Jurijs Rērihs un budisms.

            

    Tas, ka budismu sāka studēt krievu zinātnieki, piešķīra buddoloģijai pavisam citu veidolu. Tajā ir liels J. Rēriha nopelns – tā domā profesors Rams Rahuls, kas daudzus gadus vadīja Centrālās Āzijas pētījumu departamentu Džavarharlala Neru universitātē Deli. Viņš bija arī Sikimas zinātniski pētnieciskā tibetoloģijas institūta Gangtokā vadītājs.

    J. Rērihs ieguva lielisku izglītību – viņš studēja orientālistiku Sorbonnā, Oksfordā un Hārvardā. Viņš brīvi pārvaldīja sanskrita, pali, tibetiešu, mongoļu, ķīniešu, hindi, kā arī daudzas Eiropas valodas. Viņa zinātnisko interešu spektrs bija ļoti plašs, bet tajā dominēja Tibeta, tās vēsture, valodas un kultūra. Kā mēs zinām, tad jau apmēram 1300 gadus Tibetas vēsture un kultūra ir nesaraujami saistīta ar budismu. J. Rērihs ir tulkojis no tibetiešu uz angļu valodu Golocavas "Zilās annāles", kur vairāk kā 1000 lappusēs tiek izklāstīta Tibetas budisma vēsture.

    Viens no lielākajiem J.R. nopelniem ir tas, ka viņš tika izveidojis orientālistikas skolu Maskavā, tas, ka viņš saviem audzēkņiem tika nodevis savas unikālās zināšanas un pieredzi.

    Ar lielu cieņu pret J.R. izturējās Dalai Lama – budistu garīgais līderis. Viņiem iznāca tikties 1950. gadā, drīz pēc pirmās DL bēgšanas no Lhasas. Vēlāk Dalai Lama izteicās, ka neviens tik labi nepazīst Tibetu (droši vien domājot – neviens no rietumniekiem. J.Z.) kā Džordžs Rērihs. Viņš vairākkārt atkārtoja, ka viņam bijis prieks runāties ar J.R., jo viņa tibetiešu valodas zināšanas varētu rotāt jebkuru ievērojamu namu.

    J. Rēriham bija ciešas saites ar buddoloģijas centru Kalkutā "Mahabodhi Society", kā arī ar Kalkutas Āzijas biedrību. J.R. draudzējās ar Šibdasu Čoudhuri, šīs bibliotēkas kuratoru. Īpašs J.R. draugs bija Kalkutas profesors Suniti Kumars Čaterdži, kuram bija saites ar Rērihu ģimeni kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem. (Latviski ir tulkota S.K.Čaterdži grāmata "Balti un ārieši".)

    Ļoti labi J.Rērihu pazina Gunapala Pijasena Malalasekera – pazīstams buddologs un budists, kurš 50. gados bija Ceilonas vēstnieks Padomju Savienībā. Malalasekera viņu pazina vēl pirms J.R. atgriešanās Krievijā un izturējās pret viņu ar lielām simpātijām. Gan J.R., gan Malalasekera lielā mērā veicināja budisma atdzimšanu Krievijā, kur buddoloģijas tradīcijas, kas savulaik bija vadošās pasaulē, divdesmitajos gados tika pārtrauktas. J.R., atgriežoties Krievijā, sapņoja atdzīvināt dzimtenes budoloģiju, atgriezt tās kādreizējo slavu. Malalasekera un J.R. atradās Maskavā vienā laikā. Malalasekera lasīja lekcijas un vadīja nodarbības, J.R. uzņēmās organizātorisko jautājumu risināšanu, viņš bija ļoti aktīvs, konkrēts, nebūt ne abstraktas ievirzes zinātnieks, lielisks organizators. Viņš bija lietišķs, brašs, viņš dzīvoja sava darāmā dēļ, viņš nespēja saprast, kā, piemēram, var pārkāpt disciplīnu.

    Atgriezies dzimtenē, J.R. uzskatīja, ka vispirms ir nepieciešams atjaunot sēriju “Bibliotheca Buddhica” – šī lieliskā sērija beidza pastāvēt līdz ar Pēterburgas buddoloģijas skolas sagraušanu. J.R. uzsāka cīņu, lai šī sērija tiktu atjaunota. Drīz vien pēc atgriešanās viņš sāka mācīt budisma tekstos izmantoto sanskritu, tāpat viņš mācīja arī nepāļu valodu.
    J.R. zināja, ka bez viņa buddoloģiju atdzīvināt neviens cits nespēs. Viņam piemita viss, kas tam nepieciešams – neparastas darba spējas, izcila organizētība, unikāla dzīves pieredze.

