Himalaju institūts - "Urusvati".

 

Liela daļa informācijas, kas ir šajā aprakstā, tika iegūta no P.F.Beļikova darba “Страны и народы Востока”.

Viens no "Urusvati" institūta dibināšanas iemesliem bija Rērihu veiktā Centrālāzijas ekspedīcija. Gūtie iespaidi un atklājumu daudzums bija labs iemesls daudz plašākai un sistematizētākai Āzijas vidienes izpētei. Taču vēl ļoti svarīgi bija – sagraut Rietumos radušos nepareizo priekšstatu par Āziju kā atpalikušu un nabadzīgu kultūru bez savas ietekmes uz pasaules notikumiem gan vēsturē, gan arī tagad. Var droši teikt, ka tas daudzējādā ziņā ir izdevies. Tika izveidots tilts starp Rietumiem un Austrumiem caur izzināšanu.

Nikolajs Rērihs institūtu nodibināja 1928. gada 24. jūlijā Dardžilingā, Indijā. Nedaudz vēlāk tas tika pārbāzēts uz Kulu ieleju. Par institūta vadītāju un zinātnisko darbu koordinētāju iecēla vecāko dēlu Juriju. Jurija daudzējādās zināšanas dažādās zinātnes jomās ļāva viņam sekmīgi vadīt jauno institūtu. Personīgi vadīja etnoloģiski lingvistiskos pētījumus un arheoloģisko pieminekļu meklēšanu un izpēti. Jaunākais dēls Svjatoslavs Rērihs nodarbojās ar Austrumu senās un mūsdienu mākslas izpēti kā arī ornitoloģiju. Ar Tibetas dziednieku lamu palīdzību Svjatoslavs ievāca, kolekcionēja un reģistrēja dziednieciskos augus, jo viņš bija arī labs botāniķis. Daudz ārstniecisko zāļu tika sūtīts arī uz Latviju ārstam un Rīgas Rēriha biedrības loceklim Haraldam. F.L.

Institūts sadarbojās ar ļoti daudzām citām zinātniskajām un pētniecības iestādēm – Amerikā, Eiropā un Āzijā. Uz ārvalstu iestādēm tika sūtītas dažādas botāniskas, zooloģiskas, ornitoloģiskas kolekcijas. No Kulu ielejas zinātniskie materiāli nonāca Mičiganas universitātē, Ņujorkas botāniskajā dārzā, Pendžabas universitātē, Hārvardas universitātē, Kembridžas universitātē arī uz PSRS Zinātņu akadēmijas botānisko dārzu. Daudzi ārvalstu speciālisti ievāca dažādas kolekcijas uz vietas Kulu ielejā un bija sajūsmināti par šo neizpētīto pasaules nostūri.

Katru gadu tika veiktas ekskursijas un ekspedīcijas Himalaju apkārtnē, kurās piedalījās arī ārvalstu pētnieki. Tika izveidots pirmais un vienīgais tibetiešu ārstniecisko augu atlants. Ar laiku institūtā izveidoja bioķīmisko laboratoriju īpaši tādas slimības izpētīšanai kā vēzis. Tika pētīta no kosmosa nākošo staru iedarbība augstkalnu apstākļos. Daudzas institūta zinātniskās grupas strādāja ārpus Kulu ielejas citos Indijas apgabalos kā "Urusvati" filiāles.

Visu šo grandiozo projektu varēja īstenot ar Rērihu ģimenes personīgo ieguldījumu un ASV iestāžu finansiālo un diplomātisko atbalstu. Nikolajs Rērihs institūta darbību veidoja tā, lai tas darbotos kā Amerikas pētnieciskais objekts. Tam bija daudz priekšrocību, jo radās ne mazums sarežģījumu, it īpaši, no Anglijas puses. Lielbritānijas pārstāvji centās vairākas reizes Rēriha darbībā saskatīt kaut ko līdzīgu spiegošanai Krievijas un kādas citas ārvalsts labā. Toreiz Anglijai bija ievērojama ietekme savā kolonijā Indijā. Ļoti “dūrās acīs” Rēriha krieviskā izcelsme. Protams, filozofiskā aspektā skatoties, sarežģījumu radīšanai bija daudz dziļāka jēga. Visi uzbrukumi liecināja par notiekošā lielo nozīmi Pasaulei un Cilvēces nākotnei. Ļoti svarīgi bija radīt jaunu zinātni, kura pētītu Esību bez aizspriedumiem un ierobežojumiem. Bija jāievieš izzināšanā ļoti nepieciešamais sintēzes jēdziens, jo daudzās zinātņu nozares savā starpā bieži vien bija pat kara stāvoklī. Protams tādos gadījumos par sadarbību nevarēja pat runāt. Tieši sadarbības trūkums ir galvenais šķērslis īstai un bezrobežīgai izzināšanai.

