Saulcerīte Viese par dzejnieku Rihardu Rudzīti (1995.)

 

Ceļā uz Daiļi Labo

 

 

Kopš pašiem civilizācijas sākumiem rakstos skanējušas gudras balsis, apliecinādamas cilvēku attiecību skaistumu, ļaužu, Zemes un Kosmosa vienotību. Gilgameša un Enkidu draudzības poēma pirms gadu tūkstošiem. Homēra cildinājums mīlētājiem: „Un zem viņiem uz zemes izplauka ziedoši stādi.” Antigones liecība: „Ne līdzi nīst, bet līdzi mīlēt esmu dzimusi.” Dantes dziesma par Beatriči. Šellija maigā lirika un Šillera „Zvana dziesmas” cēlākie akordi: „Visi cilvēki kļūs brāļi.” Tad deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimtu mijas darbi: Rolāna un Tagores, Raiņa un Rēriha, Čurļoņa un Šveicera radītais.

Despoti cīņā par varu arvien kurinājuši asinspirtis. Centušies apslāpēt balsis, kas aizstāv cilvēcību, intimitāti, bijību pret dzīvību, pret dabu un ģimeni – radības maigajiem šūpuļiem. Mākslas vietā apdullināt ar masu izpriecām, dārdošu karuseli, kas izklaidē un liek aizmirsties. Tomēr balsis nekad nav bijušas apklusināmas. Arī tad, kad milzīgās ļaužu grupās gadu gadiem tikusi apslāpēta interese par garīgumu un skaistumu kā drošāko kritēriju, ar kura palīdzību vērtēt vispilnīgākās parādības dabā un sabiedrībā.

„Bet kur lai mēs otru tā iegūtu, ja ne mākslā. Daiļumā vissvešākie toņi saplūst vienā. Patieso cilvēku neiekaro ar šķēpu, bet ar daiļumu. Varbūt tā būs māksla, kas salauzīs reiz izšķirības starp rasēm, tautām, starp cilvēkiem. Viņa būs saule, kas sadedzinās maskas mūsu sejās.”

Šie vārdi pieder latviešu dzejniekam Rihardam Rudzītim. Vienam no garīgi smalkākajiem, trauslākajiem cilvēkiem mūsu kultūrā. Anna Brigadere par viņu sacījusi: „Tu saulei, debesīm un zemei rada.” Helēna Rēriha viņu nosaukusi par Lielā Grāla mūsdienu bardu.

Par Rihardu Rudzīti un viņa dzeju šodien rakstīt nav viegli. Dzejnieka mūžaraksts pakļauts visām tām pārmaiņām un ciešanām, kādas latviešu inteliģence izdzīvo divos pasaules karos, padomju laikos. Viņš un viņa vadītā Nikolaja Rēriha biedrība ir staļinisma upuri: līdz pat 1988. gadam gan dzejnieka, gan biedrības vārds ir dzēsts no kultūras aprites. Un kultūras aprites nomalē lielā mērā izstumti arī jēdzieni, kas ir idejiskās dominantes daudzu latviešu rakstnieku mākslā, ne tikai Riharda Rudzīša dzejoļos un esejās. Ilgu laiku kritiķi var tikai pastarpināti runāt par garīguma nozīmi cilvēka dzīvē un par tā izpausmēm nacionālajā mākslā. Mākslas katarses uzdevums, personības humanizācija, daiļums, mīlestība, mātišķība, vienotība ar dabu un Visumu, mūžsenie jautājumi par reliģijas jēgu, ļaunumu, nāvi, nemirstību parasti atkāpjas tiešo sociālo problēmu uzskatījuma priekšā. Gadiem ritot, lasītājs vienkārši atrod no daudziem Riharda Rudzīša un viņa laikabiedru (arī Raiņa, Aspazijas, Kārļa Skalbes) lietotiem jēdzieniem vai arī tos izprot viennozīmīgi. Šo jēdzienu daudzslāņainība jāatgūst katras personības individuālā attīstības gaitā, saglabājot cieņu pret priekšteču visai daudzveidīgajiem meklējumu ceļiem un dažādiem viedokļiem atrisinājumos. Bet ceļu uz atguvi lielā mērā skaidro arī Riharda Rudzīša gājiens uz mākslu, uz sava pasaules uzskata izveidi.

