Alvils Hartmanis

Referāts par pedagoģisku tēmu (2007.g.).

Sirds – īstenība

„...

Laba sirds ir visa sākums,

Laba sirds ir visa beigums,

Vairāk cilvēks nespēj sasniegt –

Visu aizdošu es projām,

Turēšu tik labo sirdi, –

…” (7, 59.lpp.)

„Sirds, ko tumsa nenospieda – –

Saulē pārņems visu zemi.” (7, 55.lpp.)

„Viss, kas bijis svēts,

Ticis pārvērtēts.

Viens – ne svērts, ne šķirts

Mūžam krūtīs mirdz

Cilvēces saule – sirds.” (7, 55.lpp.)

Šīs Raiņa un Aspazijas skaistās dzejas rindas īsumā jau raksturo šā raksta tematiku un turpmāko gaitu.

Cik tālu vien acis raugās cilvēces senajā pagātnē, praktiski visās tautās tikusi apdziedāta, apdzejota, ar mītiem apvīta, pat rituālos godāta sirds, gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. No mežoņu ciltīm līdz varenām kultūrām visur cauri vijas un ir nojaušams sirds godināšanas pavediens, vien atšķiroties godināšanas veidam. Ja primitīvas ciltis vairāk koncentrējās uz sirds fizisko veidolu, tad izglītotāki cilvēces pārstāvji šo jēdzienu attiecināja uz tās garīgo veidolu, uzskatīdami fizisko sirdi par garīgo procesu atspulgu – saikni ar garu un tā pasauli.

Augstāk citētās dzejas rindas ir apliecinājums, ka to autori sirdi tās garīgajā nozīmē nav uzskatījuši par butaforiju, bet gan par reālu, klātesošu, darbīgu spēku. Tomēr, kas nedaudziem cilvēkiem bijusi nepārprotama realitāte, tas mūsdienās, pārsvarā rietumu pasaulē, pārtapis par butaforisku mītu, frāzi, ko mēdz lietot kā sarunvalodas izgreznojošu elementu bez dziļākas nozīmes un jēgas. Tieši sirds, kā garīga centra, kļūšana par abstrakciju virzīja šā raksta autoru izvēlēties šādu tēmu.

Vairums mūsdienu sabiedrības locekļu ir aizņemti gandrīz tikai ar finansiālo problēmu risināšanu un izklaidi visos tās veidos. Tiek aizmirsts varbūt pats galvenais – ar ko mēs esam cilvēki, kāpēc mēs eksistējam. Ir radīti tirgus un izklaides apstākļi, kuros jaunā paaudze ir spiesta uzaugt un eksistēt. Protams, šie apstākļi nevar neatsaukties arī uz pedagoģisko procesu, kad jāizgudro aizvien jaunas un jaunas metodes, kas palīdzētu cīnīties ar sekām un pieaugošo haosa spiedienu. Ir pazaudēta izpratne par sirdi kā garīgu centru, kuram patiesībā ir vistiešākais sakars ar esības jēgas apzināšanos un dzīvesprieku, par ko neskaitāmos rakstu darbos visā pasaulē rakstījuši un atgādinājuši cilvēces ģēniji vairāku gadsimtu garumā.

Šajā rakstā sirds pārsvarā tiks aplūkota kā cilvēka garīgās darbības centrs. Tieši sirds un gara sfēras klātbūtne ir galvenais pamatakmens cilvēka patiesajam ētiskumam, tikumībai, patiesajai izaugsmei, patiesajam stiprumam un varenībai. Patiesajam tāpēc, ka tāds ētiskums būs dzīvotspējīgāks par to ētiskumu, kas tiek uzturēts ar pieņemto normu paklausīgu, aklu pildīšanu. Tieši sirds neļauj rīkoties neētiski nevis iepriekš iegaumētu noteikumu rezultātā, bet lieliski jūtot rīcības amorālumu.

Šajā rakstā tiks apskatīta mūžsenā cīņa starp intelektu un sirdi, kuras dramatiskā aina vērojama jo īpaši mūsdienu bērnu augšanas procesā, kad jaunatne kā nekad agrāk ir aplenkta ar visdažādākajām iespējām ne tikai pilnveidoties, bet arī degradēties. Savukārt šo iespēju devēji, visbiežāk, ir pieaugušie, kuru morāles stiprums nereti mēdz būt apšaubāms.

