Gunta Rudzīte (Mākslas vēsturniece, Latvijas Rēriha biedrības goda prezidente)

Arhīva materiāli pievienoti 2013. gadā.

Pēdējās izmaiņas - 13.08.2015.

 

Darbs ar arhīva materiāliem ir ļoti interesants, neskatoties uz to, ka tas mēdz arī nogurdināt. Laika gaitā parādās jaunas un jaunas liecības, pēc kuru pārbaudes var papildināt vai precizēt agrākos secinājumus. Viena priekšrocība rakstam, kurš atrodas internetā, tā ir iespēja to papildināt un veikt faktu precizējumus, izdarīt jaunus secinājumus. Tāpēc lūdzu lasītājus nebrīnīties, ja mans raksts par Rērihu un Latviju ik pa laikam papildinās.

G.Rudzīte

 

 

„Kā es braucu Ziemeļdēlu lūkoties…”

(ievads darbam "Rērihs un Latvija")

 

Kā iepazinu Nikolaju Rērihu, krievu mākslinieku, rakstnieku, zinātnieku, sabiedrisku darbinieku, tā no sirds iemīlēju. – Viņu nevarēja neiemīlēt, – jūtīgu, gudru, harmonisku. Lasot pārsteidza viņa ciešās saites, lielā mīlestība pret Latviju. – Ne tikai rakstos tai veltītos („Латвия”, „По старине”, „Вайгулянис”, „Латвийскому Обществу имени Рериха” un daudzi citi).

Viņš stāsta par bērnību, agro jaunību, kad katru vasaru visa ģimene ciemojas pie vectēva Rīgā, Jūrmalā – Majoros. Cik viņam mīļa jūra, Latvijas daba, valoda, – acīmredzot, prata, – kad viesojās pie Aizputes teicējas Treijas. Rērihs uzsver sanskrita saknes latviešu valodā. Latviešu valodas zināšanas ļauj būt biežam viesim latviešu studentu apvienībā „Rūķis”, kur viņš tiekas ar saviem studiju biedriem Akadēmijā: V.Purvīti, J.Rozentālu, J.Valteru. Arī kad ģimene uz Latviju vairs nebrauc, viņš viens kā students apciemo vectēvu. Arī radus citās pilsētās. Pēdējo reizi Latvijā būts 1910. gadā.

Rēriham tuva poēzija. Ne tikai dzejā (sk. viņa dzejas krājumu „Цветы Мории”, 1921.). Viņa arheoloģiskie izrakumi atdzīvojas tēlos, kas rada virkni gleznu par slāvu un skandināvu senatni.

Tēva, vectēva stāstītais par senčiem, izcelšanos liek pašam pētīt vēsturi Pēterburgas, Maskavas bibliotēkās. Rērihs sašutis par vēsturnieku darbiem, kas raksta par Rjurika ierašanos ar „diviem biedriem”: Sineusu un Truvoru. Un pats paskaidro, ka tulkojumā tas ir: ieradies ar savu galmu (sineusu) un kara draudzi (truvoru).

Pie viņa tēva brauca ievērojami profesori, Austrumu pētnieki no Tomskas, Omskas u.c. Rērihs nožēlo, ka nav paspējis tēvu dziļāk izprašņāt. Pēc tēva agrās nāves palika tikai tēva lielā bibliotēka.

Lasot Rēriha rakstus, vēstules, radās nepārvarama vēlēšanās iepazīt viņu tuvāk, arī radus, senčus, kas dzīvoja Latvijā. Radās arī virkne jautājumu: kāpēc Rērihu ģimene vasarās brauc uz Tukumu? Kā saistīts Rērihs ar Liepāju, Jelgavu, Aizputi?

Veselu ziemu nosēdēju Valsts Centrālajā vēstures arhīvā, šķirstīdama tur atrodamās Latvijas baznīcu Draudzes grāmatas. – Ikvienam cilvēkam agrāk bija ieraksti četrās grāmatās: kristību, konfirmācijas, kāzu un mirušo. Agrāk Draudzes grāmatas stāvēja baznīcās, cienīgtēvu, mācītāju glabāšanā. Latvijas Centrālais vēstures arhīvs izdarīja lielu labu darbu, savākdams visas Draudzes grāmatas, kas vēl bija palikušas, savās krātuvēs. Kara laikā liela daļa baznīcu, īpaši „Kurzemes katlā”, tika nopostītas.

Mēģināju šķirstīt noteiktu vietu un noteiktu gadu Draudzes grāmatas. Protams, daudzu trūka. Bet nāca arī atklājumi.

Palīdzēja arī iegūtais Rīgas Arhitektu birojā. – Tie bija papildinājumi, paskaidrojumi. Arhitektu birojā par katru ēku Rīgā bija sīkākas vēsturiskas ziņas. Daudz deva arī telefonu grāmatas, kuras atradu Valsts bibliotēkā Izografikas fondā, tās palīdzēja atrast Rēriha radu adreses. Uzzināju, ka 1860-to gadu vidū Rēriha vectēvs Fridrihs Rērihs pārnācis dzīvot uz Rīgu, dzīvojis Stabu ielā (toreiz Säulenstraβe) Nr. 44, Nr. 42, tad Nr. 39 (tagad Nr. 41). Pēc tam Kr. Barona ielā (toreiz Suvorova) Nr. 188-13.

Ar Majoru vasarnīcu bija grūtāk: ēka bija nodegusi kara laikā. Bet palīdzēja Inga Gaļina Kārkliņa, kuras vectēva brālis bijis ormanis, dzīvojis Majoros līdzās Rēriha vectēvam un ticis vasarās algots uz diviem mēnešiem, lai izvadātu vectēvu un viņa atbraukušos tuviniekus, kur vajag.

Koktēlnieks A.Bērnieks labi zinājis Rērihu dzimtās mājas Aizputes apkaimē, iedevis savas piezīmes Kārkliņai, bet viņa tolaik vēl maz interesējusies par Rērihiem, un tā arī vairs nevarēja piezīmes atrast.

Mīlēju Vecrīgu, patika iet uz Konventa jeb Mākslinieku pagalmiņu, kur Nikolajs Rērihs 1903. gadā gleznojis Sv.Pētera baznīcas torni pavasarīgu mākoņu fonā. Arī man patika klausīties ērģeles Rīgas Domā, Māras baznīcā, galvenajā luterāņu katedrālē Rīgā. Mulsināja, ka N.Rērihs runā par ērģeļu mūziku, kuru viņš gājis ne vienu reizi vien klausīties un min Pētera katedrāli (собор Петра), – zināju, ka Katedrāle vai Doms katrai reliģijai ir tikai viens. Griezos pie ievērojamā muzikologa Jēkaba Vītoliņa, kurš bija uzrakstījis grāmatu par latviešu mūziku. Viņš paskaidroja, ka Sv.Pētera baznīcā tai laikā pa dienu neviens nav spēlējis. Pavājš ērģelnieks B. spēlējis tikai svētdienu dievkalpojumos. Toties Māras Domā 1903. gada vasarā vai ik dienas improvizējis ievērojamais komponists un ērģelnieks Alfrēds Kalniņš. N.Rērihs klausoties arī gleznojis. Saglabājušās divas Doma iekštelpu skices. Pie tam gleznotas no tās vietas, kur akustika Domā vislabākā. Uzzināju arī, lasot par A.Kalniņu, ka viņš, viesodamies 1931. gadā Ņujorkā, spēlējis arī Rērihа Muzejā.

Gribējās redzēt arī citas pilsētas, saistītas ar Rērihu. Aizbraucu (1960-to beigās) uz Tukumu, tur mazās spirālveida ieliņas ar nelielām senlaicīgām mājiņām kāpa kalnā, kur laukuma vidū stāvēja liela skaista baznīca. Aiz plašas pļavas bija aizauguši lieli senlaicīgi kapi. Diemžēl, lai kaut vienu plāksni attīrītu, tas prasīja vai pusstundu. – Bija jāatsakās kaut ko uzzināt. Ātri satumsa, paziņu, kur nakšņot, man te nebija.

Jelgava. – „Mitava” (N.Rēriha glezna, 1903.). – Stāvēju rātslaukumā, apskatīju Sv. Trīsvienības baznīcu (gan kara laikā cietušu), ko Rērihs uzgleznoja. Starp citu, šajā baznīcā Nikolaja Rēriha vectēvs Fridrihs salaulājās ar Dorisu Porepu 1843. gadā, par ko liecina ieraksts draudzes grāmatā. Savukārt kapos atradu vairākas balta marmora kapa plāksnes ar iegavētu Rērihu uzvārdu.

Cēsis. Rēriha glezna „Vendene. Pilsdrupas.” (1903.). Viņa ieraksts grāmatā „Pa senatni” („По старине”) par to, ka agrāk apbrīnojami pratuši celt pilis visskaistākajās vietās, – lika arī man aizrautu elpu raudzīties no Cēsīm bezgalīgās mežu tālēs. …

Toties 1966. gada vasarā devos ar Dainu D. brīnišķīgā braucienā pa Rēriha vietām Latvijā. (Viņas nelaiķa tēva „moskvičs” gan bija „ar stāžu”, gadus 30 vecs. Reizēm pat stūre palika šoferes rokās. Bet braucām jau galvenokārt pa klusiem lauku ceļiem.)

Ceļš vispirms veda uz Aizputi. Iebraucot pa kreisi – muiža, pa labi kalnā svinīga baznīca. Bruģētas ieliņas, nelielas koka mājiņas. Kur ko meklēt? Iegāju vietējā bibliotēkā. Sirma bibliotekāre pastāstīja: „Kā ne, Rērihiem bija sava māja Aizputes nomalē, bet tā kara laikā nopostīta”. Pavīdēja doma, – ja te mita paaudzes, varbūt tā ir tā pati Johanna lauku muižiņa, kas Aizputei augot, plešoties, varēja atrasties Aizputes nomalē?

Funkenhofa, – tagad Bunkas. Grobiņa, Liepājas Durbe. Nopostītais Funkenhofas baznīcas tornis ar austrumu stila rotājumiem. – Tie varēja Rērihu ieinteresēt, tāpat kā Kauņā „Pērkona nams”. Uz torņa stārķi savijuši ligzdu (šobrīd no baznīcas palikušas tikai drupas). Plašās Grobiņas pilsdrupas. Daži atsevišķi kapi. Baznīca. Uz Bunkām vesti apbedīt ievērojamākie Rērihu pārstāvji no Liepājas, vahtmistrs u.c. Kāpēc? Grobiņa – kādreiz vecs liels tirdzniecības centrs. Visur kara postījumi.

Durbē atradu vietējā skolotāja māju. Viņš tik zināja norādīt uz divām kapsētām: „kungu” un „zemnieku”, atsevišķi. Tur tiešām bija atrodams Rērihu uzvārds. Arī zemnieku kapos bija vairāki Rērihi apglabāti. (Vēlāk, pēc manām publikācijām, piezvanīja kāds Dītrihs Lēbers [Dietrich Loeber] no Vācijas, interesējās par savas vecmāmiņas Jūlijas Rērihas kapu Liepājas Durbē. Varēju viņam atbildēt, ka tiešām tāds ar balta marmora plāksni tur atrodas.)

Liepāja. – Te jau zināju dažas Rērihu adreses no telefona grāmatām. Bet iegājām arī milicijā, jo tur glabājās informācija gandrīz par visiem Liepājas pamat iedzīvotājiem. Viņi laipni izvilka kastīti ar vairākiem desmitiem kartiņu, kur norādīti Rērihi. Paņēmu tik kāda tālbraucēja kapteiņa Rēriha adresi.

Pats bija mājās, izturējās ar cieņu, mazrunīgs. – Jā, esot no īsto Rērihu dzimtas. Bet tiešo saistību nemācēja paskaidrot. – Mātei gan esot bijis ciltskoks, ierakstīts Bībelē, bet viņa lūgusi Bībeli ielikt līdzi zārkā, ko arī izdarījuši, kad apbedīja. Pēc skata – Rērihs! – Sejas ovāls, acis, mati… (Vispār, – visi līdz šim sastaptie tuvinieki, tālāki radi, – izrādījās saistīti.)

Devāmies uz Avotu ielu (Ungernstraβe) 9. Paliela pakavveidīga koka divstāvu ēka ar iekšpagalmu. Ar bijību kāpām pa zeltaini brūnajām ērtajām koka kāpnēm. Sienas un griesti pārklāti ar ģeometrizētu krāsainu augu-putnu ornamentu. – Stāstīja: krāsojums esot vēl no gadsimta sākuma. Uz durvīm misiņa šiltīte: „Dr. Fr.Roerich”. Ierunājos, – varbūt tā viņiem maz nozīmē, var atdot? – Nē, nē! Viņi ar to ļoti lepojoties. (Diemžēl, kad nākamreiz bijām, kāds jau bijis plāksnīti noskrūvējis.)

Neviena no pašiem Rērihiem gan šeit vairs nebija. Pēdējā – Hartviga meiteņu skolas skolotāja Izabella Rēriha aizgājusi neilgi pirms manas vizītes – divus gadus atpakaļ. (Man bija stipri žēl, ka agrāk neatbraucu. Bet Izabellas apsveikums Biedrībai 1937. gadā bija tik drebelīgu veca cilvēka rokrakstu rakstīts, ka nevarēju iedomāties, ka viņa vēl dzīva.) Ko vien var, tagadējie iemītnieki rūpīgi uzglabājot, – ikvienu priekšmetu.

Daudz kas esot nodots vietējam Liepājas Mākslas un vēstures muzejam, lai noteikti aizejot. Direktore mūs aizveda un parādīja „Rērihu fondu”, – atsevišķu istabiņu, kur atradās liels skaits eļļā gleznotu Rērihu dzimtas portretu, fotogrāfijas, uz papīra zīmēts neliels ciltskoks (zīmējusi Izabella Rēriha), N.Rēriha vectēva Fridriha 1867. gadā rakstīta vēstule brāļa dēlam Aleksandram, sakarā ar jaunās sieviņas nāvi, gan vācu valodā, pie tam senajā gotu rakstā. „Rēriha fondu” izveidojis Muzeja dibinātājs un ilggadīgs direktors Jānis Sudmalis (1887-1984).

 

 

Rērihu dzimtas ciltskoks

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:4; LM 14545:8)

 

 

Atcerējos, ko lasīju tēva, Riharda Rudzīša Dienasgrāmatā. – Pēc Jāņa Sudmaļa ielūguma 1938. gada oktobra beigās viņš kopā ar Latvijas Rēriha biedrības valdes sekretāru Kārli Valkovski viesojās Liepājā. Abi nolasīja plašākas lekcijas par N.Rērihu. Bija paņēmuši līdz un izstādīja arī 6 N.Rēriha gleznas.

Riharda Rudzīša dienasgrāmatas ieraksts no 1938. gada 1. novembra: „Vakar ar Valkovski bijām Liepājā, kur mākslas veicināšanas biedrība sarīkoja „mākslinieku pirmdienu”, veltītu Rēriham. Es lasīju par N.R. kā mākslinieku, Valkovskis – kā par kultūras darbinieku. Organizētāji bija muzeja pārzinis J.Sudmalis un mākslas veic. biedrības priekšnieks mākslinieks Baumanis. Sudmalis mūs iepazīstināja ar savu muzeju, ar pašreiz atklāto latvju mākslinieku izstādi, u.t.t. Mūsu priekšnesumi sākās plkst. 4-os p.p. Mēs bijām atveduši līdzi arī 6 N.R. oriģinālus, Himalaju monogrāfiju, reprodukcijas un grāmatas. Pirmdienās sanākot tikai biedri un veicinātāji, un rets viesis, tāpēc arī apmeklētāju nebija daudz – ap 22. Un būtu ļoti priecīgi, ja kaut vienā sirdī būtu iekritusi entuziasma dzirkstelīte. Mauriņa Zenta raksturo liepājniekus kā cilvēkus, kam maz entuziasma, vakar to sevišķi nenovēroju, bet par patieso iespaidu jau dabūšu zināt tikai vēlāk. Sudmalis domā, ka viņa muzejā varētu sarīkot arī N.R. gleznu izstādi. Vēlā vakarā apciemojām Dr.Mauriņu dzimtu, gaišā Mauriņas kundze bija tik priecīga, mūs ieraugot.”

 

 

Liepājas muzejs (Kūrmājas prospekts 16/18)

 

 

Piemineklis Jānim Sudmalim pie Liepājas muzeja.

Jāņa Sudmaļa portrets, pēdējie dzīves gadi.

 

 

Ieliku Ventspils un Liepājas vietējās avīzēs rakstus par N.Rēriha senčiem Latvijā, lūdzu atsaukties, kas ko zina vairāk. Atrakstīja daudzi, no visām Latvijas malām, bet gandrīz visi tikai lūdza viņiem pastāstīt ko vairāk, gribēja uzzināt par sevi.

Jā, ar Helēnas Rērihas vecvectētiņu bija visgrūtāk. – Uzzināju gan viņas pašas stāstīto par to, ka viņš bijis Rīgas birģermeistars, kurš vienā reizē, kad Pēteris I. viesojies Rīgā, uzdāvinājis viņam „Vladimira Monomaha cepuri”, – greznu caunu cepuri, greznotu dārgakmeņiem un par to ieguvis vārdu „Šapošņikovs”, kā arī uzaicināts strādāt Pēterburgā.

Izlasīju grāmatu, kur bija stāstīts par Pētera I. četrām vizītēm Rīgā. Protams, Valsts bibliotēkā bija arī brošūras – birģermeistaru saraksti noteiktos laika posmos. – Tie visi bija vācu izcelsmes ar svešiem uzvārdiem. – Bet tā jau arī bija jābūt. Bet jauka bija pati leģenda, un leģendās bieži esot vairāk patiesības nekā oficiālajā vēsturē.

Bet Rērihi bija kļuvuši daļa no manas dzīves. Pat Mākslas Akadēmijā neklātienē izstudēju mākslas vēsturi, lai labāk iepazītu Nikolaju Rērihu – mākslinieku.

Rēriha gleznas. Man bija pašai jāredz kalni, – Kaukāzā, lai saprastu Rēriha sniegoto virsotņu burvību. Pabiju Pleskavā, Vladimirā, Novgorodā. Aizrāvās elpa no Izborskas sienu, torņu varenības. Nelieli ezeriņi lejā kādreiz bija varenas upes dzelmes, pa kuru devās vikingu sarkanās buras.

Lietuva. Rēriha „Vaideloši”, raksts „Lietuva”. Kuršu baltās kāpas, kur, stāvot uz steķiem, saule ienirst vakara jūrā. Zaļais kalns Ņemunas un Neres satekā, no kura atklājas mežu bezgalība. Vecpilsēta, „Pērkona nams”, kura austrumniecisko ornamentu Rērihs gleznoja 1903. gadā.

Tallina. Bieži braucu pie Pāvela Beļikova, atbildēju uz pāris simts vēstulēm. (Ne velti viņš ierakstīja dāvātajā grāmatā „Сооавтору…”) Bet viņš arī parādīja, kuras vietas N.Rērihs gleznojis Tallinā (gleznā „Karalis” u.c.), pietuvināja vēl vairāk Rēriha dvēselei.

Jau 1962. gadā pirmo reizi pabiju Ļeņingradā (Pēterburgā) bijušās Imperatoriskās Mākslas veicināšanas biedrības skolas telpās Moikas krastmalā (Набережная Мойки). Bija cilvēki, kas mani laipni izvadāja pa telpām, parādīja bijušo Rēriha dzīvokli, darba kabinetu, viņa darbnīcu – divas nelielas kvadrātveida telpas vienu virs otras tornītī, kuras savienoja metāla kāpnes. Melnā matētā grīda un gaišpelēkās sienas esot vēl no Rēriha laika…

Izdevās atrast skolas arhīvu Ļeņingradas apgabala Vēstures arhīvā. Tur bija daudz arī Rēriha paša rokrakstu.

Sāpināja gan, ka Krievu Mākslas muzejā no 412 N.Rēriha gleznām (Jurijs Rērihs nodeva tur pagaidu glabāšanā līdz tēva memoriālā muzeja izveidošanai 300 gleznas, bet pašiem jau bija pāri simtam) – izstādītas tikai no 2–12 gleznas. Pati V.Kņazeva, kas tur strādāja, – atcirta: viņai pat mīļāks esot Aleksandrs Benuā, un ja no tā esot tikai 2 gleznas, kāpēc no Rēriha būtu jāizstāda vairāk? Muzeja direktors centās iegalvot, ka muzeja jēga esot gleznas rūpīgi saglabāt, nevis izstādīt. Bet Jurijs Rērihs nodeva tēva gleznas tikai ar norunu, ka tās atradīsies pastāvīgā ekspozīcijā – kas arī tika apsolīts.

Aizbraucu arī līdz „Izvarai” (nosaukumu kādreiz bija devis tur dzīvojušais indiešu radža), Rērihu lauku muižiņai, kur viņi pavadīja vasaras. Ceļš iet caur mežu. Lauki, pakalni. Uzkalnā mēma baznīciņa. Tur tikai dažas mājas, centrā kaļķu ceplis.

Uz Rērihu māju Izvarā veda aleja, ap to plašs ēnains parks. Pati Izvaras māja esot 1947. gadā nodegusi. Atjaunota kā ēdnīca. Saimniecības ēkas un dīķis ar foreļu torni gan palikuši. Un tālumā aiz pakalna redzamas lauksaimniecības skolas ēkas, saistītas ar N.Rēriha tēvu Konstantīnu. – Maz gan iznācis viņam tur darboties.

Nākamreiz biju jau, kad Izvara tika atjaunota kā N.Rēriha muzejs (pēc neliela N.Rēriha zīmējuma uz kādas vēstules stūra). Līdzās dažu māju vietā jau bija vesels ciems, gar „Izvaru” veda iela. Parka vairs nebija, ap ēku, aiz sētas, daži koki. Istabās gan bija jau daudz senlaicīgu mēbeļu, – sanesuši no lielas apkārtnes, – vitrīnas. Izkārts Miera Karogs. Bet senlaicīgā elpa bija drīzāk mazinājusies, izzudusi.

Pagājušā gs. 80. gados devos braucienā pa Rēriha vietām Latvijā atkārtoti ar Sašu M., kurš gribēja uzņemt par Rērihu un Latviju filmu. Daudz kas bija izmainījies, bet ne viss. Baznīcas tornis Bunkās bija saglabājies, – jo stārķi turpināja ik gadus perēt bērnus. Durbē „kungu kapi” gan bija nolīdzināti, atstājot tikai pēdējo gadu apbedījumus malā.

Liepājā nams Avotu ielā Nr. 9 bija kluss, bez iemītniekiem, – to taisījās kapitāli remontēt. Mums laimējās, ka piebrauca mašīna ar mājas īpašnieku, kas brīnījās par to, ka mēs uzņemam. Uzzinājis sīkāk, izvadāja mūs pa visām telpām. Vēl bija izrakstītās podiņu krāsnis, griestu rotājumi. Tiesa, kāpnes un to apkārtne zaudēja iepriekšējo izskatu.

Kad bijām Siguldā un apstājāmies uz tilta, pāri Gaujai uzausa plaša skaista varavīksne.

Bet Rērihi nezaudēja saiti ar Latviju. Vēlāk caur savu sekretāru rīdzinieku Vladimiru Šibājevu, bet visupirms – caur Rēriha vārdā nosaukto Kultūras sakaru biedrību, kas cīnījās par viņa Miera Paktu Kultūras vērtību aizsardzībai miera un kara laikā.

Latvijas Vēstures arhīvā vispirms meklēju „personālijās” Rērihu, – tāpat kā Valsts bibliotēkā. – Nebija. Toties bija Latvijas Rēriha biedrība, tās fonds, ko čeka bija arhīvam nodevusi pēc biedrības likvidācijas 1940. gadā. Bet arī tie bija galvenokārt grāmatvedības dokumenti. Pēc tiem biedrus vēlāk arestēja, izsūtīja.

Tomēr galvenie Biedrības fondi bija saglabājušies. Tēvs stāstīja, ka pirms arestiem sapnī trīs naktis pēc kārtas redzējis pannu ar ceptām olām, kas tautā nozīmējot arestu. Un kaut gan viņš īsti tam neticēja, jo nekur nejutās vainīgs, tomēr galvenās vērtības: savus nedrukātos manuskriptus un Rērihu vēstules, rūpīgi iepakotas, aizveda un paslēpa pie savas mātes Jūrmalā, ierokot zāģu skaidās bēniņos.

To vidū bija arī t.s. „Šibājeva arhīvs”. Rīdzinieks Vl.Šibājevs iepazinās ar Rērihiem 1920. gadā Londonā, kur strādāja izdevniecībā, papildinot arī savu izglītību. Pirms brauciena uz Londonu Rērihi daļu arhīva manuskriptus, skices u.c. bija atstājuši pie draugiem Viborgā (Vīpuri). Viņi lūdza Šibājevam, kad viņš atgriezās Rīgā, paņemt to pie sevis. Pēc Austrumu ekspedīcijas 1928. gadā, kad Rērihi apmetās Himalaju piekājē, Kulu ielejā Naggarā, viņi atsūtīja sarakstu, pēc kura Šibājevam bija jāatsūta galvenās skices un manuskripti. Atlikušais tā arī nonāca Latvijas Rēriha biedrības arhīvā: dažas mazāk nozīmīgas N.Rēriha skices (tagad Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Muzejā Barnaulā), melnraksti, atsevišķi rokraksti, kā arī vēstules, kuras 1921.-1925. g. Rērihs bija sūtījis pašam Šibājevam. Viss tas jau nodrukāts, – almanahos, grāmatās. Visvairāk to izmantoja Pāvels Beļikovs, rakstot savu grāmatu par N.Rērihu.

Šīs vēstules kopā ar vairākiem V.Šibājeva publicētiem rakstiem par savu dzīvi kā Rēriha sekretāram Naggarā deva man ieskatu par Rērihu ceļojumiem, viņu dzīvi Indijā.

Liekas, rets kāds saņēmis tik daudz vēstuļu no visiem Rērihu ģimenes locekļiem, kā mans tēvs – aktīvs Latvijas Rēriha biedrības biedrs no 1930. gada, pēc tam tās vadītājs. Lai atvieglotu Helēnai Rērihai atbildēt uz daudzajām biedru vēstulēm, pagājušā gs. 30. gados, pēc H.Rērihas lūguma R.Rudzītis ar laiku sāka arī galvenos biedru jautājumus iekļaut savās vēstulēs, un pēc tam ik saņemto vēstuli apspriest ar biedriem kopīgi. 1939. gadā Rīgā publicētajos H.Rērihas vēstuļu sējumos gan izņemts viss personīgais, kas varētu skart atsevišķus biedrus. Vēstules pilnībā tika publicētas krājumā „Письма с Гор” (Минск), kā arī Maskavas starptautiskā Rērihu centra izdotajos H.Rērihas vēstuļu sējumos.

II. Pasaules karš pārtrauca saraksti, Rērihu kontaktus ar Latviju. Viņu interese nebija mazinājusies. To liecina N.Rēriha apraksti, vēstules citiem draugiem Eiropā. Smagi bija manam tēvam uzzināt par N.Rēriha aiziešanu 1947. gada decembrī pa mazu, kara laikā aizliegto radio. Bet par H.Rērihas pēdējiem dzīves mirkļiem no viņas dēla Jurija Rēriha Maskavā.

 

2012. g. novembris

 

 

 

 

 

RĒRIHS UN LATVIJA

 

 

 

„MĒS NO SKANDINĀVIJAS …”

 

Cik teiksmu nav par Rēriha izcelšanos! Arī pats Nikolajs Rērihs lepojās ar savu seno skandināvu dzimtu, saistītu ar Rurika vārdu. Te ir arī krievu dzejnieka Alekseja Remīzova skaistās vārsmas. – „No Varjagu jūras, pārvarot purvājus, augsti izliektu laivu mežonīgā pulkā Krievijā parādījās vīrs no akmens cirsts, ar kramu un akmeni, aizdedza karstu uguni un uzcēla sev akmens pilsētu. Un verstis ap pilsētu no kvēlajiem ugunskuriem dega ugunīgā gaismā.

Viņa tronis no sārtām sūnām, kronis no mēness ķērpja, zobens un vairogs no granīta. …

Un lūk, pēc cik gadu simtiem atkal parādījās Krievzemē, vairs ne no Varjagu jūras, bet no Kostromas pilsētas un apmetās Pēterburgā pie Moikas, jau ne Roriks, kā godināja viņu Novegorodā, bet Rērihs. Un kā jau reiz, uzcēla savu akmens pilsētu. Atcerējās kā sapni un stāstīja par jūrām, kur brauca ar kara draudzi, par milžiem, par pūķiem, par visur mītošiem gariem, par bargo eņģeli, un kā tika celta Krievzeme, un kā krievu kņazu nodevība atvēra ienaidniekam ceļu uz Krievzemi.

