Sievietes tēls N.Rēriha daiļradē

 

Sieviete – viens no galvenajiem tēliem Nikolaja Rēriha (1874-1947) darbos. Bieži man liekas, ka visas šīs cēlās sievietes, tajā vai citā aspektā, atspoguļo viņa dzīvesdraugu, iedvesmotāju darbā Helēnu Rērihu (1879-1955). Kaut arī visbiežāk tās ir leģendas un simboli.

 

Pirmo impulsu Rēriha glezniecībā deva arheoloģiskie izrakumi, kurus viņš veic jau zēna gados, tāpat krievu un skandināvu eposs. Pusaudža dedzīgai fantāzijai nevarēja pietikt ar kurgānos atrasto priekšmetu – rotaslietu, apģērba atlieku bezkaislīgu fiksējumu zīmējumos. Viņa acu priekšā iznira senie vikingi un – līdzās tiem viņu lepnās, cēlās sievas. Tie ir brīvu un lepnu sieviešu simboliski tēli.

 

Sieviete baltā tērpā ar sarkanu izšūtu ornamentu, ziedošu zaru rokās traucas lejup pa pavasarīgu nogāzi starp laukakmeņiem. Sieviete iet gar jūras malu, tiekšanās, ilgu pārņemta (Divas gleznas „Aiz jūrām plašas zemes”, 1910).

 

1910.g. N.Rērihs pēdējo reizi apmeklē mīļoto Rīgu, lai pēc tam pievienotos ģimenei Igaunijā, Hāpsalā, kas tur atpūtās. Viņš raksta: „Otrreiz atbraucu uz Hāpsalu jau 1910.g. Te tika radītas vairākas gleznas. „Aiz jūrām plašas zemes” – šī glezna tapa piekrastes iespaidā. Ziemeļniece dodas pretī tāliem vējiem, sapņo par nezināmām, brīnišķīgām zemēm, par to pasakaino valstību, kas dzīvo cilvēka sirdī” (N.Rērihs. Igaunija. – Zelta grāmata. 1938).

 

„Dzīve pati ar savām grūtībām pavēloši sasauc cēlājus. Dažādos pasaules nostūros sievietes sapņo: „Aiz jūrām plašas zemes”. Tieši šis sievietes tēls, kas tiecas nolemto dārgumu apziņā uz tālāko krastu, šķita tuvs man tai gleznā” (N.Rērihs. Sievietei. - „Gaismas valstība”).

 

Šīm divām gleznām tuva „Unkrada” (1909) – jaunava ziedošā pakalnā starp jauniem bērziņiem un – „Valstības robeža” (1916).

 

Sieviete N.Rēriham visupirms – māte, viņš noliecas sievietes – mātes, viņas mīlestības un pašaizliedzības priekšā. Tāpēc tik diženi, cēli un sirsnīgi Dievmātes tēli viņa gleznotajās svētbildēs. Te ir Sv.Gara baznīcas altārglezna Talaškino (1911-1914) – „Debesu Valdniece”. Viņš dod savus gaišus, dziļus simbolus, gleznojot ne pēc parastā kanona. Viņam gribas iemiesot gleznā visu visskaistāko.

 

„Augstumos iet debesu ceļš. Plūst bīstamā dzīves upe. Akmeņainajos krastos iet bojā neprašas ceļinieki, kuri neprot atšķirt kas labs, kas ļauns.

Līdzcietīgā debesu valdniece domā par neapgaismotajiem ceļiniekiem. Visulabā grūtajos ceļos nāk palīgā. Ar gaišo plīvuru grib apsegt visas ļaužu bēdas, visus grēkus… Par cilvēku dzimti tiecas lūgšanās… Par Valdnieces darbiem eņģeļi pilni apbrīna…” (N.Rērihs. Debess Valdniece. – Pasakas).

 

Te arī „Māte no Turfana” (1924), sirsnīgā apokrifu leģenda „Madonna Laboris” (1936):

„Bija norūpējies apustulis Pēteris, paradīzes vārtu sargātājs. Saka Tam Kungam: „Visu dienu sargāju vārtus, nevienu nelaižu, bet no rīta – jauni grēcinieki paradīzē.” Tad Tas Kungs teica: „Iesim Pēter, nakti pārbaudīsim.” Viņi atnāca nakti un redz: Svētā Dievmāte nolaidusi pāri paradīzes sienai savu sniegbalto šķidrautu, un pa to paceļas dvēseles. Sadusmojās Pēteris un gribēja iejaukties, bet Tas Kungs viņu aizturēja: „Cs! Netraucē.”