„Kādā vietā Lielupe savienojas ar meldraino Babītes ezeru, un no tā ceļas it kā pussala, ko tā arī sauc par Salu. Šeit cēlušies mani sensenie senči, un šeit arī dus klusa atmiņa no manis,” – tā par savu dzimteni jaunības dienasgrāmatā stāsta Rihards Rudzītis. Viņš dzimis 1898. gada 19. februārī trūcīga jūrmalas zemnieka ģimenē. Pirmās rotaļlietas bērnam atnes jūra, mežs un vējš: rožainu medūzu, zālē nomestu čiekuru, sanesās slēpušos dzintara gabalu. Agri sākas piedalīšanās ģimenes darbos un rūpēs. Pusaudža un jaunieša vasarās svarīgākā nodarbošanās ir zemeņu lauka kopšana un ogu nolasīšana – jūrmalnieku galvenais peļņas avots ir smaržīgā, tālu slavētā Jūrmalas oga, ko tā kāro rīdzinieki. Rotaļās un pienākumos agri izveidojas pieķeršanās ģimenei un dabai.

Zēna rokās agri nonāk grāmatas. Tiklīdz Rihards iemācās rakstīt, viņš mēģina arī pats rakstos izteikt savas izjūtas – gluži tāpat kā bērni cenšas atspoguļot pasauli zīmējumos.

 

Ak, jaukais, jaukais ziedonis,

Cik mīļš tu esi atnācis…

 

Skolas laiks, it īpaši Dubultu ģimnāzijas gadi strauji un noteikti liek pamatus dzejas izpratnei. Zēns lasa galvenokārt latviešu un krievu autorus. Ne tikai lasa, bet arī pārraksta Andreja Pumpura, Eduarda Treimaņa-Zvārguļa, Augusta Saulieša, Jāņa Raiņa dzejoļus, pēc Puškina parauga sacer savas grāmatiņas – „Trīs palmas”, „Mežsarga dēls” un pat „izdod” žurnālīti. Vistuvākais no latviešu rakstniekiem kļūst Poruks – iekšēji sašķeltais un tomēr tik kristāltīrais dvēseles pielūdzējs, skaidrības alcējs. Vēlākos gados – Rainis ar savu filozofisko vērienīgumu, neatlaidīgo atbilžu meklēšanu uz sarežģītajiem dzīves jautājumiem.

Poruka varoņu garīgais smalkums, tuvība klusuma apburtajai dzimtenes dabai, zvaigznēm un pavasara vakarmiglām, ilgas pēc „baltajām drānām” met savu sēklu arī Riharda Rudzīša pirmajās lirikas vagās, kas tur raisās ziedēšanai saviem ziediem, gan reizē norādīdama uz ģints kopību:

 

Liecas puķes lēnām, lēnām

Tumšā vakarā,

Un aiz lielām, tumšām ēnām

Balti tēli stāv.

 

1912. gadā Dubultu ģimnāzijas audzēknis sāk regulāri rakstīt dienasgrāmatu, dodams tai zīmīgu virsrakstu „Dvēseles dziesmas”. Ar nelieliem piespiedu pārtraukumiem dienasgrāmata turpinās visu mūžu un kļūst par nozīmīgu personības attīstības dokumentu konkrētā vēstures laikposmā. Jau pirmajos ierakstos 23. februārī – mērķtiecīgas, kaut ar zināmu biklumu apveltītas rindas:

„Kaut varētu arī nākotnē paturēt savu dzīves ideālu – dzejniecību – tādu, kāds tas ir nogatavojies un guļ dziļi, dziļi manā dvēselē. Cik laimīgs man liekas pa daļai nākotnes laiks, ja es iedomājos par dzeju. Domāju un ceru reiz tikt uz tā ceļa, pa kuru dzejā var sasniegt pilnību un īstenību.”

