Rihards Rudzītis

SARUNAS AR SIRDI

 

 

I.

Dāsnā, visskaidrā Sirds, visa aptvērēja, vissapratēja, dzirksteļu starotāja, katrai ciešanai klātesošā, lielā mierinātāja, labvēlībā un bezmitas laipnībā priecinātāja, Sirds, nesavtīgumā varenā, atdevības pašaizliedzīgās uguns lāpa, neskaitāmu dvēseļu augšupcēlēja un vadītāja, ai visdižā Sirds, tavs – bezmēra mūžu uzkrājumu dimantu uguns kauss, tu – Gaisma!
Ai mazā biklā sirds, kas manās krūtīs, atdarini, centies kvēli atdarināt viņu! Centies kaut drusku šai dāvātājai visa svētītājai Saulei līdzināties.

Ja tev rodas impulss darīt ko labu, dari to tūlīt, nekavējot, vismaz šo stundu laikā, jo atliekot, tev šis labais darbs vēlāk, saprāta svērts, var likties vai nu mazsvarīgs un nevajadzīgs, vai arī pats tu jūties neērti jeb par kūtru to darīt, jeb, drīzāk, rodas apstākļi, kas vairs neļauj piepildīt tavu labo nodomu. Nē, neviens labs darbs nav mazvērtīgs, un tas jo auglīgāk briedīs augsnē, kad tas iedēstīts ar pirmā ugunīgā impulsa sēklu.
Abesā. 29.VI.52.

__

Pateicies nepateicīgajiem, - viņi tak arī tev palīdz – audzināt sevi. Tie liek tev dziļi pārdomāt arī kādu tavu apēnoto īpašību: varbūt tomēr viņiem ir sava, kaut maza taisnība. Padziļini, kāpini, apskaidro šo īpašību līdz starojošai kādībai! Dari tā.

__

Domāju arvien par attiecību mākslu. Vai visaudzinošākā metode tomēr nav – visuzvarošā laipnība? Vai tas nav vislabākais balzāms pat vispretešķīgām raupjām apziņām?
Jāņem cilvēks, galu galā, tāds kāds viņš ir. Meklē pirms sevī jābūtību, tad otrā. Un pret sevi pašu, ai sirds, uzstādi vislielākās mērauklas. Cilvēku vairums, šķiet, spēj pacelties tikai „par matu” augstāk par savu vakardienas apziņu. Un par šo mikromilimetra mēru arī jāmēģina viņš pacietīgi „vilkt uz augšu”. Tas jau būtu sasniegums, ja pa šo mazo daļiņu paplašinātos viņa skats un izsmalcinātos viņa īpašības.

__

Ai Tu, sirdij Neizteicamais, dodi man iespēju izpaust un likt lietā vienmēr kaut labā dzirkstelīti!
Modini manī aizvien arī sirds degsmi varēt vairot visur tikai labo.
Dzirdu Tavu balsi: topi labāks jau šo mirkli, ne rītu! Ik dienas paplašini labā mērogu savā apziņā. Veries, vingrinies gaismā. Topi gaišums pret katru sirdi!
30.VI.52.

__

Vienkārši, - ja dzirdi, ka tevi kāds apvainojis vai pat mēlnešojis par tevi, īpaši, ja tas tavs paziņa (tuvinieks to nedarītu, jo tā sirds uzticas), ja tava sirds to liek, ej tūdaļ, nekavējot noskaidro pārpratumu, lai nepaliek sirdī un neizplatās kā liesma apziņā. Ar lēnu prātu, bez gala pacietīgi uzklausi visu. Varbūt, aizejot, draudzīgā jūtā ieskanēsies ai tevis durvis.
Ja vien sirds to pasaka. Citādi paej garām gružiem, ar ko neprātīgā apziņa piesārņo izplatījumu. Nākamā viesuļbrāzma atkal iztīrīs gaisu ap tevi.
02.VII.52.

__

Tu saki: nekad nekas nav vēl par vēlu. Pat pie tilta uz Aizsauli var vēl pārdzimt. Katru īpašību iespējams vēl apskaidrot, nostiprināt. Var nemitīgi sevi labot. Vajag tikai iegribēt.
Griba, topi divpadsmitvirzīga savā plašumā. Griba, topi brazdoša liesma savā neatlaidībā. Griba, iealksti pacelt lieluma kalnu, bet arī bezgala lēnprātīgā pacietībā kārtot un spodrināt šīs zemes allažības lietas, lai pat katrs dzīves ziedu puteksnītis iestarotos ikdienas pienākumu un uzdevumu korī.
Griba, no saņēmēja – topi par dāvātāju. Tikai sirds ziedotāja īsti manto un top vienmēr bagātāka. Topi kā staru magnēts, sirds, lai pievilktu visu labo un izsētu tikai labo.

__

Audziet uz Himalajiem, visumīļie! Citas jēgas pasaulē nav, - kā vien šajā virsotņu Gaismā pabūt un tās piesātinātiem nokāpt atkal dzīvē uguns kalpojumā; jeb tiekties atdarināt, kaut vismazā mērā, pasaules prometejiskos gara Titānus.
12.VII.52.

__

Sirds, centies izprast visu īstā laikā, īstā atjautības taktī. Sirds, spodrinies bez mitas, apskaidrojies, topi visu lietu dimanta atslēdziņa.
15.VII.52.

__

Bieži domāju par Karmas kamola šķetinājumu. Daudziem, patiesi, Karma, kas tos atvedusi šai Likteņa kalnā, ir drīzāk glābšanas josta, kas tos šeit patver varbūt no morālā atvara un uztur viņus vēl fiziski sveikus un līdzsvarotus, piespiežot viņus dzīvot atturīgu dzīvi, un visām savām bēdīgajām sekām meklēt īstos cēloņus.
Runā, ka no cēloņiem izriet sekas, par Karmu kā neizbēgamu skolu: katram obligāti jāiziet nozīmētais kurss. Caurmēra apziņai – bērnam – arī neprasa, vai viņš grib skolu apmeklēt, viņam vienkārši – liek.
Visumā parastai apziņai Karmu grozīt ļoti grūti. Viņa dzīve – „ierakstīta zvaigznēs”, tas ir pagājušā mūža darbus jeb karmisko piederumu dvēsele nes sev līdz šinī dzīvē kā neatvairāmas rakstura līnijas, tendences un spējas. Protams, nodarīto var labot ne tik daudz personīgām ciešanām, kā ar sirds pārvēršanos, un objektīvi - cenšoties mazināt citu ciešanas, vairojot cilvēces augšupejas laimi. Upurdevīgo garu apziņā viss personīgais pārlejas viscilvēcīgajā un pat kosmiskajā. Tomēr, kur gan tādi ugunīgie kalpotāji gari, kas tā tiecas vispārības labā, ka sadedzina savas Karmas zibens bultas aiz sevis? Vai gan daudz šo patieso sava likteņa kalēju, brīvo upurtiecīgo apziņu? Tāpēc lielais vairums vēl mājo gandrīz fatālistiskās Moiras zīmē.

__

„Visgrūtākajās dienās Skolotājs saka: ieskatiet, ka jūs laimīgāki par daudziem. Esiet atzinīgi!”
26.VII.52.

__

- - - Īstā dzīve sākas tur, kur viss sīkais, pārāk ikdienišķīgais tiek dēstīts lieluma augsnē, kur sēj kalnu un apvāršņu sēklu no Nākotnes zelta sētuves – celtniecībā, kalpošanā, praktiski vistaustāmākajā savstarpu izpratnē un simpātijā.
05.VIII.52.

__

Kur gan veiksmes, kur neveiksmes pēkšņā paisuma vilnis? Ne katrreiz to var ar loģiku atrisināt. Dažbrīd liekas – jau viss ap tevi gāžas, - bet te jau devītais vilnis tevi uzsviež tvirtā virsotnē. Varbūt tev šķiet, tu nu jau nosodīts uz ilgāku likstu secību, tak augstākais Saprāts sirdī slepus čukst: tā nav, tu būsi brīvs, tu jau tā apveltīts, tik izturi vēl mazu brīdi. Tu arī nezini, kurā stundā, no kādas norišu dzīles uzbangos tava prieka svētība.
Tikai nezaudē ne mirkli gara skaidrību un disciplīnu. Tikai turies cieši pie Sidraba Pavediena, ar tādu izmisīgu sīkstu spēku, it kā „slīcējs pie salmiņa”, kā nirējs mēģina tvert gaisa malku.
Tikai centies visiem spēkiem palīdzēt savam Glābējam, jo Viņš tev grib aizvien palīgā steigties. Atverot savu būtību pretim paļāvībā, bet arī saspriedzot liesmā savu gribu, tu atvieglosi pestījošam staram skart sevi. Tāpēc eji caur ikdienu aizvien, it kā tev būtu simts acis un ausis, lai ik tava šūniņa ieskanas atjautības zvanā.
Visi šie pēkšņie vīraga pali tev nepieciešami, lai tevi uzturētu vienmēr modrībā, lai tevi sapurinītu, neļautu ne mirkli tev aizbēgt no uzticētās sargvietas.
Turi savi sirdi vienmēr lūgšanas noskaņā. Gan dažbrīd sirds kā aizkaltis skals, liesmas gaidās. Tomēr ir šai neskanīgumā centies, kaut bez vārdiem un domām, rast pēkšņu sirds siltuma uzplūsmu. Dedzi, gaili, pat zem pelniem!
Tu, kas devis manai sirdij aizvien spēku, dāvā tai arī nemitīgās izturības balzāmu. Māci tai būt gatavībā.
09.VIII.52.

__

Tava Karmas kausa atsvars nebeigs tavu dzīvi svērt, kamēr vien tevī paliks kaut puteklītis no tavas sāpinošās patības, jo, tāpat kā smilšu graudiņš spēj dažreiz apstādināt veselu sarežģītu mehānismu, tā ir katrs tavs jaunais, kaut nejaušs kļūdas akmentiņš, pat neapzināti savtīgais impulss, var aizkavēt (kaut uz laiku) jeb pat satricināt tava mūža augšuptiecošās attīstības permetum mobile, - sevišķi jau šajā tavas apziņas spirāllokā, kad sāci atskārst savu milzu atbildību…
Ap tevi strauji, šķiet, aizzib nezināmu cēloņu dzeloņu smailes, kas it kā mednieka bultas tēmētas laupījumā, ko aizsniedzot, pārvēršas triecošās sekās. Lai svētītas jūs pestījošās varas, katrs sitiens vai gan nedara tevi brīvāku, - tas nobelž putekļus no tavas būtības.

__

Zibens jau sen tevi skāris, nu beidzot nodārd ir pērkons tavā apziņā, tu sāci apjaust, kur kas tev noticis un kāpēc. Tad kālab gan tu tā satraucies un bīlēs nodrebi tagad vēl, pēc ilgiem laika mirkļiem, no vienkāršās gan skarbās biedu skaņas, ai sirds, kad varbūt diezgan viegli reiz panesi pašu zibens triekumu?

__

Bieži, kā sirds mantramā, esmu domājis par Svētā Sergija dzīves liecinājumu: Viņš uzticējās tikai Visaugstākajam un pats saviem spēkiem.
Bet sirds jau impulsīvi traucas izpaust visu sirsnīgumu, uzticēties, atdoties otra dvēselei, just visdraudzīgāko saskari. Šais daudzpieredzes gados, ejot caur vispretešķīgākām apziņām, esi mācījies, ne vien savu gribu un sajūtas, bet arī sirds attiecības turēt daudz maz samērības grožos. Un tomēr, cik bieži savu jūtu trauksmē atkal aizmirsdamies saņem vilšanos. Bet pat jau biklais bērns, lēni atvairot mātes roku, tiecas vispirms pats tikt galā ar savu uzdevumu. Tā arī klausi vispapriekšu savai sirdij, un centies nest viens savu atbildības un ilgu smeldzes nastu, cik vien spēji, un dažkārt vairāk vēl. Bieži tikai tu viens ar savu Dievu!
20.VIII.52.

__

No kurienes šīs drausmās pretevolutīvās remdenības sakne ļaudīs? Kā cilvēka vaigs, kam pēc miljona gadiem bija blāzmot saules ausmās, var aizmirst savu kādreizējo kaut gan neapzināto dievalīdzību? Ne remdenajiem, ne materiālisma rūpēs iegrimušajiem pieder Debess valstība, bet bērniem, kas dzirkstī tūkstoš gara interesēs, gan jaunatnei, kam, sajūsmas levitācijā, kāju solis tikko skar šīs Zemes piesārņoto garozu, jo dvēseli tiem vēl pievelk Aizsaules uguns magnēts, kas trauc tos iedrosmes liesmā parādīt šo šauro pasauli pēc vēl nesen pārdzīvotās gaismas Dzimtenes veidoliem. Sirds tiecas uz šo vēl šķīsto jaunrades gribas aizgrābto paaudzi, šo brīvo Nākotnes iekarotāju, lieluma iedrīkstētāju, bezpatīgo, praktisko ieveidotāju ģinti, kurai paredzēts vest planētu pa jaunu gara uguns spirālloku uz augšu.