***

Sirdi visbiežāk saprot divējādi: kā cilvēka ķermeņa orgānu, kurš nodrošina asinsrites nepārtrauktību un kā sirdi, kas pārstāv cilvēka garīgo pasauli – visas viņa garīgās tieksmes, pievilksmes, izjūtas, iedvesmas, garu. Ja apstājas fiziskā sirds, tad medicīnā runā par cilvēka ķermeņa nāves iestāšanos, ja cilvēkā apstājas jebkāda garīgā darbība un jūtas, tad mēdz runāt par garīgās nāves iestāšanos. Abi šie sirds paveidi cilvēka organismā atrodas vienuviet un cieši mijiedarbojas savā starpā. Fizisko sirdi austrumos mēdz uzskatīt par cilvēka organisma galveno centru, kas vistiešākajā veidā uztur gara saikni ar fizisko ķermeni.

Sarunvalodā ir daudz vārdu, kas radušies tiešā saistībā ar sirdi. Tādi vārdi kā: sirsnība, labestība, labsirdība, mīlestība, iecietība, garīgums, gars, dvēsele, godīgums, uzticība, pašaizliedzība, drošsirdība, varonība, ētiskums, tikumība, cilvēcīgums, harmonija, skaistums, svētums, līdzjūtība, sirdsapziņa, sirdsbalss u.c. cieši asociējas ar sirdi, kas arī uztur šo jēdzienu dzīvotspēju. Šo sirdij tuvo jēdzienu rašanās cēloņi un noturīgums cauri gadsimtiem sakņojas pašā sirdī. Ar to saprotot, ka cilvēks ar tiem saistītos noskaņojumus lieliski izjūt kā neapšaubāmu sajūtu tieši savā fiziskajā sirdī, un jo izteiktāka ir šī sajūta, jo vairāk cilvēks savu dzīvi pakārtojis sirds sfērai, tas ir, īstenojis savā dzīvē to, par ko runā augstāk uzskaitītie jēdzieni. Kā vienu no viszīmīgākajiem rakstu darbiem, kurā aprakstītas sirds izjūtu dažādās nianses, var pieminēt nezināma autora darbu „Ceļotāja atklātie stāsti savam garīgajam tēvam”(13), kuru autors sarakstījis kā dienasgrāmatu, ceļojot 19. gs. sākumā pa plašo Krievzemi kā mūks.

Ja ņem kā piemēru kādu rakstnieku, kurš ir spilgts pārstāvis sirds un gara pasaulei un balsta uz tiem savus uzskatus, tad arī viņa rakstu darbos būtu jājūt sirds klātbūtni. Tāpēc, ja tiek runāts par kādu rakstu darbu, kurš ir „pilns ar sirdi”, „pilns ar sirds siltumu”, būtu dīvaini aizliegt šādu apgalvojumu saprast burtiski. Kā piemēru šādam ar sirds siltumu piepildītam daiļdarbam var minēt kaut vai A.S.Ekziperī pasaku „Mazais Princis”, jo īpaši to vietu, kurā lapsa mazajam princim stāsta par pieradināšanu un šķiroties piebilst: „Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.”(2, 70.lpp.), vai A.Lingrēnes pasakas, piemēram, „Brāļi Lauvassirdis”, jo īpaši to vietu, kur brāļi šķiras lai atkal satiktos citā pasaulē (3), vai arī K.Skalbes pasakas. Šie pasaku autori tika pieminēti, jo tie vistiešākajā veidā saistīti ar bērnu pasaules uzskatu veidošanos, stabilizēšanos, ja pieņem, ka bērni šādus darbus lasa un tie viņiem tiek doti vai lasīti priekšā. Šo pasaku pievilcība nesakņojas vārdu veiksmīgā kombinācijā vien, bet visvairāk sirds siltumā, ko autors tajās ielicis. Tieši šajā brīdī, kad tiek pieminēts sirds siltums kā realitāte – pat uz papīra, sākas sirds un intelekta konflikts, jo šauri intelektuālā jeb prāta domāšana nepazīst likumus, kuri raksturo sirds siltumu, sirsnību, apgarotību, vienlaikus gan neskopojoties ar sirdij tuvo jēdzienu vārdisku pieminēšanu, nepiešķirot tiem reālu darbīgu jēgu.

Pie pedagoģiskās literatūras īpaši jāatzīmē V.Suhomļinska darbi, kuri caurausti ar sirds vienkāršību un neviltotu izpratni par bērna pasauli un mīlestību pret tiem, piemēram, – „Sirdi atdodu bērniem”(10). Vienlaikus jāpiebilst, ka lasot šā autora darbus, jāprot izfiltrēt politiskās sistēmas uzslāņojumus, kuri nepadara šos darbus mazāk vērtīgus.

Šīs nodaļas sākumā uzskaitītie vārdi, kas tiešā veidā saistās ar jēdzienu sirds, nav paši par sevi nošķirami un ar stingri saskatāmām robežām, jo nevar būt patiesas labestības bez mīlestības, nevar būt sirsnības bez iecietības, nevar būt ētiskums bez godīguma, nevar būt garīgums bez skaistuma izpratnes un līdzjūtības – sirds stīgas tos visus apvieno arī savstarpēji.