Līdz pirmā dzejoļa publikācijai „Jaunajā Vārdā” 1916. gada 27. novembrī paiet vēl labs laiks. Jaunais autors necer, ka varētu būt no debesīm nokritis ģēnijs, un mērķtiecīgi strādā pie talanta izkopšanas, izteiksmes un satura meklēšanas. Īpaši pie satura, pie idejas meklēšanas. Riharda Rudzīša intuīcija saka – māksla ir atziņas izteikšana ar skaistuma palīdzību, ar jūtām un entuziasmu. Izvēlēdamies studijām Tērbatas universitātes Filoloģijas fakultāti, viņš tomēr atzīst – īsts filologs viņš nebūs. Vairāk viņu interesē filozofija un reliģija, kas meklē atbildes uz mūžsenajiem jautājumiem par cilvēka vietu pasaulē. Viņš aizraujas ar teoloģijas doktora profesora Kārļa Kundziņa lekcijām, kurās tiek izcelts tieši ētiskais ideāls. Paralēli notiek iepazīšanās ar Rabindranata Tagores daiļradi, ar izcilā indieša cenšanos saskaņot dievišķo un cilvēcisko, ar Austrumu cilvēka godbijību Visuma priekšā. Pakāpeniski Riharda Rudzīša apziņā izkristalizējas doma par Labā un Skaistā nesaraujamo vienību.

„Augstākais daiļums – tikums. Tas, kas nemainās pa vēju vējiem, bet īpatnēji dzidrojas saules dzidrē, padziļinās iekšējā uguns rāvienos. Māksla – cilvēka darba prieks, uzvara, kas viņam nesīs mūžmūžos pavasari. Māksla, lai radītu daiļumu. Daiļums – lūk, uguns, kurā cilvēkam jāpārkausējas,” Rihards Rudzītis raksta deviņpadsmit gadu vecumā.

Ilgas pēc skaistuma un harmonijas īpaši saasina Pirmais pasaules karš un – pirmā mīlestība. Patiesībā to pat nevarētu saukt par mīlestību: reiz garāmejot redzēta meitene ar zeltainiem matiem kļūst par visu domu un jūtu valdnieci, par visu sapņu centru. Kādubrīd Rihards Rudzītis visai precīzi formulē šīs jūtas: „Bezgala daiļš un mirdzošs ir tas, ko es mīlu – es mīlu mīlestību.” Tuvoties viņš neuzdrošinās. Viņš jūtas tik niecīgs dievinātā sapņa priekšā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jaunietis smagi pārdzīvo defektu – stostīšanos uztraukuma brīžos. Jau doma par to, ka viņš nemācēs veikli runāt, rada viņā šausmas. Savās izjūtās viņš drīz vien atrod līdzbiedru. Dzejnieku Jāni Sudrabkalnu, Klodijas apdziedātāju, tādu pašu neveikli valodās. Kad nu beidzot abi dzejnieki ir uzdrošinājušies atklāt savu mīlestību ziedu pušķu un dzejoļu veidā, arī tad viņi netiek ne soli tuvāk pie saprašanās.

Sievietes dievināšana latviešu dzejā raupjajos kara un pirmajos pēckara gados ir daļa no instinktīva skaidro dvēseļu protesta pret asinīm, nāvi un cilvēku radīto elli. Ilgas pēc mīlestības apgarojuma nav nekas cits kā ilgas atrast savu labāko Es otra personībā, intensīvi izstarot savas būtības gaismu ārpasaulē.