__

Viss iet tik gausi gliemeža soļiem uz priekšu. Gara progresam gan reti ir lēcieni – proti, dvēseles satricinājumi, „lūzumi” un atjaunotnes, atklāsmes, „atdzimšanas no augšienes”, bet vien tad, kad dvēselē jau nobrieduši pagājušo uzkrājumu augļi. Krustā sistais laupītājs, kam Kristus paredzēja paradīzes laimi, protams, senmūžos bija parādījis arī teicamus darbus, un ticība Kristum vēl tikai pielika akmeni viņa jaunajai apziņas kāpnei…
Bet saki, ai sirds, ko gribi aizvien no viņa, šī bēdu izēstā, bez dzimtenes, bezmērķības satriektā, sirdij tīkamās rosmes pamestā? Kālab tu mūžam nemierā ar citiem? Raugies visupapriekš savas būtnes spogulī un esi rigoristiski nemierā vienīgi un vienmēr pats ar sevi. Uzstādi pirms lieluma prasības pats sev, savas dzīves tendencēm, savam bieži nešķirīgajam darbam, savai saraustītajai domai. Izmēzi ar zibens slotu nesaudzīgi katru patības piegružoto savas apziņas kaktu. Centies iestaroties katrā īpašībā. Centies vēl un vēl: lai katrs tavs impulss top samērīgs ar augšupeju.
22.VIII.52.

__

Dari visu, kas vien no tavas puses iespējams, lai tu būtu aizvien taisnīgs un kulturāli laipns savās attiecībās. Ja nu tomēr joprojām tevi neizprot, tev uzbrūk, ir tad vēl – „nemazgā rokas nevainībā”, bet, gadījumā, mēģini rast (ja vien pretinieka sirdī gail kaut labuma oglīte!) vēl kādu citu metodi kā viņu uzveikt – ar savas sirds staru, un tā paglābt viņu no sava paša aptumsuma.
Zini arī pretinieku apciemot, kaut garām ejot, ar savu kaut mazu svētku rausi. Ar kādu labvēlības skaru, ar laipnu vārdu vai pat – ar draudzīgu klusēšanu. Tā drīzāk viņu uzvarēsi un atbrīvosi…
28.IX.52.

__

Tagad vijoļu rūpnīcas iemanījušās gatavot standarta instrumentus no veca skaudri skanīgā kļavas koka pasugas vai arī, gan reti, no labestīgas līkumotas ābeles, un šāda vijole, pēc lietpratēju atzinuma, savā smalkajā labskaņā tiešām sasniedzot visteicamu tonalitāti. Un tomēr, nezinu, vai kāda no šīm masas veltēm var sacensties ar daudzajiem tautas meistaru rokas darinājumiem, kas mēmo koka plāksni atdzīvinājuši, piesātinājuši ar savu psihisko enerģiju, iedevuši tai dažkārt apbrīnojamu daiļskanību, padarījuši vijoli, pašu par sevi, par „kosmu sevī”.
Šādas domas manī iznirst, kad šodien neviļus izdzirdu kādas sensenas lietuvju kankles melodiju. Tā šķiet kā dzīva būtne, kur katrs akords pats dun kā debess zvaniņu šķindas, bezgala dzidri, bikli, ieviļņojoši. Un ja nu vēl šis vecais burvju rīks gājis caur daudzu, kas zina, smalkdzirdīgu un virtuozu meistaru daiļrades rokām, kas katrs pielicis klāt savu dvēseles glāsta skaru, savu gara iemirdzu, sirds nopūtu un neapjaušamo ilgu smeldzi? Tāpēc sāpīgi, ja šis dažkārt eņģeliskais rīks nonāk necienīgās rokās, nodreb, ievaidās nekautrīgās skaņu brāzmās, kas to padara it kā nesvētu, liek tam zaudēt savu pirmatnējo dailes jēgu.
Tā ir lielas tikumiskas personības pieskāriens iedveš jaunu maģisku fluīdumu un labskaņu pat fiziskiem priekšmetiem, kam tā pieskaras. Tad jo vairāk, vai dažkārt nejūtam, ka ir mūsu dvēsele viņas sirds siltumā atdzīvojas, it kā nosalis putns svētā rokās. Viņas gara muzikalitāte apgaro visas lietas un apkārtni piepilda ar slepenu starošanu, ar rožainu aurisku atmosfēru, jo tur vibrē, lido viņas domu dzirksteles, jūtu impulsi, sirds mīlas neskartās vibrācijas. Ieejot vēlāk šīs augstās personības iekšķīgi muzikālajā vidē, mēs jūtam it kā paša gara meistara tuvumu, viņa elpu, viņa slepeno domu un sirds liesmu, bezgala silto sirsnīgo magnetizējošo starošanu.
Un tomēr, lielu harmonisku individualitāti, kas ietiecas kosmiskajā apziņā, kaut miesas grausts tai tik smeldzoši ierobežots, tās polifoniskajā tonalitātē, liktos pat neiedomājami salīdzināt ar šo senseno lietuvju kokli, kas cēlā dzidrumā skan, tikko tai pieskaras, vai pat ar visu šīszemes arfu simfoniju. Bet vai arī vienkārša, bet garīgi cildena cilvēka tuvumu mēs nereti pārdzīvojam kā melodiju, kas ieviļņo, aizgrābj, padara labāku mūsu būtni. Viņa balss tembris, lai tā nāktu caur sirmgalves lūpām, mūsu dvēselē atbalsojas tik aizgrābtīgi gaiši, it kā dzirdi skārtu pārzemes skaņa. Šīs balss apgarotajā toņkrāsā vien sirds ar labprātu nebeidz klausīties, jo tā piesātināta gaismas domu un svētības jūtu vibrējumiem.
Tā ir cilvēku attiecības var būt visdievišķīgākā mūzikas velte.
05.IV.53. Lieldienās.

__

Es ticu vienīgi sirds reliģijai, -
šķīstas lēnprātīgas sirds,
ugunīgi pašaizliedzīgas sirds,
kas lielā cilvēcīgā iežēlā steidz palīgā,
kas mūžam jaunrada un katrā Gaismas celtniecībā ir klāt,
kas deg tik entuziasmā par tūkstoš augšupejas lietām, -
visas atdevības varavīksnes toņkārtās starojošās sirds –
Gara varonības pavēlei.
31.XII.53.

__

Tu cīksties brīžiem viens, tik vientulis, tik stihiju aplenkts, it kā dvēseles tuksnesī, - un pēkšņi, it kā pirmo reizi, ieraugi, ka tas tavs biedrs, kas tikai netālu no tevis atradies, ar ko tu diendienā pie viena galda sēdējis, vienā darba un ciešanu skolā spraigoti gājis, sevī noslēgtais, citiem savu svētumu nekad neatklājušais, - patiesi veic savu kluso varoņdarbu. Viņš, pēc sava veida, varbūt vairāk nekā tu, cīnījies, cietis, uzvarējis, izdomājis visu lietu dzīles un jaunradījis jau Nākotnes vīzijas, kad citi viņu uzskatījuši par visparastāko cilvēku.
16.VI.54.

__

Tālo gaitu ceļiniek, zemi un debess klaidus izklaiņojis, visu labo un ļaunā sakni iepazinis, ak saki, - patiesi, kur esi radis dievišķīgāku neskarti daiļāku dārguma mirdzu, nekā aizmūžīgas simpātijas jūtu saliedētu siržu attiecībās? – Ar tām mēs pat bezdibeņa kraujā izturam, tās arvien kā Gaismas Roka, pat tumsā.
02.VII.54.

 


II.

„Lai svētā saskaņa Aum piepilda ar Svētdevi sirdi”.

__

Katru svarīgāku, pat nozīmīgāku darbu iesāc ar klusēšanu vai lūgšanu. Rodi veiksmei pamatu ar sirds domām.

__

Neaizmirsti nekad arī vientulības prānas dziedinošo, atjaunojošo iespaidu.

__

Pamēģini tomēr savu dzīvi vēl un vēl sakoncentrēt tikai galvenajā, visnepieciešamajā. Kad padomāju, kā aizritējuši šie divi vaļas mēneši: - cik daudz bijis arī liekas trauksmes. Sirdij jau jāparedz, vai tavs gājiens kur nebūs veltīgs.

__

Katru rītu un vakaru, sastādot plānu spraigajai dienas gaitai, vai kavējoties atskaitē par paveikto vai vēl nepaspēto, padomā, sirds, vai kur neesi aizmirsusi savu pienākumu pret citiem, vai nav vēl kādas iespējas logs, pa kuru ienest viņu apziņā gaismas šalti. Bez vārdiem, cik daudz vēl var būt sirds reālu veltījumu, glāstu, kā ietrīsināt līksmē sirdi.
„Un desmitkāršo savas rokas,
Un pavairo savu sirdi.”
10.I.55.

__

„Ja kāds var acīm redzami man pierādīt, ka es nepareizi spriežu vai rīkojos, es ar prieku pārmainīšos. Jo es meklēju patiesību, no kuras vēl neviens nekad nav cietis ļaunu. Ļaunu gan cieš tas, kas paliek stūrgalvīgi savos maldos un neziņā.”
(Marks Aurēlijs).

__

Garīgā darbā – steidzies lēnām, bet skaudri.
Fiziskā darbā – steidzies strauji, bet apdomīgi.
30.II.55.

__

Jēzus dzīve tā bij aizpildīta ar darbību citu labā, ka cilvēki brīnījās, kur viņš rod laiku nakts atpūtai. Turklāt – viņš pārtika no galdniecības.
10.III.55.

„Apziņas apmērs tiek izmērīts ne puķu vidū, bet virs bezdibeņa.”

__

Katrai dienai – divdesmit četras stundas. Ik vakaru dodi sev atskaiti par katru savu stundu, sverot to uz lielās samērības vai visnepieciešamības likuma zelta svariem. Tā turpini, kamēr tas ieies asinīs, nepārtrauktā dzīves ritmā.

__

Patiesi, jāmācās straujāk, atjautīgāk domāt savās attieksmēs pret tuviniekiem. Patiesi, cik bezgala daudz ikdienas iespēju dāvāt prieka staru citiem esam palaiduši garām. Cik daudz sirds labāko jūtu, laipnu vārdu, pat uzmudinošu skatu, kas bieži atsver materiālu dāvanu riekšavas. Patiesi, mācies, mācies, mācies veltīt otram savu labāko trīsu, ai sirds!
10.IV.55.

__

Pat vislielākā koncentrācijā sajūti arī otru, kas tev tuvumā. Jūties mūždien kā dzīva kolektīva daļa. Tavai sirdij pat neapzinīgi jāizjūt, vai kur neesi nevērīgs pret citiem, vai ar savu nevērību kam nedari pāri.

__

Tavs uzdevums jau izstarot harmonijas un nomierinājuma vibrācijas ap sevi, ai sirds. Šais stundās, Kali Jugas beigās, kad pasaulei draud Haosa banga, visiem gara disciplīnas spēkiem tiecies būt par Gaismas labskaņas raidītāju.

__

Ja kas svarīgs veicams, ja sirdī dzirkst kāds evolutīvs lēmums – tikai nenokavē. Ja rodas konkrēta ideja kā ienest jaunu ziedošu zaru attiecībās, neatliec uz rītu. Rīts var jau aizslaucīt iespēju ceļu un izgaisināt arī tavu impulsu. Mācies arī nenovilcināt labo stundu. Ir jau, kas priecājas, ka mēs novilcinām kalpošanu Gaismai. Tā jau cilvēce nokavē savus termiņus. Esiet jūs, ai jaunās degošās sirdis, tie, kas kaut dzirksteli izpauž Gaismas termiņu tuvināšanai.
11.IV.55.

__

No vēstules –
Visi norādījumi doti šai dienai, kaut Nākotnes perspektīvā, taisni tam mirklim, kad jūs tos uzklausāt, domājot par tiem. Patiesi, nevar, nedrīkst atlikt būt labākam un jo vairāk sakoncentrēt sevi labajā darbā. Cik sāpīgi daudz jau esam novilcinājuši savā dzīvē.
Mācieties pildīt Norādījumus. Sirds gan jums atzīst tos par visai nepieciešamiem jūsu ikdienas augšupejai, bet tie mūžam aizmirstas, jeb arī, atceroties, griba tai mirklī par kūtru tos likt lietā.
Atkārtojiet Norādījumus kā mantramu, kā katras dienas sirds lūgšanu, līdz tie ierakstīsies ne vien jūsu smadzeņu garozā, bet – katrā jūsu domā un rīcībā, taps jūsu dzīves elpa…
Parādiet ir savā ikdienas pienākumā savas gribas varoņjaudu! Parādiet, ka pat tik īsajos laika sprīžos varat padarīt milzumu!
13.VI.55.