 

Viņa zilums ziemeļu krēslas zilgmes,

Zaļums no jūras zālēm.

Ugunskuru ugunskrāsa.

Seno bultu liesmas aizdedz kvēli.”[1]

 

Mākslas vēsturnieki un rakstnieki ar bērnišķu aizrautību pieķeras šim, gandrīz tikai ar leģendām saistītajam laika posmam. Nav brīnums, ka šie nostāsti par dzimtas izcelšanos bērnībā tik dziļi iespiedušies arī mazā Nikolaja, nākošā mākslinieka, atmiņā. Seno sāgu varoņi koka zobeniem cīnās ar nātrēm Ostrovā pie vecmāmiņas. Senās sāgas ir paraugs pirmajiem Nikolaja zīmējumiem un dzejoļiem ģimnāzijas laikā:

 

„Haralds, kaujai seglotā zirgā

Savam vārda brālim jāj pretim,

Pie pilsētas Jorkas pelēkā birgā

Varjags redz Saksonieti.

 

Pret krūti krūts, triec šķēpu šķēps

Un kauja tai mirklī iesākas.

Pēc ilgas dienas cīņas krīt varjags,

Tik krauklis knābā tā miesas.”

(Jorkas kauja. 1888.)

 

Nopietnajās pagātnes studijās Pēterburgas Publiskajā bibliotēkā vēstures sējumi mijas ar skandināvu Eddu, teiksmām par Nibelungiem, un lietuviešu Svetovita zirgiem.

Ar kādu bijību un sirds trīsām Nikolajs Izvaras apkaimes kurgānu izrakumos tur rokās pirmos paša atrastos gadu simtus smiltīs slēptus vēstures lieciniekus – bultu uzgaļus, darbarīkus, rotaslietas, – seno dienu saikni ar mūsdienām. Līdzās slāvu apbedījumiem te arī citzemju – skandināvu. Un pēkšņi meitene, kuras kaklarotu, kuras linu tērpa plēksni viņš tur plaukstā, atdzīvojas. – Stāv pienenēs ziedošā pakalnā starp bērziņiem. Nāk ziedu zaru rokās pār akmeņainu nogāzi. Iet ilgās paceltu galvu gar jūru. Aiz jūrām zemes tālas. ... Arheologa zīmējumi pamazām pārtop gleznās. Varbūt jau šai laikā radās pamats domai: pārāk skaista un teiksmaina ir vēsture, lai par to stāstītu tikai zinātnes valodā. Un Rērihs vēsturnieks, Rērihs arheologs sakausējas Rērihā māksliniekā, senu kultūras laikmetu attēlotājā.

90-tie gadi. „Slāvu cikls” – pirmā lielākā mākslinieciskā veiksme. Pirmās tālejošās mākslinieciskās ieceres – ietvert gleznās visus galvenos slāvu vēstures posmus. Var nepamanīt, pavirši pārskrienot gleznu nosaukumiem, ka tie ir ne tikai no slāvu vēstures, bet tur ir arī skandināvu motīvi. Slāvu un skandināvu saskare, sadarbība slēpjas ikvienā no gleznām. Vēlāk tikpat kvēli Rērihu interesē slāvu un austrumu sakari caur Bizantiju. Mostas interese par visu pasaules tautu savstarpējiem kultūras sakariem. Par Zemes saistību ar visu Kosmosu.

Sākums visam tam ir neliela zeme ziemeļos. Uguns un ledus zeme. „Teikšu tikai, ka pirmoreiz Rērihu dzimtas vārds parādās skandināvu hronikās astotajā vai devītajā gadsimtā, Jutlandē un Islandē.”[2]

Jutlande – pussala Dānijas ziemeļos. Pirmatnējā Islandes sala, darbojošos un klusējošu vulkānu, neskaitāmu geizeru zeme. Zem trauslās klints kārtas – uguns jūra. Bet šo pašu zemi klāj arī apbrīnojami skaisti ledāji. Ledus Zeme – Ice-land – tā viņu nosauca pirmie atklājēji. Vai no šejienes Rērihs atnes savu plašo gara amplitūdu – gara uguni, ieskautu skaudrā nelokāmā rakstura disciplīnā? Mākslinieks – zinātnieks. Iedrosmīgu ideju sējējs un – izpildītājs dzīvē.

Par Rēriha tiešajiem priekštečiem nav daudz ziņu. Nikolaja Rēriha dēls Jurijs kādā sarunā reiz teica, ka kāds apņēmīgs ģimenes loceklis gan sastādījis veselu grāmatu „Rērihu ģimenes vēsture”, bet vai tā saglabājusies, nav zināms.

Rēriha vārds nepārprotami ir skandināvu izcelsmes („ru”, „ro” – slava, „rīk” vai „rih” – bagāts), burtiski tulkojumā – slavas bagāts. Par „rūrikiem” vai „rōrikiem” sauca jau izsenis cilšu vecākos.

Nikolajs Rērihs pats atveidojis nelielā krāsainā vitrāžā seno dzimtas ģerboni.[3] Nav paša mākslinieka skaidrotāja, bet katrā ziņā tiem jābūt skaistiem simboliem, ja šis ģerbonis iespiests arī uz Rēriha vēstuļu papīra – „tāpat” Rērihi neko nemēdza darīt. Dažos gadījumos, kad vēstuļu papīrs bija gaišzilā krāsā un blīvāks, ģerbonis bija zelta krāsā. Ģerboņa nospiedumu N.Rērihs saņēma no sava vectēva Fridriha (~1803-1905) no Rīgas. Pats senākais šī ģerboņa glabātājs Latvijā, kādu uz šo brīdi izdevies atrast pēc vēstures liecībām, ir Aleksandrs Rērihs no Libavas (Liepājas), kurš ģerboņa zīmogu uzspiedis uz dokumenta 1850. gadā[4]

 

 

Rērihu dzimtas ģerbonis no Nikolaja Rēriha vēstules uz Latviju

(Latvijas Rēriha biedrības arhīvs)

 

 

Rērihu dzimtas ģerbonis uz kāda N.Rēriha portreta, Svjatoslava Rēriha izpildījumā (1936 g.)

"Ja gadījumā pie tevis atnāks Lilija, tad neaizmirsti paprasīt viņai sadabūt no Rīgas mūsu ģerboni

(vienkārši zīmoglakas novilkumu, bet skaidru); man šķiet, ka izdosies šeit uzzināt kādas sīkākas detaļas,

jo ģerbonis, šķiet, ir no IX. vai X. gadsimta."

(Nikolaja Rēriha vēstule brālim Borisam (Parīze, 1900.-1901., ziema) Tretjakova galerijas rokrakstu nodaļa, fonds 44., Nr. 140.)

 

 

Rērihu dzimtas ģerbonis, kurš nodrukāts vienā no Baltijas ģerboņu grāmatām 1931. gadā.

Ģerbonis grāmatai ņemts no kāda dokumenta, kurā uzrādīts Aleksandrs Rērihs 1850. g. no Libavas (Liepājas).
(Latvijas Nacionālā bibliotēka: «Beitrag zur Baltischen Wappenkunde:

Die Wappen der bürgerlichen und im Lande nicht immatrikulierten adligen Familien

der früheren russischen Ostseeprovinzen Liv-, Est- und Kurland (jetzt Lettland und Estland))» 1931, Riga, Ernst Plates)

 

 

Rērihu dzimtas ģerbonis izkrāsots pēc noteikumiem,

kuri aprakstīti ģerboņu grāmatā.

 

 

Ģimenes nostāsti min Rērihu – Templiešu ordeņa kavalieri no 13. gs., tiek stāstīts arī par kādu viduslaiku garīdznieku.

Krievijā Rēriha radi nokļūst zviedru-krievu kara laikā 18. gs. sākumā. Leģenda stāsta, ka zviedru ģenerālis Rērihs piedalījies kaujās Kārļa XII. armijā. Sastrīdējies ar priekšniecību, – jo atteicies sagraut kādu baznīcu: „Ar Dievu nekaroju”, – viņš paliek Krievijā. Pēteris Pirmais uzaicinājis viņu savā dienestā un iedevis muižu Kostromā.[5] „Vecvecvectēvs, kā cietokšņa komandants, atteicās iznīcināt piepilsētas baznīcu, no kuras virziena nāca uzbrukums. Šādas rīcības rezultātā, kam par iemeslu bija dziļa reliģiozitāte, viņam bija daudz dienesta nepatikšanu. Šī epizode izmantota arī vienā no krievu literatūras darbiem.”[6] Visticamāk runa nebija par tiešajiem Rēriha radiniekiem. Mākslinieka dēls Austrumu pētnieks Jurijs Rērihs stāstīja, ka Pirmā pasaules kara laikā pie viņiem Pēterburgā no Kostromas atbraukusi radiniece, jauniņa žēlsirdīgā māsa, un nodevusi savas mātes vēstuli.[7] Varbūt vēl tagad Kostromā dzīvo kādi Rēriha radinieki.

„Jautājāt, kā mēs sadzīvojām ar „vecajiem” (iesauka armijā dienošajiem ar lielu stāžu). Jo viņi bija „veci, neganti ar lielu pieredzi”. Bija īpaši iemesli mūsu ilgajai pacietībai. Jo šie sirmgalvji bija pavedieni uz daudz ko brīnišķīgu. Kā lai visa tā dēļ nepaciest? Un ne jau visi bija neganti! Bija arī vislabsirdīgākie. Jaukas bija viņu pagātnes gaitas – tikai klausies.

Viens zināja Gogoli – pašu, dzīvu, vai Brilovu, vai Aleksandru Ivanovu. Viens bija paziņa Ostrovskim vai Gļinkam. Viņi pazina Musorgski, Čaikovski. Viņi draudzējās ar Dostojevski, Turgeņevu. Vectēvam Borodina laikā bija divpadsmit gadu, bet viņa brāļi jau bija kavalergardi un piedalījās kaujā. Mūsu acu priekšā bija Mendeļejevs, Kļučevskis, Kaveļins, Kostomarovs, Stasovs, Vladimirs Solovjovs. Tas viss bija neatkārtojami.”[8]

Zināms, ka 18. gadsimtā personai ar vārdu Kaspers Rērihs piederēja muiža Kostromas apgabalā, un viņam bija divi dēli Vladimirs (1777) un Ivans (1780) Rērihi, kuri dienēja par kavalergardiem.[9]

 

 

„SAKA, KA RĒRIHS ESOT LATVIETIS ...”

 

Latviešu presē gadsimta sākumā nereti varēja sastapt norādījumus par Nikolaja Rēriha latviešu izcelsmi. Tā avīzes „Balss” 1900. gada 9. numura „Ziņās no Pēterburgas” līdzās J.Rozentāla un V.Purvīša darbiem lasām par „latvieša N.Rēriha”, kas „cēlies no Kurzemes (Ventspils)”, gleznām Pēterburgas izstādē. Arī žurnāls „Nedēļa” rakstīja: „Saka, ka Rērihs esot latvietis”. Bet tūdaļ arī piebilst: „Pats viņš, kā liekas, to tomēr nekur nav teicis”.[10]

Vēl šodien mākslas vēsturniekus tincina ziņkārīgie: „Bet kā tad tur īsti ir...?”. Un tas arī saprotams. – Jau trešo gadu simteni Rēriha radinieki dzīvo Latvijā. Vēstulē Latvijas Rēriha biedrības biedram Kārlim Valkovskim N.Rērihs raksta: „Latvija mums vienmēr bijusi tuva, gan ar savu tautas eposu, gan manu senču dēļ, – jo ne tikai vecvectēvs, bet arī vectēvs dzīvojuši Latvijā, un manas sievas vecvectēvs arī ir no Rīgas”.

Vietas, ar kurām saistījās Rērihu vārds, bez Rīgas, galvenokārt Kurzemē: Ventspils, Grobiņa, Durbe, Liepāja, kur vēl tagad dzīvo ne viens vien attāls Rērihu radinieks, Rudbārži, Aizpute, Tukums.

Jau 18. gs. sākumā Kurzemes guberņas kara ierēdņu sarakstā ierakstīts arī kāds „wiss. Doct. Röhrich, alt.”[11], diemžēl bez tuvākiem datiem un norādījuma uz dzīvesvietu. Ventspils draudzes grāmatās ierakstīta Anna Marija Rohrich dz. Cickovski (1743-1830).[12]

Mēs zinām, ka mākslinieka vecvectēvs Johanns (Johann Roehrich, 1763?-1820) bijis muižas rentnieks Kurzemē. Skulptors Artūrs Bērnieks (1886-1964), labi pazīdams Kurzemi, stāstīja, ka tautā Johannu dēvējuši par „visu amatu meistaru” un, ka muiža atradusies starp pilsētām Grobiņu un Aizputi. Domājams, ka tā bijusi kāda no Funkenhofas (tagad Bunka, netālu no Liepājas Durbes) baronu Kohu mājām, kur bijuši Rērihu dzimtas kapi, kas izpostīti Otrā pasaules kara laikā. Glabāt veda pat no Liepājas.[13] Sieva Doroteja dz. Šulca dāvāja viņam sešus dēlus, no kuriem viens bija Fridrihs – Nikolaja Rēriha vectēvs, dzimis Alsungā, kristīts 1806. gadā Ēdolē.[14]

Savā ilgajā mūžā (miris 1905. gadā Rīgā) Fridrihs Rērihs daudz dabūjis pieredzēt. Pēc tēva nāves 1820. gadā dzīvoja pie audžutēva ērģelnieka Karla Fridriha Rīla Kalvenē. 1820-to gadu beigās kļuva par barona Johanna fon Roppa muižas pārvaldnieku Paplakā, netālu no Liepājas. Vienlaikus bija rakstvedis tā paša apgabala tiesā. Daudz pārvietojās. Vēlāk strādāja par arhivāru Vidzemes guberņas kontrolpalātā.

 

 

Nikolaja Rēriha vectēvs - Fridrihs Rērihs ar sievu Dorisu Porepu un dēlu Aleksandru (12 gadus vecu)1866 g., Tukumā.

(Liepājas Muzeja arhīvs, "Fridrich Roehrich (archivarius Livl. Kontrolhofer) und

Doris geb. Porep und sohn Alexander 12 Jahre alt (1866)", LM 14533)

 

 

Dzīvojot Paplakā un Tukuma apriņķī, vēlāk Rīgā, viņš saglabāja sirsnīgas attiecības ar savu brāli Johannu (1797-1870) un viņa ģimeni Liepājā. Dalījās priekos un bēdās. Brālis Karls (1794) aizbrauca uz Kēnigsbergu, Heinrihs, ārsts, uz Arhangeļsku, Georgs (1792) dzīvoja Mēmelē (tagad Klaipēda) un strādāja par drēbniekmeistaru. Bet Vilhelms (1800) ar sievu Aneti Tadovsku pēc 1837. g. pārcēlās uz dzīvi Bevernā (tagad Bebrene) netālu no Daugavpils, kur strādāja par rakstvedi un fon der Roppu muižas pārvaldnieku. Viņiem bija trīs bērni: Benedikts (1836), Izabella (1838) un Jūliuss (1840). Interesanti, ka Izabellas un Jūliusa Rērihu krustvecāki bija barons Jūliuss fon der Ropps ar sievu grāfieni Izabellu fon Roppu, turklāt abiem bērniem doti arī viņu vārdi. Baznīcu grāmatu ieraksti liecina par lielu draudzību starp Rērihiem un fon der Roppiem.[15]

Liepājā vēl saglabājusies divstāvu koka ēka Avotu ielā 9 (toreiz Ungerstrasse), kurā dzīvojis Fridriha brālis ādu meistars Johanns ar sievu Mariju Brandenburgu (1796-1892) un dēlu Fridrihu (~1830-1906), kuram bija kupla ģimene.

Platas, ērtas, zeltaini brūni krāsotas koka kāpnes, kāpņu telpu griestu zīmējuma zaru pinumi ar putniem vēl no Rērihu laikiem. Pie durvīm pirmajā stāvā bija misiņa plāksnīte: Dr. Fr. Roehrich. Pa šīm kāpnēm kāpis arī Nikolaja Rēriha tēvs Konstantīns (1837-1900), kad vairākkārt viesojās pie saviem radiem. Krāšņi rotātas podiņu krāsnis. Viesistabā porcelāna figūriņas, svečturi, virs galda sena zemu ķēdēs iekārta petrolejas griestu lampa. Visu to varēja vēl redzēt 1970-to gadu sākumā. Pēdējā Rērihu dzimtas iemītniece šeit bija Hartviga meiteņu skolas skolotāja Izabella Rēriha, kura mirusi vēl tikai 1966. gadā 94 gadu vecumā. Viņa personīgi redzējusi Nikolaja Rēriha tēvu Konstantīnu pie sevis mājās.[16] Izabella bija N.Rēriha tēva brālēna Fridriha meita.

Liepājnieka Fridriha sievas Otīlijas Beijeres (1832-1875) brālis bijis pazīstams Liepājas maizniekmeistars. Fridriha un Otīlijas ģimenē bija trīs dēli un trīs meitas: Karls (1865-1925), Aleksandrs (1863-1923), Benedikts (1868-1905), Alise (1861), Lilija (1866-1943) un Izabella (1872-1966). Karls bija notārs, bet Aleksandram, kurš bija precējies ar Olinku Neimani (1874), piederēja sava aptieka uz tagadējo Kuršu un Rožu ielu stūra ar nosaukumu „Aleksandra mantotā aptieka”. Benedikts Rērihs bija ārsts, sākumā pārcēlās dzīvot uz Rīgu, bet kā mediķis piedalījās krievu-japāņu karā Tālajos Austrumos un gāja bojā negaidīta japāņu uzbrukuma laikā naktī 24. februārī 1905. gadā.[17]

 

 

Nikolaja Rēriha tēva brālēna - Fridriha Rēriha portrets

(1898. g., mākslinieks A.Baumanis)

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14536)

 

 

Fridriha Rēriha brāļa sievas portrets - tā Fridriha Rēriha, kurš bija Nikolaja Rēriha tēva brālēns

(1898. g., mākslinieks A.Baumanis)

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14537)

 

 

Fridriha Rēriha ģimene - tā Fridriha Rēriha, kurš bija Nikolaja Rēriha tēva brālēns.

(No kreisās puses otrais - notārs Karls Rērihs (visticamāk), ceturtā Izabella Rēriha,

pie galda sēž Fridrihs Rērihs, aiz viņa stāv aptiekārs Aleksandrs Rērihs,

pēdējie divi fotogrāfijas labajā pusē - kara ārsts Benedikts Rērihs un viņa sieva

Marta fon Zeic. 20. gadsimta sākums, Libava (Liepāja).)

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14529)

 

 

 

Māja Liepājā, Avotu ielā 9, kur daudzus gadus dzīvoja Nikolaja Rēriha radinieki

(iekštelpu fotouzņēmumi iegūti no 16 mm filmas, kas uzņemta 1960. gadu beigās)

 

 

Izabellas Rērihas vēstule Latvijas Rēriha biedrības biedrei Eiženijai Fricbergai

(vācu valodā,1934. gada beigas)

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:2)

Vēstules tulkojumu uz latviešu valodu var skatīt šeit.

 

 

Māja Liepājā, Kuršu un Rožu ielas krustojumā,

uz kuras stūra atradās Aleksandra aptieka

 

 

Ziņojums par Benedikta Rēriha nāvi 1905. gadā

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:7)

 

Liepājas vēstures un mākslas muzeja fondā[18] saglabājusies mākslinieka vectēva Fridriha Rēriha 1867. gada 27. aprīlī rakstīta vēstule[19] brāļa Johanna dēlam Aleksandram, kurā viņš dziļi dzīvo līdz tā sievas Katinkas (Katrīnes Vinter) nāvei. Pēc vēstules spriežot, vectēvs bijis cilvēks ar dziļu cildenu jūtu pasauli. Pratis aizrauties gan darbā, gan mūziku klausoties, gan mīlestībā. Ilgi viņš pārdzīvo savas sievas Lizetes nāvi. Viņš saprot brāļa dēlu, jo arī „es reiz pazaudēju savu mīļoto un bez mierinājuma klīdu apkārt”.

 

 

Fridriha Rēriha (N.Rēriha vectēva) vēstule brāļadēlam Aleksandram (vācu valodā, 27.04.1867.)

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:9)

 

 

Aleksandra Rēriha (visticamāk) portrets - Fridriha Rēriha (N.Rēriha vectēva) brāļadēls.

(1867. g., mākslinieks F.G.Špērs (Friedrich Gottlieb Spehr, 1823-1875))

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14538)

 

 

Fridriha Rēriha (N.Rēriha vectēva) brāļadēla Aleksandra sievas Katrīnes Vinter (visticamāk) portrets.

(1867. g., mākslinieks F.G.Špērs (Friedrich Gottlieb Spehr, 1823-1875))

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14539)

 

 

Lizete Knopke bija Fridriha pirmā sieva. Dažus gadus pēc viņas pēkšņās nāves viņš 1832. gadā apprecējās ar Šarloti Kalkau. Dzīvoja Paplakā. Mums nav liecību par Fridriha attiecībām ar Šarloti un kas gāja ne tā, taču zinām, ka viņš iemīlējās kalponē Šarlotē Šūšelē, kura strādāja fon der Roppu muižā Paplakā. Viņiem 1837. gada 1. jūlijā piedzima Konstantīns, Fridriha pirmais dēls. Neskatoties uz to, ka Fridrihs centās no sievas šo faktu slēpt, pat organizējot dēla kristības blakus pilsētā Priekulē (Biržas muižā), uzaicinot sev labi pazīstamu mācītāju Traugotu Katterfeldu no Valtaiķiem, tomēr jau 1838. gadā notika šķiršanās.

Taču Fridrihs tā arī neapprecējās ar Šarloti Šūšeli. Mitavas (Jelgavas) Sv. Trīsvienības draudzes grāmatā atrodams ieraksts[20] no 1843. gada 13. aprīļa par Fridriha Rēriha un Dorisas Porepas (~1819-1906) salaulāšanos. Šai laulībai bija lemts ilgt līdz mūža beigām – 62 gadus. Viņiem piedzima seši bērni: Karls (1844), Laura (1845), Konstance (1847-1854), Jūlija (1850), Matilde (1853-1855) un Aleksandrs (1854). Fridriha māte Doroteja Šulca dažus gadus dzīvoja pie viņa, piedalījās viņa bērnu kristībās, kopā apmeklēja dievkalpojumus Tukuma baznīcā. Tukums – šī raksturīgā Kurzemes mazpilsētiņa pakalnā ar līkloču ieliņām, kas visas izved uz baznīcas laukumu centrā, ar vienu galveno ielu, mūra divstāvu mājām, tolaik bija ievērojams centrs ar savu svaru guberņā. Dzīves nogalē māte pārcēlās uz Bebreni pie Vilhelma un aizgāja 1859. gadā.

 

 

Ieraksts Tukuma draudzes grāmatā par Matildes Rērihas dzimšanu

1853. gada 25. februarī (vācu valodā, kreisajā lapaspusē, pa vidu)

(Latvijas Valsts vēstures arhīvs, fonds - 235, apraksts - 6 (uzņēmums - 20))

 

 

Ieraksts Tukuma draudzes grāmatā par Aleksandra Rēriha dzimšanu

1854. gada 7. septembrī (vācu valodā, labajā lapaspusē, apakšā)

(Latvijas Valsts vēstures arhīvs, fonds - 235, apraksts - 6 (uzņēmums - 27))

 

 

Fridriha pirmais dēls Konstantīns dažus gadus dzīvoja pie tēva un Dorisas Porepas Tukuma un Dobeles apriņķī. 1849. gadā ar barona fon der Roppa starpniecību iestājās Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā 12 gadu vecumā. Tādā veidā Nikolaja Rēriha tēvs nonāca Pēterburgā, toreiz vēl Krievijas impērijas galvaspilsētā. Pēc institūta sāka strādāt Krievijas Dzelzceļu sabiedrības kantorī, apprecējās ar pleskavieti Mariju Kalašņikovu. Vēlāk atvēra savu notāra kantori. Atceroties savu dēlu, Fridrihs Rērihs 1902. gadā no Rīgas rakstīja mazdēlam Nikolajam: „Paldies tev par tavu draudzīgo sūtījumu, kas man atgādināja par tavu mīļo tēvu, jo viņš priecēja mani ar tādiem pašiem pārsteigumiem. Viņš man bija vismīļākais dēls, un arī tu esi audzināts tādā pašā priekpilnā garā, tāpēc arī tu ieņem manā sirdī pirmo vietu.”[21]

19. gs. sešdesmitajos gados Fridrihs Rērihs pārcēlās uz Rīgu, kur dzīvoja Stabu ielā Nr. 42, 44, 39-a (tagad 41) un gadsimtu mijā Suvorova (tagadējā Kr. Barona) ielā Nr. 88 dz. 13.[22] Tā bija divstāvu Rīga ar maziem koka nameļiem, kastaņu alejām, līnijdroškām. Tieši šis periods – „mana vectēva dzīve Rīgā”, saistīts arī ar Nikolaja Rēriha bērnības un jaunības gadiem. „Vienmēr atceros kā mans vectēvs mīlēja Rīgu un izvēlējās to par dzīves vietu savas dzīves gadsimta otrajā pusē, – viņš taču nomira 104 gadu[23] vecs.”[24]

 

 

Māja Rīgā, Stabu ielā 44, kur 19. gs. otrajā pusē dzīvoja

Nikolaja Rēriha vectēvs Fridrihs Rērihs ar sievu Dorisu Porepu

 

 

Māja Rīgā, Stabu ielā 42, kur 19. gs. otrajā pusē dzīvoja

Nikolaja Rēriha vectēvs Fridrihs Rērihs ar sievu Dorisu Porepu

 

 

Māja Rīgā, Stabu ielā 41 (agrāk 39-a), kur 19. gs. otrajā pusē dzīvoja

Nikolaja Rēriha vectēvs Fridrihs Rērihs ar sievu Dorisu Porepu

 

 

Māja Rīgā, Kr.Barona ielā 88 (dzīvoklis 13), kur 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā dzīvoja

Nikolaja Rēriha vectēvs Fridrihs Rērihs ar sievu Dorisu Porepu

 

 

 

Nikolaja Rēriha tēva brālēna - Fridriha Rēriha dokuments

(no 1885. g.)

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14543)

 

 

Nikolaja Rēriha tēva brālēna - Fridriha Rēriha dokuments

(par ordeņa saņemšanu, no 1876. g.)

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14542)

 

 

 

Nikolaja Rēriha tēva brālēna - Fridriha Rēriha dokuments (testaments)

(Liepājas muzeja arhīvs, LM 14544:5)

 

 

Rērihu dzimtas ciltskoks ar to personu fotogrāfijām,

kuras ir zināmas.

 

 

Fotogrāfijā kreisajā pusē Fridrihs Rērihs (N.Rēriha tēva brālēns), labajā pusē Vladimirs Rērihs (N.Rēriha brālis)

Interesantas ir radnieciskās saites, ja uz tām paraugās, balstoties uz sejas vaibstu līdzību.

Konkrētā gadījumā deguna un vaigu formas līdzība. Šie sejas vaibsti visticamāk ir mantojums no kāda attāla kopēja radinieka.

 

 

 

 

BALTIJAS JŪRAS BALTĀ SMILTS

UN SARKANAIS DZINTARS

 

„Tātad Jūs visi esat Jūrmalā. Atceros, kā sensenis mēs meklējām dzintaru un ļoti priecājāmies, kad jūra dāvāja mums samērā lielus gabalus. Un visa Jūsu jaunā paaudze droši vien tagad nodarbojas ar dzintara zvejošanu”, – raksta N.Rērihs vēstulē R.Rudzītim 1939. g. 14. jūnijā.

19. gs. 80-tie gadi ienāk N.Rēriha dzīvē ar braucieniem pie vectēva un uz Rīgas Jūrmalu un ar braucieniem uz Hāpsalu Igaunijā.

Rīgas Jūrmala tai laikā ir vēl klusa, bet jau ar labi pazīstamu kūrortu un dūņu ārstniecību Ķemeros, atpūtas vietām Bulduros, Majoros, Mellužos. Atpūta apvienojās ar ārstēšanos.

Rērihs rakstā „Latvija” atceras: „Vairāk nekā pusgadsimtu atpakaļ nāk atmiņā Majori, Ķemeri, Tukums – visa Rīgas jūras piekraste, kur mēs braucām vasaru”.[25]

Fridriha Rēriha vasarnīca Majoros atradās uz kādas no mazajām ieliņām, kuras ved no galvenās Jomas ielas uz jūru. Līdz mūsdienām vasarnīca nav saglabājusies, jo nodega ugunsgrēka laikā.