Rihardu Rudzīti mobilizē 1919. gada vasarā un ieskaita rotas sanitāros. Karš kopš pirmās dienas viņam ir licies kā absurds un noziegums pret dzīvību, un uz rotu viņš dodas ar apziņu: „Vismaz es nešaušu. To es zinu.” Kara realitāte atklāj bezdibeni, kāds atrodas starp dažādu pārliecību sludinātajiem ideāliem un patieso dzīvi. Dzejnieks nevar pieņemt reliģiju, kura pieļauj ļaudīm lūgt Dievu par citu tautu nokaušanu. Viņam nav pieņemama lielinieku pārliecība, ka jauno pasauli un jauno cilvēku var radīt uzreiz, ar varu. Viņam nav pieņemami arī „baltie”, kas izrēķinās ar komunistiem.

„Visšausmīgākais ir domāt, ka ar ļaunuma ieročiem var sasniegt patiesību, celt uz vispilnību, uz Dievu. Ka ļaunums var radīt labumu. Ja šādu kompromisu atzīst kaut vismazākā mērā, vai tad varētu atzīt taisnības Dievu, kurš tad būtu radījis cilvēkus, lai tie apkautu viens otru,” Rihards Rudzītis raksta kara noslēgumā. Viņa izpratnē Dievs ir apzīmējums mūžīgam cēlumam, spēkam, kas cilvēkus vieno ar bezgalību, rada augstāko harmoniju. Viņš tic „cilvēces dievišķīgai atdzimšanai cilvēcīgā robežās”. Viņš tic „gara revolūcijai”, kas neizlej asinis.

„Mana reliģija ir visur, kur paceļas kaut kas daiļš, cēls, dižs.”

Pēc kara, dabūjis darbu Valsts bibliotēkā, Rihards Rudzītis paralēli sāk studēt filozofiju Latvijas Universitātē. Viņš grib apjēgt savu vietu un savu ES pretrunīgajā un tomēr tik brīnumaini skaistajā pasaulē. Atminēt mūžīgo mīklu, atrisināt uzdevumu – kā darīt laimīgu cilvēci un atrast saskaņu sevī. Visspilgtāk dzejnieks to formulē vēstulē Rainim 1927. gada 23. decembrī:

„…kad ieveros pasaulē, kad jūtu citos un sevī nejēdzīgas ciešanas un postu, es nevaru neizdvest pār lūpām mocošo: kāpēc? [..] Pateikt: pasaule tā nu ir iekārtota, ej un nedomā, – tas mani neapmierina. Mani neapmierina arī atbilde, ka viss tas kā sociālas sekas, jo es skaidri zinu, ka daudzreiz tas tā nebūt nav.” Un: „…vēsturiskais materiālisms pavisam otrādi skatās. Bet vai viņš var izskaidrot, kāpēc Krievijas revolūcija neatpestīja cilvēka garu? Un vai viņš var izskaidrot arī, kāpēc, piemēram, cilvēks cieš? Daudzas ciešanas, protams, varētu būt kā apstākļu sekas. Bet vairums – sevišķi tīri psihiskas ciešanas – nebūt nē. Mēs nevaram neredzēt, ka vairums mūsu posta un sāpju rodas nepareiza mūsu gara nostādījuma dēļ, mūsu kļūdu un maldu dēļ. Slims gars pa lielākai tiesai rada arī slimu miesu.”

1922. gadā iznāk Riharda Rudzīša pirmais dzejoļu krājums „Cilvēka dziesmas”. Autora vārdiem runājot, te katrs dzejolis rakstīts ar dvēseles asinīm, temperamentu un mīlu. Maiga, ziedoņelpas pilna aprīļa nakts vienā elpas vilcienā radījusi „Visuma šūpuli”. Rasots jūnija rīts – dzidro apgarotību dzejolī „Es mīlas visumu pie tavām kājām lieku”. Plašais dzejojums „Cilvēcībai pretim” radies, vairākus mēnešus atrodoties sava veida kosmiskās izjūtas ekstāzē. „Cilvēka dziesmas” ir jaunas, jūsmīgas, jūtīgas dvēseles tiekšanās pretī pasaules daiļumam. Tāpat kā Raiņa un Sudrabkalna pēckara dzejā, te dominē izjūta: cilvēks – brālis, dominē mīla pret sievieti, kas pacelta ideāla augstumos, dominē bijība veselas, kara neplosītas un ziedošas zemes priekšā. Reizē šī dzeja ir protests pret „kulturālo seksuālismu”, kuru Rihards Rudzītis saskata Viktora Eglīša, Edvarda Virzas, Pāvila Rozīša, Jāņa Veseļa darbos.

