Jurijs Rērihs – Rērihu 1925.-1928. gada ekspedīciju dalībnieks.

 

    Rērihu ekspedīcijas  Centrālajā Āzijā iegājušas vēsturē kā pētnieku entuziasma un pašaizliedzības paraugs. Šo ekspedīciju nepieciešamību noteica vairāki cēloņi. Starp svarīgākajiem, pirmkārt, minama vēlme izpētīt un, iespēju robežās, izglābt no bojāejas tajos vētrainu pārmaiņu laikos daudzus vēsturiskos un filozofiskos literatūras pieminekļus, ar kuriem tik bagāta Centrālā Āzija.

    20. gadsimta trīsdesmitajos gados Āzijas  ģeogrāfiskā un cita veida izpēte joprojām bija ļoti aktuāla, un šim mērķim zināmu palīdzību sniedza Savienoto Valstu valdības iestādes un privātas organizācijas. Vēl svarīga, domājams, bija ekspedīcijas ezoteriskā puse, par kuru līdz šim ir maz rakstīts, t.i. - nepieciešamība Helēnai un Nikolajam Rērihiem uzturēties psiholoģiski tīrākā vidē, tai pat laikā pārvarot dabas un cilvēku radītos šķēršļus tajā ceļā, kas jāiet  Skolotāju uzdevumu pildot, arī nesot Vēsti no Kalniem vairāku valstu vadītājiem. Tomēr ar visai lielu pārliecību var apgalvot, ka tikai prezidents Rūzvelts kaut daļēji ieklausījās Šambalas padomos. Ekspedīcijas pētnieciskā programma bija maksimāli piesātināta un daudzveidīga – tika veikti vēsturiski, ģeogrāfiski, etnogrāfiski, lingvistiski, botāniski, zooloģiski un medicīniski pētījumi, kā arī Centrālās Āzijas tautu kultūras un folkloras izpēte, kas aizpildīja katru dienu ekspedīcijas laikā.

    Visi ekspedīcijas eiropieši rakstīja dienasgrāmatas. No tām publicēti ir Nikolaja Rēriha dzejiskā prozā veidotie pieraksti – grāmatas Altajs – Himalaji1), Āzijas sirds2), Šambala3),  Jurija Rēriha ekspedīcijas maršruta apraksts grāmatā Pa Vidusāzijas takām4), pulkveža Kordaševska5) un transporta daļas vadītāja Portņjagina iespaidu pieraksti, kā arī  ārsta Rjabiņina6) grāmata.

    Rērihu ģimene izbrauca no Ņujorkas uz Indiju 1923. gada beigās. Visu 1924. gadu viņi dzīvoja Dardžilingā – Indijas ziemeļos, Himalaju piekalnēs, gatavojās ekspedīcijai, kā arī apceļoja Indiju. No Nikolaja Rēriha sekretāra Šibājeva vēstulēm uzzinām, ka Dardžilingā Rērihiem bija tieša, fiziska tikšanās ar Mahatmu M.  1925. gada martā viņi ar vilcienu izbrauca uz Kašmiru. Tur, Indijas rietumos, teritorijā, kas robežojas ar tagadējo Pakistānu, ekspedīcija turpināja ceļu zirgos pa Himalaju nogāzēm caur Indijas un Ķīnas teritoriju. Ķīniešu vietējās varas iestādes vairākas reizes radīja ekspedīcijai nopietnus šķēršļus.

    No Jurija Rēriha dienasgrāmatas teksta var izdarīt secinājumus, ka notika arī īslaicīgs Pekinas apmeklējums. No citiem materiāliem izriet, ka apmēram šajā laika periodā Nikolajs Rērihs bija īsā vizītē Maskavā.

    Ekspedīcijas dalībnieki turpināja ceļu pa dzelzceļu caur Sibīriju, Krievijas teritoriju, uz Aizbaikālu. Tur ekspedīcija iegādājās kravas automobiļus un turpināja ceļu uz Urgu, Mongolijas galvaspilsētu, kur apstājās uz neilgu laiku. Ekspedīcijai pievienojās māsas Ludmila un Raisa Bogdanovas. Tādējādi ekspedīcijas smagāko posmu veica trīs sievietes. Turpmākais maršruts gāja caur stepēm un tuksnešiem uz Tibetu. Ceļa sākuma posmu līdz Tibetas robežai ekspedīcija veica ar kravas automobiļiem pa stepi un tuksnesi, kur ceļa kā tāda vispār nebija, bet visu turpmāko - uz kamieļiem un citiem nastu nesējiem dzīvniekiem. Daļu šo dzīvnieku atveda pulkvedis Kordaševskis, pievienodamies ekspedīcijai pa citu ceļu, caur Gobi tuksnesi no Ķīnas, kur tajā laikā risinājās pilsoņu karš. Kalnos ekspedīcijai vairākkārt visai reāli draudēja laupītāju uzbrukums.

    Jau vienā no pirmajām augstkalnu pārejām ekspedīciju apturēja Tibetas varas pārstāvji, kaut arī tika uzrādīti visi nepieciešamie dokumenti. Aizkavēšanās ilga no 1927. gada oktobra līdz 1928. gada martam neparasti bargas ziemas apstākļos, bargas pat augstkalnu Himalaju aukstajam klimatam. Gāja bojā vairums dzīvnieku, arī pieci  pavadoņi neizturēja lielo salu, un tālākajā ceļā ekspedīcija bija atkarīga no vietējo iedzīvotāju palīdzības tajos novados, caur kuriem, pēc Lhasas varas iestāžu rīkojuma, tai bija jāiet.

    Ceļš veda uz Indiju, neiegriežoties Tibetas galvaspilsētā. Tā šīs valsts valdība, lielā mērā Anglijas pārstāvju intrigu rezultātā, noraidīja Skolotāju palīdzību un, acīmredzot, padarīja nenovēršamu Tibetas traģisko likteni nākotnē. Dardžilingā ekspedīcija atgriezās 1928. gada maijā, pārvarējusi ārkārtējas grūtības, ieskatot politiskus apvērsumus, varas iestāžu apzinātu pretdarbību un nelabvēlīgus klimatiskos apstākļus. Ekspedīcija bija savākusi sevišķi bagātu materiālu daudzās zinātnes nozarēs un apkopojusi unikālu daudzu centrālās Āzijas rajonu aprakstu. Nikolaja Rēriha 500 šā perioda gleznas ir daudzu pasaules muzeju rota.                                                                                              

 

Vilnis Vītums

(LRB)


1) Рерих Н.К. Алтай – Гималаи. Москва: Рипол Классик, 2001.

2) Pepих Н.К. Сердце  Азии. Southbury: Alatas, 1929.
3) Pepих Н.К. Шамбала. Р
ига: Виеда, 1994.

4) Рерих Ю.Н. По тропам срединной Азии. Самара: Агни,1994.

5) Кардашевский В.Н. Тибетские странствия полковника Кардашевского. С. Петербург: Дмитрий  Буланин, 1999.

6) Рябинин Н.К. Развенчанный Тибет. Магнитогорск: Амрита-Урал,1996.