Šī raksta autors apzināti dažviet tekstā lieto arī tēlainus izteicienus, jo tie cieši saistīti ar sirds sfēru. – Bez šīs tēlainības darbu par sirdi nav iespējams uzrakstīt, jo savādāk tas pārtaptu par intelektuālu formulējumu kopu, kura visbiežāk ir pretēja sirds jēdzienam sava nedzīvuma dēļ un nespējas dot priekšstatu par šādu tēmu. Šis nedzīvums arī tiks aplūkots un pamatots raksta gaitā.

Sirds konflikts ar intelektu

Ja pasaulē viss būtu kārtībā, tad vārda „konflikts” vietā vajadzētu rakstīt „sadarbība”, bet diemžēl to var attiecināt kā cerību, virzītu uz tuvāko nākotni.

Pedagoģiskās literatūras avoti liecina, ka ir pamanīta bērnu, jo īpaši pirmskolas vecumā, tieksme pēc pasakām, varoņtēliem, visa neparastā. Taču skaidrojumi, kāpēc šī pievilksme ir tik izteikta un fantāzijas lidojumi tik plaši, visbiežāk aprobežojas ar smadzeņu darbības īpatnību analīzi. Kas notiek bērna sirdī, kad skolā vai pieaugušo vidū būdams, viņš uzzina, ka pasaka patiesībā ir pasaka un „reālā” dzīve ir pavisam kas cits, piemēram, – sagatavošanās darba tirgum un konkurencei? Taču izcilais poļu pedagogs Janus Korčaks izteicis domu, ka nepieciešams pacelties līdz bērna garīgajai pasaulei, nevis nolaisties līdz tai, ka pedagogam ārkārtīgi labi jāiepazīst bērna pasaules izziņas process – pasaules iepazīšana ar prātu un sirdi. (10, 9.lpp.) Pēc tā varētu secināt, ka J.Korčaks bērnu neizsmeļamajām ilgām pēc neparastā piešķir daudz dziļāku jēgu nekā pierasts uzskatīt.

„Pirmajām domāšanas attīstības stundām jānotiek nevis klasē, nevis tāfeles priekšā, bet gan dabas vidū. … Patiesā domā vienmēr izpaužas saviļņojums; tikko bērns izjūt vārda aromātu, viņu pārņem iedvesma. Ejiet laukā, parkā, dzeriet no domu avota, un šis dzīvais ūdens palīdzēs jūsu audzēkņiem kļūt par vērīgiem pētniekiem, gudriem, zinātkāriem cilvēkiem un dzejniekiem. Tūkstošiem reižu esmu pārliecinājies par to, ka bez poēzijas, bez emocionāli estētiskā elementa nav iespējama pilnvērtīga garīga attīstība. Bērna domāšanai ir nepieciešama poētiskā jaunrade. Skaistums un dzīvā doma, tāpat kā saule un ziedi, ir organiski saistīti. Poētiskā jaunrade sākas, bērnam redzot skaistumu. Dabas skaistums saasina uztveri, izraisa radošas domas, piepilda vārdu ar individuāliem pārdzīvojumiem.” (10, 38.lpp.) Tā par bērna izaugsmi, neatraujot to no sirds pasaules pasakainības, raksta V.Suhomļinskis. Un vēl: „Neapspiediet cilvēka dvēseli un uzmanīgi vērojiet katra bērna dabisko attīstību, viņa īpatnības, tieksmes un vajadzības! … Lai kļūtu bērniem par īstu audzinātāju, jāatdod tiem sirds.” (10, 11.lpp.) Protams, ar sirds atdošanu netiek domāta fiziskās sirds atdošana, bet gan garīgās ziedošana, veltīšana bērniem.

Mūsdienu pasaule ir sašķelta un viena no plaisām atdala sirds garīgo pasauli no intelekta vai, tā saucamās, materiālistiskās domāšanas pasaules. A.S.Ekziperī savā pasakā „Mazais princis” šo sirds un intelekta pasauli apzīmē ar bērnu un pieaugušo pasauli, vienlaikus ar vārdu „bērni” saprotot konkrētu domāšanas veidu neatkarīgi no vecuma. Šajā sakarā jācitē K.Skalbes dzejas rindas:

„…

Man visi gudrie vārdi

Sen garlaicīgi kļuva,

Tik sirds,

Tik sirds un saule man tuva.

Tie vārdi, ko runā saule,

Ko asinis ausīs čukst,

Ko runā mīļā saule,

Ko sirds uz sirdi pukst.” (9, 35.lpp.)