Bērnības iespaidi ilgi paliek mākslinieka atmiņā. Vēl pēc ilgiem gadiem skan sirdī jūras vienmērīgā viļņu šalkoņa, glāsta maigais balto smilšu pieskāriens. Atkal un atkal nāk prātā senās teikas par Turaidas Rozi, Lāčplēsi un Kalevipoegu, Ivangradu Narvas dzelmē.

Kādu reizi, pēc Nikolaja Rēriha tēva ierosinājuma, ģimene aizbrauca uz Aizputi pie teicējas Annas Treijas. Atpakaļceļā Rēriha māte Marija satraukta teikusi: „Vai tu dzirdēji, Kostja, viņa divreiz atkārtoja, ka mūsu Koļa būs liels cilvēks”.[26]

„Tais pašās tālajās dienās tiku dzirdējis pirmoreiz teikas par Latvijas tautas varoņiem, par Kuršu kāpu irstošajām smiltīm, par pilsdrupām, kas glabāja aizraujošus nostāstus.”[27]

„Bieži atceros Tallinas un Hāpsalas sudrabotos torņus. ... Daudz reižu mēs visur tur esam bijuši.”[28] „Bija tik neparasti braukt pa smilšu kāpām un kaļķakmens slānekli līdz Hāpsalai. Zirgi gāja lēnu riksi. ... Braucot gar aramlauku, mēs bijām izbrīnīti par tādu kā stikla, kā akmens šķindu. Izrādījās, ka augsne sastāv no vissmalkākā kaļķakmens slānekļa, un jo pārsteidzošāk bija redzēt, ka darbu mīlošās rokās arī tāda augsne spēja kļūt auglīga.

Hāpsalā uzmanību saistīja vecās pilsdrupas. Sevišķu vērību mēs tām pievērsām, kad izdzirdām leģendu par balto dāmu, kas parādās gotiskā pussabrukušā logā. Skeptiķi centās pārliecināt, ka pie noteikta mēness stāvokļa izveidojās figūras aprises, taču gribējās ticēt, ka tas nav mēness atspīdums, bet pati baltā dāma, kura parādās pims kaut kā sevišķa. Tad mums izstāstīja arī seno Rēveles torņu leģendas un teiksmas par Lodes un Taubes pilīm – viss tas bija neparasti, un pēc Izvaras mežu un ezeru klusuma jūras krācošie viļņi arī skandēja kādu aizraujošu ziemeļu sāgu.”[29]

Šis jūras tēls jaunā izteiksmē parādās Rēriha gleznā par varjagu tēmu 20. gadsimta sākumā. Ieraugam sūnām klāto akmens saliņu virknes, kas aizstiepjas jūrā pie Hāpsalas, bezgala plašo zilo jūras tāli („Aiz jūrām zemes varenas”).

Liels brīnums bija sarkanās dzintara uguntiņas jūrmalas baltajās smiltīs. Vēlāk jau pēc gadiem, māksliniekam sastopoties ar dzintaru arheoloģiskajos izrakumos, ik reizi no jauna notrīs sirds, it kā atrodot daļiņu no savas bērnības. „Viens no visspilgtākajiem iespaidiem bija dzintara lasīšana. Tā atbilda meklējumiem kurgānos, kas jau no mazotnes piesaistīja uzmanību. Varbūt dzintara meklēšanā ietvērās kāda neskaidra nākošo kurgānu atradumu paredzēšana, kas pierādīja senu sakaru pastāvēšanu jau neolītā.”[30]

 

 

AIZSĀKUMI

 

Aizsākumi glezniecībā rodas jau ģimnāzijas laikā (1883-1893). Pēterburgas K.Maja plaši pazīstamā demokrātiskā skola, kuru beiguši daudzi ievērojami sabiedriskie un kultūras darbinieki (N.Rimskis-Korsakovs, A.Benua, D.Filozofovs, K.Somovs u.c.), deva nopietnu un plašu izglītību, veicināja personības rašanos.

„K.Maja ģimnāzijā zīmējām Āzijas kartes. Ar dzeltenu krāsu atzīmējām smiltis un Gobi tuksnesi. Sāniski ar mīkstu zīmuli iezīmējām Altaja, Tarbagataja, Altin-Taga, Kun-Luna kalnu grēdas. Baltinājām Himalaju ledājus. Veidojām reljefus kalnu attēlus.” Tika uzgleznots direktora Kārļa Ivanoviča portrets, Gogoļa portrets, zīmētas skices Gogoļa lugām un programmas uzvedumiem. Šeit ģimnāzijā glabājas arī pirmie atrastie arheoloģisko izrakumu priekšmeti un to uzskicējumi. Un iespējams, ka Rēriha zīmēšanas skolotājs bija latvietis Kārlis Pētersons, kurš tur arī strādāja.

Tēva draugs ievērojamais ukraiņu mākslinieks Mihails Mikešins uzslavēja Nikolaja pirmos mēģinājumus glezniecībā un deva profesionālus padomus. No 16 gadu vecuma viņš jau nopietni nododas glezniecībai. Tēvs uzstāja, ka dēlam jāturpina ģimenes tradīcijas, saņemot juridisko izglītību, par mākslinieka un vēsturnieka profesiju negrib ne dzirdēt. Konflikts tiek atrisināts tādējādi, ka pēc ģimnāzijas beigšanas 1893. gadā jaunais Rērihs noliek iestājeksāmenus vienā laikā gan Universitātes Juridiskajā fakultātē, gan Mākslas Akadēmijā.

Juridiskajā fakultātē Nikolajs Rērihs pāriet no kursa uz kursu, bet biežāk viņu var redzēt vēstures fakultātes lekcijās. „Beigu beigās iznāca tā, ka juridiskajā fakultātē es liku eksāmenus, bet vēsturiskajā klausījos lekcijas.”

Tāpat viņš turpina nodarboties ar arheoloģiju, bet vasarās arheoloģijas komisijas uzdevumā veic izrakumus. Viņa diplomdarbs, kuru viņš aizstāv 1898. gadā, ir „Senās Krievzemes mākslinieku tiesiskais stāvoklis”.

Šeit jau iezīmējas Rēriha personības veidols: katra soļa apzinātība un mērķtiecīgums, pat šķēršļi tiek pārvērsti ieguvumā. Tā jo vairāk vēsture, arheoloģija, dzeja kļūst par viņa labākajiem palīgiem mākslinieka tapšanas ceļā.

Mākslas Akadēmija. „Cik jūtu nemodināja Akadēmijas ēka. Muzejs, skulptūras, tumšie koridori, bet tur iekšpusē arī skola, saistīta ar daudziem vārdiem. ...”[31] Dažādas ir šīs jūtas. Un pēc Akadēmijas beigšanas daudzus gadus doma par īstas tautas akadēmijas radīšanu, bez dogmām, kur vienīgais kritērijs būtu talants. Akadēmija, kas dotu visplašākās zināšanas, īstu kultūru.

Pabeigta „vecā Akadēmija” – ģipši, teorētiskie uzdevumi, – priekšā darbnīcas izvēle. Rērihs stāsta, ka Repins slavēja skices, bet viņš vispār neskopojās ar uzslavām.

„Iļja Jefimovičs (Repins) gribēja, ka es nāktu uz viņa darbnīcu, un Matē man nodeva šo vēlēšanos.” Bet Rērihs jau bija izlēmis. – „Arhips Ivanovičs (Kuindži) kļuva ne tikai par glezniecības, bet visas dzīves skolotāju.”[32]

„… Varenais Kuindži bija ne tikai liels mākslinieks, bet bija arī liels dzīves Skolotājs. Viņa personīgā dzīve bija neparasta, savrupa, un tikai paši tuvākie viņa skolnieki zināja viņa dvēseles dziļumu. Tieši pusdienas laikā viņš izgāja uz sava nama jumta, un kolīdz nogranda cietokšņa lielgabals, vēstot pusdienu, tūkstošiem putnu salasījās ap viņu. Viņš baroja tos no savas rokas, šos neskaitāmos savus draugus: baložus, zvirbuļus, vārnas, kovārņus, bezdelīgas. Likās, ka visi galvaspilsētas putni salaidušies pie viņa un apklāj viņa plecus, rokas un galvu. Viņš sacīja man: „Nāc tuvāk, es teikšu viņiem, lai viņi tevis nebaidās”. Tā bija neaizmirstama aina – šis sirmais smaidošais cilvēks, pārklāts čivinošiem putneļiem, tā paliks visdārgāko atmiņu vidū … kā mazie putniņi sēdēja līdzās vārnām.” Tā ir viena no daudzajām epizodēm, ko glabā Rēriha atmiņa. Bet arī pašam Rēriham draugos bija visa dzīvā daba. Ne velti indiešu zinātnieks Džagadiss Boše atzīmējis, cik labvēlīgi Rēriha klātbūtne ietekmēja augus.

Stāstot par dzīvi Akadēmijā, Rērihs piemin arī savus biedrus latviešus. 1894. gadā Akadēmiju beidz J.Rozentāls (1866-1917) un 1897. gadā J.Valters (1869-1932). Vēl tuvāk Rērihs saistīts ar Vilhelmu Purvīti (1872-1945), ar kuru mācās kopā Kuindži darbnīcā. Par šo laiku Rērihs raksta: „Pēc tam 1893.-1897. gados Mākslas Akadēmijā iznāca tikties ar diviem ievērojamiem latviešiem – lieliskiem māksliniekiem – Purvīti un Jani Rozentālu. Viņi abi, pavisam dažādi savā daiļradē, pārstāvēja Latvijai tik raksturīgo vispārējo tipu. Uz visiem laikiem palikusi atmiņā pašiedziļināšanās, nopietnība dzīves parādībās, darbaspējas un labvēlīgs biedriskums. Agri no mums aizgāja Rozentāls, bet viņš taču droši vien būtu radījis ne mazums spēcīgu tēlu. Bet Purvītis ar savu smalko dabas izpratni Eiropas mākslā atstājis savu neatkārtojamu vietu. Viņi abi bija dzīvs ievadījums Latvijas izpratnē.”[33]

Tāpat viņš atceras rakstā „Latvijas Rēriha vārdā nosauktajai biedrībai”: „Zem tās pašas sirsnības zīmes norisinājās arī visas citas tikšanās Latvijā. Mans vectēvs dzīvoja Rīgā un daudzi no maniem līdzstrādniekiem dažādās nozarēs pieder Latvijai. Manos priekšstatos sirsnībā stāv Jaņa Rozentāla patiesa un liela dramatisma pilnā figūra. Vienmēr silti atceros Vilhelmu Purvīti, kurš tagad ar pilnām tiesībām ieņem tādu vadošu vietu Latvijas mākslā. Mani ar viņu saista arī atmiņas par mūsu kopīgo skolotāju Kuindži, kas savā viesmīlīgajā darbnīcā zem mākslas kalpošanas zīmes prata apvienot visdažādākās individualitātes un tautības.”[34]

Janis Rozentāls pabeidza Akadēmijas kursu 1894. gadā, viņa diplomdarbs, kurš uzreiz kļuva plaši pazīstams – „Pēc dievkalpojuma”, liecina par nobriedušu meistarību. Ar Rozentāla starpniecību Rērihs iepazinās ar citiem latviešu studentiem, kuri mācījās Pēterburgā. Apmeklēja pat latviešu pulciņu „Rūķis”. Vēlāk Rozentāls atgriezās Latvijā, pēc tam pārcēlās uz Somiju. Dzimtenē viņš atcerējās gadus, kas pavadīti Akadēmijā, neparastus atgadījumus no studentu dzīves, piemēram, maskarādes vakaru: „Studenti, kuriem nebija fraku, aizņēmušies vēl Brilova laika kostīmus no Akadēmijas garderobes. Kādreiz Rilovam un Rēriham izdevies patapināt Marijas teātrī īstas viduslaiku bruņas, un nu šiem bruņiniekiem bijis jācīnās turnīrā. ...”[35]

Par sava studiju biedra mākslu Rozentāls teicis, ka „Rērihs sapņojot par Krievijas senatni, kad viss vēl tīts kā agrā rīta miglā un tikko noģiedami tēli… Viņa teiksmaini krēslaino gleznu noskaņojums oriģināls un labi raksturojot to sajūsmu, kas valdot gleznās.”[36]

V.Purvīša un Rēriha dzīves ceļi nešķiras arī pēc Mākslas Akadēmijas beigšanas. Viņi abi strādā „Мир Искусства” izstāžu komisijas sastāvā. No 1910. gada Rērihs ir tās priekšsēdētājs.

1910. gadā Rērihs pēc mirstošā Kuindži lūguma raksta vēstules viņa bijušajiem skolniekiem, kurus meistars vēl reizi vēlas redzēt, to skaitā arī Purvītim. – „Arhips Ivanovičs gribēja vēl reizi tikties ar visiem saviem skolniekiem. Bet to izdarīt bija ļoti grūti. Vasaru visi bija izbraukuši. Vrobļevskis bija Karpatos, Purvītis Rīgā. ... Es sastādīju veselu sarakstu – kam un kur rakstīts.”

Atceroties Latviju un latviešus, Rērihs vienmēr ar labu vārdu piemin arī Purvīti. (Raksti „Manas tikšanās ar Kuindži, Purvīti, Bogajevski, Rilovu un citiem lieliskiem māksliniekiem”[37], „Manas atmiņas par Latviju un tikšanās ar latviešu darbiniekiem”.[38])

1936. g. rakstā „Kuindži darbnīca” Rērihs meistarīgi raksturo Purvīša daiļradi. – „Vilhelms Purvītis kļuvis slavens mākslinieks un Latvijas Akadēmijas galva. Būdams jūtīgs kolorists, Purvītis kā neviens iemūžinājis dabas pavasarīgo atmodu. Parādījis saules glāstīto sniegu un bērzu pirmās lapiņas, un skanīgos strautus. ... Nesen avīzē „Сегодня” Purvītis stāstīja par Latgales skaistumu. Lasot viņa mīļos vārdus par dzimto dabu, mēs atkal savā priekšā redzējām jauko, dziļi domājošo Purvīti, it kā nebūtu aizgājušo četrdesmit gadu. Sveiciens Purvītim.”[39]

Vēstulēs draugiem Latvijā Rērihs lūdz nodot viņa iznākušās grāmatas arī Purvītim. (vēstulē Latvijas Rēriha biedrības priekšsēdētājam F.Lūkinam 1931. g. 3. dec. u.c.) Ar lielu interesi Rērihs gaida vēstules no Purvīša. – „No Polijas man ziņo, ka tai laikā, kad es pieminēju Ruščicu[40], viņš mira Viļņā. Vai gan viņš nepadomāja tad par mani? Vai nav atbildes no Purvīša?”[41]

1937. gada 24. augustā Rērihs raksta no Naggaras (Indijā) Purvītim:

„Dārgais Vilhelm, šogad paliek četrdesmit gadu, kopš mēs beidzām Akadēmiju. Nosūtu Tev sirsnīgu sveicienu un izmantoju gadījumu pateikt, cik bieži un no sirds atceros Tevi un Tavu skaisto mākslu. Mūsu neaizmirstamais skolotājs Arhips Ivanovičs uz visiem laikiem nostiprinājis savu skolnieku starpā draudzības saites. Mēs varam būt izkaisīti pa visu pasauli un tomēr vienmēr paliksim Kuindži meistardarbnīcas audzēkņi. Nezinu, vai esi saņēmis manu rakstu „Kuindži darbnīca”? Tajā man gribējās uz mūsu četrdesmit gadu jubileju atcerēties gan mākslas, gan dzīves labās pamācības, ar kurām mūs ilgajam ceļam apbruņoja mūsu jaukais skolotājs Arhips Ivanovičs.

Laikrakstā „Сегодня” bieži esmu lasījis Tavu vārdu un par Taviem mākslinieciskajiem un administratīvajiem panākumiem. Latviešu mākslas izstādes ārzemēs, ar tādiem panākumiem notikušas Tavā vadībā, mani dziļi iepriecinājušas, jo gan Akadēmijā, gan Mākslas Veicināšanas biedrības skolā bija tik daudz Tavu tautiešu, ar kuru vārdiem tagad nākas sastapties godpilnu atsauksmju vidū. Tāpat biju dziļi iepriecināts, ieraugot Tavu parakstu zem Memoranda par Kultūras vērtību saglabāšanu.[42] Pēdējo gadu desmitu notikumi pierāda, cik nepieciešama visu kultūras elementu vienotība mākslas un zinātnes vērtību aizsardzībai no iznīcināšanas. Pašlaik Tjandziņā atkal iznīcināta vērtīga bibliotēka. Šie vandālismi turpināsies, kamēr starptautiskajā apziņā neieies morālais impulss aizsargāt visu radošo, jauncelsmi un skaisto. Vēl nesen mans draugs Rabindranats Tagore rakstīja:

„The Problem of Peace is today the most serious concern with humanity and our efforts seem so insignificant and futile before the onrush of a new barbarism, that is sweeping over the west with an accelerating momentum. The ugly manifestations of naked militarism on all sides forebode an evil future and I almost lose faith in civilization itself. And yet we cannot give up our effort for that would only hasten the end.” („Miera problēma attiecībā uz cilvēci ir pati nopietnākā šodien, un mūsu centieni liekas tik neievērojami un velti jauna barbarisma priekšā, kas plaši izplatās un attīstās rietumos. Atklāta militārisma bīstamā manifestācija no visām pusēm sola ļaunu nākotni, un es gandrīz neticu vairs civilizācijai kā tādai. Un tomēr mēs nevaram atmest mūsu centienus, jo tas tikai paātrinātu beigas.”)

Tiešām, nekas nevar piespiest mūs pārtraukt mūsu darbus visa skaistā aizsargāšanā.

Sūtu Tev visgaišāko sveicienu un sekmju un veselības novēlējumus.

No sirds un dvēseles

N.Rērihs”

 

Purvīša „Dzīves aprakstā” atrodam atbildi Rēriha jūtām: „Prof. Kuindži. … bija ļoti mīļš cilvēks, viņš prata citos uzturēt drosmi, kad cerības sāka zust”. Savu vistuvāko draugu vidū, „ar kuriem saites vēlākā laikā tikai nāve pārrāva”, Purvītis min Kuindži studijas audzēkņus, savus līdzbiedrus Ruščicu, Rilovu un Rērihu.

Ar labu vārdu Rērihs piemin arī toreiz vēl jauno latviešu komponistu Jāzepu Vītolu (1863-1948), Jaņa Rozentāla draugu, Pēterburgas latviešu studentu pulciņa „Rūķa” biedru, ar kuru viņš tiekas Beļājeva vakaros[43], kas satuvināja cilvēkus ne tikai ar mūziku, bet arī ar jaunu domu apmaiņu.

Jau būdams students, N.Rērihs kaislīgi mīl mūziku, sevišķi N.Rimska-Korsakova un A.Skrjabina, ar kuriem daudz kas viņu saista arī vēlākajā dzīves ceļā. Pēc Rimska-Korsakova nāves Rērihs darina skici viņa kapa piemineklim.

Arkādijs Rilovs raksta savās atmiņās: „Es mīlēju krievu biļinas un interesējos par slāvu dziesmām un mūziku. Par to es esmu pateicību parādā savam studiju biedram N.Rēriham. Mēs ar viņu bijām neiztrūkstoši Beļājeva simfonisko koncertu apmeklētāji, ... kuros atskaņoja tikai krievu mūziku. Šajos koncertos parasti pirmoreiz tika izpildīti Rimska-Korsakova, Glazunova, Ļadova, Arenska un citu darbi pašu autoru vadībā.”[44]

N.Rērihs piemin Jāzepu Vītolu kā izcilu komponistu: „Atceramies cienījamo Vītolu, kura vārds minams labāko komponistu vidū. Atceramies viņu pazīstamajos Beļājeva koncertos”.[45]

Tieši 90-tie gadi – Rēriha studiju gadi – bija Beļājeva piektdienu uzplaukuma laiks. Šeit sapulcējās labākie Pēterburgas un Maskavas mūziķi. To vidū bija tuvi M.Beļājeva draugi – A.Glazunovs, N.Rimskis-Korsakovs, A.Ļadovs, J.Vītols, vēlāk arī A.Skrjabins, S.Taņējevs, S.Rahmāņinovs. Šeit iesākās Rēriha draudzība ar Rimski-Korsakovu un Skrjabinu, šeit viņš tikās ar V.Stasovu – biežu šo koncertu apmeklētāju. Te ne tikai muzicēja, bet notika arī dzīva domu apmaiņa par visu jauno muzikālajā dzīvē un ne tikai muzikālajā.

Jāzeps Vītols pēc Pēterburgas konservatorijas beigšanas no 1886. gada strādāja turpat par pedagogu un bija viens no Beļājeva tuvākajiem draugiem. Vakaros tika izpildīti viņa darbi, tie iegāja arī Beļājeva muzikālajos izdevumos. Vītols bija arī pastāvīgs loceklis žūrijas komisijā. Beļājevs viņu cienīja par tiešo raksturu, taisnīgumu un neatkarību spriedumos, ārkārtēju godīgumu un bieži griezās pēc padoma pie Vītola.[46] Pēc Beļājeva nāves 1904. gadā Vītols turpināja viņa iesākto un organizēja mūziķu sanāksmes pie sevis.

A.Rilovs stāsta, kā viņi ar Rērihu, būdami studenti, sēdējuši galerijā. – „Beļājeva darbībai krievu mūzikas laukā bija tāda pati nozīme, kāda Pāvila Mihailoviča Tretjakova darbībai krievu glezniecībā. … Man bija interesanti redzēt mūsu lielos komponistus. … Lūk, iet diriģēt savu jauno simfoniju Glazunovs, toreiz vēl jauns, bet jau pazīstams komponists. … Rimskis-Korsakovs parasti sēdēja pirmajā rindā un, likās, stingri un kritiski raudzījās uz Glazunovu caur brillēm. Līdzās sēdēja Solovjovs, Ļadovs, Arenskis, Kjuī un citi. Dziļi atlaidies krēslā, glaudot savu sirmo bārdu, sēdēja V.Stasovs – krievu mākslas nenogurdināmais propagandists.

Mēs ar Rērihu un vēl kādu no biedriem sēdējām galerijā, bet starpbrīdī aizņēmām tukšās vietas apakšā. …

Pēc Rēriha iniciatīvas izveidojās pulciņš senkrievu un slāvu mākslas studēšanai. Sapulcējās reizi mēnesī. … Man bija uzdots sagatavot referātu par slāvu dzeju.”[47]

 

 

 

„NO PAGĀTNES AKMEŅIEM …”

 

„Mēs apskaužam izzudušo tautu domas tīrību un skaidrību.” „Dīvaini padomāt, ka varbūt tieši akmens laikmeta dzīvesziņa stāv vistuvāk mūsdienu skaistuma meklējumiem.” – tā rakstīja N.Rērihs savās apcerēs.[48]

Visas Rēriha gleznas par vēstures tēmām, – gan slāvu-varjagu, gan Austrumu cikli, – vēsturiski patiesas. Šis vēsturiskais iegūts ne tikai studējot literatūras pieminekļus, bet arī no paša arheoloģiskās pieredzes.

Vēsture viņu pievilka jau no bērnības. Daudz deva studijas Pēterburgas Publiskajā bibliotēkā, tēva bagātīgā, rūpīgi krātā bibliotēka. Rērihs pats stāsta par nelielo, bet saturīgo Izvaras bibliotēku: „Mūsu Izvaras bibliotēkā bija vecu grāmatiņu sērija par to, kā tapa Krievu Zeme. No paša visagrīnākā vecuma, no lasīšanas sākumiem, iemīlēju šos stāstus. Tajos bija skartas arī interesantas aizraujošas tēmas. Par Svjatoslavu, par vajāto Rostislavu, par karalieni Ingegerdu, par Kukeinosu. … Bija arī Ledus kauja, arī par Olgu un drevļaniem, arī par Jaroslavu, arī par Borisu un Gļebu. … Un „Teiksmas par viedo Igoru” atstāstījums; bija arī Kuļikovas kauja un Sergija novēlējumi,  … Miņins ar Požarski, Pēteris, Suvorovs un Kutūzovs. Stāsti bija aizraujoši, bet ar precīzu vēsturiskās patiesības izklāstu.”[49]

Tēva viesistabā risinājās dzīvas sarunas ar vēsturnieku Nikolaju Kostomarovu (1817-1885). Austrumu pētnieki, mongolisti Kostantins Golstunskis (1831-1899) un Aleksejs Pozdņejevs (1851-1920) sašuta par rietumu vēsturnieku neobjektīvo noliedzošo attieksmi pret austrumu senajām augstajām kultūrām, par austrumu tautu beztiesīgumu.

„Mans nelaiķa tēvocis Tomskas universitātes profesors Korkunovs[50] jau manā bērnībā aicināja mani pastāvīgi uz Altaju. „Labāk brauc ātrāk”, – viņš rakstīja, – „tik un tā nāksies tur būt. Tiešām tā!”[51]

Jauno Rērihu pēc tam vēl ne vienreiz vien pārsteigs un iedegs sašutumā mūsu planētas uzrakstītā vēsture, kur galma historiogrāfi slavina imperatoru iekarojumus un tirāniju, bet pavisam maz pievērsta uzmanība īsto nepārejošo cilvēces kultūras sasniegumu vēsturei.

„Vai drīkst apgrūtināt nākošo pētnieku gaitu?” – viņš satraucas. „Vai pieļaujami apzināti meli? Vai varbūt tas ir kāds kroplīgs, bet neizbēgams civilizācijas atribūts?”[52]

Pie vēstures vilka arī Pēterburgas apgabala un it īpaši Izvaras apkārtnes bagātie arheoloģiskie atradumi, kur gandrīz vai ik ciematā bija plaši X.-XIV. gs. kapulauki.

Poētiskā, pauguriem un mežiem klātā Ingerlandija – šīs vietas senais nosaukums, – jau no senatnes glabā skandināvu apbedījumus. Izvaras apkārtnē bija ap astoņām latviešu lauku sētām.

„Nekas un nekādā veidā tā netuvina senatnes izjūtu, kā paša rokām veikti izrakumi un pieskaršanās, tieši pirmā tiešā pieskaršanās tālas senatnes priekšmetam”, – raksta Rērihs. „Maijā, kad tikko apsēti lauki ar vasarājiem, var ķerties pie darba. Tiek iesniegts attiecīgs lūgums … Arheoloģiskajā Komisijā un atbildei saņemta atklāta lapa. Nosviests šaurais pilsētnieka kostīms, izvilkti garie zābaki, lietu necaurlaidoši mēteļi, noslaucīti putekļi un rūsa no tērauda lāpstiņas ar asu galu, – arheologa uzticamās ceļabiedres.

Pirms sākt pašus izrakumus, jāaizbrauc izlūkos, pārliecināties par pieminekļu stāvokli uz vietas. Nepaļaujoties uz dažādām statistikas ziņām, kratīties no sādžas uz sādžu vietējo laucinieku zirdziņos ar lūkiem sasietiem iemauktiem un slejām. Ieskaties katrā akmentiņā, izpēti aizdomīgus uzkalniņus, rocies lauku baznīciņu nožēlojamos arhīvos.”[53]

Pirmos izrakumus N.Rērihs izdara tikko deviņus gadus vecs zēns, kad 1883. gadā pazīstamais arheologs Ļevs Ivanovskis (1845-1892) veic pētījumus senajās kapu vietās Izvaras apkārtnē un ņem viņu palīgos. Būdams vecāko klašu ģimnāzists, Nikolajs saņem Arheoloģiskās biedrības atļauju nodarboties arī patstāvīgi.

„Pret izrakumiem mājinieki izrādīja noraidošu attieksmi, bet to pievilcība no tā nemazinājās. Pirmie atradumi tika atdoti ģimnāzijā, bet visu ģimnāzijas otrās puses laiku katru vasaru tika atklāts kaut kas visai interesants.”[54]

Universitātē, kaut gan Rērihs liek eksāmenus tieslietu jautājumos, viņš noklausās pilnu lekciju kursu vēstures-filoloģijas fakultātē. Viņš mācās pie vēsturniekiem un arheologiem, kā izdarīt izrakumus, atrasto priekšmetu aprakstu un datēšanu. „Atrodoties man universitātē”, – raksta Rērihs, – „Spicins[55] un Platonovs[56] ieveda mani Krievu Arheoloģiskās biedrības locekļu skaitā, kur es pēc tam sabiju biedrs visu dzīvi. Šādā ceļā notika satuvināšanās ar visu arheoloģisko ģimeni.”[57]

Rērihs beidz Akadēmiju ar gleznu „Vēstnesis”. Tā ir tikai viena glezna no iecerētās lielākas vēsturisku gleznu sērijas – „Krievzemes aizsākumi. Slāvi.”. Gadsimta sākumā Rērihs rada virkni gleznu: „Ceļ pilsētu”, „Darina laivas”, „Vilkšus velk”, „Aizjūras viesi” u.c. Paralēli iet sērija gleznu no pirmatnējo cilvēku dzīves. Rērihs šeit izteicis drosmīgus uzskatus, ko apstiprinājusi mūsdienu zinātniskā doma, par akmens laikmeta cilvēka augstu domāšanas, sadzīves, mākslas kultūru pie zema tehnikas, un, tā saucamās, civilizācijas līmeņa. „Akmens laikmets vispār atstāts novārtā. It kā tajā nebūtu apslēptas dziļas bioloģiskas un psiholoģiskas problēmas. Pēc mūsdienu primitīvajām ciltīm – mežoņiem piešķir mežonību visam akmens laikmetam, pareizāk, visiem neskaitāmajiem akmens laikmetiem.”[58] Pie tam Rērihs pasvītro šīs kultūras izplatību un identiskumu visas pasaules mērogā.

