Trīs pēdējie Jurija Rēriha dzīves gadi.

 

    Austrumu pētnieks Jurijs Rērihs (1902.16.08.–1960.21.05.) vienīgais no četru Rērihu ģimenes atgriezās dzimtenē. Viņa tēvs Nikolajs Rērihs nomira 1947. gada 13. decembrī Naggarā, Indijā, bet māte Helēna Rēriha – 1955. gada 5. oktobrī – Kalimpongā, kaut viņi jau kopš 1938. gada tiecās atgriezties Krievijā, lai, tuvojoties karam, grūtā brīdī būtu kopā ar dzimteni.

    Abi dēli apsolīja vecākiem, ka pie pirmās iespējas atgriezīsies dzimtenē. Tēvs nodeva katram dēlam ap 400 dzimtenei novēlētu gleznu un grāmatas “Mana dzīve” manuskriptu ar apmēra 1000 aprakstiem.

    Iespēja atgriezties radās, N.Hruščovam un M.Bulgaņinam viesojoties Indijā. Padomju Savienībā bija “atkusnis”, – dzelzs priekškars sakustējies. Svjatoslavs Rērihs vadīja viesu pieņemšanu Bangalorā. Speciāla lidmašīna atveda Juriju Rērihu un pēc ilgākām sarunām viņš atguva Krievijas pilsonību.

    Kā plaši pazīstams zinātnieks, daudzu grāmatu un pētījumu autors, J. Rērihs nokļūst Maskavas Austrumu pētniecības institūtā, kur drīz vada Indijas filozofijas un reliģijas vēstures sektoru, kā arī iegūst doktora pakāpi par līdzšinējiem nopelniem austrumu pētniecībā (1958. gada 17. martā).

    Mēs ar māsu mākslinieci Ilzi 1957. gada augustā bijām Maskavā uz vispasaules jaunatnes dziesmu un deju festivālu. Tā es varēju nodot tēvam Rihardam Rudzītim (1898–1960) J.Rēriha vēlēšanos tikties ar viņu. Trīs gadu laikā līdz J.Rēriha pāragrajai aiziešanai mēs tikāmies ap 20 reižu. Tēvs tikai pirms pāris gadiem bija atgriezies no padomju nāves nometnēm, tādas viņas arī bija, man nācās viņu pavadīt. Tā es, vēl studente, kļuvu par liecinieci daudzām brīnišķīgām tikšanām1).

    Protams, nav viegli arī šodien Latvijā, bet cik ātri aizmirstas viss smagais – izsūtīšanas, nometnes, dvēseles bads. Jurijs Rērihs atgriezās, kad Padomju Savienībā bija jau iedegusies maza cerības liesmiņa, bet – ak, cik smagi bija apstākļi, it īpaši viņam pēc nesenās Mātes nāves 1955. gadā, no brīves, no Kalniem – Maskavā, gan fiziski, gan garīgi. Visa dzīvei nepieciešamā deficīts, rindas. Noklausīšanās, un ne tikai intūristu viesnīcās. Spiegošanas tīkls katrā vismazākajā iestādē, nodaļā, – pat muzejos, slimnīcās, – visur savs “politiskais”. Nevēlami cilvēki vienkārši nozuda.

    Tēvs Jurijam: "Un ja nu dzīvoklī...?"

    Jurijs: "Es runāšu tā, lai vienmēr visur varu atkārtot.”

    Māte Jurijam bija teikusi, ka būs jābrauc tikai uz trim gadiem. Jā, pēc trim gadiem viņš izkļuva no šīs elles – sirds neizturēja! Ne velti, kad Svjatoslavam Rēriham lūdza uzgleznot pēc viņa nāves brāļa portretu, S.Rērihs 1961. gadā atveda gleznu “Pietà”. Dievmāte tur rokās savu mirušo dēlu. Arī viņa savu dēlu sūtīja pasaulē palīdzēt cilvēkiem.

    Viens piemērs viņa ikdienai: J.Rēriham bija jāpasniedz budisms, bet mācību grāmatu vietā brošūra, kas ķengājās par budismu. (Arī mēs studenti Latvijā ilgi reliģiju vēsturi mācījāmies no lekcijām ateismā). Jurijs Rērihs panāca divu budisma avotu – Dhammapadas un Džataku vītnes2) publicēšanu, bet par kādu cenu! Tas bija 60. gada pavasaris īsi pirms viņa aiziešanas. “Man jau nekas”, – viņš vēl teica, – “bet redaktora V.Toporova sievai piedzima nelaikā bērns”.

    Pirmā viņa tēva Nikolaja Rēriha gleznu izstāde notika pēc vairākkārtējiem atteikumiem, atlikšanas, – tad kultūras ministra sieva pierunāja vīru. Kad es Mihailam Alpatovam, starp citu – ikonu grāmatas autoram, piezvanot pieminēju Rēriha vārdu, viņš nosvieda klausuli. Kataloga ievadrakstu apņēmās uzrakstīt tikai Konstantīns Juons – un runāja – tāpēc, ka bija neglābjami slims.