__

Kaut cilvēki reiz saprastu, ka vairums ciešanu viņi paši labprātīgi sev uzkrāvušies, - viss, ko saceļ skaudība, greizsirdība, īgnums, visas apvainošanās bezgala variācijās, pašnožēlošana, nepieticība un šaubas, bezskaita iekāres, tas ir visi patības putekļi un sārņi, tad – naida lēkmes un, beidzot, bailes. Taisni bailes, kuru „vārds ir leģions”, apēd cilvēka psihisko enerģiju un met to ciešanu dzelkšņos. Tā jo vājāka apziņa, jo vairāk tā līkst zem ciešanu nastas un pārmet par savām ciešanām neviļus vai apzinīgi citiem, bieži pat liktenim, tikai ne sev, kad visbiežāk taisni viņi paši savu ciešanu īstie vaininieki. Vairums ciešanu – gara neziņas sekas. Cik grūti pavirzīt apziņu. Cik neiespējams dažreiz likt cilvēkam izprast viņa ciešanu īstās saknes. Viņš vaid par netaisnību, kad pats šīs netaisnības cēlājs. Cik maz to, kas vainu meklē vispirms sevī, kas jūt lielo atbildību par visiem.
Apziņa, iededzies gara gaismā, tad visās lietās izpratīsi jēgu, it kā no atstatuma.
04.V.55.

__

Iejaucies otra dzīvē – smalkjūtīgi – ar līdzjūtības, palīdzības sirdi.
16.VIII.55.

__

„Vajag dzīvot tā, lai katru dienu izdarītu ko milzīgi vērtīgu.”
„Vajag iet pa lielākas pretestības ceļu.” (J.)
19.VIII.55.

__

Necīnies, ja tuvumā dzirdi gara apstulbumu. Klusē pret pārmetumiem. Tavi loģiskie pierādījumi jau nelīdz. Cilvēks uzbudinājumā visā redz tikai pats sevi, drīzāk savu iedomu. Tad labāk novirzi apziņu uz citu – labā apstiprinājumu. Ja nespēji izturēt, vienkārši izej ārā. Ieelpo Prānu un aizgrimsti lūgšanā. Raidi pasaulei visliesmaino domu! Apziņa jau tik gausi aug. Cik maz gara sapratnes.
30.VIII.55.

__

Esi mierīgs un nosvērts vienumēr, visos apstākļos. Uzvari ar sirds smaidu. Pāri visam – saki savu starojošo Jā!
Padomā, vēl un vēl, kā pavairot laipnību.
19.IX.55.

__

„Raksti un runā tā, it kā katram tavam vārdam būtu vispasaules nozīme.”
(Balss sapnī).
02.XI.55.

__

„Pierādīsim, kāds Domai spēks, ka pat planēta no tās taps gaišāka. Mēģināsim kopīgā sirds spriegumā koncentrēt visu sevi. Bargajā tumsā aizdegsim savas sirdis mirdzošā Gaismas lūgšanā.” (Jaunatnes balss).
24.XI.55.

__

„Lielākā Dieva lūgšana otru pažēlot.” (V.)
06.XII.55.

__

Atskatoties domāju: kāpēc visa dzīve, ar visu tās vislielāko degsmi, nevarēja būt reāli vienīgi Ozianna Dailei? Kāpēc tik daudz sīkas mijstrāvas jukušas to dižo ieceri, kurai vajadzēja veidoties par nemitīgu simfoniju? Un tomēr, galvenais jau dzīvē bijis – pats vadmotīvs, - caur dažādo viļņu rotaļu – mūžam tik pret Sauli!
10.XII.55.

__

Tu vaicā – kā paātrināt savu augšanu? Kā sakāpināt savas ugunis?
- Ar nepārtrauktu sirds tiekšanos un atdevību – lūgšanu. Ar pašaizliedzi – lūgšanu. Ar ikdienas sirds jaunradi – lūgšanu. Ar pastāvīgu heroiskā svinīguma noskaņu – lūgšanu, lai tā kā Uguns Pavediens vijas visai dzīvei, domām, jūtām cauri.
13.XII.55.

__

Tikai sev:
Nepalaid nevienu gadījumu, kur vien rastos iespēja ko mācīties.
Mazāk runā, vairāk spēji izstarot.
Pieliec katrai savai domai un rīcībai taisnīguma mēru.
Pārbaudi vienmēr savas gribas stimulu.
Spēji vērst gribas šķēpu taisni tur, kur nepatīk, kur jūties noguris, kad grūti, no kā iekšķīgi atvairies.
Kali savu gribu kā zibens šautru steigties palīgā un satriekt tumsu.

__

Mēģini kāpināt savas sirds siltumu pret ikvienu, kaut ar mājienu – smaidu dot otram modrību.
Katrai jūtīgai dvēselei bieži kāda sirds smeldze, tā gaida arī no tevis mažora toni. Sevišķi šī sirds velte nepieciešama jaunatnei.
Pamēģini vēl savairot sirsnīgumu. Dziedēt ar sirdi.

__

Ja tev jāatbild uz vēstuli, priecājies par gadījumu atkal apstiprināt Gaismu. Kas zina, kādas jūtas var iestaroties sirdī no tava vārda liesmas. Sēji uguni kur spēji.
Steidzies otram pieiet ar tādu sirds saskari, it kā cilvēcei būtu jāpalīdz.
22.XII.55.

__

Trīs ciešanu jēgas:
1) Ciešanas kā parādu nomaksa jeb ko sauc par izlīdzinājumu vai sodu.
2) Ciešanas kā skola vai apziņas apskaidrošana. Rīkste, kas dzen, ir arī pamācība.
Šīm divām pakļauts cilvēku vairums.
3) Ciešanas kā apziņas pārbaude – ugunīgs pārbaudījums cilvēka gara gatavībai, kad viņš tuvojas jaunas kāpnes slieksnim. „Ko Dievs mīl, to viņš pārbauda”. Šeit jau paveras arī vārti uz gara varonību. Bet tikai tad, kad cilvēks iztur eksāmenu.
Trimdas pārdzīvojumos tiecos sevī atskārst kaut drusku arī izšķirošās pārbaudes zīmes.
Ai nē, ne jau ciešanas tās bija. Sirds nodrebot aizvien kategoriski noraida šo vārdu. Tad jau skolēns eksāmenu arī var saukt par „ciešanām”. Nē, tas bija gan milzu spriegums, uguns straume. Bet sidraba Svētības stars lidinājās pāri. Šis stars bija laipa pāri ēnu vīragam uz Gaismu.
26.XII.55.

__

„Neatstāj, Valdoni, tāpēc saņemu visus savus spēkus, neatstāj, jo eju pie Tevis.”
31.XII.55.

__

Nereti cilvēki skumst, ka viņi velti ziedojušies. Spēcīgiem gariem nav tāda vārda „ziedošanās” viņu apziņā. Ja Kristus apzinātos, ka Viņš upurējies, tai mirklī Viņš vairs nebūtu Kristus. Vienīgi mēs Viņa varoņdarbu varam novērtēt kā vislielāko upuri. Stiprs gars atdod sevi spontāni, aiz lielas nepieciešamības, nenožēlodams un nevilcinādamies ne mirkli, viņš pilda savu augsto misiju, izsēj dāsni, lai Izplatījuma Taisnība pati viņa darbību novērtē.
01.I.56.

__

Jaunajiem entuziastiem –
„Viens gara uguns uzliesmojums, unisonā ar Kosmu, var radīt veselas tautas nomierinājumu.”
03.I.56.

__

Arvienu, kad ir grūti, padomā par tiem, kam vēl grūtāki.
31.I.56.

__

Tu, kā Vārdu izrunā tikai mana sirds, cik tomēr daiļuma daudz šai planētā es mantojis no Tavas Rokas.
Katrs entuziasma stars bijis kā dāvana no Tevis.
Cik daudz šī skaidrā prieka uzlidojumu, - tie tērpuši gaismā izplatījumu ap mani, mani pašu ugunī, tie devuši man neaizmirstama jaunrades spēka brīžus, tīras simpātijas, apskaidrotas muzikālas attiecības, ticību cilvēkam, iedegsmi citiem lieti derēt.
Bijīgs es pieņēmu arī stīgu pāri bezdibenim, Tavu visietverošo manu spēku uguns pārbaudi.
Arī tā – Tavas mīlestības svētā dāvana.
05.III.56.

__

Steidzies, ai sirds! Iespēji sacensties ar bultu un zibeni. Izšķiries tūlīt. Sasprindzējies atjautībā. Trīskāršo darba kādību, pat ritmu. Palīdzi, cik vari ātri. Atbildi jo drīzi. Rodi laiku labajam. Steidzies kaut dzirksteli iemest pasaules evolūcijas priekā. Spēcini, apskaidro vismaz to Zemes pamatu stūrīti, kur tu stāvi.
02.V.56.

__

Ejam caur kalna pļavu un svētīju katru ziedu un zāli. Cik viss vēl bezmēra daiļāks, ja visu apgaro cilvēka domas dzirksteles. Lidojiet, uguns putni, izplatījumā. Kaut jūs iedegtu jūtīgās apziņās atjaunotni un izpratni.

__

Jāņu nakts romantikā vērojam arī jaunatnes daļas traģēdiju: savas būtības iznīcināšanu alkoholā. Un arī – izpriecas, kas tik svešas tīrās daiļās dabas jēgai. Un jaunatnes labākajās apziņās – kas gan apmierinās slēptākās ilgas? Gara maizes nav un ja kur pavīd, neieinteresē, īsto Kultūru neizprot, bet rupjais sājais nedod apmieru. Vai nebūtu jāizsludina prēmijas par jaunu izpriecas veidu izgudrošanu, kas vienlaikus saskaņotu gara-dvēseles-fiziskās trauksmes? Bet pirmais un augstākais uzdevums – darīt spodru jaunatnes aci. Iemācīt izšķirt neīsto no vienīgi patiesā, Gaismu no tumsas, Dailes skanēšanu no kakofonijas. Iemācīt sirdi redzēt, dzirdēt. Bet kādēļ tad klusē – ģimene, skola, sabiedrība, pati valsts? Kur apziņas tīrskaņotāji un dziedinātāji, izplatījuma arāji un sējēji? Kur vadītāji, kas izprot arī tautas bezgalīgo badu pēc gara? Kas reiz atļautu pieeju pie brīvajiem, dzīvajiem Kalnu avotiem, bet arī paši turp aicinātu. Kur gani, kas savāktu izkaisītās noklīdušās avis? Kur tie, kas uzņemtos liesmainu atbildību par jaunā ceļa gājēja apziņu un atvērtu tai visvaravīkšņaināko iespēju ceļu? Kur tie, kas atdzemdinās un pacels Kultūru, kā gara Gaismas patiesi revolucionāru Karogu? – Ir jau gan šādas sirdis, kaut tikai viņu vārds taptu leģions.

__

Leģenda teic, ka Svētais Francisks bijis labā sējējs, Gaismas sludinātājs jau ar savu klātbūtni vien, bez vārdiem. Ar domas dinamikas magnēta izstarojumu. Sirds, kaut vismazā iespējā, tiecies atdarināt!

__

Cilvēku laime – saņemt. Mūsu laimei būtu jābūt – atdot.

__

„Kulturāli cilvēki, pārejot uz citu dzīvokli, neatstāj aiz sevis gružus. N.K. pret katru izturējās ar milzu uzmanību. Viņš nekad neatstāja kaut ko nenokārtotu. Tā ugunīga gara īpašība. Nav bijis gadījums kad nebūtu atbildējis uz kādu vēstuli. Visur rūpīgs. Ārkārtīgi precīzs. Haotiska dvesma nekad neskāra viņu. Viņa ugunīgums izpaudās jau ar to, ka viņa klātbūtnē kāpinājās citu cilvēku labās īpašības. – „Vajag būt pievilcīgam”, viņš mēdza mudināt. Viņš mācīja attīstīt sirsnīgumu. Sirsnīgums aizdedz garīgas ugunis. Viņu pašu kāds raksturojis – „apustuliskā vienkāršība”. Viņš bija – patiesi Mācības personifikācija. No viņa izstaroja dzīvinoša uguns, Viņa tuvumā es jutos ārkārtīgi laimīgs.” (A.)
24.VI.56.

__

Einšteins, pirms aiziešanas, intervijā vaicāts, vai viņš atzīstot Dievu. E. atbildējis: savu deviņdesmit mūža gadu pieredzē vēl neesmu iepazinis, ka Dieva nav. Arī citiem zinātniekiem es ieteicu iepazīt, vai Dievs ir vai viņa nav.

__

Kad visgrūtāk, tad glābiņš arī vistuvāk.
26.VI.56.

__

„Mājas domas ceļā neder.”
30.VI.56.