Darbu arheoloģijā Rērihs turpina arī pēc Akadēmijas beigšanas, viņš atskaitās Biedrībā un lasa lekcijas Arheoloģijas institūtā par tēmu „Mākslinieciskās tehnikas pielietojums arheoloģijā”.

1899. gadā iznāk Rēriha grāmatiņa „Dažas senlietas no Šelonas novada un Bežecas nostūra”. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, retumu nodaļā, glabājas šīs grāmatas eksemplārs ar autora autogrāfu. Tāpat dažādos arheoloģiskajos izdevumos parādās viņa raksti: „Māksla un arheoloģija”, „Krievijas aizvēstures arheoloģijas materiāli” u.c.

Gadsimta sākumā Rērihs Šeregodro ezera krastā pie Končanskas ciema Novgorodas guberņā zem IX.-XI. gs. slāvu apbedījumu kurgāniem atrod daudz neolīta priekšmetu, tai skaitā ap 300 dzintara piekariņu. Dzintars bija tumši sarkans un tāpēc Rērihs spriež, ka tas nonācis Novgorodas guberņā no Baltijas.

Rēriham arī turpmāk nedod mieru doma par iespējamu Latvijas dzintara atceļošanu uz Novgorodu. 1937. gada 1. jūlijā no Naggaras Kulu ielejā Himalajos viņš raksta vēstuli uz Latviju pazīstamajam latviešu vēsturniekam, arheologam un mākslas vēsturniekam prof. Francim Balodim (1882-1947): „Cienījamais Kolēģi, piedodiet, ka griežos pie Jums ar kādu jautājumu, kas skar Latvijas senlietu nozari, abus mūs vienādi interesējošu. Es ļoti priecājos, pēdējās avīzēs izlasot Jūsu sarunu par senlietu izrakumu attīstību Latvijā. Sakarā ar šīm patīkamajām ziņām manī radās vēlēšanās uzzināt, vai pēdējos izrakumos netika atrastas kādas senas dzintara rotas. Lieta tāda, ka 1902. gadā Novgorodas novada Bežecas nostūrī es biju atracis kurgānus ar neolīta krama priekšmetiem un lielu daudzumu dzintara izstrādājumu kreļļu veidā, kā rotājošas plāksnītes, dažāda veida pakariņus u.t.t. Par to savā laikā tika uzrakstīts ziņojums Arheoloģiskajai biedrībai un atskaite bija nodrukāta šīs biedrības rakstos.[59] Tai laikā Kēnigsbergas Arheoloģiskā biedrība norādīja, ka šie dzintara izstrādājumi pieder Kēnigsbergas piejūras apgabalam. Bet man toreiz likās, ka to izcelšanos pareizāk un vienkāršāk meklēt Latvijas piekrastes tuvumā. Šo dzintara izstrādājumu kombinācija ar neolīta ieročiem ir visai interesanta.

Tagad, attīstoties arheoloģiskajiem pētījumiem Latvijā, Jūsu kompetentajā vadībā, man ļoti gribētos uzzināt, saistībā ar dažiem maniem secinājumiem, vai nav pēdējā laikā senajos apbedījumos Latvijā atrasti kādi dzintara izstrādājumi, saistīti ar neolītu. Par šādu ziņojumu būtu Jums dziļi pateicīgs, un tāpat būtu priecīgs uzzināt, tieši kādi arheoloģiskie izdevumi tiek iespiesti Jūsu vadībā. Himalajos man nācies atrast interesantus menhirus, tāpat visai interesantus reljefus uz klintīm, kas ļoti atgādināja man gan dažus Sibīrijas gan arī norvēģu zīmējumus uz klintīm. Pie tā paša, vai nav atrasti tādi zīmējumi arī Latvijā? Vienmēr atceros Jūsu cienījamo vārdu sakarā ar maniem ziemeļu izrakumiem, un jau iepriekš izsaku Jums savu vissirsnīgāko pateicību par Jūsu laipno atbildi.

Jūsu Nik. Kon. Rērihs.”

 

Prof. F.Balodi krievu arheologi pazina vēl no tā laika, kad viņš no 1912. g. līdz 1924. g. lasīja lekcijas Maskavas un Saratovas universitātēs. „Mēs augsti cienījām arī arheologu vēsturnieku Balodi. Ar nelaiķi Spicinu mēs ne reizi vien pieminējām viņa vārdu, pievēršot dziļu uzmanību Latvijas arheoloģijas nozīmei.”[60]

Savā rakstā par Vilhelmu Purvīti žurnālā „Senatne un māksla” Balodis ar dziļu cieņu runā arī par Rērihu: „Neaizmirsīsim, ka Purvītis beidza savas studijas Pēterburgā krievu mākslas uzplaukuma laikā, kas var lepoties ar Benua, Grabara, Maļāvina, Musatova, Pasternaka, Serova, Rēriha, Somova, Rilova un citiem vārdiem”.[61]

Arheoloģiskos novērojumus un izrakumus Rērihs turpina arī atrodoties ārpus dzimtenes Amerikā – Arizonā, Ņūmeksikā un Kalifornijā. Viņš izmanto iespējas iepazīties ar seno indiāņu kultūru pēdām, daļēji ar Santa-Fe alu dzīves vietām. Te radītas arī virkne gleznu („Santa-Fe” u.c.).

Lielu uzmanību Rērihs pievērš arī senajai Ēģiptei, Japānai un Indijas senatnei Elefantā, Adžantā, Dardžilingā... („Ēģipte”, „Fudzijama”, „Adžanta”). Bet vislielākās iespējas kā māksliniekam un kā arheologam Rēriham paveras ekspedīcijas laikā pa Centrālo Āziju (no 1925. līdz 1928. g.). Nākas pārvarēt grūtību pilnu ceļu cauri pavisam neizpētītām vietām, taču tas ļauj atrast un atzīmēt kartē daudzus jaunus arheoloģiskus pieminekļus. Tādi ir megalītiskie menhiru un kromlehu tipa akmeņu veidojumi Doringa nomalē. „Garais akmens” uz dienvidiem no Panuka ezera, kas liecināja par šīs klanu zemes visai senu apdzīvotību.

Viena no vissvarīgākajām problēmām, kas pavada Rērihu arheoloģiskajos izrakumos un ceļojumos, bija tautu pārvietošanās vai migrācijas problēma, – atrast kultūru savstarpējās ietekmes un saplūsmi. Tādi ir priekšmetu paraugi, izpildīti zvēru stilā, kas liecina par skitu ietekmi uz slāvu un normaņu kultūrām, Bizantijas austrumu iespaids slāvu kultūrā. Rērihs priecājas, saņēmis no Rīgas latvju rakstu sējumu. – Līdzīgus rakstus viņš redzējis gan Indijā, Mongolijā, Tibetā, gan Altaja kalnu ciematos.

„Ornamenta jautājums. Vai gan nav pārsteidzoši, ka izgreznojumu būtība vienāda visatšķirīgākajām būtnēm? Bet ne jau hipotēzes mums vajadzīgas, bet fakti. … Izšuvumos no Tveras mēs redzam stilizētu briežu attēlus. … Ornaments no Kolomciešiem … acīmredzami atgādina novgorodiešu un tveriešu izšuvumu rituālās figūras.”[62] No ekspedīcijas tika atvesti daudzi interesanti priekšmeti, to skaitā rotaslietas zvēru stilā, kas papildināja pasaules kultūras pieminekļu fondus.

Pirmie „Rēriha lasījumi” – Rēriham zinātniekam veltītā konferencē Novosibirskā 1976. gadā akadēmiķu A.Okladņikova, J.Matočkina un V.Laričeva vadībā deva ne vienu vien patīkamu pārsteigumu zinātniekiem arheologiem. – Izrādījās, ka viņi strādā pie kādreiz jau Rēriha izvirzītām tēmām. Atklājās no jauna, ka Rēriha – arheologa vārds lielā cieņā vēl šodien arī ārzemēs. Ievērojami franču un citu valstu zinātnieki līdz pēdējai Rēriha dzīves dienai aktīvi sarakstījās ar Rērihu, prasot padomu un informējot savā specialitātē.

Rēriha 20.-30. gados radītās gleznas ir kā ceļazīmes kultūras vēsturniekiem. Tās ievada Austrumu vēstures izpratnē. Rērihs necenšas leģendas pārvērst reālos tēlos. Tā ir tautas acīm skatīta vēsture, cauri gadsimtiem dots tautas vērtējums par lielajām vēsturiskajām personībām, bieži dzīves laikā vajātām un pēc tam no reliģijas ieceltām svēto kārtā.

 

 

LADA

 

1899. gada vasaru vienā no arheoloģiskajiem izbraukumiem Rērihs kņaza Putjatina, kaislīga arheologa, muižā sastop savu Ladu – Helēnu Šapošņikovu. „Vasaras laikā jau gāja pilnā sparā izrakumi, tika pildīti Arheoloģijas komisijas uzdevumi. Vienu tādu izrakumu laikā Bologojē, kņaza P.Putjatina muižā es satiku Ladu, līdzbiedri un iedvesmotāju. Kāds prieks!” Ir vēla pēcpusdiena, kad viņš putekļainajās ceļa drānās sēž priekštelpā. Cauri istabai iziet meitene, kuplos vakara saules viegli zeltītos, kastaņbrūnos matus pēc mazgāšanas pār pleciem izlaidusi. Iziet un it kā izgaist. Kņazs ir izbraucis, un Nikolajam iznāk uzkavēties ēnainajā muižā ezera krastā vairākas dienas. Viņš aizbrauc laimes pilnu sirdi.

Ļaļa, Helēna Ivanovna ir Pēterburgas arhitekta Ivana Šapošņikova meita. Viņa sencis Pētera Pirmā laikā izceļojis no Rīgas. Vecmāte mongoliete bijusi visai kareivīga rakstura. Arī Helēna ir patstāvīga un drosmīga. Viņas mīļākās sievietes ir neatkarīgās vīrišķīgās Helēna Blavatska, Sofija Kovaļevska, grieķiete Hipātija – matemātiķes, filozofes, kas pašas veido savu dzīvi. Vectēvs domājis, ka viņa aizies revolucionāres ceļu.

Viņas māte Jekaterina Vasiļjevna Goļeņiščeva-Kutūzova ir 1812. gada kara varoņa pulkveža Mihaila Kutūzova mazmeita un Musorgska tuva radiniece, Katons, kā Musorgskis iesauca savu māsas meitu.

Jau no bērnības viņa mīl dabu, mūziku, grāmatas. Nikolajs Konstantinovičs stāsta par mazo meiteni, piespiedušu sev lielo Bībeli ar Dorē ilustrācijām tēva bibliotēkas zālē. „No tiem pašiem tēva skapjiem viņa aiznes filozofiskos sējumus, un trokšņainās dzīves vidū, kas, šķiet, varētu it viegli izklaidēt, izveidojas dziļš, it kā sen nobeigts pasaules uzskats. Taisnīguma izjūta, pastāvīgi patiesības meklējumi un mīlestība uz radošu darbu pārveido visu dzīvi ap jauno spēcīgo garu. Un visa māja un visa ģimene – viss tiek celts pēc tiem pašiem cēlajiem principiem.” „Ja šie sapņi ir skaisti, vai gan nebūs skaista arī atbilde uz tiem.”

Helēna mācās mūzikas kursos, apmeklē koncertus. Nikolajs Rērihs sapņo par kopīgu mācīšanos Parīzē. Viņš raksta vēstulē: „Cik es gan esmu priecīgs par Tavu mūziku! – pat izteikt nevaru, cik priecīgs un, tici man, darīšu visu iespējamo Tavas mūzikas dēļ; nu beidzot Tu saproti, ka Tevī ir sevišķa muzikalitāte, ir radoša pieeja atskaņojumā. … Saproti taču, kāda tā ir milzīga laime kopā radīt dažādās nozarēs.”[63] Tomēr materiālo apstākļu dēļ ne vienam, ne otram nav iespējams turpināt mācīties. 1901. gadā Rērihs stājas darbā par Imperatoriskās Mākslas Veicināšanas biedrības sekretāru, lai varētu apprecēties un uzņemties atbildību par materiālo nodrošinātību. Tagad abu rūpes kopējas – dzīvoklis, darbs, vecāku (Helēnas mātes, Nikolaja tēva) smagas slimības, arī pats Nikolajs Rērihs atkārtoti ārstējas ārzemēs. Jurijs, Juša, kas piedzimst Okulovkā (Novgorodas gub.) 1902. gadā un Svjatoslavs, Svetiks – Tičiks – 1904. gadā, prasa savas rūpes. Abi apmeklē to pašu K.Maja ģimnāziju, ko apmeklēja tēvs.

Tagad viņi kopā dodas arheoloģiskajos izbraukumos, ja vajadzīgs, jāšus – Helēna mīl zirgus. Abiem tuvi Austrumi, Vivekananda, Ramakrišna, Bhagavad Gita, R.Tagores dzeja. Kopā apmeklē koncertus. Viņi sapņo par ceļojumu uz Austrumiem. Vāc gleznas un senus priekšmetus. Par sirsnīgajām rūpēm vienam par otru, par uzskatu tuvību liecina vēstules, ar kurām vai ik dienas viņi apmainās, ja apstākļi izšķir kaut uz īsu laiku, – kad Helēna ar bērniem atpūšas Hāpsalā, kad Nikolajs Rērihs ārstējas Vācijā, studē Itālijā. Arī no un uz Šveici, kur uzturas Helēna ar abiem mazuļiem, ceļo vēstules.

Viņiem tuvs pašaizliedzīgs iedvesmojošs darbs citu labā, uzskatu plašums. Tikai kopīgs darbs, kopīgas grūtības satuvina viņus tādus, kādus mēs viņus zinām, un vēl tik maz zinām visā pilnībā. Rērihs nosauc savu sievu par „draugu, dzīvesbiedri, iedvesmotāju. – „Katrs no šiem jēdzieniem ir ticis pārbaudīts dzīves ugunīs. Gan Pīterī, gan Skandināvijā, gan Amerikā, gan pa visu Āziju mēs strādājām, mācījāmies, paplašinājām apziņu. Radījām kopā, un ne velti sen pateikts, ka visiem maniem darbiem būtu jānes divi vārdi – sievietes un vīrieša”.[64]

Skaista viņa bija, neparastu – iekšķīgu un ārēju – harmonisku skaistumu. Serovs viņu atkārtoti zīmē, – un nepadodas izteikt to, kas neizsakāms viņā. Vēlāk Jurijā, vēlāk Svjatoslavā ļaudis centīsies saskatīt to netveramo, ko izstaro skats, kustība, vaibsti …

Svjatoslavs atkārtoti gleznojis mātes portretu.

Bet visi sieviešu tēli Nikolaja Rēriha gleznās, dzejā kopš šīs tikšanās Bologojē stāsta par vienu tēlu, bezgala tuvu, sievišķīgu, cēlu un gudru. Vai tā būtu Jaroslavna vai Vasiļisa Skaistā, kas tā mīlēja puķes un bija tik viegliņa – „kad vēsmiņa papūta, pacēlās gaisā”. Vai Devasari Abuntu ar putniem vai „Pasaules Sargātāja”. – „Aiz daudzveidīgiem aizsegiem cilvēku gudrība rada to pašu vienīgo Skaistuma, Pašaizliedzības un Iecietības tēlu. Un atkal jaunā kalnā jādodas sievietei, skaidrojot saviem tuvajiem par mūžīgajiem ceļiem.” (N.Rērihs)

 

 

„CEĻŠ NO VARJAGIEM UZ GRIEĶIEM …”

 

1935. gada janvāra vēstulē Helēna Rēriha raksta Rihardam Rudzītim: „Tāpat biju aizkustināta, ka Jūs atsūtījāt man atklātni tieši ar to Rīgas ainavu, kura man tik mīļa. Man bieži nācās būt tieši tais vietās, jo es gāju klausīties brīnišķīgu ērģelnieku[65], kas vingrinājās dievnamā. … Toreiz man bija ne vairāk par divdesmit trim gadiem un es iemīlēju Rīgu ar tās vēsturiskajiem pieminekļiem un tās ētiski veselīgo, godīgo un darbu mīlošo tautu. Jo arī mani senči no tēva puses cēlušies no Rīgas, Pētera Lielā laikā. Tā karma sasaistījusi mani un Nikolaju Konstantinoviču ar Baltijas zemēm, no šejienes arī mūsu mīlestība pret tautām, kas tur dzīvo.”

1903. gada vasaru Imperatoriskā Mākslas Veicināšanas biedrība sūta savu sekretāru Nikolaju Rērihu komandējumā pa Krievijas un Baltijas senvietām, fiksēt kultūras pieminekļu stāvokli. Līdzi dotā „komandējuma apliecība” skan: „Imp. M.V.b. Komitejas sēde izlēmusi komandēt biedrības sekretāru mākslinieku N.K.Rērihu zīmēt senkrievu mākslas pieminekļus 1903. g. vasaras mēnešos”. Līdzīga apliecība būs no 1904. g. 26. maija „par to, ka viņš dodas uz 1904. g. vasaras mēnešiem Impērijas iekšējās guberņās, lai netiktu traucēts veikt gleznošanas darbus uz vietas ar krāsām, zīmēt un fotografēt vietas, celtnes un senatnes pieminekļus, tāpēc Biedrības Komiteja padevīgi lūdz vietējās varas neatteikties sniegt minētajam māksliniekam N.K.Rēriham visa veida palīdzību darbu sekmīgai izpildei”.[66]

Rērihu pavada Helēna Ivanovna. Gadu vecais Juša paliek ar vecmāmiņu. Helēna palīdz vīram aprakstīt kultūras pieminekļus un fotografē tos. Tiek izdarīti ap 500 uzņēmumu, daļa no kuriem vēlāk ieies I.Grabara rediģētajā Mākslas vēsturē.

Brauciena mērķis nebija tikai senatnes kultūras pieminekļu apraksts un gleznošana. Rēriham nedod mieru jautājums par tautu kultūras sakariem. Ceļojums pa Latviju (daļa ceļa „no varjagiem uz grieķiem”) un pa Lietuvu („lielais ceļš pa Nemunu”) bija jau „ceļš uz Lielajiem Austrumiem”, sagatavošanās ceļojumam uz Indiju, austrumu sakņu meklēšana pie slāviem un Baltijā. „Jūs zināt, ka viena no manām galvenajām tēmām”, – stāsta Rērihs, – „bija ceļš no „varjagiem uz grieķiem”, t.i., no Lielajiem Ziemeļiem uz Lielajiem Dienvid-Austrumiem. Taisni Latvijā ir uzglabājušies ievērojamā daudzumā ziemeļnieciski elementi, kuriem liela nozīme vispārējā varjagu jautājumā, un tai pašā laikā valodā skan sirmā sanskrita saknes.”[67]

Rērihs droši vien būtu devies pa to ceļu, pa kuru devās senie ceļinieki, bet šodien pa tiem ceļiem ar laivām vairs neizbraukt. Kādreiz līdz Izborskai peldēja vikingu sarkanās buras. … Bet pats ceļš ir palicis. Tas ved Rērihus Krievijā pa Volgu, uz Jaroslavļu, uz Kostromu. Tiek apmeklētas arī Ņižnij-Novgoroda, Kazaņa, Suzdaļa, Vladimira, Jurjeva-Poļska, Rostova Lielā, Maskava un rietumu apvidus – Smoļenska, Izborska, Pleskava, Pečori.

Latvijā – Mitava, Rīga, Zēgevolde, Vendene, Vindava. Lietuvā – Viļņa, Trāķi, Grodna, Kedaiņi, Veļena, Zapiškis, Merečai, Kauņa.

1903. gada maijā sāktais ceļojums beidzas septembrī, lai atjaunotos nākamā 1904. gada vasarā – Tvera, Ugļiča, Kaļazina, Valdaja, Zveņigoroda un citas pilsētas.

Tas bija brauciens „pa senatni”, kā viņš pats rakstīja. Tika apciemotas pilsētas, ciemi, klosteri bagāti seniem kultūras pieminekļiem. Bija aptverts milzīgs rajons, – abās vasarās Rērihi apceļoja vairāk nekā 40 pilsētas. Tas ir sistemātisks zinātnisks pētniecības darbs. Pirms brauciena tiek rūpīgi pētīta literatūra (starp citu, par Latviju daudz arī vācu valodā). Ceļojumā veic kompleksus pētījumus, vēlāk tik raksturīgus visām Rēriha ekspedīcijām. – Tiek aprakstīti arheoloģiskie pieminekļi, pierakstīti tautas nostāsti, pētīta etnogrāfija. Viņus interesē gan sadzīve, gan sociālie apstākļi, gan ētiskās normas, tradīcijas un seno kultūras pieminekļu stāvoklis.

„Protams, mana kā mākslinieka galvenā tiekšanās bija uz māksliniecisko darbu. Grūti stādīties priekšā, kad izdosies iemiesot visas skices un iespaidus – tik bagātīgi ir tie. …”[68]

Ar kādām dvēseles trīsām, kādā lidojumā viņš pieskaras Lielās Novgorodas arhitektūras harmonijai. Un atkal Rērihs glezno Pleskavas nocietinājumu zemos smagnējos torņus, daudzveidīgās baznīciņas.

Ilgi kavējas viņš Izborskas pilskalna kraujajā pakalnā pie dziļi iegrimušā „Truvora krusta”. Bet tālēs pa zilajiem ūdeņiem starp bezgalīgajiem pakalniem atkal kā senāk peld Rjurika karadraudzes sarkanās buras.

Latvija. „Ja atsauktu atmiņā visus personisko saskarsmju brīžus ar Latviju, tad to būs ļoti daudz.”[69] „Kad es atceros Latviju un Rīgu, manā priekšā nostājas vesela virkne neaizmirstamu gaišu iespaidu.”[70] „Zem tās pašas sirsnības zīmes notika arī visas pārējās tikšanās ar Latviju, kuras pagātne tik piesātināta neparastiem pieminekļiem, sākot ar akmens un bronzas laikmetu smalkajiem paraugiem. Daži skaisti šo pirmo Latvijas iemītnieku senlietu paraugi jau toreiz greznoja manu kolekciju.”[71]

„Tāpat mani vienmēr interesējušas latviešu leģendas, nostāsti, ticējumi.”[72]

„1903. gadā mēs ar Helēnu Ivanovnu apbraucām vairāk nekā četrdesmit pilsētas un vēsturiskas vietas, kuru vidū mūsu ceļojums pa Latviju vienmēr palicis neaizmirstams. Bez pašas Rīgas, Mitavas un Vindavas, mēs sīki apskatījām Livonijas Šveici – visus šos apbrīnojami gleznieciski romantiskos pagātnes pieminekļus, kas tagad nes tādus daudznozīmīgus vārdus, kā Sigulda, Cēsis, Jelgava, Ventspils. Cik daudz lielisku vēsturisku un poētisku teiksmu! Cik daudz skaistu neolīta un bronzas laikmeta paraugu mums izdevās savākt! Cik reižu, apstājoties muižiņās un mācītājmājās, mēs klausījāmies visinteresantākos nostāstus par seniem notikumiem. Un pati Rīga ar senajiem dievnamiem un brīnišķo ērģelnieku ieveda mūs savā slavenajā pagātnē. Tika uzgleznotas vairākas gleznas un skices, kuras tagad izklīdušas pa Kaliforniju un Kanādu. Tās arī kaut kur stāsta par Rīgu, par Mitavu, par Zēgevoldi un, kā labie vēstneši, atgādina par Latvijas skaistumu.

Sergejs Ernsts savā grāmatā nožēloja to, ka tieši šīs gleznas izklīdušas pasaulē tik tālu. Bet vai vajag to nožēlot? Vai mums spriest, kur un kad vajadzīgi labie vēstneši?”[73]

Savā rakstā „Rēriha vārdā nosauktajai biedrībai Latvijā, Rīgā”[74] Rērihs nodod „Sveicienu tik mīļajai mums Rīgai”. Latvijas galvaspilsētu Rīgu Rērihs apmeklējis visvairāk. Te dzīvoja vectēvs – tēva tēvs. Te visvairāk bija centralizētas arī kultūras vērtības. Sevišķi Rērihu pievelk vecpilsēta ar veco ordeņa pili, šaurajām ieliņām un daudzajām baznīcām. „Visvairāk iztēli pievelk baznīcu īstenie apveidi.”[75] „Atceros Rīgas Pētera baznīcu”, – stāsta Rērihs sarunā ar rīdzinieku Šibājevu, – „šim kultūras piemineklim esmu veltījis divas gleznas, tās tagad abas ir Kalifornijā. Atceros Vecīgas ielas, jo arī tām esmu veltījis dažas studijas.”

Sv. Pētera baznīca atrodas pašā Vecrīgas sirdī. Pirmoreiz minēta 13. gs. hronikās, pēdējo reizi nopostīta Otrā Pasaules kara laikā un atjaunota gandrīz vai no pamatiem, – bija palikušas tikai sienas. Pamatķermeņa masas smagmi neitralizē slaidā vieglā daudzstāvu torņa smaile. Cauri gadsimtiem, paceļoties pāri citām celtnēm, tā bijusi Rīgas noteicošā arhitektoniskā dominante.

Iepretī Pētera baznīcai esošā Ekka Konventa pagalmu bieži sauc par gleznotāju pagalmu, tik ļoti to iemīļojuši mākslinieki daudzo dakstiņu jumtu un jumtiņu dēļ, kas klāj Konventa piebūves. Un visiem pāri Pētera baznīcas tornis, vēl slaidāks, vēl varenāks rakursā no apakšas.

Kaut gan šis pagalms minēts jau vecos vācu „bedekeros”, kaut gan šo vietu gleznojuši mākslinieki pirms un pēc Rēriha, viņa gleznotā „Vecrīga” (1903.) šķiet pilnīgi no jauna atklāj šīs vietas skaistumu. Zaļi nosūbējušo vara plākšņu klātā torņa daudzo stāvu logu ailes sasaucas ar violeti dzelteno mākoņu optimistisko ritmu. Ne Baltijas apmākušos debesu pelēcību, bet bezgalīgo krāsu mūziku apstiprina glezna. Liekas pati vēsture sarkano nomelnējušo dakstiņu jumtu dažādajās slīpnēs šķir lapaspusi pēc lapaspuses, un reizē tie ir tik tuvi un pazīstami līdz sirds dzīlēm.

Divas citas gleznas veltītas Doma baznīcai, – „Doma baznīcas interjers. Rīga.” un „Doma baznīca.” (1903.). Saprotama Rēriha sajūsma par Domu, reizē vienkāršu un majestātisku. Milzīgo iekštelpu pasvītrotie vertikālie ritmi atstāj sevišķi emocionālu iespaidu. Rēriha krāsskicē slaiko arku svinīgajā pustumsā uzzied loga sešlape (loga roze). Liekas, tajā raudzījās mākslinieks, klausoties mūziku. „Kad es atceros Latviju un Rīgu, manā priekšā paceļas vesela rinda neaizmirstamu gaišu iespaidu. Es atceros, kā mūsu brauciena laikā pa svētām vietām mēs iegājām lieliskajā Domā. …, kur vareni lējās ērģeļu skaņas. Man neizdevās uzzināt, kas bija šis izcilais ērģelnieks, kurš līdzīgi Sebastjanam Baham izlēja savu dievišķo iedvesmu, vareni piepildot vēsturiskās velves augšupceļošiem un apskaidrojošiem akordiem. Mēs gājām ne vienreiz vien noteiktās stundās klausīties un pievienoties šai Gara lūgšanai. Un mūsu ikdienas dzīvē Rīga tā arī palika visupirms kā apgarots majestātisks Dievnams.”[76] Interesanti, ka gleznu „Doma baznīcas interjers” mākslinieks uzgleznojis no tās vietas, kur ir vislabākā akustika.

1903. gada vasarā savas brīnišķīgās improvizācijas Doma baznīcā uz ērģelēm spēlēja latviešu komponists un ērģeļmūzikas virtuozs Alfrēds Kalniņš (1879-1951). Vēlāk 30. gados, būdams Ņujorkā, A.Kalniņš uzstājās arī Rēriha muzejā.

