan jaunas grāmatas tulkošanai, gan lugas uzvedumiem.

Lūkina draugu vidū ir Kārlis Egle, Aspazija, režisors Eduards Smiļģis un citi ievērojami latviešu kultūras pārstāvji. (Starp citu, E.Smiļģim viņš atved no Londonas lugu par reinkarnāciju „Uz kuru ostu?”, ko Smiļģis labprāt uzņemas uzvest. Vasarā šī luga apceļoja visu Latviju.)

1923. gadā F.Lūkins iepazīstas ar Nikolaja Rēriha topošo sekretāru rīdzinieku Vladimiru Šibājevu (1898-1975) Sākas sarakste ar Rērihiem, bet 1930. gada vasarā Lūkins tiekas ar N.Rērihu personīgi Parīzē. No 1927. gada Fēliksa Lūkina dzīvoklī jau regulāri pulcējas draugi, lai studētu Rērihu literatūru un mākslu, bet no 1930. gada oktobra viņš kļūst oficiāli reģistrētas Latvijas Rēriha biedrības priekšsēdētājs. Tā dibināta, kā liecina statūti: „ar nolūku iepazīstināt Latvijas iedzīvotājus ar Rēriha darbiem un attīstītu garīgo kultūru, lai sadarbībā ar līdzīgām organizācijām un iestādēm, kas dibinātas Rēriha draugu vārdā, nostiprinātu tautu draudzību un savstarpēju sadarbību mākslas un citās kultūras jomās”. Lūkins sadarbojas ar Parīzes un Ņujorkas biedrībām un to vadītājiem – G.Šklāveru (juristu, Rēriha Pakta teksta sastādītāju, kara laikā aktīvu Pretošanās kustības dalībnieku) un Zinaīdu Fozdiku Amerikā.

Rērihi savās vēstulēs ne vienreiz vien pasvītrojuši Lūkina izvēlētā ceļa pareizību. Viņš ieliek pamatus arī grāmatu izdevniecībai, grāmatu veikalam un Biedrības bibliotēkai. Tiek izdotas: N.Rēriha grāmata „Sievietēm”, Žana Divernuā grāmata par Rērihu, leģendu krājums „Austrumu Kriptogrammas”.

„Mēs bijām priecīgi dzirdēt par Jūsu izdoto grāmatu „Sievietēm”, – raksta 1931. gadā Nikolajs Rērihs Fēliksam Lūkinam. – „Skolās, sieviešu organizācijās un visur, kur deg Pasaules Mātes uguntiņas, vēsts par Sieviešu Vienotību var iedvesmot un stiprināt kādu, kas nogrimis dzīves rutīnā”.

Lūkins organizē pie Biedrības Rēriha Muzeju. No sākuma tās ir rūpīgi ierāmētas gleznu reprodukcijas. Vērojot atsūtītos telpu uzņēmumus ar daudzajām reprodukcijām, – tās iedvesmo Rērihu sūtīt gleznu oriģinālus. „Rīgā jābūt Muzejam”. 1932.–1933. g. ziemu bija atsūtītas 12 Rēriha gleznas, vispirms „Bramaputra” un „Tibetas cietoksnis”.

Lūkins viens no pirmajiem atsaucas uz konferences, Briges pilsētā, aicinājumu atbalstīt Rēriha Miera Paktu kultūras pieminekļu aizsardzībai. Viņš lasa lekcijas, raksta presē par Rēriha Paktu. 1933. gadā F.Lūkins bija izvēlēts par Rēriha Pakta Komitejas valdes goda biedru.

Lūkinu sevišķi satrauca sieviešu jautājums, sievietes stāvoklis tā laika sabiedrībā. Viņš nodrukā savu grāmatu „Jaunā laikmeta sievietes uzdevumi”. 1934. gada sākumā pēc viņa iniciatīvas Rīgā notika visu Latvijas sieviešu biedrību Vislatvijas konference.