__

Jau bērns sāk dzīves augsto bausli ar to, ka atdod brālītim lielo tiesu no tā, kas viņam sagādā visvairāk prieka. Tā mācās augstākās matemātikas intuitīvo aplēsi – uzupurēšanās uzdevumu.
08.VII.56.

__

Doma piepildās, ja tā ieliesmota. Viss ir aizsniedzams, kaut tālākā perspektīvā. Ja arī ne šais grūtajos gados, pat šai mūžā, tad Smalkajā. Ja arī nepratīsim apgūt tur, tad nākamajā dzīvē. Ja arī ne tanī, tad tomēr – mūsu ideāli, iededzināti izplatījumā, ļaus tos piepildīt citām ugunīgām dvēselēm.
28.VII.56.

__

Cik reizes tev teicis, ai sirds, esi vienaldzīgi mierīga pret materiālām neveiksmēm un veiksmēm. Visas pasaules bagātības nav viena tava satraukuma mirkļa vērtas. Ja tu uzsmaidīsi lietām, kā ceļinieks, kas vienādi raugās uz pērļu kaudzi vai rasas pilienu, kas tiecas atdevībā spārnots tik uz priekšu, uz gara mērķi, tad, kas zina, viss kas nepieciešams tavas miesas tvirtajai esamībai, tiks piemetināts.
04.VIII.56.

__

Tev nekas jau nepieder, pat ne tavas izjūtas un domas. Tev jājūtas, jādomā, kā tavs lielais Dāvātājs to vēlas. Viņš jau ir Valdonis par tavām noskaņām, par tavām bēdām un prieku. Kā gan tu vari izjust un domāt kaut ko Viņa necienīgu? Atmet ir mazāko ēnu, kas varētu tavas apziņas dzidrumu apkaunot, dzīvo tā, it kā Viņš izjustu, domātu, rīkotos tavā vietā, caur tevi.
12.XI.56.

__

Svētais Sergijs tika dēvēts – „ātrs palīdzībā”.
30.X.56.

__

Esi lēni mierīgs pret gara neizpratnes dzeloņiem. Kā gan tiksi galā ar lielo lēmumu, kad acumirklī jāliek lietā visa pieredze, visa gara atjautības kvintesence, jeb kad Kaujas krustugunīs jākoncentrējas vienīgi uzvaras domā, ja spēji vēl satraukties par ikdienas gružiem.
20.XI.56.

__

Raugos cilvēka vaibstos, kur lasāma traģiska bezizeja. Viņa dzīvības enerģija saplakusi kā salnas kosta puķe. Domāju: kaut tu atskārstu, draugs! Patiesi, ir gan dzīvē lielas drāmas, ir izmisuma mokas, ir pat bezdibeņa mala vai – mūsu saprātam šķietama strupceļa brīži. Tas jau cilvēcīgi – dvēseles augsme. Tomēr zini, patiesi, - nav traģēdijas, nav bezizejas, nav nepārkāpjamas robežu sienas. Uz zināmas apziņas pakāpes šie jēdzieni vairs neeksistē. Ja esi ielenkts nepārvaramu šķēršļu vai tumsas lokā, vēl tev atliek viss ceļš uz augšu, vēl Sidraba Pavediens tevi pestīs. Ja atrodies sienas priekšā, kas zina, vēl ieraudzīsi spraugu, pa kuru atsperties un pārkāpt, jeb atvērsies slepena eja, kas tevi izvedīs cauri. Kas zina, varbūt tavs iedomātais mūris tik nedrošs, ka tu to vari satriekt ar galvu, kā senā mistērijā iesvaidītais satrieca tumsā pēdējās durvis.
Tālab neizsamisti nekad, draugs. Atdevīgā sirds saņems palīdzīgu Roku pēdējā brīdī. Uzticies līdz galam, ai sirds.
Un vēl ir teikts: ja visu iespēju pozitīvās enerģijas šai dzīvē tiešām izsmeltas, tu gūsi gandarījumu Aizsaulē vai citā telpas apvalkā.
„Viss ir iespējams, tikai cilvēka prāts čukst par neiespējamo. Tāpēc seko ticībā sirdij.
02.XII.56.

__

Domāju par Aizsauli. Kaut Smalkajā Pasaulē ieejot neapēnotu doma par savas bijušās dzīves gauso tempu, labskaņas pietrūkumu, nepaveikto. Kaut iespētu divkāršot, nē, desmitkāršot dzīves enerģiju sevis un citu augšupejai. Kaut katra doma, jūta vienmēr tiektos uz To, atstarotos Tanī, ko cilvēki dēvē par Dievu, t.i. Vissvētāko. Atspoguļotos Ugunīgās Sirds spogulī.
„Vairāk nekā nevajag, ka tikai nemitīgi Dievu lūgt”, - dzirdu vienkāršās sirds nopūtu. Patiesi tā!
13.XII.56.

__

Ceļa pirmais posms dažā ziņā līdzinās nobeiguma stadijai: entuziasms, uguns spārni, atbrīvošanās, tikai citā ugunīgākā atbildības amplitūdā. Sākumā personīgie meklējumi, piespiešanās, tad lēnā atraisīšanās no sevis milzu cīņā un pārbaudes krustugunīs, kamēr nonāk pašiniciatīvā un gatavībā visu sevi atdot. Augstākā stadija – kooperācija ar Kosmisko Gribu. Tava Griba, ne mana. Lai katrs mans impulss tiecas atspoguļot Tavu Gribu. Lai katra mana rīcība kļūtu par veltījumu Tev.
Šis ceļš – no bērna vēl patībā atkrāsotās sajūsmības līdz pilnīgās pašaizliedzes varoņliesmai, kas slēpti dveš ir atdevības svētku stundās, ir skarbajā ikdienas pienākumā.
21.XII.56.

__

Saka – „jo lielāks Guru, jo lielāki mēs paši”. Neviens tā nav bijis tumsoņu nomelots, kā Kaliostro, lielā S.Ž. māceklis.
Šodien lasu zem senās K. ģīmetnes franču valodā:
„Viņā var pazīt cilvēku Drauga vaibstus,
Katra diena iezīmējas ar jaunām labdarībām,
Viņš paildzina mūžu, palīdz trūkumā.
Prieks būt derīgam – viņa vienīgā balva.”

__

„Negaidi savu nedienu, sāpju mierinājumu no citiem. Visiem to pašiem ir diezgan. Tieci pati ar sevi galā. Tavs uzdevums taisni otrādi – mierini citus, palīdzi citiem, pakalpo kur vien vari otram, esi arvien laipna pret visiem.” (M.)
22.XII.56.

__

Cik brīnišķīgi dzirdēt no jauna Norādījuma ultraskaņu:
„Pieņemiet padomu nodomātā kongresa veiksmei: ejiet ar visaugstāko mēru!”
24.XII.56.

__

Dialogs par laimi.
N. : Kam jau ir laime, tam arvien tiek dots vēl vairāk laimes.
Z. : Kas gan ir laime? Kas zina – bērns, kas saņēmis kliņģeri, priecāsies daudz vairāk nekā pieaugušais par viņam dāvāto limuzīnu.
F. : Turpretim citam – laipns vārds, teikts īstā laikā, atvērs devītās debesis. – Ne laime, bet laimes kādība un izpratne. Ne prieks, bet prieks kā augstākā gudrība. Šī gudrība māca, ka pat bezdibeņa malā sirdi var spārnot atdevības prieks.
26.XII.56.

__

Vakareiropietis dinamiskā skrejā bēg no savas apziņas: kaut tikai nebūtu jādomā ārpus ierastā, jāpaliek vienatnē ar savu Dievu. No darba – ģimenē, izpriecās, izkliedes vai atkal rūpestos. Neprot vairs pat skatu pacelt uz augšu. – Ai zini, tavs Dievs, kas tevi ne brīdi nav atstājis, viņš tavu apziņu reiz apskaidros, kaut arī tas būtu pēc daudzu ciešanu un ilgu mūžiem. Tad labāk jau nebīsties tūlīt ieraudzīties Viņa starojošā Vaigā. Dzīves mehānisko dzinuļu vietā klausi tikai savai sirdij.

__

Patiesi, kāda tiesība jums, nevaldīgie dusmu sējēji, aptumšot kaut brīdi šī zvaigžņotā izplatījuma daili, tā sagandējot miriadu būtņu gaismas mājokļus. Kaut jūs reiz apjēgtu, ko darāt. Jūs, savas planētas iemītnieki, bez mēra atbildīgi arī par izplatījuma tīrību.
Cik bērnišķīgi veltīga ir visa jūsu skaišanās. Jums pretim raidīšu savas sirds mīlestības staru. Kaut šī uguns spētu sadedzināt dzeloņus.
30.XII.56.

__

Kad viesuļaukā, lietus gāzēs, izej laukā šai vismelnajā janvāra naktī, (aukstumu pēkšņi atkal nomainījis siltuma vilnis), un visi nervi satraukti smeldz, šai baigajā tumsā šķiet, vai mūsu planēta nav kā no enkura vētras norauts kuģis satrakotā okeānā, un Kapteinis ar izmisuma asins sviedriem cenšas glābt tos pasažierus, kas bezatbildīgi haotiski nododas savām savtīgajām rūpēm, izpriecām, kaislībām, naida spēlēm, un neklausa Kapteiņa izšķirošās pavēles, tā paši veicinādami kuģa bojā ejas tuvošanos.
09.I.57.

__

Dzirdu šodien vilcienā valodas:
„Austrijā 20 grādu auksts.”
„Dienvidfrancijā sniegputeņi.”
„Zviedrijā dārzā izplaukušas tulpes.”
„Norvēģu fjordos visu ziemu ziedot rozes.”
„Bet pie mums – silti un mīlīgi kā pa Jāņiem. Sniega sen nav. Līņā lietus.”
„Japānā taifūns atkal noslaucījis piekrasti.”
„Citur – plūdi, tur atkal – vulkāna izvirdumi, zemestrīces.”
„Polijā neparasta ziemeļblāzma.”
„Pa radio min, ka Zemes ass mazliet paliekusies. Golfa straume streiko.”
Tā no jauna un jauna konstatē neikdienišķus faktus. Tie gan modina izbrīnu, kas tūdaļ izdziest simts pa lielākai tiesai iluzionāru rūpju un jautājumu jūklī. Bet nekur neatskan vaicājiens – Kāpēc? Tas kaut drusku tuvinātu lietu kosmiskajai atskārsmei, kaut drusku liktu nojaust savu atbildību.
23.I.57.

__

Es raugos savās rokās, savā sejā spogulī, savā ķermenī, man brīžiem liekas, ka es tērpies svešās drānās. Ir koki, ir daba visapkārt brīžiem šķiet kā sirds vēl neiepazītas rindas grāmatā. Kāpēc sirds katram cilvēkam pieiet pētoši, un tikai pret reto tā paveras un iegavilējas?
Bet kad es izdzirdu indiešu mūziku, ieraugos indu vaibstos, lai kādi tie, sirsnībā un vārda skaņā, manī mirkli iedegas senaizmirsta, var teikt dievišķi līksma jūta. Ir skumjās savdabīgās indu melodijas, ir daba, bet jo vairāk dvēsele, kas atspoguļo indietes sejas rakstos, (it kā tur atvizmotu manas tālās mātes, iemīļotās, māsas vaigs), manī saceļ veselu izjūtu vētru. Indiešu domās un labajos vārdos es mēģinu atrast to paliekamāko, kas ir zem saules. Vai tā ir tikai pagātne, vairāku mūžu saskarsme? Nē, arī Nākotne. Nē, ne jau tikai telpiski tālā zeme, ko apstaro Himavata virsotņu gaisma. Tā ir Mūžīgā Indija, mana īstā Māte, ko es meklēju visās malās, visos apstākļos, visās cilvēku acīs un sirdīs, visās idejās, grāmatās, dzīvē. Epata, atveries! Man ir tikai viena mēraukla – Himalaju mirdzums acīs. Ja es to ieraugu latvietī, krievā, lietuvietī, arī indietī, mana sirds top kā simts zvanu spēle. (Aiz senās atmiņas indietis man tuvs arī telpiski, mirkli it kā pat saplūst ar manis meklēto, lai gan jūtu, ka maldos, ka arī tur, kā visur, šodien pašā indu zemē Mūžīgās Indijas nav daudz.)
Patiesi šo brīdi, tāpat kā kopš agrās jaunības, tik maz es juties latvietis, tik maz eiropietis, tik maz ietērpts šīs savas tagadējās rases apvalkā. Es piederu – viņai Mūžīgajai Dzimtenei, ar savām sirds sāpēm, kļūdām, ilgām un tapšanas gribu.
26.I.57.
(Klausoties pa radio indu valsts svētku mūziku).