Rērihs ceļojuma aprakstā min arī Mitavu jeb Jelgavu, viduslaikos Kurzemes hercoga rezidenci. Saglabājusies krāsaina reprodukcija uz Sv. Jevgeņijas biedrības izdevniecības atklātnes – N.Rērihs. „Mitava. Laukums.” (1903.). Tas ir tirgus laukums, agrākais pilsētas centrs, ar neiztrūkstošo vairākstāvu rātsnamu ar stāvu jumtu, vairāki birģeļu nami, dakstiņu jumtiem, klostera vārti, no tumšā veco koku zaļuma iznirstošais masīvais romāņu Trīsvienības baznīcas tornis ar vēlāko astoņstūra piebūvi pret dzeltenām vakara debesīm. Gadsimtu patinu klātās pelēkzaļganās ēkas atdzīvina sarkanais jumta akords.

Cēsīs, vai toreiz vēl vācu nosauktajā Vendenē, Rērihs glezno kapelu vecajās pilsdrupās. („Pils kapelas ruīnas. Vendene.” 1903.) Nocietināto akmens pili vācu krustnešu ordenis sāka celt jau 1207.–1209. gados. Tas bija viens no Livonijas zobenbrāļu ordeņa nocietinājuma punktiem. Vēl otra Rēriha skice – „Pils atliekas Vendenē”.

Rērihs atceras Cēsīs „dārzu krāšņo zaļumu”.[77] Daļa pilsētas slīkst apkārtējo mežu zaļumā. Pilsēta tika celta augstienē, un uz visām pusēm atvērās plašas mežu tāles. Rērihs apbrīno seno iedzīvotāju prasmi izvēlēties vietu apmetnei: „Senās Ladogas pilskalns, Jaroslavas cirstā pilsēta, Grodņas, Viļņas, Vendenes un citu veco piļu vietas, – labākās vietas visā apkārtnē”.[78] Viņš paceļ jautājumu ne tikai par kultūras pieminekļu, bet arī vēsturiskās ainavas aizsardzību. – „Dažus gadus atpakaļ, aprakstot lielo ceļu no varjagiem uz grieķiem, starp citu, man nācās atcerēties: „Vai kādreiz kāds brauks pa Krievzemi ar mērķi aizsargāt mūsu vēsturiskās ainavas skaistuma un nacionālo jūtu vārdā?” Kopš tā laika esmu redzējis daudzus senos pilskalnus un savrupienes un vēl stiprāk gribas teikt kaut ko viņu aizsardzības labā.”[79]

Sigulda, kādreiz Segewold – tūristu dēvētā „Livonijas Šveice” – kalnaina, jauktu krāšņu mežu klāta vieta augstu pār Gaujas leju (senāk Gauju dēvēja par – Aa). Šīs vietas skaistums izteikts pat vietējos nosaukumos. Piemēram, – Turaida (Treyden) – pēc līvu vārda Toraida, tulkojumā – „Tara dārzs” – „Dievu dārzs”. Turaidā saglabājies, tagad restaurēts, tornis no 1207. gada. Tā sauktais Ziegelturm, – Ķieģeļtornis.

Rērihs stāsta, ka šeit viņi palikuši ilgāk un visu „sīki apskatījuši”. Droši vien viņi te dzirdēja arī leģendas par Turaidas Rozi, kas labāk mira, nekā kļuva neuzticīga mīļotajam, leģendas par daudzajām alām, kuras avoti atstājuši Gaujas augstajos smilšakmens krastos. Par Gūtmaņalu (Gutmanhohle) ar dziedinošo avotu, kurā nomazgājoties, cilvēks iegūst skaistumu. Par grūti pieejamo Velna alu. Un droši vien viņi ilgstoši stāvēja augstajā kraujā, vietā, ko tagad sauc par Mākslinieku laukumu, raudzīdamies uz plašo Gaujas leju un tālēm aiz tās.

Apmeklēto pilsētu vidū Rērihs min arī Vindavu (Ventspils) Baltijas jūras krastā, kur varbūt pirmo reizi ieceļoja viņa senči. Viņš stāsta, kādu iespaidu uz viņu atstājušas Kuršu līča baltās irstošās smiltis. Droši vien pa ceļam viņi apmeklēja arī vectēva kādreizējo dzīvesvietu Tukumu un tēva Aizputi (toreiz Hasenpoth), pilsētu, kas ieguvusi tiesības jau 14. gs. ar seno pili un vareno baznīcu augstajā pakalnā.

Rērihs atved no ceļojuma ap simtu eļļā gleznotu arhitektūras skiču, pāri 500 fotouzņēmumu, grāmatu „Pa senatni” („По старине”). 1903. gada rudenī „Krievu arhitektu, mākslinieku biedrībā” viņš nolasa lekciju par braucienā apskatīto kultūras pieminekļu stāvokli un liek priekšā plānu par senatnes kultūras pieminekļu aizsardzību. 1903. gadā Rērihs ar lielu skaitu gleznu piedalās kņaza Šķerbatova rīkotajā izstādē, bet 1904. gada ziemā viņam ir personīga izstāde Imp. Mākslas Veicināšanas biedrības mazajā izstāžu zālē. „Pieticīgi un pat bez maksas”, – raksta A.Rostislavovs savā monogrāfijā par Rērihu. Šeit bija izstādītas „senās arhitektūras skices”, gleznotas no 1900. līdz 1903. gadam ar nosaukumu „Krievu senatnes pieminekļi”. Kā arī arhitektūras pieminekļu fotogrāfijas. Imperators gribēja, lai izstāde notiktu Krievu muzejā, bet šai dienā tika pasludināts karš ar Japānu. Valdība arī izteica vēlēšanos iegūt tās Krievu muzejam, bet kara dēļ šī jautājuma galīgais lēmums ievilkās.

Izstāde izsauca sajūsminātas atsauksmes gandrīz vai visos tā laika ievērojamākos mākslas zinātniekos. Varbūt pirmo reizi tā pa īstam krievu inteliģence ieskatījās senās arhitektūras formu harmonijā, saprata tās vērtību visas tautas kultūras vēsturē. „Rērihs ir īsts savas tautas vēstures pazinējs”, – raksta Sergejs Makovskis, – „šī nots viņa mākslā (un arī literārajos darbos) skan sevišķi pārliecinoši. Es nezinu, kurš vēl tik asi būtu izjutis un iemiesojis nacionālo kolorītu, kādu domīgi-smagnēju būtisku savdabību, kas piemīt mūsu senajai arhitektūrai. Rēriha skices … neaizmirstami izteikušas ... senatnes skaistumu un ne mazums kalpojušas tās atdzimšanai.”[80]

Arī A.Rostislavovs saka, ka „Rērihs apgaismojis, parādījis pieminekļu dzīvo mūsdienu skaistumu”. Rērihs atklājis „pašu pieminekļu pievilcību, likumu noslēpumus, pēc kuriem laika skartā senatne tā harmonē ar dabu”.[81]

Ne velti Rērihs tā pratis ietvert šo vietu būtību, ka tās kļuvušas „rērihiskas”. „Rēriha pasaule” – tā krievu ziemeļus nosauc savā rakstā „Kiži” Leonīds Volinskis.[82]

Daudz runāts par šo unikālo darbu traģisko likteni. 1904. gadā mazā Amerikas pilsētiņā Sen-Lui tika rīkota izstāde ar plašu krievu mākslas nodaļu, 800 darbu vidū bija gan Repina, gan Vrubeļa un citu ievērojamu mākslinieku darbi, kā arī Rēriha darbi no arhitektūras sērijas. Izstādes rīkotāja Grīnvalda laikā nenomaksātās muitas dēļ, darbi bija izūtrupēti. Pats Rērihs raksta: „Kas gan mūsu laikā nenotiek. … Tā, neraugoties uz sūtņu un citām visādām rezolūcijām, visas sabiedrības acu priekšā amerikāņu muita pārdeva izsolē 800 krievu gleznas”.[83] Vēstulē R.Rudzītim viņš raksta: „1906. gadā Amerikā palika 75 manas gleznas, bet no tām tika atrastas tikai četrdesmit. Jājautā, kur palikušas pārējās 35? Runāja, ka tās aizgājušas dažādās vietās uz Kanādu, bet pēdas tā arī pazudušas. Un pat ar pieprasījumiem neko nevienam nav izdevies noskaidrot. Tāda ir lietu karma”.[84] Vēl citā vietā Rērihs raksta: „Par savām gleznām es uzzināju tikai to, ka 35 atradās Kalifornijas Muzejā, pēc tam vēl sešas atradās pie privātiem kolekcionāriem, bet pārējās, liekas, aizgāja kaut kur uz Kanādu”.[85]

Vai tā ir bijusi lietu karma, liktenis vai draugu gādība, bet liela daļa no arhitektūras sērijas gleznām atgriezās mājās 1978. gadā, kad šīs gleznas, Ņujorkas Rēriha Muzeja iegūtas no Oklendas muzeja Kalifornijā, muzejs un viņa prezidents Ketrina Kempbela-Stibe uzdāvināja Krievijai. Tās atradušas vietu pastāvīgā ekspozīcijā Maskavas Austrumu Tautu mākslas muzejā, bet 1984. gada vasaru bija izstādītas arī Rīgā Valsts Mākslas muzeja telpās. To vidū bija „Pils kapelas drupas. Vendene.” (1903.) un „Doma baznīcas interjers. Rīga.” (1903.).

 

 

 

„SĀKĀS VĒL VIENA SKOLA …”

 

Strādājot no 1901. gada par Imperātoriskās Mākslas Veicināšanas biedrības sekretāru, drīz vien Rērihs kļūst arī par šīs Biedrības skolas direktora vietnieku, bet no 1906. gada par direktoru. Paralēli viņš pasniedz kompozīciju. Atskatoties uz bijušo, Rērihs 1934. gada apcerē „Mākslas ziedi” raksta: „Mākslas Veicināšanas biedrības skola vienmēr palika īstena tautas skola. Tā bija pieejama arī mācību lētuma dēļ, un bez tam pie mums bija līdz 600 skolnieku, kas mācījās pa velti. Pie tam nekādā ziņā nebija par šķērsli ne izcelsmes, ne rases atšķirības. Un arī skolas programma nekad nekļuva par spaidiem, jo katrs pilnīgi brīvi varēja izvēlēties un izkopt sevi tajos priekšmetos, kas viņam bija tuvāki un nepieciešami. … Tāpat man nākas ar prieku pārliecināties, cik plaši pašlaik izkaisīti mūsu Mākslas Veicināšanas biedrības skolas skolēni. … No kādiem tik tropiskiem džungļiem vai kalnājiem, vai arktiskajiem apgabaliem nenākas saņemt zīmes no mūsu bijušajiem skolniekiem. Lielos darbos daudzi no viņiem; nevienam nav viegli, bet labvēlība un gaišas atmiņas skan vēstulēs un atsauksmēs. Un ja rezultātā pamatos ieviesusies labvēlība un tā nav salauzta nekādām nelaimēm, tā būs ļoti laba zīme.”[86]

Imperatoriskā Mākslas Veicināšanas biedrības skola Pēterburgā dibināta jau 1839. gadā. Tā ir pirmā un visvecākā mākslinieciskā mācību iestāde un ar laiku izauga par vienu no lielākajām Krievijā. Sākumā bija domāts radīt centrālu iestādi Pēterburgā ar līdzīgu skolu tīklu rūpniecības rajonos, – amatniecības un rūpniecības attīstība 19. gs. vidū izvirzīja prasību pēc izglītotiem strādniekiem. Tomēr valdības subsīdijas bija niecīgas. Skolai paplašinoties, tā bija spiesta noteikt mācību maksu. Līdz ar to izmainījās arī skolēnu sastāvs – aizvien vairāk te sāka nākt no maksātspējīgo vidus. Gadsimta beigās skolā strādāja pēc tiem pašiem paņēmieniem, kā pusgadsimtu atpakaļ. Sevišķi tas kļuva manāms pēc reformām Mākslas Akadēmijā. Tomēr zināmas demokrātiskas tradīcijas skola bija pratusi saglabāt. Te mazāk izpaudās materiālā stāvokļa un tautības diskriminācija. „Šeit sēdēja līdzās amatnieks un ierēdnis, matrozis un virsnieks, students un mācītājs, krāsotājs vai kokgriezēja māceklis un jaunietis no tālas provinces, atbraucis mācīties lielo mākslu. Zemnieku meitene un ģenerāļa meita. Skola nebija pakļauta nevienai ministrijai un eksistēja no saviem trūcīgajiem līdzekļiem”, – stāsta atmiņās pasniedzējs A.Rilovs.

„Skolu sauca par Tautas akadēmiju, un tāda tā arī bija īstenībā. Savā laikā Mākslas Veicināšanas biedrības skolā no diviem tūkstošiem audzēkņu lielā puse mums bija strādnieku bērnu, ja ne pašu strādnieku no dažādām fabrikām.” (N.Rērihs)

Ar skolu cieši saistīti bija ievērojami mākslinieki un kultūras darbinieki – A.Kuindži, V.Stasovs, A.Benua. No 1860.–1864. g. šeit vēsturisko un žanra glezniecību pasniedza P.Čistjakovs, no 1863.–1886. g. strādāja gleznotājs I.Kramskojs. To beidza kā skolnieki I.Repins, V.Vereščagins, I.Biļībins, J.Lansere, pēc tam turpinot rūpēties par skolu.

Pēc Pēterburgas Mākslas Akadēmijas beigšanas 1894. g. šeit par pedagogu 10 gadus strādā latvietis Jēkabs Belzēns (1870-1919), pēc tam pārejot strādāt uz Štiglica skolu.

XX. gs. sākumā neapmierinātība ar skolas iekšējo kārtību kļūst vispārēja. Tāpēc par skolas vadītāju tiek iecelts jaunais enerģiskais, vispusīgi izglītotais mākslinieks Nikolajs Rērihs. Viņš pats izsakās par šiem, ne jau vieglajiem, gadiem: „Pēc Universitātes un Akadēmijas, un Kormona darbnīcas sākās vēl viena skola un visai barga. Runāju par darbu Mākslas Veicināšanas biedrībā”.[87] Jaunais direktors sāk ar to, ka personīgi iepazīstas ar Vācijas, Francijas un Šveices līdzīga tipa mākslas skolu pieredzi. Svaigā atmiņā vēl Mākslas Akadēmijas pozitīvās un negatīvās puses. Vesela virkne viņa veiktu pakāpenisku konsekventu izmaiņu ļauj skolu nedaudzu gadu laikā pārvērst līdz nepazīšanai.

„Šis cilvēks nemīlēja klusi un mierīgi dzīvot. … Ar Rērihu bija patīkami strādāt: viss tika darīts biedriski, galvenais – bija jūtama svaiga gaisa dzīvā strāva. Skola nestāvēja uz vietas, katru gadu tika atvērtas jaunas klases vai jaunas mākslinieciski-rūpnieciskas darbnīcas, palielinājās pasniedzēju sastāvs, uzaicinot ievērojamus māksliniekus”, – stāsta A.Rilovs savās „Atmiņās”.

Pamatos tika izmainīts pasniedzēju sastāvs, iesaistot jaunus progresīvus spēkus. No 1907. gada te grafiku pasniedz I.Biļībins, arhitektūru no 1913. gada māca Boriss Rērihs, par inspektoru un kora vadītāju no 1908. gada strādā talantīgais mūziķis Stepans Mitusovs, aizraujot ar savu mūzikas mīlestību arī audzēkņus. Teātra glezniecības nodarbībām tiek pieaicināti K.Korovins un A.Golovins. Te strādā gleznotājs Arkādijs Rilovs, arhitekti Aleksejs Šķusevs un Vladimirs Šķuko.

Ievērojami pastiprinās vadības demokrātisms. – Viens no pirmajiem soļiem jaunā direktora darbībā ir atjaunot skolas pedagoģisko padomi, kas nav sanākusi 20 gadus. Tiek ievēlēta arī studentu padome.

Pie iestāšanās skolā priekšroku deva talantiem no tautas, dažādā veidā tika sekmēta meiteņu uzņemšana skolā.

Ar laiku, samazinot mākslas darbu kopēšanas klases, tiek atvērtas jaunas darbnīcas, tādas, kas mākslu vairāk tuvina dzīvei. Audzēkņiem liek zīmēt no dabas, studēt tautas mākslu, ikonu, krievu mākslas vēsturi. Katru vasaru tiek rīkoti izbraukumi uz dažādām Krievijas guberņām. Programmā iegāja Novgoroda, Pleskava, Pečori, Krievijas Ziemeļi un citas vietas. Regulāras kļūst audzēkņu darbu izstādes un to apspriešana. Liela vērība tiek piegriezta lietišķajai mākslai. Rērihs arī šo, tautai vistuvāko, toreiz vēl noniecināto mākslu grib pacelt līdz „lielās mākslas” līmenim.

Pie skolas ēkas trešajā stāvā tiek radīts savs muzejs. Aizsākumu tam dod paša Rēriha savāktā kolekcija: senkrievu mākslas labākie darbi, Rietumu un krievu glezniecība, antīkā un viduslaiku skulptūra, porcelāns, mēbeles. Katru gadu tas paplašinājās jauniem eksponātiem.

Skola kļuva populāra. Aizvien biežāk preses atsauksmēs lasāms: „Pagājis tikai gads, kopš N.Rērihs ieņēmis direktora vietu …, bet skolēnu pavasara izstāde jau liecina par svaigu vēsmu, pavisam cita rakstura pasniegšanu. … Skola no trafarēti-mehāniskas sāks, redzam, kļūt par māksliniecisku”.[88]

Vai kā Aleksandrs Benua tēlaini izsakās: „Uz vecā celma piepeši parādījās zaļas atvases. … Šis brīnums noticis pateicoties viena cilvēka enerģijai, viena mākslinieka – Rēriha, kas pelna aizvien lielāku un lielāku cieņu par to konsekvenci, ar kādu viņš cīnās par dzīvu mākslu pret sastingumu un šablonismu. Rērihs … gatavs uzņemties varoņdarbu”.[89]

Rēriha darbība virzīta uz to, lai radītu līdzās Mākslas Akadēmijai ar tās konservatīvismu un „izredzētu” studentu sastāvu otru augstāko mākslas iestādi, kas dotu labāko mākslas izglītībā tieši tautai. Jau 1908. gadā Rērihs raksta: „Manuprāt, mākslinieciskās izglītības galvenā nozīme – tiem, kas mācās, atvērt visplašākos apvāršņus un iedvest uzskatus par mākslu kā kaut ko gandrīz neierobežotu”.[90]

Rēriha turpmākos nodomus labi atklāj viņa uzruna Mākslas Veicināšanas biedrībai īsi pēc revolūcijas. Šais grūtajās dienās, kad apkārt vēl norit cīņas, kad skolai, kas balstījusies uz aristokrātijas ziedojumiem, draud pilnīgs līdzekļu trūkums, Rērihs, atsakās no savas algas, pilns rūpju, tomēr drošāk nekā jebkad veras nākotnē. Viņš domā par skolas paplašināšanu ar meistardarbnīcām, tuvinot to akadēmijai. Viņš tic, ka grūtības pārejošas. „Biedri! Mums jāapskata sevišķi svarīgs jautājums. Vajag sevišķi saimnieciski, sevišķi pārdomāti pārdzīvot laiku, kamēr valsts naudas lietas nostiprināsies. Mums jākāpina visi spēki un vienoti ar audzēkņiem jāsaglabā mūsu brīvā tautas mākslas skola. …

Mēs ticam mākslas lielajai nozīmei tautas dzīvē. Biedri! Lai kādas arī grūtības mūs negaidītu, atcerēsimies stingri, ka tautas izglītošanas idejai jābūt vienmēr priekš cilvēces visnesatricināmākajai, vismīļākajai, vistuvākajai varoņdarba jēdzienam.”

Arī Romāns Suta savā rakstā „Jānis Plase kā mākslinieks”[91] atzīmē par Pēterburgas Mākslas Veicināšanas biedrības skolu, ka „šīs skolas savdabīgā nozīme bija krass pretstats akadēmiskam šablonam. Tur valdīja zināma brīvība. Bija griba pielaikoties laikmeta garam”. Atzīdams Rēriha nopelnus šīs skolas veidošanā, viņš to sauc vienkārši par „Rēriha skolu”.

Rērihs vēlāk 30-tos gados rakstīja: „Man nākas saņemt vēstis no bijušajiem skolniekiem no visdažādākajām valstīm. Pie tam varēju pārliecināties, ka visi viņi ar labu atceras skolas laiku. Bet tas nozīmē, ka skolas principi bija pareizi. Tiešām, mūsu Skola bija patiesi tautas skola. Katrs spējīgs cilvēks varēja atrast skolā sev vietu. Varēja izvēlēties tieši tos priekšmetus, kas viņam interesanti, un varēja to apmeklēt bez jebkādiem ārējiem ierobežojumiem”.[92]

Varbūt tas noteica skolas daudzveidīgo, daudzu profesiju mākslinieku, daudzu nacionalitāšu sastāvu. Te XX. gs. sākumā mācās vēlāk pazīstamie lietuviešu skulptori Jozas Zikars un Petras Rimša, igauņu grafiķi Nikolajs Trīks un Aleksandrs Ūrits, Pets Arens, Augusts Jansens, Otto Krustens, Jans Vahtra un Eduards Jarvs. Daudzi no viņiem vēlāk kļūst ievērojami mākslinieki, grāmatu ilustratori u.c.

Gadsimta pirmajos divos gadu desmitos Mākslas Veicināšanas biedrības skolā mācās savi četrdesmit jauno latviešu mākslinieku. Ir tādi, kas skolā nokļūst vairāk vai mazāk nejauši un uz īsāku laiku, citiem šī skola nozīmē visu oficiālo mākslas izglītību. Ir tādi, kas cenšas papildināties atsevišķos priekšmetos. Tikai daži no viņiem var turpināt izglītību Pēterburgas Mākslas Akadēmijā vai pēc Pirmā pasaules kara jaunajā Latvijas Mākslas Akadēmijā. Vairumam mācības pārtrauca karš: mobilizācija cara armijā vai Sarkanās armijas rindās, un visupēc skolas slēgšana 1918. gadā.

Jau pirms Rēriha vadības laika skolā mācās īsāku laiku ievērojamais latviešu grafiķis Rihards Zariņš (1869-1939), Daugavas apdziedātājs, dzejnieka Kārļa Štrāla brālis gleznotājs Aleksandrs Štrāls (1879-1948), rīdzinieks Voldemārs Zeltiņš (1879-1909), Jānis Zēgners (1884-1933), Fridrihs Fībigs (1889-1953) un Jānis Eglons (1888-1971). Dažādu iemeslu dēļ viņu uzturēšanās skolā nav ilgstoša.

1906. gadā uz Pēterburgu mācīties Pēterburgas konservatorijā atbrauc jaunā muzikālā dzejniece Naurēnu Elza, vēlāk pazīstama kā Elza Stērste (1885-1976). Te viņa pavada gadus no 1906.-1910., paralēli mācoties arī zīmēt pie Nikolaja Rēriha IMVB skolā. Ilgi Elzā cīnās mīlestība pret dažādām mākslām, kāre tās visas apvienot, līdz viņā uzvar dzejniece. Un no 1911.-1913.g. Elza Stērste jau studē Sorbonas universitātē klasisko filozofiju. Visu viņa dara no sirds. – „Lielākā laime ir tā, ka var strādāt”.

Pamatus savai mākslinieciskajai izglītībai IMVB skolā guvis Ernests Stenders (1892-1919), gan ar lielām pūlēm, pats gādājot sev iztiku.

Polijā dzimušais valmierietis Niklāvs Strunke (1894-1966) agri jūt nepārvaramu tieksmi nodarboties ar mākslu. Pēc Valmieras proģimnāzijas – kurā par zīmēšanas skolotāju strādāja mākslinieks Teodors Ūders – beigšanas Niklāvs 1909. gadā 15 gadus vecs pret tēva gribu (tēvs komandē „zelta rotu”, kas vada pieminekļu un cara piļu apsardzību Pēterburgā un vēlas dēlu redzēt kadetu korpusā) – iestājas IMVB skolā. Gaišmatainajam Niki, samta svārciņos, saspraustos ar tautisku saktu, laimējas 1910. gadā nokļūt mākslinieciski noskaņotu Pēterburgas poļu muižnieku Pružānu ģimenē, kas viņu pieņem kā savu dēlu. Arī Pružānu ģimenē māte un meita vienlaikus mācās IMVB skolā. Strunke no 1909.-1911. g. praktizējas pie Savinova, Biļībina, Rēriha un aiziet pēc trim mācību gadiem, sekodams Savinovam, uz Bernšteina darbnīcu. Te viņš mācās no 1911. līdz 1913. g., bet 1913./1914.g. ziemu pavada Rīgā Madernieka studijā. Iespējams, ka viņu, nākošo grafiķi-ilustratoru, interesē apgūt latviešu nacionālās mākslas īpatnības. 1915. gadā Strunke atgriežas Pēterburgā Bernšteina studijā, šoreiz ar Džoni Liepiņu. IMVB skolā viņš papildina zināšanas ofortā, linogriezumā un zīmējumā pie prof. Matē. Viņš apmeklē arī N.Zubova mākslas vēstures institūtu. Saņēmis ziņas par tēva nāvi, kas brīvprātīgi 52 gadus vecs devies uz fronti un kritis, Strunke atgriežas Rīgā, kā brīvprātīgais iestājas 6. Tukuma pulkā un piedalās latviešu strēlnieku cīņās.

Kopā pavadīto mācības gadu Skolā labi atceras Kārlis Miesnieks, kaut bijuši „pasveši savā garā”, un tā arī neesot satuvinājušies.

No IMVB skolas Niklāvs Strunke paņēmis kompozīcijas meistarību, lokālu krāsu laukumu saliedējuma prasmi, stilizēto līniju, kas vēlāk lieliski noderēja grāmatu grafikā. Ne viens vien mākslas zinātnieks, arī Strunkes pētītājs E.Detlavs, atzīmē Rēriha un Biļībina ietekmi gan Strunkes grāmatu grafikā, gan viņa darinātajās divdesmito gadu dekorācijās Nacionālajā teātrī. Kaut viņš visu pratis pārvērst jaunā kvalitātē.

Arī Boriss Vipers raksta 1940. gadā: „Pirmie Strunkes iedvesmotāji bija Rērihs un Biļībins. Vēl līdz šai dienai mākslinieks ar bijību piemin savus pirmos skolotājus un vēl tagad viņa mākslā ir jūtamas šīs jaunības laiku aizraušanās atskaņas. Rēriha iedvesmā arī izveidojušies divi galvenie Strunkes radītāja fantāzijas dzinuļi – viņa tieksme pēc eksotikas un viņa sajūsma par tālo pagātni, par arhaiku un tautas teikām. Krievu svētbilžu, bizantiešu fresku un itāliešu primitīvu studijas ir tas pamats, uz kā balstās Strunkes glezniecības stila evolūcija.”

Savā „Trimdas grāmatā” (Daugava 1971.) Niklāvs Strunke ierakstījis: „Zviedrijā, 1944. gada novembrī. Redzot Zviedrijas tāles un salas – manu trimdu zemi – klinšaino Zviedriju, jaunajā, drūzmainajā un tālajā pasaules malā, es sapratu mana skolotāja Nikolaja Rēriha „Noslēpumainās zemes” – gleznas.”

„Biju aizbraucis uz Zviedrijas rietumu jūras krastu – monumentāli varena un grandioza klinšu daba – tā ir sarežģītu ritmu kompozīcija ar spokainības pieskaņu, var teikt – mistiska kā Rēriha gleznās. Ainava ir teiksmaini heroiska, kā arī savdabīga ziedā. Tur es varēju intensīvi strādāt.” (1958.)

1910./1911. g. ziemu Pēterburgas IMVB skolā mācās gleznotājs Kārlis Miesnieks (1887-1977), neiekļuvis Štiglicā, kur mācās viņa draugi. Vispirms Madernieka studija, tad, protams, Pēterburga. Štiglicu viņam iesaka Eduards Brencēns, kas tai laikā apceļo Piebalgu, gatavodams ilustrācijas „Mērnieku laikiem”. Miesnieks izkrīt perspektīvā, bet nākošajā gadā viņam izdodas Štiglicā iekļūt. IMVB skolā Miesnieks beidz galvas klasi, rudenī konkurē uz tādu pat klasi (III.) Štiglicā, mācās V.Šuhajeva darbnīcā. Štiglicu viņš beidz 1915. gadā kā I. šķiras mākslinieks.

Gads IMVB skolā Miesniekam paiet čaklā darbā, tā ka laika citām lietām paliek maz. Ar tādu pat neatlaidību viņš vēlāk strādā, mājās atgriezies, pilnveidodams savu māksliniecisko meistarību.