    Bet tauta bija izslāpusi pēc garīguma. Cilvēki stāvēja pie muzeja rindā pat 7 stundas! Atsauksmju grāmatas sāka slēpt ķecerīgo ierakstu dēļ.

    Visu panāca Jurijs Rērihs ar savu gaišo personību. Ja kaut ko aizliedza, viņš gāja pats, un neviens nevarēja pretoties viņa personības spēkam. Viņš daudz kam ielika pamatus, atvēra vārtus, bet pats mira ar sirdi 58 gadu vecumā. Ilgus gadus pēc tam katru rudeni notika Jurija Rēriha lasījumi Austrumu institūtā.

    Mazliet gribas pastāstīt par viņu pašu. Man pats dārgākais bija vērot Jurija audzinātību, caur viņu iepazīt dzīvē viņa vecākus. Saprast, ko nozīmē “pielietot Dzīvo Ētiku dzīvē”, dzīvot ar to. Viņš pats nekad neminēja Dzīvo Ētiku, izņemot sarunās tieši par to. Atzinās reiz divatā: “Mēs, austrumnieki, par sev svēto un dārgo nerunājam”. Viņš mācīja ar piemēru, it kā neviļus sarunā paskaidroja: ja gribēs, pieņems. Par Dzīvo Ētiku J.Rērihs teica, ka tā pēc Mātes nāves vairāk netiks dota. Tā, kas ir, domāta vairākiem simtiem gadu uz priekšu. J.Rērihs bija vienmēr līdzsvarots, kaut pilns apvaldītas enerģijas, ar milzīgām zināšanām, plašas kultūras cilvēks, poliglots.

    Kopš Jurija Rēriha aiziešanas pagājuši 42 gadi, liekas, nu visam būtu jābūt realizētam. Ir iznākuši daudzi viņa darbi, bet ne visi. Nav grāmatas par viņu. Tēva gleznas, kas tika nodotas ar vienu nosacījumu – lai būtu pastāvīgā ekspozīcijā, stāv bez darba Pēterburgas Krievu muzeja krātuvēs, kur bija nodotas uz laiku, pagaidām. Memoriālā muzeja izveidošanai – jau 1959. gadā izvēlētās telpās – nav naudas. Tēva manuskripts “Mana dzīve” (3 daļas, 999 aprasti) tā arī nav visā pilnībā izdots. Kur palikuši iztrūkstošie apraksti?

    Tāpat nav saprasta Rēriha Miera Pakta un Miera karoga nozīme. Nikolajs Rērihs par kultūras pieminekļu aizsardzību sāka cīnīties 1904. gadā pēc komandējuma ceļojuma pa Krievijas Eiropas daļu, Baltiju, – Vidzemi, Kurzemi, Lietuvu. Viņu stindzināja kultūras pieminekļu stāvoklis. Mazs piemērs, – Trāķos pilij bija bojāti sienu gleznojumi. Tagad tā ir nātrēs ieaugusi akmeņu kaudze. Protams, ir skaista pils uzbūvēta uz salas no jauna. Mums ir jauks Melngalvju nams. Bet Rērihs jau toreiz, 70 gadus atpakaļ jautāja, – vai mūsu pēcteči pieņems tādu jaunu butaforisku Eiropu? Viņš cīnījās par kultūras aizsardzību visu mūžu. Šo cīņu pārņēma Jurijs Rērihs un nodeva mums.

    Tā kā Rēriha vārds toreiz vēl bija aizliegts, Hāgā, laikā no 1954 līdz 1956. gadam tika pieņemta konvencija, kur Rēriha vārds tik tikko minēts, un līdz ar to viņa domas. Arī apstiprinātā aizsargājamā kultūras pieminekļa emblēma, poļu zīmēts zili balts vairodziņš (kuru popularizē paši poļi, diemžēl arī Latvijā).

    Rērihs cīnījās par kultūru – zinātni, izglītību, – vienīgo veidu, kā panākt pasaulē mieru. Liekas, nav dienas, kad kaut kur pasaulē nekarotu, nenogalinātu, nepostītu. Jurijs Rērihs bija viens no Rērihu ģimenes, kas cīnījās par mūsu mazās planētas likteņiem.

 

Gunta  Rudzīte

(LATVIJAS RĒRIHA BIEDRĪBAS GODA PREZIDENTE)

2002.


1) Рудзите Г. Воспоминания o Ю.Н. Рерихе. Альманах “Звезды Гор” - 2002. - №3.

Рудзите. Г. Воспоминания o Ю.Н. Рерихе. Минск: “Лотац”, 2002. 

2)Дхаммапада. Москва: 1960. Гирлянда Джатак. Москва: 1962.