Runājot par Institūta atrašanās vietu, jāsaka, ka tā noteikti nebija nejauši izvēlēta. Tā ir pasakaina ieleja ne tikai no tīri vizuālajiem iespaidiem. Kulu ieleju kādreiz apmeklējuši daudzi Austrumu svētvaroņi. Visievērojamākais no tiem bija pats Buda. Šajā apkārtnē ir daudz aizvēsturiskos laikos pastāvējušu kultūru vēstneši. Daudz senu pilsētu un ciemu drupas, kas nodarbināja institūta arheologus Jurija Rēriha vadībā. Augu valsts bagātība ir neticamu apmēru. Tieši tāpēc botāniķiem un ārstniecības augu pētniekiem šeit bija paradīze. Sastopamas daudzas zvēru un putnu sugas, kuras nav nekur citur pasaulē. Īpašs pētniecības lauks pavērās lingvistiskajiem un etnoloģiskajiem pētījumiem, kur Jurijs guva īpašus panākumus. Tieši pateicoties Jurijam rietumi iepazinās plašāk ar Austrumu rakstu darbiem - īpaši zīmīgi bija senie rakstu tīstokļi no neskaitāmajiem Tibetas klosteriem. Šie senie traktāti ietvēra ārstniecības un reliģijas tematiku un daudzus no tiem varēja uzskatīt par pirmavotiem, kas bija ļoti nozīmīgi, zinot cik ātri viss tiek sagrozīts un pat iznīcināts.

Institūtam attīstoties, mainījās ārvalstu iestāžu attieksme. Ja sākumā piedāvājums sadarboties izskanēja no "Urusvati" puses, tad vēlāk tas nāca no ārvalstīm. Institūts kļuva par pazīstamu pētniecības centru ar ievērojamiem atklājumiem gandrīz visās zinātņu jomās, kuras tas pārstāvēja. Ļoti pazīstami Rietumu un Austrumu zinātnieki apmainījās savā pieredzē ar institūta darbiniekiem. Īpašas cerības Rērihs lika uz sadarbību ar Krievijas zinātniekiem un centās kā vien iespējams sazināties un sadarboties ar tiem. Rērihs pazina krievu zinātnieku īpašo pasaules skatījumu un neatlaidību, kas Rietumiem pietrūka. Tika veidots tilts starp Krieviju un Indiju cauri visai Āzijai. Daudz radnieciska un tuva varēja saskatīt Indijas un Krievijas attiecībās. Indijā Rērihus pazina un izturējās pret tiem, lielākoties, ar lielu labvēlību.

1931. gadā iznāca pirmais institūta ikgadējais atskaites laikraksts - žurnāls. Tajā tika publicēti pētnieku darbu rezultāti un atklājumi. Daudzas ārvalstu iestādes interesējās par šo izdevumu, kurš tika publicēts vairākās valodās.

Jo institūts kļuva slavenāks un plašāks, jo vairāk sāka parādīties finansiālās problēmas. Īpašs trieciens bija 1935. gadā Amerikā Ņujorkā notikusī nodevība, kura nesa būtiskas sekas institūta darbībai. Kādu laiku vēlāk 1938. gadā Rērihs savos pierakstos atzīmē, ka paveikts ir ļoti daudz, bet turpmākam darbam līdzekļus nav kur ņemt. Daudzi apstākļi sekmēja atbalsta samazināšanos. Pārdotās gleznas nespēja nosegt finansiālo iztrūkumu. Varēja teikt – ir viss, izņemot naudu!

Otrā Pasaules Kara sākums, burtiski, izolēja institūtu no ārvalstīm, jo bija traucētas sazināšanās iespējas. Savos pierakstos Rērihs atzīmēja, ka gaidāms kaut kas jauns, tikai kas?

Uz institūtu tika liktas vislielākās cerības. Tā darbībā īpaši piedalījās arī Helēna Rēriha, un daudzus izbrīnīja viņas spēja orientēties pat vissarežģītākajos zinātnes jautājumos pēc to būtības. Tieši Rērihu īpašā sūtība radīja neatkārtojamu darba atmosfēru, kura nevar izgaist un nesīs īpašas sekas pasaulei tās tuvā nākotnē. Tas nenovērtējamais darbs, kas tika paveikts institūta darbības gados, rada un radīs brīnišķīgas sekas. Institūtu var droši salīdzināt ar dzīvu būtni, kura, atstājot vienu apvalku, neizbēgami iemiesosies nākamajā. Šī dzīvā struktūra nebeidz savu eksistenci. Protams, teiktais nav jāsaprot kā naivs mierinājums beigu priekšvakarā.

Maz ir cerību, ka Rietumos atcerēsies un novērtēs šo grandiozo darbu pasaules evolūcijas vārdā. Iepazīt Austrumus to visdziļākajā un svētākajā nozīmē būtu glābiņš pastāvošajai haotiskajai un neiejūtīgajai domāšanai. Rērihi ieteica izzināšanas procesā atcerēties pašu galveno dzinējspēku - sirdi. Bez sirds līdzdalības atklājumi aprobežosies tikai ar rupjo fizisko pasauli. Nebūs iespējams saprast Austrumu īpašo domāšanu un to, kāpēc tā tik ļoti atšķiras no Rietumu domāšanas. Ja zinātnē nedominēs skaistuma jēdziens kā esības dabiska sastāvdaļa, tad bezjēdzīgs strupceļš ir neizbēgams.

Rērihi, cik tas bija iespējams, uzsvēra šīs galvenās vērtības. Īpaši pievērsa uzmanību psihiskās enerģijas pētījumiem, kā neatliekamam pasākumam. Tieši Āzijā varēja sastapt īpašas pamatenerģijas izpausmes, kuras tika arī dokumentētas. Tika uzsvērts, ka šīs enerģijas atklāšana ievadīs Jaunu Laikmetu.

Alvils Hartmanis

(LRB)