„Mākslas Veicināšanas biedrības skola man bija un tā arī palika vienīgā vieta, kur mācījos glezniecību”, stāsta sirmais mākslinieks. Viņš smaida, atmiņās kavējoties, kā tiecies tikai uz Štiglicu un Štiglicu, nemaz nepadomājot par iespēju palikt Mākslas Veicināšanas biedrības skolā. „Laikam biju tā noskaņojis domāšanu, tur (Štiglicā) bija arī biedri. Bet diez vai labāk nebūtu man bijis palikt Mākslas Veicināšanas biedrības skolā.” Ar redzamu labpatiku K.Miesnieks stāsta par saviem skolotājiem, vispirms par N.Rērihu. Kā mācījies ofortu pie Matē. Kā Biļībins mācījis ar otiņu un melnu tušu zīmēt. Šis veids viņu ļoti ieinteresējis, diemžēl vingrināties pašam daudz neiznācis. „Mācību spēki bija patiesi teicami.”

1910. gadā IMVB skolā iestājas arī vēlākais mākslinieks un mākslas zinātnieks, mēnešraksta „Ilustrēts Žurnāls” redaktors Alberts Prande (1893-1957), dzimis Dignājas pagastā „Putraskalnos”. Tēvs Mārtiņš – mežsargs, gan grib no viņa iztaisīt agronomu, māte viņu grib redzēt melnajā mācītāja talārā, bet pats Alberts iestājas Jūlija Madernieka studijā pie noformējumiem.

Alberts Prande IMVB skolā mācās 1910. g. un no 1912. līdz 1915. g., kad beidz glezniecības nodaļu. (Pa starpu 1911./1912. g. kopā ar biedru, liekas Šotnieku, izmēģinādami roku arī Krievijas Mākslas skolā.)

Alberts Prande bijis par vienu semestri tālāk par Miesnieku un Zeberiņu. Gleznojis toreiz „Purvīša garā”. Bijis „iznesīgs”, „šiverīgs”, – atminas Miesnieku Kārlis, bet daudz ko lielu pārrunāt abiem nav bijis. Varbūt tāpēc, ka rūpes katram citas.

Arī citi atzīmē Prandes kustīgumu, atceras viņu kā darbīgu cilvēku. Mācās viņš pie Rēriha kompozīciju, pie Biļībina grafiku, pie G.Bobrovska un Vahramejeva aktus zīmēt, pie V.Matē ofortu un litogrāfiju, pie E.Doses keramiku.

Paralēli no 1913.-1914. g. A.Prande studē grāfa V.Zubova mākslas vēstures institūtā. Vasarās (1910-1914) strādā pie Jāņa Kugas dekorāciju darināšanā dažādiem inscenējumiem Jaunajā teātrī. No 1914.-1915. g. viņš darina arī vākus un zīmējumus krievu žurnālam „Вершины”, strādā žurnālā „Лукоморье”.

Pasaules karš aizved Prandi 1915. g. uz Kazaņu, kur viņš atved arī māti pēc tēva nāves. Viņš strādā fabrikā par rasētāju un arhitektūras tehniķi, ir arī dramatisko kursu audzēknis, kur spēlē raksturlomas. „Nebija viegli, klejoja pa Krievijas pilsētām, meklējot līdzekļus un panesamākus dzīves apstākļus.” Pēc kara viņš atgriežas Latvijā.

Darbs pie Kugas dekorācijām atgriež viņu pie darba operā. No 1918. g. Prande ir dekoratora palīgs, tad administratīvā darbā. No 1919.-1920. g. vada Valsts spiestuvē mākslas un gravīras nodaļu, bet no 1920.-1929. g. ir mēnešraksta „Ilustrēts Žurnāls” redaktors. Līdztekus viņš ir vairāku mākslas izdevumu noformētājs. No 1924. gada papildina māksliniecisko izglītību Vācijā un Francijā.

Ar savu skolotāju N.Rērihu A.Prande sadarbojas arī vēlāk. Rakstā „Latvija”[93], 1937. g. Rērihs raksta: „Bijušo Mākslas Veicināšanas biedrības skolas skolnieku vidū palikuši atmiņā Prandes un daudzu citu vārdi, kas tagad jau kļuvuši par ievērojamiem mākslas un kultūras darbiniekiem.”

1936. g. 29. jūlija vēstulē R.Rudzītim: „Kādas jaunas tikšanās pie Jums? Ilgi neesam dzirdējuši neko par Prandi, bet viņš kā mūsu skolas bijušais skolnieks savā būtībā droši vien draudzīgs. Man nācies pa šiem gadiem sastapt visnegaidītākās vietās mūsu bijušos skolniekus, un visur tika izpausta vislabvēlīgākā attieksme.”

Un 1936. g. 17. janvāra vēstulē: „Nododiet sveicienus Prandem. No daudziem mūsu skolas skolniekiem esmu saņēmis sirsnīgus sveicienus, kuros izskanēja patiesība, ka „labais nerūsē”.”

Alberts Prande palīdz noformēt 1939. gadā Latvijas Rēriha biedrības izdoto Rēriha gleznu albumu ar krievu autoru Vsevoloda Ivanova un Ērika Gollerbaha tekstiem.

Kopā ar A.Prandi un vēlāk U.Skulmi šai laikā (1911.-1915. g.) IMVB skolā mācās arī „Zīmēšanas skolotājs no Smārdes”, – kā viņu visi atceras, – I.Zeberiņš (1882-1969), gleznotājs Fricis Braucējs (1887-1944).

1911. gada 22. novembrī IMVB skolā iestājies Kārlis Zommers. Divus gadus viņš jau apmeklējis Blūma zīmēšanas skolu Rīgā. Pēterburgas IMVB skolā Kārlis mācās tikai 1911./1912.g. ziemu un aiziet, droši vien arī trūkuma spiests, jo līdzās iestāju dokumentiem guļ lūgums atļaut nabadzības dēļ skolu apmeklēt bez maksas.

Bauskinieks, vēlāk ļeņingradietis, gleznotājs, teātra dekorators Rutkovskis Nikolajs (1892-1968) dzimis Skaistkalnē zemnieka ģimenē, skaistas dabas vidū netālu no Lietuvas robežas. No 6 gadu vecuma jau zīmē, ar zīmuli, akvareli, protams, pats uz savu roku, jo kur ņemt skolotāju zemnieka ģimenē.

1900. gadā, kad viņam 8 gadi, Nikolaju sūta mācīties uz Pēterburgu garīgajā ģimnāzijā. Zīmēšanas skolotājs, redzot zēna aizrautību, sāk nodarboties ar viņu atsevišķi. Stundām Nikolajs pavada Krievu muzejā, kopēdams iemīļotus māksliniekus, daudz zīmē no dabas. 1911. gadā, neprasot vecāku atļauju, viņš aiziet no ģimnāzijas pēdējās klases un iestājas IMVB skolā. To beidz 1913. gadā, sešu gadu apmācības kursu apgūstot divarpus gados.

Rērihs ievēro zinātkāro spējīgo jaunieti un seko viņa darbam. Iepazīstina viņu ar fresku glezniecību, aizrauj ar monumentālo mākslu, māca kompozīciju, modina viņā prasmi uztvert mākslas tēlus, nacionālo kolorītu.

Rutkovskis turpina mācīties Mākslas Akadēmijā, vienlaicīgi vakaros mācoties prof. Kiplika darbnīcā fresku tehniku, temperu. Tad viņu pārsteidz karš un mobilizācija.

1917. gadā Rutkovskis kā brīvprātīgais aiziet Sarkanajā Armijā. Viņš piedalās Sarkanarmiešu teātra radīšanā, ceļo ar teātra aģitbrigādi. Pēc demobilizācijas 1921. gadā, viņš 1922. gadā beidz Mākslas Akadēmiju un, apprecējis mākslinieci Varvaru Rajevsku, paliek Pēterburgā. Tomēr dzimteni Rutkovskis nav aizmirsis, – to rāda Bauskas pilsdrupu ainas, Līgo svētku attēlojums gleznās. Bārbeles ciema „Evertos” grib ierīkot viņam veltītu memoriālu muzeju.

Apdāvinātā rīdziniece Leščinska Otīlija (1884-1923) beigusi N.Draudziņas divklasīgo meiteņskolu un Blūma zīmēšanas skolu. 1906. gadā nemiera laiks pārtrauc viņas mācības: vajāšanu laikā viņa spiesta emigrēt 1906. gada decembrī uz Londonu, kur līdz 1908. gadam strādā par mājskolotāju. 1909. gadu viņa pavada Somijā, no turienes dodas uz Pēterburgu, kur apmeklē Leshafta augstākos sieviešu kursus un arī IMVB skolu, „kur ar labiem panākumiem nodarbojas ar glezniecību un keramiku”. Pēterburgā viņa ir līdz 1917. gadam, kad atgriežas Rīgā, kur strādā par ierēdni. Leščinska grib atvērt keramikas, mākslas aušanas un metālplastikas darbnīcu, kas toreizējos grūtajos apstākļos neizdodas. Viņa darināja saktas privātiem pasūtītājiem. Atsevišķus priekšmetus – austas prievītes, somiņas, lakatus, saktas arī izstādīja, – tajos savijas latviskie un skandināvu elementi.

No 1911. g. līdz 1915. g. IMVB skolā mācās zemnieka dēls, ievērojamais latviešu ilustrators Alberts Kronenbergs (1887-1958). Trīs gadus (no 1903. g.) viņš mācās Blūma zīmēšanas skolā. Šai skolā kādu laiku strādā Janis Rozentāls. Kronenbergs tā iemīl šo mākslinieku, kas tuvs viņam ar lauku dzīves tēlojumu, ka 1906. gadā pāriet uz J.Rozentāla studiju. Reizē viņš sāk arī savas ilustratora gaitas, – parādās pirmās Kronenberga vinjetes. Kad 1908. gadā Andrejs Jesens nodibina savu izdevniecību, A.Kronenbergs ir galvenais viņa izdevumu noformētājs un ilustrators.

Jau ar zināmu mākslinieka – grāmatu ilustratora pieredzi, Kronenbergs iestājas Pēterburgas IMVB skolā papildināties grafikas tehnikās. (1911. g. 4. figūras klasē, un 1913. g. ir jau 7. klasē). Viņa pasniedzēji šai laikā ir A.Rilovs (akta zīmēšana), N.Rērihs (kompozīcija), I.Biļībins (grafika). Tieši skolas elastīgā pieeja mācību pasniegšanā, patstāvīgas daiļrades atbalstīšana, ārpusskolas veikto darbu apspriešana – visai pieņemama māksliniekam ar jau izveidojušos savu stilu un nostāju. Pasniedzēji smalkjūtīgi atbalsta viņa stila savdabības, lieki nejaucas mākslinieka virtuvē, norādīdami tikai būtiskāko, palīdzot izveidoties kā patstāvīgam māksliniekam.

Galvenais A.Kronenberga mācību darbs norit I.Biļībina vadībā, pie kura viņš apgūst stilizētu spalvas zīmējumu. Biļībins iesaka audzēkņiem arī otas zīmējumu, izsenis pazīstamu Austrumos. Šeit skolā Kronenbergs izveido un nostiprina savu stilu, gūst pārliecību par izvēlētā ceļa pareizību. – Viņa tēlu pasaule kļūst folkloras tēli, aizvien tipizētāki un tautiskāki, ar tautas humora dzirksti.

Karš pārtrauca mācības arī Kronenbergam kā daudziem citiem.

Pēterburgas IMVB skolā mācījušies arī Liepājas mākslinieki Alvīne un Rūdolfs Priedes.

Priede Rūdolfs (1890-1949) dzimis Liepājā. Ap 1907. g. viņš iestājas Penzas Mākslas skolā, vēlāk pārceļas uz Pēterburgu, kur strādājis algotu darbu un apmeklējis IMVB skolas vakara kursus, – gājis uz „Pahreņku”. („Пахренька” – tā mīlīgi bija iesaukta IMVB skola). „Tolaik direktors bija Rērihs, kluss, blonds cilvēks, smalks tips”, – Rūdolfs atceras. Viņam iznācis mācīties galvenokārt pie Biļībina.

Pēc Pirmā pasaules kara Priede atgriežas Liepājā, kur strādāja par zīmēšanas skolotāju pamatskolās un Lietišķās mākslas vidusskolā. Viņa skolnieki ir Teodors Uldriķis u.c.

Priede Alvīne dz. Jēkabsone (1888-1967) arī strādāja par zīmēšanas skolotāju Liepājā. Četrus gadus, līdz figūras klasei, Alvīne mācās Penzā, kur iegūst 2. kategorijas mākslinieka nosaukumu. Arī viņa iestājas Pēterburgas IMVB skolā, tikai vienu gadu pēc Rūdolfa. Skolotājs Naumovs („Мир искусства” mākslinieks), 1918. gadā ieteicis viņai braukt uz Franciju papildināt zināšanas.

1919. gadā Alvīne atgriežas Liepājā, kur sāk kopīgas dzīves gaitas ar Rūdolfu Priedi.[94]

Profesionālu izglītību Pēterburgas IMVB skolā iegūst arī grafiķis Jānis Spriņģis (1892-1959) no Lodes pagasta „Liellustēm” (Valmieras apr.), paralēli kā brīvklausītājs apmeklējot Pēterburgas Mākslas akadēmiju. Lai gūtu iztiku, viņš strādā dažādus gadījuma darbus. Pēc revolūcijas Spriņģis atrodas strēlnieku rindās, bet no 1919.-1920. g. ir skolotājs Valkas sieviešu ģimnāzijā.

Vēlākais gleznotājs un zīmēšanas skolotājs no Vecpiebalgas Šusters Jānis Andža dēls (1895-1988) pirmo saskaršanos ar mākslu gūst 7 gadu vecumā, pirmoreiz nokļuvis Rīgā, kur tēva māsa aizved viņu uz Mākslas muzeju. Sevišķu iespaidu uz viņu atstāj J.Rozentāla gleznas. Viņš mācās vienu gadu Blūma skolā, tad dodas uz Pēterburgu, kur turpina mācīties IMVB skolā trīs mācību gadus, „pie N.Rēriha” (1912.-1915. g.). 1915. gadā viņu iesauc armijā. Pēc kara sākas darbs par zīmēšanas skolotāju skolā, un gleznot iznāk tikai brīvajā laikā.

Nomācījušies 1912./1913. gada ziemu Kazaņas Mākslas skolā (kopā ar Kārli Zāli un Ludolfu Libertu), uz Pēterburgu dodas Jānis Zariņš (1893-1979) un Džons – Jānis Liepiņš (1894-1964). Jānis Zariņš atmiņās raksta: „Pēterpilī darbojās „Общество Поощрения Художников”, pie kuras pastāvēja skola, kurā par pasniedzējiem bija piesaistīti pirmšķirīgi spēki, tādi kā Biļībins, Rērihs un citi. Jā, tāda skola mums ir derīga. – Mākslas skolā mūs uzņēma bez konkursa eksāmeniem ar tiem pašiem no Kazaņas atvestajiem zīmējumiem un gleznojumiem. Mācības virzījās labi uz priekšu, un pedagogi izturējās visai iejūtīgi pret mums. Deva arī iespēju iet pāri Ņevai uz Mākslas Akadēmiju un zīmēt klasiskās ģipša figūras, tas nostiprināja mūsu zīmēšanas iemaņas. Katru dienu galerijā dežūrēja kāds no māksliniekiem, akadēmijas pasniedzējiem.”[95]

J.Zariņš te min prof. V.Makovski un lielisko pedagogu D.Kardovski. Pēdējais apjautājies par Rīgu, par savu bijušo skolnieku J.Tilbergu. „Ko mēs te, Pēterpilī, nomocoties, ja tagad arī Rīgā esot atvērta Valsts Mākslas skola, kas padota Pēterpils Akadēmijai un ar tādām pašām tiesībām kā visas Krievijas mākslas skolas. Arī pasniedzēji tur esot labi: Purvīts, Tilbergs, Rončevskis.”[96]

Materiāli patiešām grūti bijis, jo vecāki jau daudz neko nevarēja atsūtīt. Zariņš bija liels teātru apmeklētājs. Bet tieši teātru dēļ arī viņam bijis visai grūti no Pēterburgas šķirties. „Jāatzīstas, ka iekšējā cīņa starp glezniecību un teātri bija diezgan ilga un mokpilna, kamēr virsroku guva teātris.”[97]

Vēl viņš mācās Rīgas Mākslas skolā. Dodas arī Pasaules kara laikā līdz ar skolu uz Penzu. Gadus, atdotos tēlotājai mākslai, Zariņš nekad nav nožēlojis. „Tas bija īss, bet ļoti skaits laiks manā dzīvē. Interese par glezniecību bija mani pirmo reizi izvedusi pasaulē, un sevišķi Pēterpilī es biju guvis lielus iespaidus visam mūžam. Glezniecība ir veidojusi man gaumi, un zināma prasme šai nozarē vēlāk lieti noderējusi arī režisora darbā. Pārzinot un izjūtot glezniecības likumības, esmu varējis iztēlē iecerēt skatuves uzvedumus, paredzēt to vizuālo attīstību un ietekmi uz tēlotājiem un skatītājiem.”[98]

Toties Jānis Liepiņš, par spīti visām grūtībām, vairs neatkāpās no reiz nospraustā ceļa. Pēc Rīgas Mākslas skolas beigšanas viņš atgriežas Pēterburgā, kur apmeklē Bernšteina mākslas studiju. Liepiņš kļūst par vienu no latviešu lielākajiem žanra un kolorīta meistariem.

Šai pašā 1913. gadā IMVB skolā iestājas (vai jau studē) vēl vairāki citi jaunie latviešu mākslinieki: Uga (toreiz vēl Hugo) Skulme (1895-1963), Jānis Borkovskis (dz. 1894.), Pēteris Šotnieks, Alberts Pilkus-Filka (1891-1938) un Jānis Plase (1892-1929).

Lietuvā 1894. gadā dzimušais Jānis (Johans) Borkovskis-Zemgals iestājas skolā 1912. gada janvārī. 1913. gadā viņš mācās ornamenta klasē, bet drīz vien tiek pārcelts uz dabas klasi, mācās līdz 1914. gadam. Viņu vairākkārt piemin U.Skulme savās atmiņās. Vēlāk viņš mācās Latvijas Mākslas Akadēmijā, piedalās izstādēs ar smalkiem nelielu interjeru gleznojumiem.

Gleznotājs, pedagogs, mākslas zinātnieks, sabiedrisks darbinieks Uga (Hugo) Skulme bērnību pavada Daugavas malā pie Jēkabpils, kur uz visu mūžu saglabā mīlestību pret dabu. Pēc īslaicīgas Jūlija Madernieka studijas apmeklēšanas no 1913.-1914. g. mācās Pēterburgas IMVB skolā zīmēšanu un glezniecību pie Biļībina, studējot vienlaicīgi, uz tēva vēlēšanos, tieslietas Pēterburgas Universitātē. Pēc tam 1914., 1916. g. mācās Mākslas Akadēmijā.

Uga Skulme ir īsts nemiera gars ar plašu darbības loku. Savās atmiņās viņš stāsta par skolu un līdzskolniekiem no Latvijas. – Uz Madernieka studiju gājuši Šotnieks, Prande, Miesnieks, Malcenieks, Aleksandrs Ērglis:

„No turienes Šotnieks, Prande, Malcenieks devās uz Kijevas mākslas skolu, bet Ērglis uz Štiglica skolu.

Šotnieks ar Prandi jau pirms kara pārgāja uz Pēterpils Mākslas Veicināšanas biedrības skolu, tā kā „vienīgie dēli” – viņiem tik ātri nedraudēja iesaukšana karadienestā. Kara laikā Šotnieks mira.

1913. gada rudenī, tiklīdz nokārtoju formalitātes ar universitāti, es devos uz Ķeizariskās Mākslas Veicināšanas biedrības skolu, lai tur iestātos un studētu vismaz zīmēšanu. Tur nejauši sastapu Filku un Šotnieku, kuri bija pārnākuši uz Pēterpili no Kijevas. Viņi bija iestājušies galvas klasē. No latviešiem skolā, tikai ornamenta klasē, bija iestājušies arī Plase un Borkovskis. Vecākajās klasēs bija Braucējs un Prande. Man arī būtu bijis jāiestājas ornamenta klasē, bet gribējās būt kopā ar pārējiem no agrākiem laikiem, un tāpēc, pārnācis mājās, uzzīmēju pašportretu un aiznesu to uz skolu. Tad arī mani ieskaitīja galvas klasē.”

Uga Skulme strādājis ļoti cītīgi. „Semestra beigās Filku, Šotnieku un mani pārcēla uz figūru klasi un otrajā semestrī mēs zīmējām ģipša figūras pie Bukholca.” U.Skulme savas mākslinieciskās darbības sākumā sevišķi pievērsās zīmējumam. Viņam ir veseli zīmējumu cikli ar asu sociālu saturu. Pēc kara viņš vairāk strādāja akvarelī.

Gleznošanu Skulme mācās Himonas klusās dabas klasē un Naumova pusfigūras gleznošanas klasē kopā ar Šotnieku un Braucēju. „Strādāt vecākos kursos pie Rilova un Bobrovska man neiznāca, jo ar nākamo rudeni es iestājos Mākslas Akadēmijā, arhitektūras nodaļā.” (Tēvs, neapmierināts, ka dēls pamet tieslietas, beigās piekāpās, atļaudams studēt arhitektūras fakultātē.). Tomēr paralēlās studijas pie Petrova-Vodkina viņu aizvien vairāk aizvirza glezniecībā, un arī tēvs beidzot spiests piekāpties.

U.Skulme raksta par N.Rēriha mākslas ietekmi arī uz savu brāli Oto Skulmi. „Maskavas laikā, kad krievu dekorācija bija sasniegusi savus ziedu laikus, arī O.Skulme jūsmoja par „Мир искусства” mākslinieku skatuves gleznām, kas bija pamatīgi nostrādātas kā stājgleznas. Lielāka interese Skulmem bija par Rēriha dekorācijām, kurās bija rādīta ziemeļnieku senatne.”[99]

1913. g. IMVB skolas galvas klasē (IV.) iestājas Pēteris Šotnieks, Mārtiņa dēls. 1914. gadā viņš ir jau piektajā, ģipša – figurālajā klasē. Pirms skolas Šotnieks apmeklējis J.Madernieka studiju un Kijevas mākslas skolu. Viņš pārnāk uz Pēterburgas IMVB skolu kopā ar A.Filku. Agri mirst kara laikā 1915. gadā. Par viņu atmiņās raksta Uga Skulme, viņu labi atcerējās arī K.Miesnieks un I.Zeberiņš.

Jūrmalnieks Alberts Pilkus-Filka (dz. Majoros (1891-1938)) mācījies kopā ar Šotnieku pie Madernieka (1909.-1911. g.) un Kazaņas mākslas skolā (1911.-1912. g). Pēterburgas Mākslas Veicināšanas biedrības skolā viņš studē no 1913.-1915. g., iestājoties jau IV. – figūras klasē. Otrajā pusgadā Filka tiek pārcelts uz dabas klasi, ap šo gadu sāk arī izstādīties. Vēl mācoties, viņš piedalās arī III. un IV. Latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā. Pirmie Filkas darbi ir impresionisma garā. Vēlāk viņu vairāk pievelk ikdienas ainavas, Rīgas skati, pilsētas nostūri, ir arī žanra glezniņas.

Viņa skolotāji IMVB skolā ir A.Rilovs, N.Rērihs u.c. Mācības Filkam pārtrauc Pirmais pasaules karš 1915. gadā. Tai pašā gadā viņš tiek smagi ievainots un demobilizēts.

„Klusais lielaucietis”, Lielauces „Kalvu” saimnieka dēls gleznotājs Jānis Plase (1892-1929), skolas uzņemšanas dokumentos rakstīts Žanis Plasse, nepabeidzis reālskolu, no 1910.-1913. g. mācījies Blūma skolā. Pēterburgas IMVB skolā viņš mācās no 1913. gada, kad iestājas IV. – galvas klasē, līdz 1917. gadam.

Plase iestājas gan tik kā brīvklausītājs, jo par šīs skolas audzēkni viņš nevar kļūt nepietiekamas vispārējās izglītības dēļ, – nav pabeidzis reālskolu. Kaut arī viņa dzīves apstākļi smagi, – viņš atbrauc gandrīz bez kādiem līdzekļiem, – Plase ar aizrautību nododas studijām, jo gribēja atdoties tikai mākslai. Gandrīz vairāk strādā pats, nekā mācās skolā. – Tā kā nepieciešams meklēt maizes darbu, periodiem skola tiek pamesta. Tālāk kavē stipri sabeigtā veselība. Tomēr gan Romāns Suta, gan Pēteris Ķikuts un Aleksandrs Čaks savos darbos[100] par J.Plasi runā par skolas un it īpaši pasniedzēja N.Rēriha lielo ietekmi viņa darbos. „Ieminējos, ka Plases darbiem toreiz (vēlāk viņš atsvabinājās) ir liela tuvība ar krievu mākslinieka Rēriha stilu. Jā! Plasīte neliedzās, nevairījās, bet sāka atklāti jūsmot par šī meistara suģestējošo spēku.” (P.Ķikuts)

Arī K.Miesnieks norāda uz Rēriha ietekmi[101], kas sevišķi jūtama viņa dekoratīvajās ainavās „Dzīves ritmi”, „Pie Sungari upes”[102], min „mītisko noskaņu”, ko viņš mantojis no Rēriha. Suta, runājot par Rēriha ietekmi, pareizi norāda, ka bieži tas, kas meistaram būtisks, skolniekam kļūst par neskaidru formu rotaļu. Čaks pārmet, ka Plase esot atgājis no dzīves, tai laikā, kad mūsdienu latviešu mākslinieki risina dzīvei tuvas reālas problēmas.

Laukstrādnieka dēls Indriķis Zeberiņš (1882-1969) no Kuldīgas „Saldeniekiem”, kad mācās Pēterburgas IMVB skolā, jau ir grāmatu ilustrators ar stāžu (Kopš 1905. gada viņa spalvas zīmējumi redzami „Vērotājā”, „Austrumā”, „Staros”). 1914. gadā iestājoties skolā, labo zināšanu dēļ Zeberiņš iedalīts jau priekšpēdējā (IV.) klasē, pēc jaungada nokļūdams jau pēdējā klasē (Būtībā viņš kandidē uz Mākslas Akadēmiju, gribēdams papildināt savas zināšanas, bet izkrīt lielā konkursa dēļ). 1915. g. pavasarī mākslas studijas viņam jāpārtrauc, jo Zeberiņu paņem karadienestā Somijā.

No 1914. gada līdz 1918. gadam, ar nelieliem pārtraukumiem, skolā mācās tēlniece rīdziniece Marta Liepiņa-Skulme (1890-1962), gleznotāja Oto Skulmes sieva, Džemmas Skulmes māte. Līdz IMVB skolai viņa mācās Rīgas pilsētas mākslas skolā un no 1912.-1914. g., kopā ar Džoni, Kazaņas mākslas skolā veidošanu. Paralēli IMVB skolai Marta Liepiņa apgūst tēlniecības iemaņas arī skulptora Šervuda tēlniecības studijā un vēlāk pie Bromirska Maskavā.

1915. gadā skolā mācās latviešu gleznotāja Lūcija Driķe – (Drikke) – Kuršinska (1894-1976). Tēvs apmetas pie Cēsīm, Cēsu apriņķa gleznainajā Āraišu pagastā pusmuižas rentnieks, tad muižas pārvaldnieks. Skolā Lūcija gājusi Ventspilī. Mācās Rīgas pilsētas mākslas skolā, kā sekmīga studente saņem stipendiju.[103] Skolu beidzot, neilgu laiku strādā Jelgavā par zīmēšanas skolotāju. Sākoties pasaules karam, viņa nokļūst Pēterburgā. Tēvs šai laikā ir muižas pārvaldnieks netālu no Pēterpils „Raskuļikos”. 1915. gadā, neiekļuvusi Mākslas Akadēmijā, Lūcija iestājas Mākslas Veicināšanas biedrības skolā. Viņa raksta arī dzejoļus. Varbūt tas viņu satuvina Pēterburgā ar revolucionāru dzejnieku un ārstu Andreju Kurciju (īstajā vārdā Kuršinski), ar kuru viņa apprecas, nebeidzot studijas, un 1919. g. piedzimst meitiņa Latvija.

Lūcija Kuršinska mīl gleznot klusās dabas ar ziediem, dabas ainavas, – klusus nostūrus ar vītoliem, agra rudens noskaņas. Ir arī darbi ar pilsētas ainavu, ar cilvēkiem. Viņai ir laba krāsu izjūta, spēcīgs krāsu zieds. Lieto viņa temperu un eļļas krāsas. Izstādās no 1941. gada.