__

Mācies, ai sirds, šodien atkal un atkal vēl attiecību augsto mākslu: Esi vienmēr laipns, ar bezgala pacietību un lēnprātību, pret katru, vai viņš tev patīk vai nepatīk. Laipns ne vien viņa acu priekšā, bet arī viņam aiz muguras, proti, runājot un domājot par viņu. Pat domās nenosodi, bet katram ar sirds gaismu ierādi viņa īsto, viņa augšupejas iespējām atbilstošāko vietu. Tikai liekulību un nodevību vari šaustīt, gan nezaudējot pats apziņas skaidrību.
To simtkārt jau atgādinājis tev, sirds, šo gara Kultūras bausli: katram ar ko tiecies vai par ko domā, centies dāvāt savu labvēlības dzirksti. Bet kad gan, ai kad tu iemiesosi pilnskanībā savu uzdevumu? Kad, sirds, tu reiz kļūsi patiesi nesavtīgi dāsna un izstarosi taisnīgumu ar katru savu pukstu?
15.II.57.

__

Ir sacīts, ka tagad, Armagedona bargajās dienās, vienīgais glābiņš ir sirds.
Tad atskārsti, sirds, ka tev jābūt arī manai jūtīgajai un starojošajai ceļvedei caur pasaules kaujas uguns okeānu, un atdzimsti savā gaismas spēkā.
Kāpini, ai sirds, jo neatlaidīgāk savas augšupejas disciplīnu. Topi kā tīrskanīga stīga, kas uztver, novērtē katru manu rīcību, domu, bet atbalsojas arī uz vismazāko otras sirds nopūtas trīsu.
Ir teikts, ka arī līdzjūtībā jāvingrinās.
16.V.57.

__

Ikdienas dzirdu par atomkaru, par kodolieroču katastrofālo spēku. Miera balsis izskan bieži kā SOS! Pasaule briesmās. Bet šīs pašas miera balsis, vai tās vienmēr gan visnesavtīgāko sirds motīvu diktētas?! Miers – tā jau pilnīga uzticība, brālība un humānisms, sirds iegailēšanās pret sava tuvinieka sirdi.
Dzirdu: „Palīdziet katrs noturēt līdzsvaru!”
Te vairs lēnā individuālā metode maz līdz. Pamācības un ētika gan varētu izaudzināt paaudzes, bet pašreiz nepieciešama acumirklīgā „ātrā palīdzība”. Patiesi, katrai apzinīgai ugunīgai dvēselei šodien jājūtas kā vesela kolektīva fokusam, ar milzu atbildību, kurš ar sevi aizmirstošu sirds liesmu, aizgrābtīgām domu lūgsnām, saspringtajā darbā tiektos palīdzēt tam Kapteinim, kas visiem izmisuma spēkiem cenšas kuģi izvadīt caur viesuļvētru.
30.VII.57.

__

Dzirdu atkal: „Katru vajag pažēlot!” Ja to teicējs pildītu pats un tie, kas ap viņu, tad pasaulē drīz iestātos paradīze.
01.V.57.

__

Un vēl: „Labu darīt nevajag piekust!” – sadzirdi, uzklausi, atkārto, analizē, ai sirds, līdz ierakstās katrā smadzeņu vīlītē, no turienes – katrā sirdspukstā, no tā – sirds iežēlā un impulsā un steigt palīgā – neskaitāmās visreālās ikdienas rosmēs siržu saskarēs.
04.V.57.

__

„Jo vairāk vēji pūš, jo augstāk uzliesmo Uguns, jo gaišāk iedegs tā.” (J.)
09.V.57.

__

„Patiesi, viss ir iespējams. Cilvēks var izveidot savu likteni. Viņš var paplašināt savu domāšanu līdz jebkurai robežai. Viņš var kļūt devīgs līdz pašuzupurēšanās robežai. Bet jo vairāk viņš dod, jo vairāk saņem, un viņa doma aug riņķojumā… Nav nekā neizpildāma, tikai mūsu gribai jātop vērstai uz to.”
04.VIII.57.

__

Tikai sev:
Nesaki nevienu pamācību citiem, ko pats jau neesi licis lietā vai tagad necenstos piepildīt pēc iespējas labākā kādībā.
Atceries sapni – kādreiz visizšķirošākos mirkļos, kur balss teica: „Pirms sludini, visu pārbaudi savā dzīvē!”
Ir sacīts: dzīvo kā kristāla namā, kur jebkurš garāmgājējs varētu redzēt katru tavu kustību un tev nebūtu jākaunas. Bet vēl vairāk: domā vienmēr tā, lai tev nebūtu jākaunas no Tā, kas dienu nakti lasa tavas domas.
05.VIII.57.

__

No vēstules –
Zini, ka kosmiskie svaru kausi arvienu izlīdzinās. Ja kur vienā atsvarā neveicas, tur otrā – strauji un negaidot kompensējas. „Neizdibināti jau Valdoņa ceļi”. Brīnumu jau nav – bet „gaidi negaidīto”, kā Tu pati man kādreiz rakstīji. Tā – ja kur jāpaskumst, gan pēc tam atkal uzmirdzēs līksmē sirds.
18.VIII.57.

__

Ir jau labi cīnīties ar saviem trūkumiem, tos iznīcināt pēc plāna. Bet nāks laiks, kad būs jādomā vienīgi par lielo kalpojumu, savu tiešo misiju, jāatdodas tikai tai, - tad „trūkumi” paši lēnām atkritīs, sadedzināti kalpojuma ugunīs. Kāpinātā psihiskā enerģija jau šķīstī un atjauno apziņu. Tāpēc meklējiet vispirms dzīves vislielāko uzdevumu, kas katru mirkli jūsu apziņu var mest pašaizliedzes un augšupejas ēzē.
30.VIII.57.

__

Sāpes ir internacionālas, jo vienas un tās pašas fiziskās un psihiskās ciešanas atbalsojas katrā cilvēkā, tikai dažādā apziņas pakāpē. Visvairāk cilvēki izšķiras savās garīgās ciešanās. Viss vairums garīgo un arī psihisko ciešanu ceļas no cilvēka neziņas.
Prieks ir drīzāk individuāls, sakarā ar tiekšanās un apziņas pakāpi. Īsto prieku jeb priecāšanos garā pazīst tikai gudrie.
09.IX.57.

__

Veiksme ir atdevības māsa. Tāpēc lielu sasniegumu priekšā sakoncentrē, ai sirds, visu savu enerģiju liesmā uz augšu, lai izšķirošā mirklī katra tava doma, impulss, darbība, izstarotu to augsto jūtu, kas tik neskarta, ka neiedrīksties to pat pacelt savā apziņā.
10.IX.57.

__

Iedrošinies vairāk. Aizdegtas sirds riskēšana jau – deviņdesmit procenti panākumu. Saprāta apsvērumi iznīcinājuši vislabākās iespējas.
10.IX.57.

__

Ir sacīts: briesmu brīdī neaizmirsti piesaukt Sk. Vārdu!
Tu aizbildinies: ir dienas tik slimīgi smagas, kad visa enerģija, pat domas kā svins velk uz leju.
- Taisni šais visgrūtākajās stundās esi simtkārt nomodā, ai kareivi – sirds, pretinieki novēro tavas vājās puses un var viegli tev uzbrukt.
Vēl tu saki: kā tik mierīgos apstākļos vari zināt, kurā mirklī var būt tik negaidīts uzbrukums tev? Un kā lai sekunddaļā pagūst piesaukt Viņu?
- Ai nē! Tu jau – kareivis nepārtrauktā nomoda sardzē. Tavai sirdij jāskan pastāvīgā lūgšanā. Tavu lūpu elpai nemitīgi jāizelpo un jāieelpo Svētais Vārds. Šis Vārds tad arī acumirklī uzpeldēs tavā apziņā briesmu brīdī, lai kā vairogs sirds ticības spēkā atvairītu. Un neaizmirsti vēl, ka cilvēce pastāvīgi dzīvo briesmu aplenkumā, bezdibeņa malā. Un visvairāk briesmu draud tam, kas garīgi tiecas: viņš ir cienīgs tumsas pretinieks. Kāpēc tad tev šķiet, ka ārēji vismierīgā vidē negaidot tevi nevarētu tvert tumsas bultas, ja tu kaut mirkli neapbruņots? Ai sirds, tu jau zini, ko nozīmē Armagedona, kurā ierauta visa cilvēce, visi apstākļi.
15.XI.57.

__

Vai gan tumsas valsts ar ugunīgās pasaules atstarotu dzīvi var zemes virsū dzīvot līdzās?
- Var gan, ja šķir tās – uguns zobens.
Piemēram: tur aiz sienas kādreiz notiek bakhanālijas. Bet šeit – savākti evolūcijas zinātņu dārgumi. Te gadiem savas tīrās entuziastu domas sūtījušas jaunas sirdis, šķīstījušas izplatījumu.
15.XI.57.

__

Pārdzīvoju, ka tīras telpas emanācijas pašas dziedē. Katra lieta, kurai cilvēks pieskāries ar labu domu, izstaro. Tad jo vairāk – cēlas grāmatas, apgarotas gleznas. Tā katra telpa, cilvēka labo domu piesātināta, var kļūt par ašramu, kas ietekmē apvidu. Kāpēc gan mūsu planēta – nav tāds tīro starojošo siržu ašrams? Kālab gadu miljonu mijā cilvēce vēl nav pat iepazinusi savas dzīves jēgu? Kālab gan viss visdaiļākais, kas pasaulē, - saskare ar Augstāko, vairumam vēl tik sveša?
16.XI.57.

__

Cilvēks, kas dodas ceļojumā uz tālām zemēm, izmēž savas atstājamās telpas, rūpīgi sakravājas, paņemdams līdz tikai absolūti nepieciešamo, tad sirsnīgi atvadās no atpalicējiem un ar Dievpalīgu vai mātes Svētību dodas nezināmajā ceļā. Bet cik nesagatavoti, pat ar nevajadzīgām kamieļa nastām apkrauti, daudzi dodas uz to malu, ko sauc par Aizsauli. Bet vai tāda aiziešana Viņsaulē nav arī katra mūsu vakara dusa? Visiem tai būtu jānozīmē enerģiju atjaunošana jeb nezināms darbs un skola. Bet tikai nedaudziem miegs ir – uzlidošana Augstākā Pasaulē, iesvaidīšana varoņdarbā. Visi lielie dzīves Skolotāji mācījuši jo sevišķi skaitīt lūgšanas vakaros, tas ir – šķīstīt un pacēlināt savu apziņu, it kā ieejot lielās Mistērijas vārtos. Kādēļ tik elementāra patiesība jāatkārto vēl mūsu dienās? Vai patiešām cilvēces vairums vēl joprojām nav spējīgs saprast kaut tās visvienkāršākās lietas, kas skar viņu pašu ikdienas dzīvi un var dot viņiem vienvienīgo nesatricināmo laimi – saiti ar Augstāko? Šim Sidraba pavedienam jau jābūt tiltam, kas celts no mūsu vakara uz rītu, un vēl jo vairāk – no mūsu piedzimšanas mirkļa uz mūža izskaņu, un tālāk vēl. Kā bez šī kosmiskā tilta pāriet bezdibeņa pilno dzīvi, un jo vairāk – kā mēs savu skaidu laiviņu stūrēsim no šīs saules uz Aizsaules bezrobežību?
16.XI.57.

__

„Mūsu īstā šīssaules esamība mums dota kā vislielākā svētība, lai mēs steidzīgi trauktos uz Ugunīgo Pasauli.
„Vajag kaut kā saskaņot dzīves steidzamās problēmas ar visaugstākiem lēmumiem.”
18.XI.57.

__

Cilvēkam vajag iedomāties, ka viņš atnācis uz šīs planētas kā celtnieks, lai izveidotu šo zemi daiļu un viscaur saskanīgu ar tālajām augstajām pasaulēm. Bet lai kļūtu par īstu celtnieku, viņam jāiziet personīgā skola, jāizveido pilnskaņā pašam sevi. Bet jau ceļot apzinīgi svētnīcu savā dzīvē, viņš liek ieskanēties eņģeļu kora apskaidrotajai mūzikai uz vistālo apkārtni.
18.XI.57.

__

Palīdzēt konkrēti otram jau visbieži mēs nevaram. Tāpēc viens kas ir tavās spējās arvienu: nenodarīt savam tuviniekam sāpes, - ar savu nevērību, pasīvo pieeju otra sirdij un tās pārdzīvojumiem, dažreiz pat ar netaktiskiem vārdiem un jautājumiem, vai pat domu bultām. Arī izplatījums no tevis lūdz: saudzē mani, nenodari man sāpes, nepiegružo manu bezvainas dzidrumu ar savu domu disharmonijām, pat traipiem, ar stihiskām emocijām, ar savu rīcību haotiskiem viļņiem. Izplatījums gaida, lai tu ietu caur tā zilgmainajām stīgām kā tīrskaņotājs un virtuozs, kas pats labskan ar visu savu būtni.
18.XI.57.

