Mūzika Nikolaja un Helēnas Rērihu ģimenē

 

Mūziku nevar izstāstīt ar vārdiem. Tā jāsaprot tās skanēšanas laikā. „Mūzika” (no grieķu valodas – musice) - burtiski tulkojama kā mākslas veids, kas atspoguļo realitāti un iedarbojas uz cilvēku ar pārdomātu un īpašā veidā organizētu skaņu secīgumu, sastāvošām, galvenokārt, no skaņām ar noteiktu augstumu.

Mūzika – spēku, ideju ģenerators. Mūzika – atmosfēras attīrītājs. Liela ir mūzikas izglītojošā loma. Mūzika nosacīti iedarbojas uz mūsu prātu. Un visiem ir zināma mūzikas spēja izdziedināt. Mūzika palīdz ātrāk sasniegt garīgo briedumu, tā var kalpot kā savienotājs posms starp cilvēku un Augstāko Pasauli. Klausoties F.Šopēna, R.Šūmana, J.Vītola, E.Dārziņa un daudzu citu komponistu mūziku, dvēselē rodas nepieciešamība pēc izsmalcinātām vērtībām. Mūsu nākotne ir jūtu izsmalcināšanā, zināšanu izsmalcināšanā – mēs meklējam daudz mazākas atoma daļiņas u.t.t. Evolūcija virzās uz izsmalcinātību. Priekšstati par Kosmosa saistību ar mūziku pastāvēja Indijā, Ķīnā un Ēģiptē. Pitagorieši apgalvoja, ka attālumi starp planētām pakļauti likumam, un, pie tam, griežoties katra planētas sfēra izplata noteiktu toni tā, ka rodas konsonanse. Skaņa – tā ir vibrācija. Atsaucoties uz Rozenkreiceru zināšanām, varam teikt, ka skaņa ir krāsu avots, tīra melodiska skaņa var radīt skaistu, iedvesmojošu krāsu. Un katrs tonis atbilst savai krāsai.

Pēc Platona novēlējuma „muzikalitāte” jāsaprot ne šaurā mūzikas nozīmē, bet kā pievienošanās visām harmoniskajām mākslām. Mūzikā, dziedāšanā, poēzijā, glezniecībā, tēlniecībā, celtniecībā, fonētikā un ,visbeidzot, visās skanēšanas izpausmēs izteikta muzikalitāte. Domas pilnība ir skaistas muzikalitātes izpaudums. Augstākais ritms tad arī būs labākā profilakse. Tas būs tīrs tilts  uz Augstākām Pasaulēm. (Brālība. I daļa.)

Visu N.K un H.I Rērihu ģimenes locekļu jaunrade ir muzikalitātes izpaušanās, šā vārda visplašākajā nozīmē. Visa Rērihu ģimene ir piemērs dažādu dotību un radošās darbības sfēru harmoniskam apvienojumam. Visi viņi bija cieši un neviltoti saistīti ar mūziku, un bija muzikāli cilvēki.

Nikolajs Rērihs atceras: „Viens no pirmajiem priekiem bija mūzikā. Atnāca pie mums pavecs klavieru skaņotājs. Atveda viņu mazmeita. Pēc klavieru noskaņošanas viņš vienmēr kaut ko spēlēja. Aklais skaņotājs, laikam, bija izcils muzikants , un viņa spēle palika atmiņā. Jau daudz vēlāk atvērās jauns ceļš – Beļājeva koncerti”.

Būdams students, Nikolajs Rērihs apmeklē Beļājeva muzikālos vakarus – „Beļājeva piektdienas” (Beļājevs Mitrofans Petrovičs (1836-1904) - krievu muzikālais darbinieks. Propagandēja krievu mūziku, organizēja simfoniskos koncertus un kamervakarus Pēterburgā. „Beļājeva pulciņa” vadītājs bija N.Rimskis-Korsakovs).

Beļājeva vakarus apmeklēja arī Jāzeps Vītols, tajā laikā viņš bija Pēterburgas konservatorijas students. Kā sekas tam, „Dienasgrāmatas lapās” Nikolajs Rērihs vēlāk ierakstīs: „Atceramies arī cienījamo Vītolu, kura vārds saistīts ar labāko komponistu vārdiem. Atceramies viņu sakarā ar pazīstamajiem Beļājeva koncertiem”.

Helēna Rēriha bija izcila pianiste, mācījās pie profesora Borovkova Pēterburgā. Vienreiz viņa nepaspēja sagatavoties eksāmenam, vajadzēja iemācīties spēlēt J.S.Baha skaņdarbu. Eksāmens bija paredzēts nākošajā dienā. Nospēlējot vakarā skaņdarbu, viņai izdevās nolikt eksāmenu. Šis gadījums atspoguļo viņas fenomenālās muzikālās spējas. Helēna Rēriha bija rados ar M.I.Musorgski. Viņu mājā vienmēr skanēja diženā komponista skaņdarbi.

Gribētos atzīmēt vēl vienu Nikolaja Rēriha radošās darbības pusi. Aptuveni 300 skices un zīmējumi sešām operām – veselu gleznu galeriju 1908-1922. gados izveidoja N.Rērihs. 1913. gadā tika uzvests E.Grīna „Pērs Gints” Maskavas Mākslas teātrī, I. Stravinska „Svētais Pavasaris” Parīzē. Saglabājušies daudzi citi skicējumi, kuri tagad izsvaidīti pa visu pasauli.