Episkais gleznotājs, „svētku tēmas risinātājs latviešu tēlotājā mākslā” liepājnieks Annuss Augusts (1893-1984) arī saskāries ar Pēterburgas IMVB skolu. Viņa vecāki no Cīravas pagasta dodas uz Liepāju, līdzi paņemot tikai etnogrāfiskas senlietas. Tēvs strādā ostā, – agri Augustam nogulstas ostas iespaidi. Viņš mācās proģimnāzijā un „piezīmē visas malas”. Tad aizbrauc uz Pēterburgu. 1913. gadā 20 gadu vecs dodas uz Kijevas Mākslas skolu, jo par šo skolu laba Repina atsauksme. Pasaules karš pārtrauc mācības. 1915. gadā Augusts atgriežas Pēterburgā un iestājas Štiglica zīmēšanas skolā, jo nav tik sagatavots, lai tiktu Akadēmijā (Viņš skolu nosauc par sausu, prozaisku. Vienīgā „oāze” esot Harlāmovs.). Pa vakariem viņš apmeklē IMVB skolu. Skolotāji, pie kuriem viņš mācās: Rilovs, Rērihs, Himona, Bergholcs. Mācās Annuss cītīgi. Apmeklē arī Pēterburgas Universitātes filoloģijas fakultāti. 1918. gadā viņš atgriežas dzimtenē, strādā par dekoratoru Liepājā. 1923.-1926. g. mācās Latvijas Mākslas Akadēmijā, Tilberga figūru klasē. Viņš gleznojis daudzas altārgleznas, žanra ainavas, peizāžas.

Īsāku laiku (1915. g.)[104] IMVB skolā mācās arī tēlnieks Kārlis Zāle (Zālīte) (1888-1942), beidzis Kazaņas mākslas skolas tēlniecības nodaļu un papildinājies dažās Maskavas privātajās darbnīcās. Pēc tam viņš iestājas Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur mācās pie H.Kalemana un A.Matvējeva. No 1917.-1920. g. Zāle strādā reorganizētajās Petrogradas Valsts brīvajās mākslas darbnīcās. Papildinās Berlīnē no 1920.-1923. g. Atstājis paliekošus darbus monumentālajā tēlniecībā.

Rēzeknietis Francisks Varslavāns (1899-1949) Pēterburgas IMVB skolā pavada divus gadus no 1915.-1917. g. Skolā viņš nokļūst pavisam nejauši. Tēvs, apdāvināts amatnieks, sūta dēlu vidusskolā. Kara laikā, darbu meklējot, tēvs ar ģimeni nonāk Pēterburgā. Šeit zēnu spiež mācīties kādā amatā, kas viņam nepadodas, jo visas domas pie citām, „jaunatklātām” lietām – grāmatām, muzejiem – pie tās plašās pasaules, kas nu atveras toreiz vēl šaurās Rēzeknes vietā. Reiz, zīmējot uz sola bulvāra malā, kāds garāmgājējs ievēro zēna cītību, un pēc dažām dienām Francisks saņem uzaicinājumu ierasties IMVB skolā.

„Skola nebija dārga, un katrs čakls un veiksmīgs audzēknis drīz dabūja stipendiju. Varslavāna sekmes bija labas. Arī vecāki samierinājās ar Franciska gaitām, pabalstīja viņu cik varēdami. Un, kad skolnieku grupa brauca uz Krievijas dienvidiem – uz Krimu un Kaukāzu, – vecāki sagādāja naudu, lai arī viņu Francisks brauktu līdzi un nebūtu citiem par apsmieklu savas nabadzības dēļ.”

„Šos divus gadus – no 1915. līdz 1917. g. – Francisks Varslavāns uzskatīja par laimīgākajiem savā mūžā. Mākslas skolu vadīja pazīstamais gleznotājs Nikolajs Rērihs, bet Franciska tiešais skolotājs glezniecībā bija Arkādijs Rilovs.”[105]

Šie divi gadi paliek arī vienīgā sistemātiski iegūtā mākslinieciskā izglītība. Bet šī skola bija devusi vairāk nekā tikai tehniskās iemaņas. Viņš gūst arī pieeju mākslai, arī dzīves parādībām, – principus, pēc kuriem attīstās tālāk. Arī vēlāk Varslavāns bieži ar siltumu atceras savu skolotāju Rilovu, viņa mākslinieka atbildības sajūtu un dabas uztveri, – tiešo kontaktu ar dabu.

Arī Varslavāns, mīlot savu dzimto Latgali, prata pietuvināties tās dabai, lai tās lirisko tēlu aiznestu līdzi viņa gleznas.

Skolas gaitas pārtrauc karš un revolūcijas notikumi. 1918. gadā viņš nokļūst Sarkanajā armijā, pēc tam apceļo Krievijas Austrumus, Ķīnu, Japānu, Ceilonas salu u.c. Vladivostokā Varslavāns piedalās krievu mākslas izstādē. Pēc kara viņš atgriežas Latvijā.

Neilgu laiku IMVB skolā mācās arī lēdurdzietis, rakstnieks, žurnālists un politisks darbinieks Jūlijs Lācis (1892-1941). Tomēr literārās intereses viņā ņem pārsvaru.

1918. gada 1. septembrī Maskavā Kremlī notiek devītā strēlnieku pulka I. izstāde. Brīvajā laikā bija radusies strēlnieku tēlotājas mākslas studija, un tie bija darba rezultāti. Izstādē piedalījās 16 dalībnieki ar apmēram 50 darbiem. Trīs vadošie mākslinieki, – tieši no skolas sola, – K.Veidemanis, V.Andersons un G.Klucis, – trīs latvieši no Pēterburgas Mākslas Veicināšanas biedrības skolas.

Voldemārs Andersons (1891-1942) no 1911.-1914. g. mācījās Rīgas Mākslas amatnieku, pēc tam Rīgas Mākslas skolā (1914.-1915. g.). No 1915.-1917. g. mācās pie Rēriha Pēterburgas IMVB skolā. Vēlāk viņš pāriet uz Maskavas Augstāko Mākslinieciski tehnisko institūtu. No 1917. gada rosīgi piedalās mākslas dzīvē.

Viens no latviešu padomju tēlotājas mākslas aizsācējiem gleznotājs un grafiķis cēsnieks Kārlis Veidemanis (1897-1944) mācījies Cēsu pilsētas skolā, pēc tam daiļamatniecības kursos Rīgas daiļkrāsotāju skolā (1914.-1915.g.). IMVB skolā Pēterburgā viņš mācās no 1915.-1916. g. un 1918. g. dienē 9. latviešu strēlnieku pulkā, kas 1918. gadā apsargā Kremli. No 1918.-1921. g. apmeklē Valsts Augstākās Mākslinieciski tehniskās darbnīcas Maskavā. Veidemanis ir viens no I. strēlnieku tēlotājas mākslas izstādes rīkotājiem, pats piedaloties ar Raiņa ilustrācijām.

Grafiķis un plakātu mākslinieks Gustavs Klucis (1895-1944) dažus gadus mācījies Valmieras Skolotāju seminārā, pēc tam Rīgas pilsētas mākslas skolā. Kad 1915. gadā fronte tuvojas Rīgai, viņš dodas uz Pēterburgu. Līdzekļus pelna gleznojot pa vakariem dekorācijas Pēterburgas Ohtas rajona teātrī, pa dienu mācās Mākslas Veicināšanas biedrības skolā. 1917. g. beigās iestājas latviešu strēlnieku rotā. 1918. g. pavasarī dodas uz Maskavu – Kremļa apsardzē. Brīvajā laikā mācās strēlnieku tēlotājas mākslas studijā. Klucis praktizējas glezniecībā arī I.Meškova mākslas studijā.

Savās atmiņās par Pēterburgas IMVB skolu, vai „Pahreņku”, kā viņa bija iesaukta, skolas pasniedzēji un audzēkņi vispirms min skolas direktoru un kompozīcijas klases pasniedzēju Nikolaju Rērihu. Atceras viņu vienmēr korektu, rūpīgi ģērbtu, ārēji mierīgu, iekšķīgi spriegu, aizņemtu savās tūkstoš rūpēs, – mākslinieks, arheologs, rakstnieks, izstāžu organizētājs.

„Eiropeiski izglītots cilvēks, zinātnieks, filozofs, sabiedrisks darbinieks, viņš piegāja dzīves parādībām plaši, no humānisma un apgaismības pozīcijām”, – raksta atmiņās N.Rutkovskis. – „Rērihs tiecās radīt lielu demokrātisku skolu, kas būtu savdabīga mākslu universitāte.” Šeit lasīja lekcijas par vispārizglītojošām tēmām, mācīja mūziku, bez parastajām mākslas disciplīnām lielu vērību piegrieza lietišķajai mākslai. Jaunajos māksliniekos ieaudzināja senkrievu mākslas izpratni. Viņš stāsta par regulāriem izbraucieniem uz senajām krievu pilsētām, par skolas muzeju, par pasniedzēju sastāvu, par paša Rēriha pasniegšanu.

Rērihs pasniedza kompozīciju. Kompozīcijas stundas bija reizi nedēļā. Par Rēriha pasniegšanas veidu K.Miesnieks raksta, ka „viņš to darīja ar lielāko nopietnību un meistarību”. Rērihs noteica tēmu un skices formātu, dažos vārdos paskaidroja, kādas figūras kā izvietot. Bieži vien tā bija kāda vēsturiska vai leģendas tēma, kas bija tuva pašam Rēriham. Viņš pastāstīja, kā pats rīkotos, bet nekādā ziņā nelika sekot. Katrs lai dara tā, kā viņam liekas labāk. Reizēm viņš deva uzdevumu iezīmēt attēlu dažādas ģeometriskas formas laukumos tā, lai šī ģeometriskā forma nejustos redzama apskatot zīmējumu. Skicei Rērihs parasti deva nedēļu laika (Reizēm arī tikai stundu.). Tad skices tika izstādītas pie sienas un autoru klātbūtnē apspriestas.

„Mūsu akadēmijās tika pielaista diezgan parasta kļūda, – raksta N.Rērihs, – kad jauniešus mācīja zīmēt un gleznot, nepiegriežot vērību kompozīcijai. … Protams, arī zīmējums prasa nemitīgu pilnveidošanu, bet krāsas, tāpat kā vijolniekam vingrinājumi, nepārtraukti nepieciešams izsmalcināt. Bet gan vienu, gan otru iespējams pielietot tad, kad attīstīta kompozīcijas izjūta. Te nerunāju par vispārpieņemtām kompozīcijas metodēm, bet domāju par dabīgu kompozīciju, kas piešķir darbam pārliecinošu īpašību. Tikai cilvēka būtība atskan uz to un tad darbs kļūst dzīvs uz visiem laikiem.”

„Es neesmu saticis iejūtīgāku un labvēlīgāku mākslinieku-pedagogu par Nikolaju Rērihu”, – raksta atmiņās viņa audzēknis igaunis Jans Vahtra. – „Katrā darbā, pat visvājākā, viņš tomēr atrada ko labu un tādējādi deva pamudinājumu tālākam darbam tiem, kam brīžiem zuda ticība savām spējām.”

K.Miesnieks grāmatā „Mana dzīve un darbs mākslā” (R., 1959.) stāsta: „Kad mēs skolēni strādājām, viņš klusi pienāca un uzmanīgi apskatīja mūsu darbus, nebūt nesteigdamies pelt un niecināt, bet padarīto iztirzāja, mierīgi aizrādīja tiklab uz kļūdām, kā arī uz veiksmēm, izskaidroja un norādīja, kā un ko darīt tālāk”.

Skolnieku pavasara izstādē, kur bijis izlikts arī I.Zeberiņa darbs (1915.), Rērihs tūlīt piegājis pie tā: „Tas nāk no Baltijas, redzu …” – Nu jā, mums jau atmosfēra mitrāka nekā Krievijā”, – Zeberiņš stāstot piebilst (Te laikam domāta mūsu plenēram raksturīgā rozīgi zilganā dūmaka, ko vērojam Rozentāla, Zeberiņa u.c. peizāžos.).

Atsevišķiem skolniekiem bija atļauts apmeklēt Rērihu viņa darbnīcā. Strādājis viņš spriegi, kaut ārēji mierīgi, ātri, bez labojumiem. Gleznojis bieži ar špakteli uz balti nogruntēta audekla, ļaujot audeklam spīdēt cauri. Rutkovskis stāsta par viņa interesantajiem eksperimentiem kolorītā. Skolnieki bieži lauzīja galvas, kur slēpjas Rēriha mākslas spēks, centās atklāt viņa mākslas „noslēpumus”, kas nekādi neizdevās.

Par Rēriha attieksmi pret skolniekiem redzam kaut vienā gadījumā, kā stāsta mākslas vēsturniece N.Ļeonova par N.Rutkovski: „Rērihs pamanīja Rutkovskī spējīgu un zinātkāru skolnieku. Viņš iepazīstināja jauno mākslinieku ar fresku glezniecību, aizrāva viņu ar monumentālo mākslu, iemācīja kompozīcijas likumus, atmodināja tēlainu krāsu redzi. Katram iesācējam māksliniekam tikšanās ar Rērihu – Meistaru, Rērihu personību bija prieks. Priekš Rutkovska tā nozīmēja daudz vairāk. Vairāku gadu laikā Rērihs cītīgi sekoja sava skolnieka sekmēm, deva pastāvīgu atbalstu ar padomiem un palīdzību.”

Visi uzsver Rēriha dziļo kultūru, cik daudz deva kaut neliela saruna ar viņu. Stundās viņš reizēm skāra arī atsevišķas problēmas no kultūras dzīves un ētikas. Viņam skolā bija liela autoritāte. Gan pasniedzēji Rēriham uzticējās, gan skolnieki griezās pie viņa dažādos arī personīgos jautājumos.

Savos audzēkņos viņš iepotēja mīlestību pret dzimtās zemes kultūru. Tā Aleksejs Varganovs, vēlāk Suzdaļas Vēsturiski mākslinieciskā muzeja direktors, atzīst, ka tieši Rērihs bijis tas, kas viņu novirzījis pa šo ceļu, stāstīdams par Suzdaļas vēsturisko lomu arī Maskavas kultūras tapšanā.

Atsevišķu nacionalitāšu studentiem Rērihs mācīja cieņu un uzmanību pret savas zemes kultūru, centās to darbos saskatīt, pasvītrot un saglabāt nacionālās iezīmes. Ne viena vien latviešu mākslinieka darbos manāms Rēriha mākslas iespaids. Tā Strunkes ilustrācijās līdzās Biļībina ietekmei jūtama arī Rēriha krāsu tīrība un spēks, lineārā ritmika, lielu vērību Strunke pievērš darbu kompozīcijai. Plasem bija iemīļoti leģendu un simbolu tēli (arī štiglicēnam R.Pērlem). K.Miesnieks norāda uz Rēriha ietekmi, kas jūtama Plases darbos 1921. gada izstādē. Par to runā arī R.Suta un P.Ķikuts. Arī bijušie štiglicēni J.Kuga un O.Skulme atzīst, ka savos skatuves darbos daudz mācījušies no N.Rēriha dekorāciju mākslas.

Daudz vairāk tomēr jūtams netiešais Rēriha iespaids: mākslas meklējumos, attiecībā pret dzīvi. – Plase sapņoja par mākslas atdzemdināšanu, aktivizāciju, par dažādu mākslas veidu sintēzi. Tiešo kontaktu ar dabu jūtam Varslavāna, Miesnieka darbos.

Lielu vērību piegrieza, lai skolēni iepazītos ar savas zemes un mākslas vēsturi, tieši tautas vēsturi. Gan ikonu kā mākslinieciskas vērtības atzīšana, gan senās arhitektūras skicēšana no dabas bija jauns iedrosmīgs solis, ko nemaz tik viegli nenācās izcīnīt.

I.Zeberiņš stāsta, ka Rērihs reiz atvedis pozēt tautas dziedātāju – improvizētāju ar cītaru, kas pelnījies pie baznīcām, kapos ar tautiskām improvizācijām. Rērihs atvedis, lai skolnieki dzird viņa dziesmas. Skolnieki jau, protams, paguvuši arī uzskicēt šo savdabīgo tautas talantu.

Skolas darbu aprāva pilsoņu kara grūtības. Varbūt arī tas, ka pietrūka enerģiskā vadītāja Rēriha.

Pēdējie skolas eksistences gadi Rēriham slimības dēļ jāpavada šķirti, bet nezaudējot sakarus ar skolu. Svjatoslavs paskaidro tuvāk: „Lieta tā, ka Nikolajs Konstantinovičs negribēja aizbraukt tālu no galvaspilsētas – uz Krimu vai Kaukāzu – Mākslas Veicināšanas biedrības skolas dēļ, kuru viņš vadīja kopš 1906. gada. Ladoga deva manam tēvam daudz jaunu ideju, ieceru.”[106]

Sāp sirds par kara gadiem. – „No skolas sāka zust daudzi skolēni. Kļuva dzirdams par nāves gadījumiem un par varoņdarbiem: cik daudz pašu izcilāko, cerības devušo jauno mākslinieku neatgriezās no karalauka.”[107]

Pasaules kara laikā Rērihs rada speciālas klases, kurās skolā mācītos ievainotie un sakropļotie karavīri.

1917. gada augustā Rērihs atsakās no direktora posteņa, nodod skolu pagaidām vadīt savam vietniekam Himonam un paliek tikai skolas aizgādnis. Novembrī Rērihs raksta no Serdoboļas uz Pēterburgu skolas komitejai: „Mana veselība vēl nav uzlabojusies. Nepieciešama ārstēšana ar sala gaisu. Ceru uz to, ka G.Bobrovskis savlaicīgi atveseļojies un visā pilnībā atgriezies darbā. Komitejas uzdoto skolas projektu esmu pabeidzis. Lai neaizkavētu lietas gaitu, lūdzu komandēt pie manis skolas vecāko vadītāju vai sekretāru, vai arī abus divus projekta[108] nodošanai, un pie reizes to paskaidrot. Ceru, ka no dotajiem priekšlikumiem var izsecināt Biedrībai pieņemamu mākslinieciski izglītojošu iestādi. Pielieku visus spēkus, lai atjaunotu veselību un ātrāk atgrieztos iemīļotajā darbā.”[109] Bet arī 1917. gada 5. decembrī lasām Rēriha vēstulē Aleksandram Benua: „Mana veselība joprojām nav laba. Temperatūra tāpat vēl lēkā. …

Vakar mani tā vilka uz skolu, uz Biedrību. Taisni it kā būtu nepieciešams. Taisni it kā man vajadzētu ko pateikt. Nupat kā es tur aizsūtīju savus Brīvās akadēmijas projektus – par tām darbnīcām, par kurām Tev rakstīju. To vajag ieviest, šo projektu. Liekas, ka es to esmu pārdomājis visās detaļās.”

Šo pašu rudeni viņš raksta mākslas vēsturniekam A.Ivanovam: „Dzīvoju Serdoboļā, slims – atkal staigājošs iekaisums. Kad pāries – dievs zina. … Skola tiek likvidēta, bet man, tās cēlājam, vai ir tiesības piedalīties atlaišanā? Audzēkņi runā: dzīvosim uz „deficīta”.” Rērihs pārmet Pagaidu valdībai – „kamēr saule uzleks – rasa acis izēdīs. Kur gan brīvība un vienotība? Kādi gan tumši spēki visu to apēduši? Pa šo laiku es uzrakstīju rakstu „Vienotība” par pašreizējo stāvokli.”[110]

Un Aleksandram Benua: „Cik nosodāmi, ka tieši pie revolucionārās valdības sabiedriskam apgaismības darbam jāiet bojā un jānonīkst”.[111]

Neraugoties uz slikto veselību, Rērihs pats vada pasniedzēju un audzēkņu komiteju sapulci skolā, kur tiek pieņemts viņa jaunais skolas projekts – „Brīvā Tautas akadēmija”.

Skolu slēdz. Diez kā būtu veidojies Rēriha dzīves ceļš, ja skola turpinātu darbību? Rērihs atgriežas Karēlijā, kur turpina ārstēties. Pati Mākslas Veicināšanas biedrība beidza eksistēt 1929. gadā.

Bijušie skolnieki atgriezās dzimtenē, viens otrs aizklīda pa pasauli.

Cik cieši Rērihs dzimteni saistīja ar savu skolu, liecina viņa vārdi vēstulē Latvijas Rēriha biedrības vadītājam R.Rudzītim 24. augustā 1939. gadā:

„Tik nepieciešami dalīties un tikties ar jauno paaudzi. Gadījās tā, ka jau no darbības sākuma man nācās būt saskarē ar jauniešiem un just ap sevi ne mazāk un ne vairāk par 2500 audzēkņiem ik gadus. Jūs zināt, cik daudzveidīga bija pēc sava sastāva mūsu skola un tajā plaši bija pārstāvēta arī lietišķā māksla. Tādā veidā man nācās iepazīties ar tautas daiļradi, un kad es runāju par to augsti, es apliecinu to ar savu personisko pieredzi. Laiks būt tur, kur plaukst tautas daiļrade. Kā nekad kultūras spēkiem jābūt kopā.”

 

 

 

LATVIJAS RĒRIHA BIEDRĪBAS AIZSĀKUMI

 

1917. gada februāra revolūcija, krievu inteliģences revolūcija, mēģina ievirzīt jauno kustību apzinātā labākā gultnē: radīt parlamentu, cīnīties par plašāku izglītību, kultūru. Bet varu pārņem „tautas” slāņi, strādnieki. Sākas marodierisms, dzeršana. Inteliģence ievelkas sevī, emigrē. Daudzi arī uz Latviju.

N.Rērihs paliek atgriezts no dzimtenes ar I. Pasaules kara frontes līniju Serdoboļā, Karēlijā, kur ārstē plaušas. Bez darba, darbības tomēr viņš nespēj dzīvot. – Tai laikā tur atrodas plašāka krievu mākslas izstāde. Viņš uzņemas tās vadību, izstādes ceļojumu pa Skandināviju. Pēc tam saņem aicinājumu doties uz Angliju, Londonu. Savu arhīvu – gleznu skices, rakstu uzmetumus viņš atstāj pie paziņām Viborgā (Vīpuri).

Londonā 1920. gada maijā notika Rēriha darbu izstāde. Vienlaikus Rērihs meklēja arī izdevniecību, kura varētu izdot viņa dzeju krājumu. Tādā veidā viņš iepazīstas ar Vladimiru Šibājevu (1898-1975), jaunu puisi no Rīgas, kurš tobrīd strādāja vienā no Londonas izdevniecībām. Šibājeva tēvs, Rīgas „Krievu bankas” direktors, grib savu dēlu ievirzīt komerczinībās. Londonā, kur viņš nokļūst ar pazīstama kuģa kapteiņa palīdzību, viņam jāapgūst telegrāfa iemaņas. Izdevniecībā, kur satiek arī N.Rērihu, viņš naudu pelna iztikai. Rērihs uzaicina viņu uz savu izstādi. Šibājevu satriec, samulsina Nikolaja Rēriha izstādes gleznu spēks un skaistums. Drīz vien viņš kļūst Rērihu ģimenes pastāvīgs draugs. Vēl ir visai jauns, – Helēna Rēriha viņu sauc par „dēliņu”.

Londonā V.Šibājevs jau 1919. gadā bija iestājies Teozofu biedrībā, jo viņu ļoti, tāpat kā Rērihus, interesēja Austrumu filozofija un H.Blavatskas darbi. Kad Rērihi aizbrauc tālāk uz Ameriku, – N.Rēriham jādodas izstāžu braucienā pa 30 Amerikas pilsētām, – V.Šibājevs atgriežas Rīgā, bet turpina sarakstīties. Viņš Rīgā izveido, pēc vienošanās ar Rērihiem, nelielu draugu kopu „Meistara ložu” (pēc teozofu ierastā nosaukuma), kuras biedri ir arī paši Rērihi un maksā biedru naudu. Drīz vien Rīgā ierodas arī Nikolajs Kardaševskis.

Ar bijušo cara armijas pulkvedi, Austrumu pētnieku un ceļotāju, grāmatu, rakstu autoru Nikolaju Kardaševski (1878-??) Rērihs iepazīstas 1923. gada vasarā Parīzē; viņus tuvina interese par Austrumiem. Rērihs iepazīstina viņu ar Šibājevu un drīz vien N.Kardaševskis apciemo viņu Rīgā, bet Šibājevs vēlāk ciemojas pie viņa Lietuvā, kur viņš dzīvo nelielā pilī netālu no Kauņas. Arī N.Kardaševskis drīz vien nodibina savu grupu, kas studē Austrumu filozofiju.

Pēc neilga laika Kardaševskis pārceļas dzīvot uz Rīgu, kur strādā Šibājeva grāmatu tirdzniecības firmā un izdevniecībā. Viņa raksti (ar pseidonīmu „N.Dekruā”) publicēti Rīgas krievu avīzēs („Сегодня” u.c.). Turpmāk N.Rērihs raksta jau kopīgas vēstules abiem uz Rīgu, raksta arī Jurijs Rērihs.

Kardaševskis, nemiera gars, dodas uz Ķīnu un Mongoliju un 1927. gadā pievienojas N.Rēriha ekspedīcijai. Arī viņš, tāpat kā citi ekspedīcijas dalībnieki, raksta ceļojuma dienasgrāmatu.

Rērihi no Amerikas 1923. gadā dodas uz Austrumiem, apmeklē Indijas skaistākās vietas, tiekas ar Rabindranatu Tagori. Apciemo arī H.Blavatskas centru Adjarā, kam N.Rērihs uzdāvina savu gleznu „Vēstnesis”. Pēc tam viņi apmetas Dardžilingā, Himalaju piekājē.

Indijā N.Rērihs turpina gleznot, rakstīt. Viņam nepieciešams sekretārs, par tādu tiek uzaicināts V.Šibājevs. N.Rērihs tai laikā ir Eiropā, viņi satiekas un izbrauc kuģī no Marseļas ostas Francijā. N.Rērihs izmanto iespēju būt V.Šibājevam par gidu, parāda arī Ēģiptes piramīdas, Siāmu, arī Indijas svētvietas. Daudz ir vērtīgu sarunu, gan uz kuģa, gan vēlāk.

1924./1925. gada ziemu V.Šibājevs pavada Dardžilingā. N.Rērihs viņam diktē savus aprakstus. 1925. gada maijā Nikolajs un Helēna Rērihi, līdz ar dēlu Juriju, dodas lielajā Centrālāzijas ekspedīcijā. V.Šibājevs atgriežas mājās Rīgā, nodibina Rēriha izdevniecības „Alatas” filiāli, kur iespiež viņa aprakstu krājumu „Svētības Ceļi” („Пути Благословения”, 1925.), kā arī atver grāmatu veikalu, kura galvenais saturs ir Austrumu filozofija. Te bieži iegriežas arī ārsts homeopāts Fēlikss Lūkins (1875-1934), mūrnieks A.Bērziņš un citi interesenti, kas pamazām iepazīstas arī ar pašu V.Šibājevu un iekļaujas viņa pulciņā.

1928. gadā ekspedīcija atgriežas Indijā, Dardžilingā, kur tiek oficiāli nodibināts Himalaju pētnieciskais institūts „Urusvati”. Vēlāk Rērihi atrod piemērotu ēku, apstākļus dzīvošanai Naggaras ciematā (Kulu ielejā), kur apmetas uz dzīvi, uzceļ institūtam ēku. N.Rērihs aicina pie sevis savu sekretāru V.Šibājevu. Grupas vadību Rīgā pārņem F.Lūkins.

Jā, savāds cilvēks šis ārsts, ar vislielāko praksi Rīgā un vistukšākajām kabatām. „Labais dakteris”, „nabagu dakteris”, vai vienkārši Dakteris, kurš atsaka dāmai tērptai zvērādu manto, iesakot ārstēties ar stingrāku diētu, un stundām meklējot kāda pacienta dzīvoklīti nomales šaurajās ieliņās. Okulists ar apskaužamu praksi, viņš pamet to, lai ārstētu trahomu I. Pasaules kara laikā Krievijas sādžās. Apārstējis savu tuberkulozi, viņš ārstē citus no šī briesmīgā lāsta, nabagu slimības. Organizē pirmo sanatoriju pie Rīgas, Šmerlī (vēlāk te strādās viņa mazdēls – pulmonologs Arians Lūkins). F.Lūkins sapņo par darba tuberkulozes sanatoriju tīklu visā Latvijā. Bieži ne tikai atsakās no honorāra, bet slepus mēģina palīdzēt kādam. Tāpēc, ka „slikti, kad pacients stāsta, ka viņam negribas ēst, bet briesmīgi, kad viņam gribas ēst, bet nav ko ēst”. Daudzkārtēji ārzemju braucieni, dažādu ārstēšanas metožu apguve ārzemēs. Homeopātija, iridodiagnostika pēc acu varavīksnenes. Viņš apvieno mūsdienu izmeklēšanas metodes ar ārsta intuīciju. Un pāri visam – dzīvas, līdzi jūtošas sirds enerģija.