    Tad, kad J.R. uzsāka darbu pie “Bibliotheca Buddhica” atjaunošanas, krievu orientālists Toporovs tikko bija iztulkojis no pali valodas pazīstamo budisma traktātu “Dhammapada”. Tas ir viens no tekstiem, kas ietilpst budisma kanonā, tajā ietvertas budisma maksimas, tas ir izcils literārs un filosofisks darbs. “Dhammapadas” tulkojumu ievadīja liels ievadraksts. J.R. bija šīs grāmatas redaktors un centās, lai tā iznāktu kā “Bibliotheca Buddhica” turpinājums. Viņam izdevās to panākt tādēļ, ka viņš bija Rērihs, un tādēļ, ka Hruščovs, tā laika PSKP 1. sekretārs, pret viņu labi izturējās. Tad pēkšņi visai tirāžai tika uzlikts arests grāmatas ievadraksta dēļ.
J. Rērihu apvainoja budisma reliģisko tekstu propagandā. Ar šodienas acīm skatoties, tur grūti saskatīt kaut ko dumpīgu, bet tad bija citi laiki un pat budisma pamatatziņu izklāsts, objektīvs, zinātnisks raksts, varēja izsaukt negaidītu reakciju. Līdzko J.R. uzzināja par grāmatas arestu, viņš uzreiz sāka aktīvi rīkoties. Kaut kādā veidā viņam izdevās dabūt 6 grāmatas eksemplārus no noliktavas. Viens no tiem tika pasniegts Radhakrišnanam (Indijas vēstniekam Padomju Savienībā, vēlāk kļuvušam par Indijas prezidentu). Citi eksemplāri tāpat tika nodoti pazīstamiem cilvēkiem, un pēc nedēļas PSRS Zinātņu Akadēmijas Orientālistikas institūta („Институт Востоковедения”) direktors Gafurovs saņēma no ārzemēm apsveikumus sakarā ar “Dhammapadas” iznākšanu. Drīz vien Malalasekera par godu sērijas “Bibliotheca Buddhica” atjaunošanai sarīkoja pieņemšanu Ceilonas vēstniecībā, uz kuru bija uzaicināti gan Maskavas, gan ārvalstu žurnālisti. Uz Ceilonas vēstniecību tika uzaicināts arī Gafurovs. Vēl pēc neilga laika Orientālistikas institūta direktoram Gafurovam uz galda jau bija no dažādām pasaules valstīm nākušas avīzes ar fotogrāfijām no pieņemšanas vēstniecībā un apsveikumiem sakarā ar grāmatas iznākšanu.
    Visa tā rezultātā grāmata tomēr nāca klajā. Taču Uļjanovskis, kas tolaik bija Orientālistikas institūta direktora vietnieks, izsauca pie sevis J.R. un uzdeva viņam sekojošu jautājumu: “Kāpēc Jūs uz šejieni atbraucāt?” J. Rērihs tika izsaukts uz ļoti augsta līmeņa komisijas sēdi, kuras pieņemtajā lēmumā tika konstatēts, ka grāmatas ievadam un komentāriem piemīt subjektīvistisks raksturs, citiem vārdiem sakot – netiek atmaskota sveša ideoloģija. Komisijas sēde notika 1960. gada 10. maijā, bet 21. maijā J.R. nomira pēkšņā nāvē, kuru neviens nespēja izskaidrot. Viņa nāve satrieca daudzus. Malalasekera ļoti pārdzīvoja notikušo, viņš drīz pēc tam aizbrauca no Maskavas un kļuva par Ceilonas sūtni ANO. Tiekoties ar Jeļizarenkovu, Orientālistikas institūta līdzstrādnieci, viņš izmeta: “Profesors Rērihs nomira, viņš tā steidzās, ka nepaspēja man to iepriekš pavēstīt.”
    No zinātnieku grupas, kas mācījās pie J.R. Orientālistikas institūtā, gandrīz visi, ar retiem izņēmumiem, aizbrauca no Padomju Savienības. Piemēram, viens no tuvākajiem J.R. skolniekiem – Aleksandrs Pjatigorskis – aizbrauca uz Londonas orientālistikas un Āfrikas pētījumu skolu.

    Viens no lielākajiem J.R. ar budismu saistītajiem darbiem bija pazīstamā zinātnieka un tulkotāja Goja Locavas Šonnupela darba “Zilās Annāles” tulkojums no tibetiešu uz angļu valodu. Šonnupela darbs tapa laikā no 1476. līdz 1478. gadam un blakus Budona Rinpočes “Budisma vēsturei”, kura tika sastādīta 1322. gadā, ir kalpojis kā viens no galvenajiem informācijas avotiem vēlākām budisma vēstures kompilācijām Tibetā. Vairums vēsturisko darbu, kas nāca klajā 18. gadsimtā un 19. gadsimta pirmajā pusē, bieži un daudz citēja “Zilās Annāles” un iekļāva savos tekstos veselas lappuses no šī darba. To ļoti daudz citēja arī pazīstamie 20. gadsimta budisma pētnieki Čārlzs Bells savā grāmatā “Tibetas reliģija” un Džuzepe Tučči grāmatā “Indo-Tibetika”.

    Gojs Locava Šonnupels bija Sarmalinas klostera priekšnieks, kurš bija daudz mācījies no slaveniem tā laika garīgajiem skolotājiem, kas piederēja pie dažādām Tibetas reliģiskām un filosofiskām skolām. Šim darbam ir neaprakstāma vērtība, jo tas ir mēģinājums noskaidrot precīzu Tibetas vēstures hronoloģiju.

Jānis Ziemelis

(LRB)