__

Rokas spiediens: sava labākā, savas psihiskās enerģijas dzirksteles nodošana otram – kā viss tas kļuvis trafarets, pilnīgi pazaudējis savu sakrālo jēgu. Tāpat kā svētīgā novēlējuma vārdi: ar Dievu, paldies (palīdz Dievs), sveiks (lai tev ir veselība!), labdien utt., kas dažādās variācijās atspoguļojas visās valodās, - rets vairs, šos vārdus izrunājot, tanīs ieliek sirds siltumu un svētījumu. Indieši, sveicinot, pieliek roku pie pieres un sirds, tad klusu paklanoties saliek rokas kopā kā lūdzot svētību vai svētījot. Tā izpauž cieņu pret augstāko sākotni cilvēkā, jo sevišķi pret garīgi cildenāko cilvēku. Šai kustībā nedrīkst būt mehāniskais vien, tur atplaukst svinīgums, sirds labvēlība. Kad austrumnieks saliek rokas sveicinot ar svinīgu cēlu žestu, liekas, ka viņš turētu gaismas spuldzi un pasniegtu to tev.
18.XI.57.

__

Viens no elles veidiem – absurdāls darbs. Tāpēc latvju pasakās ellē liek ledu ēvelēt. Vai tagadnes cilvēces darbu lielā daļa nav tāds bezjēgas darbs, kas cilvēku ne vien nomoka, bet arī „bezsejo”, atņem garīgo viņā, padara stulbu un mehānisku un, kas darīts bez sirds prieka, laupa darītājā arī enerģiju.
18.XI.57.

__

Atkal priekšā nakts. Ai nē, nav jau tumsa. Lai, pārejot dimanta slieksni, viss apkārt man uzliesmo Gaismā. Lai viss, ko tad daru, jūtu, kurp lidoju, notiktu it kā tā Saules Vaiga priekšā, kurā sirds jūt sava mūža lielāko jēgu.
18.XI.57.

__

Tu teici: sirdi baro mīlestība. Patiesi, līdz pašai pēdējai stundai, kamēr vien virs mūsu planētas staros Mīlestība, tā pastāvēs.
Cik daudz ir Mīlestības aicinājumu: esiet vērīgi viens pret otru, laipni, smalkjūtīgi, labvēlīgi un iecietīgi, saudzīgi, nenosodiet, palīdziet viens otram, kur vien varat. Bet pār visu – dāvājiet katram savas sirds glāstu.
Tā ir mīlestība.
19.XI.57.

__

Katrs cilvēks ir tik liels, cik liels ir viņa gara entuziasms.
20.XI.57.

__

- Patiesi, es saņēmu Palīdzību!
„Kas tev šo palīdzību sūtīja?”
- Ai nevaicā. Tas, kas sirdij ir nesalīdzināms.
„Vai acs tev vēroja viņu, jeb ar prātu tvēri?”
- Ai nē, sirds zina!
„Kā sirds var zināt?”
- Vai metāls, kad magnēts tuvojas, neiedegas slēptās enerģijās?
- Vai mimoza, kas iemigusi zem mēness vizmas, nepaver skatu, tiklīdz to skar pirmais Saules stars?
- Vai putniņš tūkstoš putnu vidū no savas ligzdas neizlidos pretim savai mātei?
- Kā lai to paskaidroju? Ir patiesības, kas augstākas par mūsu zināšanām un likumērībām. Ai nejautā ar prātu. Cilvēka saprāts kādreiz var būt liela tumsa, kurā uguni var iededzināt vienīgi sirds.
21.XI.57.

__

Lai nekādos apstākļos, ne dienu ne nakti, ne cīņā nedz pagurumā, neviena necienīga doma nepārkļūst manas apziņas slieksnim, jo tur jau – jātop Visaugstākā Templim.
Kaut šai svētnīcā visām ikdienas simts pienākumu skaņām, ilgu raizēm un rūpēm, sāpēm un priekiem dunētu pāri Tava sfēriskā majestātiskā ērģeļu mūzika.
27.XI.57.
 

__


„Katram jau ir sirds. Ikviena zeme – siržu kopība. Viņu sāpes – Mūsu sāpes”, - teikuši cilvēces Skolotāji.
Bet cilvēkam savā nevērībā šķiet, ka viņam vien tik sirds. Viņš vienaldzībā paiet garām otra sirdij. Kaut dažreiz dzird tās nopūtas un smeldzi, - tās viņam šķiet tik tāla atbalss, salīdzinot ar savas paša sirds kvēlajiem pukstiem. Vai gan cilvēks bieži pieiet otra sirdij kā pats sev un vēl vairāk, - aizmirstot sevi? Bet ir ne mazums cilvēku, kas abstraktā bezsirdībā iedomājas, ka spētu tāpat ciest un sajust ilgas kā viņi. Ai jūs, kas labprāt tēmētu savu nāves raķešu šāviņus uz svešu zemju pilsētām, - kā būtu, ja jūs zinātu, ka tanī pilsētā noteikti mājo arī jūsu ģimene, jūsu bērni? Bet vai tādi mūsu bērni, mūsu sievas, mātes, māsas, brāļi nedzīvo visās pilsētās, visās tautās, visos kontinentos? Roka, kas paceļas pret savu mazo, nevarīgo bērnu vai māti, vai tā simtkārt un bargi nepaceļas arī pati pret sevi? Kaut jūsu sirds reiz baismā nodrebētu Kosmiskās Taisnības un Izlīdzinājuma Likuma priekšā. Bet tā kurla, tā akli klusē. Jūs, kas smeldzat par saviem bērniem un mātēm, kā jūsu sirds var kļūt no akmens, kad atskan svešu bērnu, māsu un brāļu kliedzieni pēc miera un draudzības? Jūs otra katastrofas tīkotāji, jūs neprātīgie, jūs tīkojat arī pēc savu tuvinieku un līdz ar to savas pašu bojā ejas. Planētas liktenīgās dienas būs tiesas diena vispirms arī jums.
Sirdis – uguntiņas slēptas deg pa visu zemeslodi. Kur ir tie, kas tās atmodinātu, audzinātu, valdītu, vadītu, apskaidrotu, līdz tās iedegtos tālo pasauļu mirdzumā? Ko dara vecāki, zemes skolotāji, valdnieki savos troņos? Viņiem pašiem jau bieži sirdī apdzisusi uguns.
Jūs, uguns sēklas sējēji, Gaismas karotāji, kaut nedaudzie, desmitkāršojiet savas riekšavas, aizdedziniet ar savas sirds silto gaišo pieskārienu tvīkstošās sirdis, apkārtni, ar savu dāsno sirds gaismu topiet bākas naktī, zibens lāpas dienas kauju uguns miglā.
Uzmirdzi, sirds!
29.XI.57.

__

Kaut visas attiecības spētu pārklāt ar sirsnīgumu, laipnību, iecietīgu augstsirdību, svētījumu.
Kaut spētu divkāršot sirds vērību pret otru.
Kaut nekad sirds neaizsteigtos garām otra bēdai, nojaustu to, lai cik tā būtu dziļi slēpta, nodotu viņam kaut mazu sava glāsta stariņu.
Un kaut par katru labo mājienu, vārdu, domu, jūtu, ko saņemtu, apskautu otru ar savas sirds pateicību.
Ar pateicību, kas ar visu savu liesmu gatava desmitkārt atmaksāt ar to pašu.
Bet kādu gan sirds Pateicību lai es sūtu Tam, kas mani no jauna un jauna paglābis no bezdibeņa?
Ja es visas sava mūža visstarojošākās jūtas salietu vienā jūtā, vai sirds tomēr spētu izteikt to uguns liesmu, ko šodien pret Tevi es pārdzīvoju?
Es nespēju, es neiedrīkstos pat vārdos to izteikt, jo iekams mana aizgrābtīgā doma lūpas skar, Tu jau lasi manā sirdī.
01.XII.57.

__

Ko var saukt par cilvēku glābējiem? Vai tikai tie ir glābēji, kas izpauž gan ārkārtīgas, bet bieži nejaušas pašaizliedzes piemērus? Tie, kas otra dēļ metas ūdenī vai iet uz lūztoša ledus, dodas uguns svelmē, lai glābtu bērnu, traucas lokomotīves vai satrakota zirga priekšā, lai pestītu nelaimīgo? Jeb arī – māte, kas diennakti pavada pie slimā gultas, jeb kas pati mirst badā, lai savus mazos pabarotu?
Bet vai patiess cilvēku glābējs nav arī tas, kas atmodina, šķīstī kaut vienu neziņas mātu apziņu? Kas iemet uguns sēklu viņa sirds augsnē ar tādu spēku, ka cilvēks iedegas uz neatgriešanos agrākā apziņas stāvoklī.
Jūs, kas apzināties sevī sējēja gaismas jaudu, nekautrējieties, esiet iedrosmīgi, topiet varoņi savā pārvarīgajā palīdzības gribā.
07.XII.57.

__

No kā mākslinieka N.R. kolorīta toņu bezgalīgās nokrāsas? Jau vienā paša zilajā var saskatīt desmitiem vissmalko vibrējošo nianšu. Vienkārt, - meistars pazinis dabas paletu, kā reti kāds cits, un iespējis pat ar to sacensties (dabas zaļajā vien kāds saskaitījis ap četrdesmit toņu pārejas). Otrkārt, - no meistara paša patiesi smalkjūtīgās muzikālās dvēseles. Kad iedziļinos, piemēram, viņa rakstos par Brālību, varu tikai godbijā apbrīnot, ar kādu absolūtu dzirdi tikumiski neskartā toņkārtās viņš šim Visaugstākajam jēdzienam pieiet. Patiesi, visu lietu muzikālā atslēga dota tikai garīgi melodiskai apziņai.
10.XII.57.

__

Vai patiešām mēs tuvojamies noliktā laika robežai, ko ugunīgi pareģojuši visu seno rakstu pravieši? Vai patiesi dažu valdošo pārstāvju ārprātīgā roka nebūtu vairs atturama? Kamēr šeit, manā tuvumā, svētā Grāla mūzika aizrauj sirdi tālo pasauļu mirdzumā, kamēr pa visu planētu, gan sevišķi austrumos, vēl neskaitāmas sirdis ilgās deg pēc jaunas labākas varoņliesmā celtas miera valsts, kaut kur bezprāta mānijā aizrautu cilvēku grupa pulcējas, lai spriestu par tautām tiesu ar atomieroču draudu palīdzību. Vai tas gan cilvēcības, tuvākmīlestības vārdā? Ai nē, šie svētie vārdi neskar jūsu lūpas. Un kas gan ir jūsu miera mērķis, ja miera jēdzienu neapklāj Mīlestības purpura liesma? Vai nebūtu tik vienkārši – pieiet, pāri okeānam, vienam pie otra, sirsnīgi paspiest roku, ielūkoties bez viltus un aizdomām sava brāļa acīs?
Kāpēc gan cilvēki, līdz ko izaug no bērna apziņas, kļūst tik patmīlīgi, iedomīgi, neuzticīgi, it kā nejustos vairs vienas visplanētāras ģimenes locekļi.
Kad eju pa ielām, kur rotaļājas bērni, es nekad nebīstos viņus uzrunāt, ar smaidu vai pamācību, zinādams, ka viņi man atbildēs ar to pašu sirds humoru vai labvēlību. Kuram gan svešam pieaugušajam drīkstētu pieiet tā vienkārši, nepiesardzīgi, nedomājot par iznākuma vilni, kādu var izraisīt pretējā apziņā. Jo ir tik daudz cilvēku, par kuriem nevar zināt, kādas psihiski grūtas nekolektīvas īpašības slēpj viņu apziņa.
Kas jūs tādi, kas dēvējat sevi par zemes skolotājiem? Jūs, kam tautas neskartākā apziņa jāaudzina? Bieži jūs paši visneaptēstākie, nereti pat tiešām ar daudzām barbara īpašībām. Kaut jūs mācītos no mazā bērna vienkāršās tīrās sirds gudrības!
15.XII.57.

__

Izdzirdu sirdī šodien atkal seno bērna lūgšanu, kurā visa evolūcijas kvintesence:

„Lai ar mana sirsniņa
Kļūst kā maza liesmiņa,
Kas tik gaismu, siltumu
Visiem, visiem atnestu.”
24.XII.57.

__

„Meklējiet varoņus!”
„Rodiet varoņus!”
Kas visu mūžu meklējis varoņus un svētos, interesējies, dedzis par visu cēlāko, tas varbūt arī pats kādreiz iespēs dzīvē veikt ko lielu un varoņdarba cienīgu. Bet kur lai jaunā paaudze smeļas iedvesmi varoņdarbam? Kur varoņgara paraugi? Skolās nemāca gara varoņu vēsturi. Svētkos nerunā par cilvēces visdižākajiem varoņiem. Nerunā arī par Mīlestību, to uguni, no kā vienīgi dzimst katra varoņdarba stimuls.
Skolās vajaga pasniegt heroisko ētiku; jauno apziņu piepildīt ar varoņtēliem.
Un tomēr, taisni zeme, kur noliedz lielo svētvaroni Kristu, varbūt viena no nedaudzajiem citu vidū, kur vēl valsts daudzina, kaut galvenokārt gan materiālā plānā, varonības jēdzienu; valsts celtniecībā, jauno līdumu plēšanā, planētas pola un kosmiskās telpas iekarošanā, zinātnes sasniegumos, un, beidzot vēl – tēvijas aizsardzības patriotismā. Kaut tikai savas dzīves ētiku sāktu apstiprināt ar mīlestību un draudzīgumu pret visu cilvēci, kāds tautā varbūt uzliesmotu varoņgars.
24. – 25.XII.57.
Klusajā naktī.