Krājums iezīmē robežšķirtni jaunā dzejnieka jūtu dzīvē. Kopā ar ziediem tas tiek aizsūtīts gadiem dievinātajai Viņai, taču autors nesaņem pat pateicības vārdus. Toties mājās viņu gaida trīs rozes no jaunās aktrises Ellas Strazdiņas līdz ar sirsnīgu prieka apliecinājumu par grāmatas iznākšanu. Izrādās, ka sieviete, pēc kādas viņš ilgojies un kuru gaidījis, nāk no pavisam citas puses. Nāk ne tikai ar Riharda Rudzīša dzejas sapratni, bet arī ar prasmi ieskatīties jūsmīgajā, nemierīgajā, šaubu plosītajā dvēselē.

1922. gada 3. decembrī Rihards Rudzītis atzīst: „Tikai tagad es ticu cilvēkam cilvēkā. Jo esmu atradis sievieti sievietē, dvēseli dvēselē. Tā ir visaugstākā ticība, ticība dvēselei. Šodien esmu atradis draugu.” Top dzejolis „Atradu dvēseli” – pirmais iedīglis nākamajam krājumam, iezvanījums jaunam darba cēlienam. Dzejnieka patībā iezīmējas gluži jauna pārdzīvojumu skala. Reāla tuvināšanās dievinātam, maigam un gudram draugam, kurš sevī tāpat nes pārdzīvojumu jūkli, šaubas un pretrunas, cīnās par savas personības pilnību. Reālas mīlestības jūtas un ciešanas, mācīšanās saprast un uzticēties, domāt divatā, strādāt kopā. Platoniskā mīlestība pārvēršas skaistā, skadrā zemes liesmā, kas dod pasaulei jaunu dzīvību. Augstāk par ideāli mīlēto sievieti paceļas sieviete-māte, daļa no Pasaules mātes, kosmiskās dzīvības devējas. Un bērns, atdzimšanas apliecinājums, dzīvības tālāknesējs. Garīgi Rihards Rudzītis jau ilgi gatavojies šai stundai. 1931. gadā iznāk viņa sakārtotā antoloģija „Grāmata par māti”. Bet 1933. gada 13. maijā dienasgrāmatā viņš raksta:

„Savādi tas skan sirdī: Tēvs. Dīvaini, skaisti, kaut kā neskarti svēti. Cik daudz atbildīguma ir šai skaņā, kosmisku toņu… Radīt cilvēku pasaulē, jaunu kosma iemītnieku, augstāko spēku līdzdalībnieku, evolūcijas ritma harmonizētāju. Vai tas nerada pilnīgi jaunu laikmetu divu cilvēku-draugu dzīvē? Vai tas neliek sagraut jebkuru mazāko savtību un ar svinīgumu uzņemties savu misiju – vadīt cilvēka likteni! Vai to īsteni neiespēj vienīgi augstāki gari? Kaut vecāki to izjustu, ka mums kaut mazumā jātop līdzīgiem tiem, kam zemes evolūcijas slieksnis pāri. Jo kā gan mēs citādi varam uzdrīkstēties Cilvēka audzinātāji kļūt?”

Augstos, eksaltētos vārdus pirmās meitas Guntas dzimšanas brīdī Rihards Rudzītis arī visiem spēkiem cenšas piepildīt reālajā ikdienā. Viņa trīs meitas savu vecāku mājā saņem gudru balstu personību tapšanā, atrod tēvā gan autoritāti, gan rotaļu biedru un padomdevēju.