Starp Rīgu un Himalajiem turpinās intensīva sarakste, bet 1930. g. vasarā F.Lūkins tiekas ar Nikolaju un Juriju Rērihiem Parīzē. Tā paša gada 13. oktobrī Latvijas Rēriha biedrība tiek reģistrēta oficiāli. Biedrībai bija piecas sekcijas: Filozofijas un Dzīvās Ētikas sekcija, Zinātniskā, Mākslas, Sieviešu un Miera Pakta.

„Iepazīstoties ar visu laiku un tautu personību dzīves aprakstiem, varam redzēt, cik seni ir pamatlikumi”, – raksta Rērihs uz Rīgu pasvītrodams, ka nepieciešams, lai filozofija un ētika būtu „dzīvas”, saistītas ar ikdienas dzīvi.

Rērihs vēl būdams students, apmeklējot Pēterburgas Publisko bibliotēku, atzīmēja lietuviešu un latviešu valodu, seno tradīciju, domāšanas, ētikas tuvību Austrumiem. Atceroties tikšanās un sarunas bibliotēkā ar dzejnieku V.Solovjovu un kritiķi V.Stasovu, viņš raksta: „Vladimirs Solovjovs plūkāja savu garo bārdu, atkārtodams: „Bet tie taču ir Austrumi, dižie Austrumi”. Bet Stasovs smīnēja savā vēl garākajā bārdā, piebilzdams: „Kā tad nebūs Austrumi, ja pat valoda tuva sanskritam?.”” Rērihs raksta Latvijas Biedrībai no Indijas: „Tagad ziedošo koku un Himalaju sniegoto virsotņu vidū mēs pastāvīgi atceramies Latviju ar viņas valodu tik tuvu sanskritam. Ar kādu spēku tas liek uzmanīgi attiekties vienam pret otru, atceroties virzošās saknes”. „Tāds lielisks mantojums nevar paiet bez pēdām. Tur jāmeklē arī latviešu folkloras, dzejas, dziesmu, tērpu bagātības avots. Tauta, kurai ir tādas neatņemamas bagātības, kas apzinās tādu pagātni, moži strādās arī nākotnei.”

Zinātniskajā un mākslas sekcijās tika lasītas lekcijas par dažādiem jautājumiem. Kā ārsts un zinātnieks F.Lūkins sadarbojas ar „Urusvati” institūtu, saņem no turienes augstkalnu ārstniecības saknes un augus ar norādījumiem to pielietojumam Austrumu medicīnā, dalās arī ar savu pieredzi. Viņš ievēlēts par Institūta goda biedru.

Lūkins aizsāk Biedrības bibliotēku, nodibina Rīgas Rēriha muzeju pie Biedrības, kam iesākumā, 1933. gadā, ir 12 oriģinālgleznas un ap 80 noformētas reprodukcijas.

Sieviešu sekciju vada Katrīna Draudziņa (1882-1969), viena no pirmajām sievietēm zobārstēm Latvijā.

Lūkina izdoto grāmatu vidū N.Rēriha apcere „Sievietēm” krievu un latviešu valodā, viņa paša lekcija „Jaunā laikmeta sievietes uzdevumi”. 1934. g. sākumā pēc Biedrības iniciatīvas sanāk visu Latvijas sieviešu organizāciju konference.

Pēc pāragrās F.Lūkina nāves Biedrību vada viens no tās aktīvajiem biedriem Rihards Rudzītis (1898-1960).

Dzejnieks, rakstnieks, žurnālists, tulkotājs R.Rudzītis mācās filoloģijas fakultātē Tartu, bet 1931. g. beidz Latvijas Universitātes filozofijas fakultāti. Smaga bērnība, grūtie divu pasaules karu gadi un – piejūras daba, iemīļoto rakstnieku domu gaisma. Viņš tiecas meklēt visā skaistumu un harmoniju, dzīves netaisnības viņam visupirms cilvēka necienīga rīcība, kas izkropļo cilvēku. Šīs domas viņš atrod arī tautasdziesmās – dainās, skaists ir tikai tas, kas ir arī labs. Par šo tēmu viņš raksta arī savu diplomdarbu. Tā ir viņa mūža tēma.

 Filozofijā R.Rudzītis meklē dzīves jēgu. Viņš meklē atbildi pie antīkajiem domātājiem, senajās Austrumu likumībās, kur cilvēks – kosmosa daļa. Deviņgadīgs zēns viņš raksta Ļevam Tolstojam, pēc tam griežas pie Rabindranata Tagores, Romēna Rolāna, no kuriem saņem sirsnīgas atbildes. Vēl studenta gados Tartu (1918) nodrukāti viņa tulkojumā pirmie 12 dzejoļi no Tagores „Dārznieks”, pēc tam būs jauni Tagores tulkojumi, arī Sādi, Džel.Rumi, Vivekananda, Bhagavad Gita. Mīlestība pret Austrumiem un skaistuma meklējumi noved viņu pie Rēriha. Viņš te jūtas savā īstajā vietā.

Astoņu gadu laikā (1932.-1940. g.), šo periodu pārtrauc II. Pasaules karš, – R.Rudzītis saņem ap 170 vēstuļu no Nikolaja Rēriha, 68 – no Helēnas Rērihas, desmitiem – no abu dēliem: Jurija un Svjatoslava. 160 no Rēriha sekretāra V.Šibājeva, kas pauž arī Rēriha paša domas un rūpes, stāsta par Rērihu ikdienas dzīvi. Tas viss, neskaitot apsveikuma atklātnes, telegrammas, sūtījumus.

 Rērihi ciena Rudzīti, visupirms, rakstnieku: „Zinātnieks un dzejnieks, šāds savienojums ne tik bieži sastopams, bet Jums tas piemīt un Jūsu zinātniskums patiešām patiess”, raksta Helēna Rēriha.

„Sirsnīgs paldies Jums par lielo prieku, ko mums sagādāja Jūsu jaunā grāmata”, – raksta Nikolajs Rērihs, saņemot R.Rudzīša darbu „Skaistuma apzināšanās glābs” – „patiesi bez domu bagātā, aizraujošā vēstījuma visa grāmata pievelk ar savu garīgo tīrību. Cik vērtīgi, ka Latvijā tiek izdotas tādas tīras idejiskas grāmatas un var tikai novēlēt, lai tā nokļūtu plašākās sabiedrības aprindās. Lai grāmata ieiet skolu bibliotēkās. Lai tā atrod ceļu arī uz ārzemēm, lai arī citās zemēs zina, kas uztur Latvijas gara liesmu. Vēlreiz paldies par gara svētkiem.”

1935. g. parādās Rudzīša grāmata „Nikolajs Rērihs. Kultūras ceļvedis”. Tā pēc būtības ir pirmā pamatīgākā grāmata par Rēriha dzīvi un darbību 20.-30. gados.

1957. g., atgriežoties dzimtenē, Rērihu vecākais dēls – zinātņu doktors, austrumu pētnieks – Jurijs Rērihs nodod Rudzītim mātes vēlēšanos, lai viņš uzrakstītu par Nikolaja Rēriha daiļradi kosmiskā aspektā. Iepazinies ar Rudzīša darba „Kosmiskās stīgas N.Rēriha daiļradē” paplašinātu plānu, viņš ar darbu ir apmierināts. Tomēr Rudzītis pieiet šim darbam ar tik lielu pietāti, ka to nedaudzo gadu laikā, līdz savai aiziešanai, grāmatu visā pilnībā nepabeidz.

Latvijas Rēriha biedrībai bija sava izdevniecība „Uguns”, kura izdeva ap 50 grāmatu. Tās vadītājs no pašiem aizsākumiem, arī redaktors, korektors, bieži arī tulkotājs un reizēm autors, ir R.Rudzītis.

Sena draudzība saistīja Biedrības vadītāju ar Dailes teātra režisoru Eduardu Smiļģi. Jau 1927. g. pavasarī pēc Fēliksa Lūkina priekšlikuma viņš uzved angļu rakstnieka Satona Vena (Sutton Vane) drāmu „Uz nezināmu ostu”, kura pēc tam apceļoja visu Latviju. Tais pašos gados Smiļģis lūdz atļauju Rudzītim uzvest viņa lugu „Mūžīgi tuvie”, kas tomēr neīstenojas.

Turpina paplašināties Biedrības muzejs, kura oficiāla atklāšana notiek 1937. gada rudenī 10. oktobrī Biedrības jaunajās telpās Elizabetes ielā 21A (augšējā stāvā 10 istabas). Tagad jau te ir 55 gleznas – 45 N.Rēriha, 10 – viņa dēla Svjatoslava Rēriha, tāpat Baltijas un Austrumu mākslas nodaļas. Latvijas Valsts centrālajā vēstures arhīvā uzglabājusies muzeja „Viesu grāmata”. Iepazīt Rēriha mākslu palīdz arī 1939. g. Rīgā iznākušais albums – monogrāfija, muzeja katalogs, 35 atklātnes un daudzas reprodukcijas.

Liels notikums Biedrības dzīvē bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Rīgā 1937. g. rīkotais kongress, veltīts N.Rēriha 50 darbības gadiem. No visām pasaules malām tika sūtīti apsveikumi, kas līdz ar kongresa materiāliem iespiesti „Zelta grāmatā” (1938). Apsveikumi no Rabindranata Tagores, prof. Suniti Kumara Čaterdži, zinātnieka Džagadisa Bošes, bijušā Ļ.Tolstoja sekretāra Valentīna Bulgakova un daudziem citiem.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem kongresā bija jautājums par Rēriha Miera Paktu. Politiskā situācija pasaulē prasīja sevišķas rūpes par Miera Karogu kultūras vērtību aizsardzībai. „Nosūtu Jums piezīmju lapu „Miers”, – raksta N.Rērihs jau 1936. g. 29. augustā. – „pēc avīzēm redzam, ka šis vārds jāatkārto līdzīgi mantrai – tik liels ir spriegums. Nopostīto pieminekļu sarakstam jāpievieno ievērojamā katedrāle Seviļā. Pēc visa var redzēt, cik nepieciešams Pakts. Vajadzīgs morāls stimuls, lai nepieaugtu vandālisms.”

„Katrā gadījumā, – atkārto viņš vēstulē no 1937. g. 17. augusta, – „nepieciešams visiem spēkiem un visos virzienos virzīt Pakta lietu. Vai tiešām nesenie līdzīgie Spānijas piemēri neiemācīs cilvēkiem pievērst uzmanību patiesu vērtību aizsardzībai.”

1937. g. pavasarī kopīgais memorands Kultūras Miera Pakta atbalstam, ko bija parakstījušas trīs Baltijas valstu biedrības, kopā ar ievērojamu kultūras darbinieku parakstu listēm tiek iesniegts Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē. Jautājums tiek pacelts, bet to pieņemt ierosina tikai Lietuvas ārlietu ministrs. Pārāk liels bija Vācijas, kas gatavojās karam, un Anglijas, kas cīnījās par Āziju, iespaids. Tomēr Nikolajs Rērihs 1937. g. 4. maijā raksta R.Rudzītim: „Jums izdevies veikt lielu soli uz priekšu, iegūstot sabiedrībā nozīmīgu iespaidu. Beigu beigās nebūt nav svarīgi, pa kādiem valdības līkločiem virzīsies Pakts. Vispirms to jāpieņem sabiedriskajai domai un jāapzinās kultūras pieminekļu aizsardzības nozīmība. Šādas sabiedriskās domas iegūšana kalpos sabiedrības attīstībai vispār. No vairāk vai mazāk slēgtas telpas Jums izdevies iziet plašākā sabiedriskajā arēnā.”

Šīs darbības, kongress, Pakts, sāka apdraudēt pašas Rīgas Biedrības eksistenci sakarā ar „iejaukšanos ne savās lietās”. Biedrības pārreģistrēšana gadu no gada kļuva grūtāka.

1938. gadā, kad sākas II. Pasaules karš, Rērihi cenšas atgriezties dzimtenē. Kad tas neizdodas tiešā ceļā, viņi mēģina to izdarīt caur Padomju Krievijas konsulātu Latvijā. Te cenšas palīdzēt rīdzinieki J.Blūmentāls, H.Lūkins. Taču tas neizdodas.

1940. g. padomju karaspēks ienāk Latvijā. 5. augustā tiek izdota pavēle par visu biedrību Latvijā slēgšanu. Oktobrī tika likvidēta arī Rēriha biedrība. Daudzi biedrības biedri tika represēti: no 1941.-1942. g. arestēti un nošauti tika F.Būcens un A.Klizovskis, no 1948.-1951.g. arestēti un ievietoti lēģeros ap 40 biedru. Pēc daudziem pārdzīvojumiem un ar sagrautu veselību lielākā daļa biedru pēc Staļina nāves tomēr atgriezās Latvijā.

N.Rērihs pēdējos mūža gadus nodzīvo Indijā un aiziet mūžībā 1947. gadā. H.Rēriha aiziet 1955. g. Rērihu līdzdarbinieki Latvijā ir neziņā par viņu likteņiem, jo kara laikā sarakste apraujas. Par Rērihu līdzdalību Latvijas draugu dzīvē liecina tā laika N.Rēriha apraksti, vēstules ārzemju draugiem.

Atgriežas dzimtenē vienīgi dēli: Jurijs 1957. gada rudenī, Svjatoslavs atkārtoti viesojas no 1960. gada. Regulāri ar viņiem Maskavā tiekas R.Rudzītis ar meitu Guntu. Turpina publicēt Rērihu darbus, viņu domas.

Pēc kara Rērihu gleznas ekspozīcijā pirmoreiz parādās 1956. g. Pēc tam, krievu nodaļas vadītājas Tatjanas Kačālovas rūpju rezultātā, tiek izstādītas aizvien jaunas gleznas. Pastāvīgai Rēriha gleznu ekspozīcijai tiek atdota atsevišķa istaba.

Biedrība tiek atjaunota 1988. g. oktobrī. 90-to gadu sākumā uz dažiem gadiem tā atgūst vairākas istabas bijušajās Biedrības telpās Elizabetes ielā 21A .

R.Rudzītis rakstīja: „Rēriha personībā mūs sevišķi pievelk tas, ka viņš nav vienkārši domātājs-sludinātājs vai sapņotājs, viņš nav izteicis nevienu ideju, kuru nebūtu iespējams realizēt un kuras īstenošanai viņš pats jau nebūtu ielicis pirmos pamatus. Viņš licis pamatus daudziem vareniem aizsākumiem, kultūras iestādēm, kuras ar savu monumentalitāti liek atcerēties lielos vēstures radītājus.” (Nikolajs Rērihs. Kultūras ceļvedis.)

„Un tā, lai jums veicas visā aizsāktajā. No Rīgas vienmēr nāk labas vēstis – tas tā bijis – tā būs. Esiet stipri, esiet diženi savas zemes tik mīļās mūsu sirdij, darboņi.” – raksta Nikolajs Rērihs Rihardam Rudzītim 1937. gada 24. maijā.

 

 

 

ATSAUCES
 


[1] А.Ремизов. Жерлица дружинная. // Рерих. – Пг., 1916.

[2] N.Rēriha vēstule igauņu dzejniekam A.Rannitam (1938. g. 18. aprīlī).

[3] Jurijs Rērihs atveda vitrāžu uz Maskavu 1957. gadā un glabāja to savā dzīvoklī Ļeņina prospektā 62/1, dz. 35.

[4] Latvijas Nacionālā bibliotēka (retumu nodaļa): «Beitrag zur Baltischen Wappenkunde: Die Wappen der bürgerlichen und im Lande nicht immatrikulierten adligen Familien der früheren russischen Ostseeprovinzen Liv-, Est- und Kurland (jetzt Lettland und Estland))» 1931, Riga, Ernst Plates

[5] N.Rērihs reiz rakstīja: „Katra dzīves pieredze ir noderīga. Nožēloju, ka tēvs neizdarīja pierakstus. Daudz kas kļūtu mums skaidrāks. Bet ja vecvecvectēvs būtu pierakstījis savas kara gaitas no Pētera laikiem, tas būtu kas ļoti vērtīgs.” Н.К.Рерих. Посев. // Листы Дневника. Т. 2. – М., 1995. с. 336.

[6] Н.К.Рерих. Листы Дневника. Т.1. – М., 1995. с. 510.

[7] Юрий Рерих. Из дневника Рихарда Рудзитиса. // Свет Огня. – Рига, 1990. с. 87.

[8] Н.К.Рерих. Пути. // Из литературного наследия. – М., 1974. с. 242.

[9] Valsts Vēstures arhīvs Kostromas apgabalā, F. 121, A. 1, L. 1160.

С.Панчулидзев. Сборник биографий кавалергардов. Т.2: 1762-1801.– СПб., 1904.– с.324.

[10] V.Šibājevs. Saruna par Latviju Himalaju kalnos. // Nedēļa. – Rīga, 1925, № 23. 11. lpp.

[11] Latvijas Valsts vēstures arhīvs. F. 3, A. 5, L. 30.

[12] LVVA. draudžu grāmatas.

[13] LVVA. Liepājas Trīsvienības baznīcas draudzes grāmatas.

[14] Fridrihs Rērihs dzima Alsungā un tika kristīts Ēdolē 1806. gadā. Bet nav zināms viņa dzimšanas datums, jo draudzes grāmatas ierakstā par kristīšanu tas nav uzrādīts. LVVA. F. 235. A. 1. L. 32. lpp. 583. (Spriežot pēc paša Fridriha vēstuļu satura, kurās viņš piemin savu vecumu konkrētā brīdī, var izskaitļot, ka viņš miris 102 vai 103 gadu vecumā.)

[15] LVVA. Draudžu grāmatas: Aknīstes, Engures, Kandavas, Durbes Ziemeļu dr., Krūtes. Laika periods 1830-1850.

[16] Izabellas Rērihas vēstule. Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:2

[17] Liecība par Benedikta Rēriha nāvi. Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:7

[18] Liepājas Vēstures un Mākslas muzejs (tagad vienkārši – Liepājas muzejs). Rēriha fonds (Izveidoja muzeja dibinātājs Jānis Sudmalis (1887-1984), vēlāk tika izformēts kopējā muzeja krājumā).

[19] Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:9

[20] LVVA. F. 235, A. 2, L. 991, lpp 28.

[21] Отдел рукописей ГТГ. ф. 44/1235, 2 л.

[22] Pēc Rīgas Arhitektu biroja datiem.

[23] N.Rērihs domāja, ka viņa vectēvs Fridrihs Rērihs dzimis 1800. gadā, taču paša Fridriha rakstītais un draudžu grāmatu ieraksti liecina, ka viņš dzimis ap 1803.-1806. g. Vienā no ciltskokiem, kuri atrodas Liepājas muzejā, var redzēt, ka starp Fridrihu un viņa brāli Vilhelmu ierakstīts 1800. gads, taču nevar īsti saprast, kurš no viņiem dzimis šai gadā. Tagad, pateicoties Gramzdas draudzes grāmatu ierakstiem, zināms, ka 1800. gadā dzimis Vilhelms Zigismunds Rērihs. Pastāv iespēja, ka N.Rēriha tēvs Konstantīns, pēc viesošanās pie Liepājas radiem, aizveda uz Pēterburgu ciltskoka pārrakstītu kopiju, un vēlāk N.Rērihs balstījās uz šo ciltskoku. (Liepājas muzeja arhīvs, LM 14545:4)

[24] N.Rēriha vēstule R.Rudzītim un H.Lūkinam (25.11.1938.).

[25] Н.К.Рерих. Латвия. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 11. lpp.

[26] И.Карклиня. Капли живой воды. – Самара, 1997. с. 9.

[27] Н.К.Рерих. Латвия. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 11. lpp.

[28] N.Rēriha vēstule māksliniekam Anatolijam Kaigorodovam (14.06.1937.).

[29] Н.К.Рерих. Эстония. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 21. lpp.

[30] Н.К.Рерих. Латвия. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 11. lpp.

[31] Н.К.Рерих. Академия. // Листы Дневника. Т. 2. – М., 1995. с. 102.

[32] Н.К.Рерих. Академия. // Листы Дневника. Т. 2. – М., 1995. с. 103.

[33] Н.К.Рерих. Латвия. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 11. lpp.

[34] Н.Рерих. Держава Света. – Нью-Йорк, 1931. с. 150–151.

[35] U.Skulme, A.Lapiņš. Janis Rozentāls. – Rīga, 1954. 36. lpp.

[36] U.Skulme, A.Lapiņš. Janis Rozentāls. – Rīga, 1954. 121. lpp.

[37] Газета «Сегодня», Рига, 1936, № 309.

[38] Газета «Сегодня», Рига, 1937, № 84.

[39] Н.К.Рерих. Мастерская Куинджи. // Листы Дневника. Т. 2. – М., 1995. с. 45.

[40] Ferdinands Rušics (1870-1936), poļu gleznotājs, grafiķis, pedagogs. Mācījās Pēterburgas Mākslas akadēmijā.

[41] N.Rēriha vēstule R.Rudzītim (7.12.1936.).

[42] Rēriha Pakta memorands tika iesniegts Latvijas valdībai 23.04.1937.

[43] Runa ir par „Krievu simfoniskajiem koncertiem”, kurus aizsāka mecenāts Mitrofans Beļājevs (1836-1904).

[44] А.Рылов. Воспоминания. – Л., 1960. с. 71–72.

[45] Н.К.Рерих. Латвия. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 13. lpp.

[46] Jāzeps Vītols. – Rīga, 1942.

[47] А.Рылов. Воспоминания. – Л., 1960. с. 71–72.

[48] Н.К.Рерих Радость искусству. // Гималаи – Обитель Света. Адамант. -  Самара: Агни, 1996. с. 207.

[49] Н.К.Рерих. Не замай! //  Из литературного наследия. – М., 1974. с. 195.

[50] Aleksandrs Korkunovs (1856-1913), – ārsts-terapeits, Tomskas Universitātes profesors. N.Rēriha onkulis pa mātes līniju. Nikolaja Rēriha un viņa brāļa Vladimira krustēvs.

[51] Н.К.Рерих. Славной Ермака годовщине! Всем сибирским друзьям! Всем сынам Сибири сердечный привет! // Твердыня Пламенная. – Париж, 1933. с. 322.

[52] Н.К.Рерих. Кружные пути.  Из литературного наследия. – М., 1974. с.184.

[53] Н.К.Рерих. На кургане. В Водской Пятине (Спб., губ.). // Собрание сочинений. – М., 1914. с. 7.

[54] Н.К.Рерих. Археология. // Из литературного наследия. – М., 1974. с. 95.

[55] Aleksandrs Spicins (1858-1931), – arheologs, profesors, liels speciālists par krievu rakstiem viduslaikos. Datējis daudzus nozīmīgus arheoloģijas pieminekļus.

[56] Sergejs Platonovs (1860-1933), – vēsturnieks, Arheogrāfiskās komisijas priekšsēdētājs, Puškina mājas direktors (PSRS Zinātņu Akadēmijas Krievu literatūras institūta un Akadēmijas bibliotēkas direktors).

[57] Н.К.Рерих. Археология. // Из литературного наследия. – М., 1974. с. 95.

[58] Н.К.Рерих. Каменный век. // Из литературного наследия. – М., 1974. с. 275.

[59] Янтари каменного века. // Записки отделения русской и славянской археологии Русского археологического общества. – СПб., 1905. Т. 7, вып. 1. с. 241–242.

[60] Н.К.Рерих. Латвия. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 11. lpp.

[61] Senatne un māksla. – Rīga, 1939, № 2. 17. lpp.

[62] Н.К.Рерих. Радость искусству. // Собрание сочинений. Кн. I. М., 1914. с. 145.

[63] Vēstules. Tretjakova galerijas arhīvs, Maskava.

[64] Н.Рерих. Сорок лет. 1941. // Из литературного наследия. М., 1974. с. 239.

[65] Domājams, ka tas ir Alfrēds Kalniņš, kurš 1903. g. vasarā vai ik dienu spēlēja Rīgas Domā.

[66] Ļeņingradas Apgabala arhīvs. F. 448-1, L. 1283, lpp. 124.

[67] V.Šibājevs. Saruna par Latviju Himalaju kalnos. // Nedēļa. – Rīga, 1925, № 23. 11. lpp.

[68] Tā vēlāk rakstīja Rērihs savu Āzijas ceļojumu laikā (Сердце Азии. – Нью-Йорк, 1929. с. 10–11), bet šos vārdus var attiecināt arī uz citiem viņa ceļojumiem.

[69] Н.К.Рерих. Латвия. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 11. lpp.

[70] Н.К.Рерих. Держава Света. – Нью-Йорк, 1931. с. 150.

[71] V.Šibājevs. Saruna par Latviju Himalaju kalnos. // Nedēļa. – Rīga, 1925, № 23. 11. lpp.

[72] V.Šibājevs. Saruna par Latviju Himalaju kalnos. // Nedēļa. – Rīga, 1925, № 23. 11. lpp.

[73] Н.К.Рерих. Латвия. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 12. lpp.

[74] Н.К.Рерих. Держава Света. – Нью-Йорк, 1931.

[75] Н.К.Рерих. Великий Новгород. Из литературного наследия. – М., 1974. с. 140-144.

[76] Н.К.Рерих. Держава Света. – Нью-Йорк, 1931. с. 150.

[77] V.Šibājevs. Saruna par Latviju Himalaju kalnos. // Nedēļa. – Rīga, 1925, № 23. 11. lpp.

[78] Н.Рерих. По старине. // Собрание сочинений. Т. Кн. М., 1914. с. 73.

[79] Н.К.Рерих. Собрание сочинений. – М., 1914. с. 72.

[80] С.Маковский. Силуэты русских художников. – Прага, 1922. с. 128–129.

[81] А.Ростиславов. Н.К.Рерих – Художественный деятель. 1916.

[82] Знание – сила. – М., 1965, № 6. с. 24–27.

[83] Н.К.Рерих. Недописанное. // Листы Дневника. Т. 2. – М., 1995. с. 316.

[84] Vēstule no 1938. gada 1. februāra.

[85] Н.К.Рерих. Подробности. Из литературного наследия. – М., 1974. с. 157.

[86] Газета «Сегодня», Рига, 1937, № 233.

[87] Н.К.Рерих. Учеба. // Листы Дневника. Т. 2. – М., 1995. с. 111.

[88] А.Ростиславов. Заметки о делах искусства. – „Золотое Руно”, 1907, № 4.

[89] „Речь.”, 1910, 14 мая.

[90] „Слово.”, 11 сентября 1908 г.

[91] „Zaļā Vārna”, Rīga, 1929. g., Nr. 5.

[92] Н.Рерих. Латвия. – Zelta Grāmata. R., 1938.

[93] Н.К.Рерих. Латвия. // Zelta Grāmata. – Rīga, 1938. 13. lpp.

[94] Dati ņemti no Jāņa Sudmaļa vēstules. O.Verļa arhīvs.

[95] Zariņš Jānis. Mans darbs teātrī. R., 1974. 15.-16. lpp.

[96] Zariņš Jānis. Mans darbs teātrī. R., 1974. 16. lpp.

[97] Zariņš Jānis. Mans darbs teātrī. R., 1974. 17. lpp.

[98] Zariņš Jānis. Mans darbs teātrī. R., 1974. 17. lpp.

[99] Skulme U. Otis Skulme. – „Senatne un māksla”, 1940. N. 1. 149. lpp.

[100] „Zaļā Vārna”, 1929.; Čaks A. Jānis Plase. R., 1931.

[101] „Latvju Sargs”, 1921. N. 24.

[102] Ķīniešu teika. – Tajā cilvēkā, ko apmeklē balti putni, mostas mīlestība. Mākoņu kalnu ritms, apburtais ezers. Krastā divi cilvēki. Tumšu un gaišu figūru ritms.

[103] Mākslas vēsture V.Purvīša red. II. 443. lpp.

[104] J.Dombrovskis. Latvju māksla. R., 1925. u.c.

[105] A.Lapiņš. Francisks Varslavāns. R., 1965. 15. lpp.

[106] Советская драматургия, 1983, № 1.

[107] Н.К.Рерих. Опять война. // Листы Дневника. Т. 2. – М., 1995. с. 218.

[108] Domāts „Brīvās tautas Akadēmijas projekts”. Oriģināls atrodas Pēterburgas Centrālajā arhīvā.

[109] Беликов П.Ф.  Н.Рерих. с. 132.

[110] Елена Сойни. Переписка Н.К. Рериха с современниками. // Север. 1981. №4. с. 110.

[111] Н.К.Рерих – А.Н.Бенуа. 7 октября 1917г. // Николай Рерих в русской периодике. 1917-1919: Материалы к биографии. СПб.: ООО «ИПК “Фирма Коста”», 2008. с. 74.

 

 

info@latvijasrerihabiedriba.lv