__

Šīs dienas rītos mostoties, sirds tā nezināmi, bezgala smeldz. Kur gan ir cēlonis šai neaptveramai ilgu smeldzei? Šķiet it kā visas jūtas dažreiz uzliesmotu vienā negaidītā gaidu virsotnē. Uz ko gan deg šīs ilgas? To nevar izteikt ar prātu. Vai gan nav taisnība, ko mirklī pačukst sirds:
„Uz lielās Eirāzijas tautas gara renesansi!”
Jā gan, šai tautai jāatdzimst caur jaunu apskaidrotu Kultūru un mākslu.
Tai jādod tonis arī Cilvēcei.
04.III.58.

__

Šonakt sapnī es kaut kam teicu:
„Vai gan visam cilvēcīgi lielajam, katrai apziņas pakāpei lemts dzimt uz uguns sārta? Ak vai – šis sārts nav vien entuziasma liesmas brīži, bet nesalīdzināmi biežāk – ciešanas, ko dod vajāšanas un neizpratnes tumsa.”
03.IV.58.

__

Dzirdu: šodien mākslai liela diena. Ne vien krievu zemei, bet arī Indijai svētki. Jauna ēra mākslā! Rēriha izstādes atklāšana patiesi vēsturiska diena. Mums, viņa ģēnija apbrīnotājiem un cienītājiem, tie bija 9. simfonijas kalngali. Tā patiesi aizdedzinās jauno siržu plejādes. Tā patiesi pestīs labākās krievu tautas apziņas. To apstiprina sirds, mākslas heroikas apžilbināta.
12.IV.58.

__

„Kā mēs varam noskumt par savu neveiksmi. Vai mēs zinām, kas ir ļauns kas labs? Mēs bieži ļoti primitīvi spriežam. Varbūt mūsu neveiksme ir kādas lielas veiksmes vēstnesis.”

__

„Otru aizkustināt var tikai tad, kad pats deg.” (G.)
05.V.58.

__

- Viņš grib, lai visiem patiesi būtu labi.
- Arī ienaidniekiem?
- Tad vairs nebūs ienaidnieku.
12.V.58.

__

Apziņa – loks. Doma – bulta. Bet kas ir strēlnieks? Kā var raidīt bultu bez strēlnieka? – Gaidu atbildi no naivā materiālisma piekritējiem.
12.V.58.

__

„Labāk atmaskot savas personīgās kļūdas, nekā svešas”, - teicis kāds grieķu gudrais. Cik maz to parasti ievēro.

__

„Paradīze – kur mēs varam būt visvairāk noderīgi.” (V.)
02.V.58.

__

Māksliniekam –
Tas, kas mīl mūziku, kam šķiet, ka viņš apveltīts ar absolūto dzirdi, kā gan viņš nesadzird pats sevi, savas īpašības? Citādi viņš turētu zelta harmonijas dzidrumā savas emocijas. Katrs viņa vārds, katra kustība būtu disciplīnas daiļums. Bet kas zina, vai viņa dvēsele nav pilna bethoveniski augstās mūzikas, kas laužas uz āru dažreiz neveikli? –
04.IX.58.

__

Pasteigsimies. Šī steigšanās visos dzīves nodomos un lietās nepieciešama sevišķi tagad mūsu tik stihiski sakāpinātā laikmetā, kad mums jaunradoši jāsteidzas pasaules cikloniem pa priekšu. Patiesi mums garā jātiecas notikumu viesulim pa priekšu, lai nezaudētu savas apziņas skaidrību, lai būtu spējīgi vairāk likt lietā savas sirds palīdzības enerģiju.
04.IX.58.

__

Mūsdienu caurmēra cilvēks patiešām daudz ko iepazinis, sadzirdējis, lasījis. Viņš zina pat par dzīves jēgu un smalko pasauli. Bet šī viņa zināšana dibinās uz smadzenēm, nav noenkurojusies sirds dzīlē. Tikai sirds uguns apstiprina mūsu zināšanu kā patiesību un izstaro to tālāk dzīvē. Mūsdienu cilvēku vairumam šī augstākā zināšana nenonāk pat saprāta fokusā, bet atrodas kaut kur perifērijā, līdzās neskaitāmiem ikdienas sīkumiem, var teikt – „nevajadzīgo grabažu kaudzē”. Tāpēc arī viņa uztvertajai zināšanai nav saskares ar uguni, tā ir vienaldzība, pat skepse, labākā gadījienā – agnosticisms vai šaubas. Tāpēc neatliekami cilvēcē jāatmodina, jāaudzina sirds. Tikai sirds uguns var iesavināt, iemīlēt un realizēt patieso zinību.
25.IX.58.

__

Mācies, vēl un vēl: „Nepaliec neko parādā otram, nevienu velti, pat ne labo vārdu un sirds glāstu. Atmaksā divkārt. Tad labāk lai viņš tev paliek parādā.”
II.X.58.

__

Runā, ka bezvainas sirds ir augšupejas valdniece. Arī dabā var būt īsti šķīstības impulsi. Tādas šķīstības simboli: roze, sniegotās virsotnes, zvaigzne. Šonakt (sapnī) jutos kā uz prmšķīstības robežas: viss tik dzidri nevainīgs. Pieskaroties, varētu sajaukt, sagandēt.
Ai sirds, kaut ar katru savu impulsu, skārienu dzīvē pieietu ar absolūtās šķīstības dzirdi: lai viss kļūtu labāks, nevainotāks, patiesāks.
17.X.58.

__

Kā var kaut ko celt, sevišķi vēl grandiozu ēku, bez absolūti skaidra priekšstata par celtnes uzdevumu un plānu – visās tās augstās līnijās un detaļās? –
Ir mums daudzas visatbildīgākās kultūras iestādes, kurām vēl nav skaidra jēdziena par pašu galveno, - kas ir Kultūra? Kultūra ir vienīgi Gara Gaisma, un nekas cits. Protams – arī tas, kā šī Gaisma atspoguļojas dzīves augšupejas reālajās formās. Kultūras uzdevums – kaisīt garīgumu un īsto daili, modināt apziņas. Diemžēl, sevišķi mūsu dienās Kultūru sajauc ar civilizāciju, gan tās labajā, bet bieži arī tās ļaunajā nozīmē. –
Nesen pie mums dibināta Kultūras universitāte. Šāda veida iestādei sekos vēl citas. Pārsteigums. Šī iestāde uzsāk savu darbību, pieminot divus vieglo operešu autorus, iztirzājot viņu mūziku utt. Ne velti arī džeza orķestri nesenā festivāla mūzikas konkursā saņēma godalgu. Nereti dzirdēts sakām: „Es mīlu simfonisko un arī „labu” džeza mūziku!” – Patiesi, cilvēce pārdzīvos joprojām traģēdiju, kamēr tā netiks absolūti skaidrībā par progresa pamatjēdzieniem un uzdevumiem un vispirms par Kultūru, un šos augstos svētos jēdzienus nesāks vispusīgi likt lietā arī dzīvē – tautu un atsevišķā cilvēka gara augšupejai.
24.X.58.

__

Kārtojot nodzeltējušās lapas, lasu pirms gadiem trīsdesmit rakstītās rindas: -
Ciešanas nav nelaime. Nelaime – neredzēt. Ciešanas (izņemot tīri fiziskās) ir apziņas pakāpe. Mēs nespējam ne iedomāties, ko augstākie gari cieš, viņu ciešanas – objektīvas, cilvēces patiesās laimes labā.
Nav laimes, kā cilvēki to izprot. Laime par sevi ir patīga. Laimes vietā daudzi filozofi uzstāda augstāko labumu. Īstā laime nav atkarīga no personīgām ciešanām un priekiem. Īstā laime ir kalpot visu apskaidrotai laimei, atdot sevi vispārības labumam.

__

Ir sacīts: laimīgs ir tas cilvēks, kas var palīdzēt Palīdzošai Rokai.
06.XI.58.

__

Jo vairāk cenšas tikai pēc materiālā, jo augstāk uzstāda par mērķi materiālo labklājību, jo vairāk tā, agri vai vēlu, piedzīvos fiasko. Gan otrādi, meklējot vispirms un visās formās Dieva valstību, ar sirds uguni to ceļot arī savā materiālajā dzīvē, tad apziņa visātrāk sasniegs arī to, kas vajadzīgs arī labklājības ziņā tās augšupejai.
06.XI.58.

__

Kamēr pasaule aizgrimst drausmās disonansēs, Lielajā Zemē notiek dižais Gājiens, kas nes Daili, Zinību un Nomierinājumu. Katra Rēriha glezna, bez daiļā dod sirdij arī ko vistuvo, simpātisko, tas ir – Mīlestību. Tāpēc pat pretinieki, kad atradās gleznu šarma ietekmē, tika aizkustināti. Protams, vispirms jaunatne pārdzīvoja lielā neparastā daiļuma valdzinājumu – kāda gan pārvērtība notika pēc tam viņas dvēselē?! Viņa izjuta savas sirds dzīlēs kaut ko – absolūti nepieciešamu cilvēka esamībai, - pāri labklājībai, tehnikai un pat mūsdienu zinātnei. Jo arī zinātne kādreiz nonāks pie eksakta slēdziena, ka vispirms vajadzīgs gars, ka taisni garam jābūt vadošajai sākotnei gan ekonomikā, gan zinātnē, gan politikā. Proti garīgumam, kas izpaužas reālajās formās kā Dailes, Zinības un Mīlestības sintēze. Aizmirsta pasaulē patiesā Mīlestība, bet bez ugunīgi jaunradošā mīlestības principa – kāda gan celtne var būt ilgstoša? Priecājamies, kad redzam kaut mīlestības dzirksteli mūsdienu kooperācijā, domās par vispārējo labumu, pašaizliedzīgajos darbos Nākotnei. „Pirmais rases nosacījums – nest garu dzīvē. Gars jaunā lidojumā aplidos pasauli. Kaut arī grūts, bet vēl nebijis laiks!” – „Tilts uz Augšu – garīgums”. „Lūkojos, kur garīguma dzirksteles dzīvē. Priecājos, redzot, kā uzmirdz jaunatnei acis. Visvairāk šīs starošanas novēroju izstādē, sevišķi Ļeņina pilsētā. Redzams, dvēsele nojauta savu īsto Dzimteni. Patiesi – „Krievu Zeme uzplauks caur mākslu”. Patiesi – „krievu tautas raksturu apskaidros gara daile.”
(No vēstules) 07.XI.58.

__

„Es ticu tikai tam, ko es redzu pats savām acīm.”
- Ai nē, es ticu tikai tam, ko es redzu ar savu sirdi.
04.XII.58.

__

Kas ir visaugstākā laime? – Šī bezgalīgā ugunīgā ilga, ko dvēsele visu mūžu ar savu neskarto sirds smeldzi, sirds ciešanām un gavilēm meklējusi piepildīt, - kā bērns attieksmēs pret savu māti vai draugu, savu sapņu lidojumos, daiļākajās šīs pasaules lietās, kā jaunietis – jūtās pret savu sirds bezgala iemīļoto, zinībās, idejās, vai vēlāk – dzīves celtniecības varoņdarbā, gara svētajā degsmē pēc kaut kā labāka, tīrāka, dievišķīgi daiļa, - visas šo ilgu liesmas, ai uguņu pārpludinātā sirds, ir sakrājušās tevī vienvienīgā visaugstā apzinīgi neapzinīgā priekšstatā par laimi, kas izteicama vienā domā:
laime - vienīgi tuvoties Tev, ai Meistar!
04.XII.58.

__

Iepazīsti, ai sirds, arī atteikšanās lielo apbalvojumu.
Kādreiz atteikšanās patiesi var būt visu sasniegumu vaiņagojums.
Jo atteikšanās ietrīsina sirdī to vibrāciju, kas tuvina Viņam!
05.XII.58.

__

Himalaju neapjaustais mirdzums, kur viss šīs zemes skaistums, visa pārpasaules uguns daile, -
kā Gaismas okeāna banga, ak, lejies, pārplūdini, aizrauj, sakļauj kontinentus, ģintis, cilvēkus brāļus un māsas, sirds svētākās ilgas ar miljonu siržu alkām, -
lai tad, kaut visniecīgu brīdi, ik sirds uzmirdzētu Gaismas palu palos!
Šai Gaismas viesuļa mirklī, patiesi, kā pārvērstos uz mūžiem mūsu planēta.
06.XII.58.