Rērihs raksta 1931. gada 12. martā G.Šklāveram uz Parīzi: „Jūs rakstāt par krīzi dažādās valstīs, izņemot mūsu Rīgas nodaļu. Tā nav finansiāla krīze, bet izdzisušu siržu krīze. Kultūras formulas nāk ne no greznām pilīm, bet no namu bēniņiem. Patiesi, degošām sirdīm, tiem, kas deg par kultūru, vajadzīga ne nauda, bet nepārtraukta gara pilnveidošanās. Patiesi, arī nauda atnāk kā šīs pieaugošās svētās uguns sekas. Mūsu Rīgas nodaļā doktors Lūkins nebūt nav bagāts. Viņš ir nenogurstošs darbonis, bet viņam piemīt atdevība un sirds degsme, un šīs īpašības dos viņam arī sekmes viņa lietās. Šī svētā liesma dod viņam spēkus pārvarēt visus šķēršļus. Patiesi, kādi gan sevišķi līdzekļi vajadzīgi tam, lai saujiņa atdevīgu cilvēku varētu reizēm sanāktu un dvēseliskā apmaiņā aizdedzinātu īstās kultūras gaismekli. Entuziastiem pat tējas glāze nav vajadzīga, jo sildīs ne tējkanna, bet sirds”.

Savā pieejā medicīnai F.Lūkins bija zinātnieks. Viņu interesēja viss jaunais, viņš izrakstīja grāmatas, ne reizi vien pats brauca uz ārzemēm – Šveici, Vāciju, Franciju, Austriju, Zviedriju, Dāniju. Visu pats pārbaudīja, veicot izmēģinājumus. Un tā nebija nejaušība, kas aizveda viņu uz Urusvati institūtu, bet likumsakarība. Viņa vēstules Rērihiem visbiežāk bija īsas atskaites, pilnas ar problēmām, jautājumiem. Vēstulēs tika apspriesti organizatoriski jautājumi, izdevniecības, muzeja lietas, tika runāts par Miera Paktu un sieviešu tiesību aizstāvēšanu, par Austrumu filozofiju un jaunākajām zinātnes filozofijas problēmām. Bet ne mazu vietu sarakstē ieņēma arī medicīniskie jautājumi. Vēstulēs tika apstiprināta cilvēces kā vesela organisma veselības un dzīvības aizsardzība. Jau XX. gs. 30. gadu sākumā tiek runāts par to, kā Zemes bojātā biosfēra iespaido arī cilvēces veselību.

Vēstulēs tiek pievērsta uzmanība slimību sociālajiem, psihiskajiem un morālajiem faktoriem un to profilaksei. „Ārstniecībai jākļūst par valsts lietu”, – rakstīja N.Rērihs, kas daudzos Āzijas rajonos redzēja tik daudz cilvēcisko bēdu un slimību. – „Daudzās vietās vēl līdz šim trūkst sapratīgas medicīniskas palīdzības. Tādu apstākļu dēļ pazeminās dzīvotspēja. Degradācija nav izdoma … Tāda nelaime iespaido ne tikai mūsdienu paaudzi, bet arī cilvēces nākotni”.

Iet runa par ārsta uzmanību pret pacientu. „Šāda īpašība ir nepieciešama. Īstu dziednieku raksturo sirds siltums pret pacientiem. Pieredzējis ārsts, sniedzis medicīnisku palīdzību, saka slimajam: aizmirstiet par slimību. Viņš zina, ka parasti cilvēki neprot iedvest sev izveseļošanos. Tāpēc, lai labāk nenogurdina sevi ar šaubām par savu stāvokli. Cilvēki varētu sev palīdzēt izveseļoties, novirzot spēkus uz izdziedināšanu, bet viņi labāk sev atņem spēkus, nedodot dabai veikt savu labo darbu.”