„Bija labi ar viņu,” atceras Gunta Rudzīte. „Maz bija to brīžu, kurus tēvs varēja veltīt ģimenei, bet viņš prata izmantot gan kopā ietu ceļasprīdi, gan vakara mirkļus pie gultiņas. Galus kopā savilkt vienmēr bija grūti, bet tēvam kabatā atradās spīdīgs kastanis, portfelī priekš mātēs ievu zars vai rudens lapa. Viņš dāvināja idejas, fantāzijas, arvienu jaunas rotaļas, retāk smieklus, bet daudz gaiša humora.”

Visu desmitgadi no „Cilvēka dziesmām” (1922) līdz „Daiļajai dvēselei” (1933 un 1935) Rihards Rudzītis intensīvi strādā garīgās pasaules pilnveidošanā. Studijas augstskolā uz priekšu virzās lēni, toties viņš daudz raksta, atdzejo, tulko un ceļo.

Ceļojumi būtiski padziļina dabas un mākslas ciešās vienotības apjēgu. Skaisti ir gājieni kopā ar dzīvesbiedreni pa Latviju. Mūžadraugi raugās Gaiziņa pavērtajos plašumos, Ineša, Rāznas ezeru zilajās bļodās, Abavas un Gaujas līkumos. Braucienos pa ārzemēm apmeklē Itāliju, Zviedriju, Dāniju, Angliju, Franciju, Austrijas Alpus. Cenšas atrast to, kas pacilā, apskaidro iekšējo būtību. To, kas ir svēts un „svēts, ir tas, ko dvēsele atzinusi par skaistu, par nepieciešamu, par pielūdzamu”. No ceļojumu aprakstiem izaug grāmata „Svētceļotāja piezīmes” (1929). Grāmata par dabas brīnumaino spēku un par dažādu tautu mākslas vērtībām, kurās izpaužas nāciju raksturs, dzīves izpratne, ilgas. Jo – „dvēsele visā viena, tomēr valoda katrā būtnē vai lietā sava”. Dvēsele vieno, valoda atklāj pasaules daudzveidību.

„Svētceļotāja piezīmēs” kā tumša apakšzemes strāva skan bažas par mašinizēto laikmetu, kas atspiež otrā plānā radošo dzirksteli un padara cilvēku par skrūvīti milzīgā mašīnā, ar tehnisko varenību piesārņo pasauli.

„Jo vairāk mēs kāpjam pa tērauda trepēm debesīs pēc mūsu laimes, jo vairāk laime no mums bēg… Vai kultūra neaprij mūsu dvēseli?” jautā autors, kultūru identificēdams ar civilizācijas jēdzienu. „Kultūra aug, zinātne izplešas, mākslas top varenākas, bet dvēsele zūd. Dvēsele tuvojas savam rokas darbam – mašīnai. Kur gan mēs vairs atradīsim pilnīgu, harmonisku dvēseli – dabisku, brīvu, svētu?”

Dvēseles atveseļošana, cilvēka garīguma sargāšana kļūst par Riharda Rudzīša darbu iekšējo dzenuli. Līdzekļus autors meklē gan daiļliteratūrā un mūzikā, gan filozofijā. Te daudz palīdz plašās citvalodu zināšanas: sākot no skolas gadiem, dzejnieks ir apguvis krievu, vācu, franču, latīņu, grieķu, pats mācās angļu un sanskrita valodu.

Rihards Rudzītis studē grieķu literatūru, mūziku, estētiku. Hellēniskā kultūra ir avots, no kuras vēl šodien var dzert dzīvesprieku, piekļāvību zemei un daiļuma alkas, kas tiecas cilvēcisko pacelt dievišķajā. 1927. gadā Riharda Rudzīša atdzejojumā iznāk grieķu lirikas antoloģija „Bišu melodijas”. Senā māksla tajā atklājas īpašā maigumā, vasarīgā skaistumā un jūtu bagātībā.