__

Domāju par vienību. Doma šī sirdī kā uguns smeldz. Kā nostiprināt vienību, nesatricināmu kā klinti?
Vai ar to vien, ka jau turi sirdī domu par vienību? Vai ar sirsnīgumu, draudzīgumu, iecietību vien? Vēl vairāk – jebkurai attiecību jūtai, pat mūsu skatam, sirds trīsai, jābūt šī draudzīguma un labvēlības apdvestai, tas ir - pilnīgi bezpatīgai. Vienībai, patiesi, jādzimst no sirds vissmalkākajām stīgām.
Vienība – kā cilvēces glābiņš, kā tilts starp siržu virsotnēm un pāri bezdibeņiem.
Lai nākamais gads iet zem ugunīgās Vienības vadzvaigznes!
24.XII.58.

__

… Zinu, Tu jau tagad patiesi realizē mūsu šīsdienas mantramu: „Vajag strādāt kā vēl nekad!” – „Vajag steigties visos virzienos visiem spēkiem!”
Ap Tavu darba istabu jau mūžam uguns dzirksteļu blāzma liesmo…
Redzi, cik viss steidzīgs, var vēl nokavēt. Klausos mūsu laikmeta dinamo mašīnas rūkoņā un domāju arī par cilvēka milzu iespēju paātrināt savu evolūciju. „Kādēļ gadi, kad var paspēt nedēļās?!” (kaut to saprastu jo daudzi). Un visvairāk tas iespējams – šķīstījot savu apziņu – ar evolutīva darba spraigmi, sirds liesmas nesavtības jaudu.
(No vēstules) 31.XII.58.

__

Zinu, tu sāpinies par to, ka kāds netaisnību nodara. Gan drīzāk, cik vien tavos spēkos, un vēl vairāk kā spēji – centies pats nenodarīt netaisnību ne mazākā lietā vai vietā, pat ar domas impulsu ne. Nedari pats to, kas tev nepatīk otrā, - raugies otra rīcībā kā sevis spogulī.
07.II.59.

__

Saka, ka grandiozos darbos cilvēks pats top liels. Bet uzkrāji, sirds, arī ikdienas sīkdarbu mozaīkā lielo, kā bite no ziedu putekšņiem veido medus kāres.
09.II.59.

__

Ceļiniek, mans draugs, kas, noliecies pār avotu, kā izbrīnā brīdi ieraugies ūdens spogulī. Tev šķiet, ka Nezināmais Tēlnieks, kas rādījis šo Sauli, Zemes pakalnus, birzis un puķes, izveidojis arī šo tavu seju, tik saskanīgu, pilnu neizprotamu zīmju. Ai nē, tu pats, ai tālo ceļu gājēj, Kosmiskā Tēlnieka – Saprāta dēls, ierakstījis šīs neslēptās ciešanu un prieka zīmes, šīs sirsnīgās grumbas ap acīm, domātāja rievas pierē, gribā vērsto smakru, caurnirstošās un tomēr bezgala laipni starojošās bērna acis.
Topi ugunīgs meistars, kas apzinīgi nobeidz savu mākslas darbu, likdams visiem vaibstiem, skatam, pat katrai ādas porai fosforiscēt neredzamā gaismā.
20.III.59.

__

Tu maldies, ai sirds, ka tev kāds pāri dara. Ai nē, - ne tev, bet gan tavai patībai. Tas taisni labi, ka tavu patību sapurina, sāpina, dedzina bultām, šķīstī, tā tevi pamazām atbrīvo no tavas augšupejas lielākā kavēkļa. Kas zina, varbūt noslīpējas tevī turklāt arī vēl kāda novārtā likta nepilnīga īpašība. Bet par cilvēku, kas pret tevi izturas ar neziņu, domā vienīgi ar lūgšanu un svētību, izpaud pret viņu maksimālo sirds laipnību, - tā pārveidosies viņa attieksme un augs arī tava būtība.
22.III.59.

__

Sirds saka jā, bet prāts uzliek savu veto. Kam atkal šī veltīgā cīņa māsas un brāļa vidū? Ai prāts, cik dārgumu tu palaidis garām bez liesmainās sirds vadības. Jeb sirds uguns bijusi par vāju, lai pārliecinātu prātu?
23.III.59.

__

Lai neskaitāmās sirds uguntiņas, mīlestības un atdevības liesmas, kas uzmirdz pa visu pasauli šai Kosmiskās Dailes Dienā, salejoties izauž nesaraujamus sidraba pavedienus – saprašanās, draudzības un miermīlības jūtu stīgas starp cilvēces sirdīm!
24.III.59.

__

Uzlido Hendeļa Largo sidrabaini sfēriski dzidro akordu virknes, it kā lilijām līdzīgu, iedrosmē, mīlā un dailē starojošu jaunavu, jauniešu gājiens aizslīdētu pret jauno heroisko cilvēces Rītausmas tāli. Mūzika šai mirklī aiztraukusi mani jauno gara varoņu celtnieku ģintī, kas ar katru rokas vēzienu, kustību un domu ceļ neaprakstāmu Pasaku virs Zemes.
Nē, pēc gadu simteņiem arī es miesā jūsu vidū būšu, tagad, līdz ar pēdējo akordu, atgriežos atkal šīs matērijas gūstā, lai par varēm cīnītos, ciestu un liesmā tiektos cilvēces nākotnes nebijušās Teiksmas labā.
24.III.59.

__

Pēc izmisīgās kaujas nakts te nu atpūšos brīdi, kā zaļā zālē. Saule pāri. Blakus – nolikts uguns zobens. Klausos, kā vēl satraukta pukst sirds. Brūces sūrst. Nekas, tas pāries drīz, viss pāries. Dievišķīgais balzāms atkal dziedēs. Sirds no jauna liesmaini trauksies cīņā par Nākotni. Varbūt bija arī neveiksme, bet ne kaujas zaudējums. Tā bija visu spēku ugunīga pārbaude. Tā nesīs vēl lielu uzvaru. Patiesi – cik patiesi vēl sirds lielā uguns magnētā brazdo! Iešu tagad pārkalt zobenu: lai rūdās vēl, lai top smalkjūtībā, atjautībā vēl asāks, vīrišķībā un tiekšanās spraigmē vēl nelokāmāks.
05.IV.59.

__

Tu jautā: kas ir mācekļa galvenās īpašības?
- Atdevība un smalkjūtība. Tām jau koordinējas citas. Atdevībai – bezbailība, iedrosme, attapība, lielā tiekšanās liesma. Smalkjūtībai – spēja sargāt Neskarto, vērīgums, labsirdība.
Abu īpašību harmonija dod jūtziņu, gara sintēzi.
05.IV.59.

__

Glabā sevī aizvien riekšavu laipnu, mīļu, svētījošu vārdu pat pret vissūrākajiem.
Atmaksā – ar sirdi.
08.IV.59.

__

Ja viens svaru kauss krīt, otrs ceļas. Viss izlīdzinās. Nevar svara kauss krist līdz bezgalībai. Pēc skumjām un neveiksmes atkal uzstīdz prieks. Tā dodies vienmēr Saulei pretim. Tikai pieliec katrai domai kripatiņu atdevības uguns.
08.IV.59.

__

Aizrit ilgas uguns apdvestas stundas, dienas. Sirds, tev brīžiem šķiet tik grūti gaidīt. Atceries – Dižais Ceļinieks Arābijas šeiha teltī gaidīja trīs gadus, pirms tas iespēja doties tālajā ceļā. Pildi savu pienākumu, ai sirds, un gaidi negaidīto. Visu, kas būs vajadzīgs, pievilks tavas uguns pakāpe. Ne jau tavam personīgajam priekam, bet Kalpojuma laimei.
14.IV.59.

__

Cilvēks nācis uz šīs skaistās planētas ar augstu uzdevumu padarīt to un arī sevi pašu daiļāku. Bet cik vājš un bezprātīgs vēl cilvēks bijis kā dabas līdzstrādnieks. Daba pati nereti cilvēka roku kļūdu darbs, viņš to noplicina, piesārņo, sagandē. Cilvēks aizmirst, ka tam jāceļ svētnīca. Dabā katra puķe un putns jūtas kā lielajā svētkalpojumā, ko cilvēks ar savām iekārēm un tehniku izjauc. Gan plaukst puķes un putni trallina, bet viņu slavinājumi būtu nesalīdzināmi skaistāki, ja cilvēks piesātinātu dabu ar mīlestību.
Kad gan, ai kad atnāks vēl tik tālais ideāls, kad cilvēks, iedams pa šīs planētas garozu, līdzīgi Mozum, dzirdētu balsi: noauj kājas, jo tā vieta, kur tu stāvi ir svēta. Jo tā ir nevainoti šķīsta, neskarta savā iekšējā un ārējā dailē, tāpat kā tādam jābūt cilvēkam.
18.V.59.

__

Cik bieži ik rītu un vakaru, ai sirds, tu pārdzīvo jūtu, it kā tu atrastos kāda liela izšķiroša uzdevuma priekšā. Kas zina, varbūt tev kā Antiņam pasakā drīz ieskanēsies visu iespēju balss, kas ļaus tev, starojošā varoņtēlā tērptais veikt neuzveicamā kalnu.
Bet kādēļ gaidi, ai sirds, lielā pārvarīgā darba stundu, kad savās slēptajās trīsās tu zini, ka tavs īstais kalpojums jau sen ir sācies. Proti – ja vien tu pāri visiem ikdienas simts sīkajiem šķēršļiem ar nelokāmu pienākuma jūtu un prieku spēji uzturēt jaunradošā darba mažora ritmu, Vispārības labuma dzirksteļu apmirdzētu, augsto dzīves režīmu, gara līdzsvaru vienmēr, - izpaust laipnību un uzmanību pret ikvienu, un galvenais – savu sirdi un domas arvien turēt šķīstas, lai tev par mazāko tavu impulsu nebūtu jāsarkst sava Skolotāja Vaiga priekšā.
03.VII.59.

__

Mācies kaut no šī baltā bērza – cik tas tīrs, cēls, dabisks. Kāpēc cilvēks dzīvo pret dabas likumu?
08.VIII.59.

__

„Māksliniekam nevajag dot dabu, bet sapni par dabu. Jāatrod dabā sava dvēsele. Jāpadara daba vēl skaistāka. Vajag tēlot tā, lai pat koki it kā iztālēm elpotu, starotu.”
(E.)
20.VIII.59.

__

Kad klausies mūsdienu diplomātijas, zinātnes, tehnikas, lauksaimniecības, sporta, pat literatūras vēstīs, liekas, cilvēce aizvien vairāk ir aizmirsusi domāt. Viņa gan attīsta intelekta kombinācijas spējas, bet arī šai ziņā viņa nekad nepārspēs pat elektroniskā skaitļošanas aparāta vingrību. Īsti domāt nozīmē jaunradīt. Īsti domāt nozīmē aptvert parādības ar sirdi, ar mīlestību, meklēt un izprast cilvēka un pasaules būtību un visa jēgu, un to censties likt lietā dzīves steidzīgajai augšupejai. Īstai domāšanai jāatplaiksnī garīgumā. Kas gan mācīs eiropiešu rasei domāšanas augsto mākslu, ja pat skolas neprot to darīt?
27.VIII.59.

__

Lakstīgala, dziedone maigā, kur tavas īstās mājas? Ziemu tu pavadi siltajās zemēs, vasaru tu manas dzimtenes viesis. Tavas mājas – mūžīgā labdarības lidojumā. Tu šķīstī dabu no kaitēkļiem, tu pabaro maziņos, tu slavini un cēlini dabas harmoniju ar savām dziesmām, kas ne mazums bijis neizsmeļams iedvesmas un tikumu avots mīlošajām sirdīm un dzejniekiem.
Bet cilvēks, kas visiem savas patības taustekļiem pieķēries pie niecīgā zemes stūrīša, kad viņam pieder – visas tālās pasaules, visi Bezrobežības starojumi, viss šīs planētas skaistums, labdarība, kalpojums, atdevības ekstāzes zibeņi, - patiesi, viņam vēl jāiet skolā pie tik maziņā sava tālā ceļa biedra.
28.VIII.59.

__

„Brālībai vajadzīga tikai sirds. Ja tā būs ciešanu pilna sirds, tā būs uzticama sirds. Daiļajai dvēselei jācieš virs zemes!” -
Vai tas ir likums? Ai nē, - gan augšupejas spārni. Tāpat kā retie visu aizraujošie sirds līksmes lidojumi.
Kaldini sev uguns spārnus, ai sirds. Vienalga, no kāda skanoša metāla, kad tie tikai trauktu aizvien straujāk, augstāk, tālāk.
30.VIII.59.

__
 

info@latvijasrerihabiedriba.lv