V.A.Šibājevs savās vēstulēs un to pielikumos, atmiņu fragmentos precīzi un tēlaini ataino Rērihu mājas dzīvi Kulu:

„Katru vakaru pēc vakariņām lielajā centrālajā zālē sanāca Helēna Ivanovna, Nikolajs Konstantinovičs, Jurijs Nikolajevičs, un Svjatoslavs Nikolajevičs, kad viņi nebija izbraukumos. Šeit tērzēja, apsprieda gaidāmo darbu plānus vai klusumā klausījās mūziku. Helēna Ivanovna un Nikolajs Konstantinovičs izvēlējās programmu, bet es iedarbināju patafonu un uzliku skaņu plates, apmēram, trīs līdz četras plates vienā vakarā. Repertuārs varbūt nebija tik plašs, bet daudzveidīgs un izcils. Klusumā, puskrēslā vāji apgaismotā istabā pavadītās vakara stundas, regulāri no 1929. līdz 1939. gadam, palikušas manā atmiņā kā kaut kādas neizsakāmi pacilājošas. Es vienmēr ar nepacietību gaidīju vakara iestāšanos, apgarotās sarunas, parasti par filozofiskiem tematiem, dziļas pārdomas mūzikas skaņu pavadībā. Vēlāk Maskavā Jurijs Nikolajevičs mīlēja klausīties Rimska Korsakova „Šeherezadu” un vēl citas mūzikas plates, kuras tika iegādātas un papildinātas no draugiem.

Nav neinteresanti tas, tieši kādi skaņdarbi Rērihiem patika visvairāk. Starp visbiežāk atskaņotajiem bija Vāgnera Tetraloģija „Nibelungu gredzens” („Reina zelts”, „Valkīrija”, „Zigfrīds”, „Dievu bojāeja”) „Meisterzingeri”, „Loengrins”, „Parsifals”. Helēnai Ivanovnai patika Vagners, it īpaši „Valkīrijas lidojums”. Ne mazāk reti tika atskaņots Skrjabins – „Ekstāzes poēma”, „Prometejs”, „Uguns poēma”. Mīlēja arī Stravinska „Ugunsputnu”, „Svēto pavasari” un „Petruška”. Ļoti cienīja „Sadko” (venēciešu un indiešu ciemiņa dziesmas), Rimska Korsakova „Zelta gaili”, līdzīgi arī S.Prokofjeva „Mīlestība pret trim apelsīniem”. Nenogura klausīties E.Grīnu („Pēru Gintu”), M.Ravelu („Bolero”), K.Debisī („Fauna pēcpusdienas atpūta”), J.Sibeliusu, Cēzaru Franku. Helēna Ivanovna bieži prasīja uzlikt F.Šuberta „Nepabeigto simfoniju”. Visiem ļoti patika Musorgskis un bieži atskandināja „Borisu Godunovu” un „Nakts uz Kailā kalna”. No Baha nāk atmiņā „Brandenburgas koncerts”, no Lista – viņa Ungāru rapsodijas, no Bēthovena – Sonātes. Helēna Ivanovna lieliski zināja mūziku, mīlēja to un pati bija laba pianiste. Himalaju kalnu klusumā pa vakariem nebija nekādas nodarbošanās un kur remdēties, tāpēc katru vakaru bez izlaišanas klausījās mūziku, un pat tad, kad Nikolajs Konstantinovičs ar dēliem izbrauca ekspedīcijās, koncertus Helēna Ivanovna klausījās vienatnē.”

Mūzika – tas ir dzīvs piemērs tam, kā caur savstarpēju cieņu un profesionālu disciplīnu komponista ideju var aiznest līdz klausītājiem. Nav labāka līdzekļa dvēseles pacilātības gūšanai par mūziku, jo mūzika ir augstākais stāvoklis lai pieskartos pilnībai. Rērihu ģimene – dažādu dotību un sabiedriskās darbības virzienu harmoniskas saskaņotības piemērs.

Mūzika ir spējīga modelēt vissarežģītākos cilvēka gara pasaules procesus, tai ir neapšaubāmi spēcīga tikumīga iedarbība uz emocionālo sfēru un tikumības pasauli, kas mūsdienās kļūst īpaši aktuāla.

Mēs pavisam nedaudz pieskārāmies pie vienas no šīs diženās ģimenes daiļrades šķautnēm. Viņu piemērs liecina par to, cik gudrs, taisnīgs un skaists ir cilvēks, kas pārvalda pilnā mērā daudzas mākslas un zināšanas. Mūsdienās šīs ģimenes fenomens paliek kā spēcīgs stimuls vispārcilvēcisku vērtību apjaušanā, jaunas sabiedrības izveidē, kur visas tautas būs atvērtas viena otrai kopējā savstarpējā uzticībā un attīstībā.
 

Larisa Medjaņikova

(LRB)


1) Надземное.

2) Рерих Н.К. Листы Дневника. Т.2 – М., 1995.

3) Гендель Макс. Мистерии розенкрейцеров. – М.: Литан, 1999.

4) Беликов П.Ф. Рерихи в Гималаях (по материалам В.А.Шибаева).

5) Агни-Йога. Справочник. – Харьков, 2002.