 

Un nāk prātā vārdi: „Kā gan mums izturēt? Tikai turēties pie Manis ciešāk un iedomāties sevi okeāna vidū esam, kur aizsargās tikai Pasaules Mātes šķidrauts. Cīņā pret tumsu nepieciešama neiedomājama apņēmība, kas atvērs visas visskaistākās iespējas”. ("Sirds", 203)

 

Māte visus aizsarga. Tāpēc arī savu Paktu un Miera Karogu Rērihs nodod Madonnas aizsardzībā. Tā ir „Madonna Protectoris” (1933), kultūras pieminekļu sargātāja. Un „Sofija Gudrā” (1932) ugunīgos saules staros pacēlusi Miera Karogu pār visu pasauli.

 

Un, beidzot, „Zeltmirdzošā Valdone” – „Madonna Oriflamma” (1932), kautra un dižena, sievišķīga un nesatricināma, kā kāda no Leonardo da Vinči madonnām iznirusi no pagājušajiem gadsimtiem, turot rokās bērniņa vietā atvīstītu Miera Karogu, aizsargot kultūru, visus gadsimtu sasniegumus, kur bezgalības aplī pagātne-tagadne-nākotne; fiziskā, jūtu un domu pasaule, trīs pasaules apvienojas: zinātnes, mākslas un apvienojošā reliģijas-filozofijas pasaule.

 

Kā apoteozi N.Rērihs glezno gleznu darbu „Pasaules Māte” (divi varianti) (1924) pēc Skolotāja lūguma, attēlojot Helēnas Rērihas vīziju. Varbūt te var meklēt atslēgu N.Rēriha vārdiem, ka uz gleznām vajadzētu būt diviem parakstiem: gan viņa, gan viņa kundzes?

 

Mirdzošos zili-violetos toņos pasaules okeānā uz zvaigznēs mirdzoša bezgalīgu debesu fona vienkāršas un dziļas simbolikas Tēls. Pats Rērihs raksta: „Visos Austrumos un visos Rietumos dzīvo Pasaules Mātes tēls un dziļi nozīmīgi ir veltījumi šim dižajam Tēlam. Cēlā seja bieži aizklāta un zem šīm šķidrauta krokām, kas klāts mirdzošiem pilnības kvadrātiem, vai gan neliekas, ka tas ir vienots Tēls, kas kopīgs visa esošā Mātei!” (N.Rērihs. Dižā Māte.) Tā ir „Kristus un Budas Māte. Tā, kas viņus mācīja uz varoņdarbu. No seniem laikiem Pasaules Māte sūta uz varoņdarbu.” ("Morijas Dārza Lapas", II, 220). Mums nav dots Viņu ieraudzīt un saprast līdz galam. Tas ir Dievs – Māte un Tēvs.

 

Cauri N.Rēriha daiļradei iet dažādu tautu dažādu laikmetu sieviešu tēli. Tās ir leģendas, vai arī šīs sievietes kļūst par leģendām, simboliem.

 

Te arī krievu „Skaistā Vasiļisa”. Viņu sauca par skaisto, sauca par gudro. Viņa dzīvoja ziedu vidū, mīlēja tos. Pati bijā kā ziediņš, viegla, skaista. Kā uzpūta vējiņš – pacēlās gaisā. Krievu leģendu varonim Mikulam bija meita Vasiļisa, kas izglāba vīru. Bija arī Mareja Morevka un Skaistā Helēna. Bet bija – gan skaista, gan gudra – Lada Nikolajam Rēriham, viņa dēlu māte.

 

Te arī „Nastasja Mikuļična” (1943), „mūsu sieviešu kustības diženais pamattēls sen bija tuvs”, - raksta N.Rērihs jau 1939.g. Bet glezna radīta 1943.g., kad krievu sievietes kļuva varones.

 

Skandināvu Solveiga („Gaidošā”, 1941). Arī Helēna Rēriha gaidīja. Gaidīja atgriešanos dzimtenē. Nesagaidīja.

 

No Indijas atnāk tēli „Devasari Abuntu” (1906), „Ugunis uz Gangas” (1947). – „Bet kur paliek vainadziņi un labo lūgšanu sveces, ko sūtīja pa Gangas straumi?” (N.Rērihs. - "Svētības ceļi").

 

„Sieviete… upes krastā veica rīta pranajamu. Vakarā, varbūt, viņa nosūtīja pa svētās upes tecējumu virkni gaismekļu, lūdzoties par saviem bērniem. Un ilgi ceļoja pa tumšo ūdens virsu sievietes dvēseles lūgšanu gaismiņas.” (N.Rērihs - "Altajs-Himalaji")

 

Diptihs – „Ūdenskrituma dziesma” un „Rīta dziesma” (1920). Meitene ar lotosu pie ūdenskrituma. Jau „Alatajs-Himalaji” (270) N.Rērihs stāsta: „Ūdenskritumu pasaka! Vesela simfonija. Izsmalcinātās stīgas.”