 

Un zem viņiem no zemes izplauka ziedoši stādi,

Rasains āboliņš, lotoss un narcise zeltā, un safrāns,

Kupli un krāšņi, un vīksti no zemes tie pacēlās stiebros

Un tur ziedēja tie un pievilka mirdzošo zelta

Mākoni lejup, un rasa ziboša krita uz zemi…

(Homērs)

 

Turpinās apceres par garīgi tuviem māksliniekiem – Poruku, Raini, Čurļoni, Danti, Šelliju, Baironu. Kopā savāktas, tās veido eseju krājumu „Atzinēji un cīnītāji” (1935). Arvien vairāk Rihards Rudzītis tuvojas senajai un jaunajai indiešu kultūrai. Kopā ar Kārli Egli viņš strādā pie Rabindranata Tagores Kopotiem rakstiem latviešu valodā. Tos ievada viņa pētījums „Tagores garīgā seja” (1934). Dižā indieša portretējuma autors uzsver harmonijas un universuma izjūtu, godbijību lielo kosmosa likumu priekšā, kuriem pakļauta arī cilvēka dzīve. Īpaši Rihards Rudzītis uzsver Skolotāja lomu garīguma saglabāšanā, tālākdošanā, gara uguns izplatīšanā. Vēl vairāk nekā ar Tagori, dzejnieks aizraujas ar Vivekanandu – indiešu domātāju un reformatoru, kura darbos senās indiešu filozofijas un mākslas augšāmcelšanās apvienojas ar kaismīgu aicinājumu darboties Indijas nākotnes labā.

Divdesmito gadu beigās Latvijā izveidojas Rēriha draugu biedrība. Ar lozungu „Pax per Cultura – Miers caur Kultūru” – sākas izcilā krievu mākslinieka un domātāja darbu popularizācija Latvijā. Rihards Rudzītis pieņem biedrības uzaicinājumu tulkot „Dzīvās Ētikas” grāmatas. Notiek strauja tuvināšanās Nikolaja Rēriha garīgajai pasaulei, kura ar mākslinieka ugunīgo temperamentu apvieno sevī krievu un Austrumu kultūras auglīgākos slāņus. 1930. gada 6. augustā jaunais rērihietis atzīmē dienasgrāmatā: „Es ieeju jaunā garīgā pārdzīvojumā… arī kosmiskā aina man mazliet savādāka tapa. Skats veras uz viņu caur Himalaju virsotņu skaidrību.”

Kas tad Rihardu Rudzīti valdzina Rēriha mākslā un kultūrdarbībā? Grāmatā „Nikolajs Rērihs – kultūras ceļvedis” (1935) viņš atbild:

„Uz lielo nākotnes simfoniju kā bulta tiecas Rēriha mūžs. Viņš redz acu priekšā jauno cilvēces pavasari, jauno ausmu un ēru, kur cilvēks varēs izpaust pilnskaņā savas būtiskās, augstākās spējas, kur visi garīgie centri uzziedēs krāšņumā. Viņš jauš cilvēces gara uzvaru, gara suverenitātes laikmeta sākšanos: viņš jauš cilvēces brālību tuvojamies – tautu un rasu kooperatīvo vienību, Rietumu un Austrumu mūža draudzību – pāri pašreizējam cilvēku bezprātam un katastrofām.”

Tā ir arī Riharda Rudzīša programma. Viņš kļūst par vienu no aktīvākajiem biedrības biedriem un pēc tās dibinātāja Fēliksa Lūkina nāves – arī par vadītāju. Trīsdesmitajos gados Rīga izvēršas par būtisku Rēriha ideju popularizācijas centru pasaulē. Aktīvi darbojas muzejs, iznāk ap piecdesmit grāmatu. Starp Rihardu Rudzīti un Rērihiem nodibinās sirsnīga draudzība. Gadu gaitā dzejniekam piesūtītas ap 400 Rēriha ģimenes locekļu un sekretāra vēstules – bagāts materiāls Nikolaja, Helēnas un dēlu Svjatoslava un Jurija biogrāfijām, Rēriha biedrības vēsturei. Rērihu vēstules caurstrāvo dziļa cieņa pret dzejnieku, līdzdalība viņa dzīvē. Reizē arī tajās jūtams satraukums par sabiedrisko notikumu attīstību pasaulē.