Vēstules runā par tādām aktuālām mūsdienu veselības aizsardzības problēmām kā sirds slimības un vēzis, par Austrumu biežajām ādas slimībām, anēmiju, tuberkulozi. No vēstulēm uzzinām, ka Urusvati institūts ne vienreiz vien nosūtījis uz Rīgu kaltētus ārstniecības augus, saknes, sēklas, kuras Rērihi ievāca ekspedīcijās Tibetas, Mongolijas, Indijas augstienēs. Tur arī tiek pastāstīts par to, kā vietējie lieto šīs zāles. Helēna Rēriha raksta: „Svjatoslavs ļoti gribētu Jums nosūtīt kalnu vijolītes. Tās šeit pielieto lielos daudzumos, sevišķi sirds slimību gadījumos, bet arī kakla kaitēm. Tāpat bija norādīts, ka ļoti laba iekaisuma procesos ir arī īrisa sakne. Pasakiet, kā labāk sūtīt. Tieši uz jūsu vārdu?”.

Fēliksa Lūkina vēstules Rērihiem, blakus jautājumiem, bija arī īsas atskaites par paveikto, apstiprinājumi, kā visa viņa dzīve, ko pauž Rēriha vārdi viņam vēstulē no 1931. gada 3. decembra: „Labais nav mīkstčaulība, bet ugunīga tiekšanās”. Ne vienreiz vien Rērihu vēstulēs tiek runāts par Fēliksa Lūkina ar sevi veikto eksperimentu bīstamību. Vēstulē no 1933. gada viņam tiek rakstīts: „Neiesakām … visus izmēģinājumus veikt uz sevi … varat zaudēt daudz enerģijas pārgurumā”. Tālāk Rērihi raksta: „Lūdzam Jūs, mīļais Fēlikss Denisovič, nepakļaujat sevi tādiem bīstamiem izmēģinājumiem ... Tie ir pavisam postoši saindētajā pilsētas atmosfērā un pastāvīgā saskarsmē ar slimiem cilvēkiem. Kalnu augstumos ... tas notiek dabīgi”.

Pēdējā viņu tikšanās, iecerēta 1934. gada vasarā, nenotiek – 1934. gada 28. martā Fēikss Lūkins aiziet. Pēdējās dzīves nedēļās Lūkins nodod savas ārstēšanas metodes, ārsta pieredzi dēlam ārstam Haraldam Lūkinam, kurš ilgus gadus pēc tam turpināja tēva darbu. Pēc F.Lūkina nāves N.Rērihs, sāpju pārņemts, raksta: „Nesatricināmi paliek atmiņā Fēliksa Lūkina pašaizliedzīgā darbība, kurš vārda pilnā nozīmē atdevis dvēseli par saviem draugiem …”. F.Lūkina gatavo zāļu paraugu kolekciju (71 tinktūra) viņa dēls Haralds Lūkins nodeva Himalaju pētniecības institūtam Urusvati. Par to lasām Rērihu vēstulē Haraldam: „Himalaju pētniecības institūta Urusvati vārdā izsakām Jums sirsnīgu pateicību par Jūsu ziedotajiem Institūtam 71 medikamentu preparātiem – Jūsu tēva Fēliksa Lūkina zinātnisko pētījumu rezultātu. Mūsu neaizmirstamā drauga un mūsu Latvijas biedrības gaišā vadītāja. Jūsu ziedotie preparāti glabāsies Institūta Laboratorijā, kas piemiņai nosaukta Jūsu tēva vārdā. Viss, kas saistās ar Fēliksa Lūkina piemiņu, par viņa pašaizliedzīgo darbu tautas labā, lai dod gaismu nākamajām paaudzēm kā pašaizliedzīgas nemitīgas darbības piemērs, kā atdarināšanas un iemūžināšanas cienīgs piemērs. Būsim Jums pateicīgi arī par apsolītajiem paskaidrojumiem pie atsūtītajiem preparātiem, kad laiks ļaus Jums tos sagatavot un atsūtīt.”.

Fēliksa Lūkina – Latvijas Rēriha biedrības dibinātāja darbība paplašina mūsu priekšstatu par Nikolaju Rērihu – sabiedrisku darbinieku, cīnītāju par kultūru un mieru, par visu pasaules tautu sadarbību. Rērihu sarakste ar ārstiem Lūkiniem apgaismo arī plašāk Urusvati Institūta darbību.

 

1985.

 

info@latvijasrerihabiedriba.lv