 

Citā gleznā „Ūdenskrituma stīgas” (1937) austrumu sieviete noliekusies pār stīgu instrumentu pie ūdenskrituma. Ļaudis stāsta – stīgas, rezonējot ūdenskritumam,  sākot rezonēt. Daudz leģendu Austrumos par ūdens dažādo ritmu iemiesošanos mūzikā, dejā.

 

N.Rērihs nepaiet garām arī populārajai persiešu leģendai par „Hosrovu un Šīrinu” (triptihs, 1938). Pēc tematiskās atlases Rērihs visdrīzāk izmantojis Nizamī Gandžijeva (12.gs.) poēmu. Viņa darbiem raksturīgas dziļas domas – viņam bija plašas zināšanas astroloģijā, par cilvēka dvēseli un miesu.

 

Galvenais tēls – sieviete Šīrina – apveltīta gudru prātu, spēcīgu gribu, skaistumu. Mīlestība pret Šīrinu padara cildenāku arī Hosromu.

„Kad debesu izplatījumos dzima mīlas spēks, tas mūsu esamībai zemi radīja.”

Pirmajā gleznā Hosrovs zirgā tiecas pēc Šīrinas nepieejamā, augstā pilī. Otrajā viņš parādīts kā gudrs radītājs un celtnieks, dodoties dzīves tuksnesī ar kapli pār plecu.

 

Rērihs nebaidās savu domu paušanai skatītājam paņemt vispārpazīstamu tēlu aprises. – Tā svētbilžu gleznotājs visiem zināmu formu piepilda ar savu saturu.

 

Senā Grieķija ieskanas „Mistērijā” (Atlantīdas bojāeja), Rērihs pietuvina dažādus laikmetus, dažādas tautas, dažādus uzskatus. Viņš glezno ķīniešu „Princesi Ven-Čen”, kura atnesa uz Tibetu budismu. Viņš glezno „Čingiz-Hana māti” (1931), - vientuļu jājēju stepē. Un Altajā tieši vienkārša sieviete-gane ieraudzīja, pieņēma „Oriotu, Baltā Burhana sūtni” (1924). Altajā no seniem laikiem dzīvoja leģendas par Baltajiem Ūdeņiem – Šambalu, par Balto Burhanu – Budu, atnākušas no Austrumiem.

 

Rēriham ir virkne vēsturisku gleznu: triptihs veltīts Žannai D`Arkai, pilnīgas atdevības un vīrišķības simbols, viņa ziedoja savu dzīvi un dzīvību cilvēkiem.

 

Glezna „Vēstnesis” (1922) veltīta varonīgai un gudrai krievu sievietei Helēnai Blavatskai (atrodas teozofu ašramā Indijā).

 

Žanna D`Arka lūgšanā, sieviete uz ceļiem („Nakts valdnieks”, 1918), tiekšanās „Terafimā”. Kur robeža starp vēsturi, leģendu un – cīnītāju N.Rēriha dzīves draugu Helēnu Rērihu. Viņa – arī uzticīgā Solveiga „Gaidošā” (1914). – Ne velti pirmajā variantā attēlotas četras figūras („Mūžīgās gaidas”, 1918). – cik gadus viņa gaida iespēju atdot dzimtenei visas zināšanas, ko sakrājusi dzīves laikā, visu – kam viņa dzīvoja!

 

Visu dzīvi viņa gan N.Rēriham, gan daudziem bija „Vedošā” (1944), pacietīga, tiekšanās pārpilna, kuras „Ugunīgās domas” nepārtraukti palīdzēja pasaulei. Ne velti N.Rērihs rada gleznu „Tā, kas balsta pasauli” – zilo kalnu vidū Naumburgas Utas tēls ar šķirstiņu rokā. Arī šis tēls nav gadījuma pēc.

 

Bet vissvinīgākā glezna, kurā viņš atzīst šo trauslo sievieti par Agni Jogas Māti („Agni Joga”). Viņš pasvītro, ka viņa – mūsu garīgā māte, kas atnesusi pasaulē gaismekli, iziedama cauri daudziem pārbaidījumiem, grūtībām, veikusi smagu laboratorijas darbu. Viņa – arī triptihā „Fiat Rex”, un „Tumsas sadedzināšana”.

 

„Zem daudziem ietērpiem cilvēka gudrība apvieno visu – vienā Skaistuma, Pašaizliedzības un Pacietības tēlā. Un atkal jaunā kalnā jākāpj sievietei.”

 

Gunta Rudzīte

(LATVIJAS RĒRIHA BIEDRĪBAS GODA PREZIDENTE)