„Kultūra pašlaik tā satricināta, ka cilvēki sāk šaut uz Sarkanā Krusta zīmi. Jo vairāk visiem kultūras darbiniekiem vajag apvienoties. Gaismas ceļš ir viens,” – tā Nikolajs Rērihs raksta 1936. gada 2. martā. Bet 1938. gada 2. aprīlī brīdina: „Pasaules un personiskais spriegums ir pārlieku liels. Cik iespējams, sakrājiet spēkus pavasara un vasaras laikā. Šai spēku taupīšanā jums jārīkojas kā pieredzējušam saimniekam.”

Sākas Otrais pasaules karš. 1940.-1941. gada notikumi, vācu okupācijas laiks un visbeidzot – staļiniskās represijas paralizē biedrības darbību. No 1948. līdz 1950. gadam tiek arestēti vairums biedrības biedru. Rihardu Rudzīti nometina Komi APSR – Abezā. Sieva tiek aizsūtīta uz Kazahiju, no kurienes atgriežas tikai 1955. gadā. Rīgā paliek trīs nepieaugušas meitas. Riharda Rudzīša dzīvē sākas pats smagākais pārbaudījumu laiks. Neziņa par tuviniekiem. Necilvēcīgi smags darbs. Rakstīšanas aizliegums. Zvēriskums visapkārt. Garīgi stipru uztur vienīgi ticība labajam cilvēkā, ticība Sirdsbalsij, kas aicina nepagurt humānisma, garīguma, un labestības uzturēšanā.

Katordznieka bušlatā dzejnieks iemanās iešūt drēbes lupatiņas ar sacerēto dzejoļu tekstiem un aforistiskām piezīmēm. Šos savdabīgos manuskriptus izdodas saglābt un reabilitēšanas brīdī – 1954. gada rudenī iznest brīvībā. Pēc padzisušā, izplūdušā raksta atšifrēšanas veidojas krājums – „Likteņa kalnā. Dienasgrāmatas lapas 1949., 1950.”. Taču šis darbs nav rakstīts kā apsūdzība. Dzejoļu kopojums ir nesalaužamas, tīras personības spēka apliecinājums. Uzticības apliecinājums mūžā iegūtajām atziņām. Tāpat kā Rainis, Rihards Rudzītis var sacīt pretiniekam: „Ko tu man vari padarīt – aiz manis zvaigznes!” Austrumu filozofijas atziņas, gara Himalaju klātbūtni Rihards Rudzītis tieši tagad sajūt vistuvāk:

„Audziet uz Himalajiem, visumīļie! Citas jēgas pasaulē nav, kā vien šajā virsotņu gaismā pabūt un tās piesātinātiem nokāpt atkal dzīvē uguns kalpojumā vai tiekties atdarināt, kaut vismazākā mērā, pasaules prometejiskos gara titānus.” (No piezīmēm Abezā, 1952. gada 12. jūlijā.)

Kaut gan notikusi Riharda Rudzīša pilnīga reabilitācija, aiz „atkušņa laika” tomēr jūtams neizkausēts ledus. Ne pie krājuma, ne agrāko darbu izdošanas Rihards Rudzītis netiek. Jāpārtiek no nelielās pensijas un brošūru tulkojumiem.

Tomēr dzejnieks strādā arī to, ko liek sirds. Top grāmata par leģendāro Grāla Brālību. Top atsevišķas esejas un atziņu fiksējumi. Kad no Indijas uz Krieviju pārceļas Nikolaja Reriha dēls Jurijs, Rihards Rudzītis gandrīz ik mēnesi dodas uz Maskavu, lai apspriestu Rēriha muzeja problēmas un rūpētos par N.Rēriha plašā darba „Mana dzīve” izdošanu. Sadarbību 1960. gada pavasarī pārtrauc izcilā orientālista, ģeogrāfa un valodnieka nāve. Rudenī, 5. novembrī, mūžībā aiziet arī Rihards Rudzītis.

info@latvijasrerihabiedriba.lv