„Dzīve bez laba – ir dzīve bez smaida.

Brālis lai brālim ir palīdzīgs, labs.

Siltāka, gaišāka diena mūs gaida,

Sirds ja par sauli krūtīs mums taps.” (9, 35.lpp.)

Nekur raksta autors netika atradis apstiprinājumu, ka K.Skalbe, Aspazija, J.Rainis, Z.Mauriņa, A.Brigadere, F.Bārda, R.Rudzītis, J.Poruks, J.Jaunsudrabiņš, J.Sudrabkalns, O.Vācietis un daudzi citi rakstnieki un dzejnieki, un ne tikai latviešu, būtu apjūsmojuši sirds un gara pasauli, neuzskatīdami to par realitāti. Ir zināms, ka bērns meklē mātes tuvumu, apkampdamies un piespiezdamies tai pie krūtīm, jo lieliski jūt mātes sirds tuvumu kā neapšaubāmu realitāti. Tāpēc arī daiļdarbu autori, kas sevī, kā mēdz teikt, saglabājuši bērnu, lieliski jūt sirds degsmi ne tikai sevī, bet arī otrā cilvēkā un šo sirds un gara pasaules realitāti mēģina atainot sabiedrībai. Jo īpaši tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo dzīvi, kura vairāk nosaucama par eksistēšanu, jo sirds pasaule tiem bijusi kā īslaicīga spazma bērnībā. Par bērnību kā par svētumu izsakās Jānis Poruks:

„Ai, bērnība, ai, saules dienas,

Vai tikai reizi spīdat jūs?

Vai neredzēšu vairs nevienas,

Vai tikai mācies debess būs?

„Jau šķīries!..” čukstu vēl uz sevi

Pie altāra, kur svētums mirdz;

Ai, bērnība, es skūpstu tevi,

Tev pieder mana bērna sirds!” (5, 9.lpp.)

Protams, ilgas pēc bērnības ne vienmēr jāsaprot kā vēlmi nonākt agrākajos apstākļos, jo sadzīves ziņā bērnība nereti mēdz būt pat ļoti smaga.

Atšķirībā no vairākuma sabiedrības pārstāvju, augstāk minētajiem rakstniekiem un dzejniekiem varētu būt izdevies nepazaudēt sevī pašu dārgāko – sirds pasakaino degsmi, kurai ir cieša saistība ar jau pieminēto bērnu neparasto tieksmi pēc visa pasakainā un skaistā. Bieži gan ir izskanējis apgalvojums, ka par skaistumu un garīgumu var runāt tie, kam viegla un skaista dzīve. Bet šāds apgalvojums nav pamatots, jo augstākminēto rakstnieku biogrāfijas ir visneiedomājamāko pārdzīvojumu un dzīves grūtību pilnas. Pat mums tik pazīstamais komponists L.Bethovens savu devīto simfoniju ar „Odu Priekam” sarakstīja, kad viņam bija visgrūtākie dzīves apstākļi un, būdams gandrīz pavisam kurls.

Intelektuālā domāšana vai, tā saucamais, materiālisms nepieļauj cilvēka sirds garīgās pasaules eksistenci, jo tā ir pretrunā ar acīm redzamību. Intelektuālās domāšanas veids visu cilvēka domājošo aparātu ievieto smadzenēs, sirdij piešķirot otršķirīgu lomu, kas galvenokārt saistīta ar asinsrites nodrošināšanu. Intelekts, kura mājoklis ir smadzenes, nepieļauj sirds kā garīga centra eksistenci un kur nu vēl garu. Nav nozīmes kā tiek nosaukta šāda veida domāšana – par intelektuālo, prāta, materiālistisko vai smadzeņu, jo svarīgāka ir pati būtība. Intelektuālā domāšana sirds un gara pasauli pieskaita pie ticības vai daiļrunības sfēras, uzskatot to par abstrakciju, kas palīdz nomierināt nervus, tā teikt – pasapņot. Bet cilvēki, kuriem sirds pasaule nav sveša, labi zina un apstiprina to kā nepārprotamu realitāti, tā viņiem ir dzīves vadmotīvs un jēga. Viņi nevis tic, bet zina, jo skaidri jūt un pat redz. Dzejnieks un filozofs R.Rudzītis rakstīja:

„Kāpēc gan cilvēki, līdz ko izaug no bērna apziņas, kļūst tik patmīlīgi, iedomīgi, neuzticīgi, it kā nejustos vairs vienas visplanetāras ģimenes locekļi.

Kad eju pa ielām, kur rotaļājas bērni, es nekad nebīstos viņus uzrunāt, ar smaidu vai pamācību, zinādams, ka viņi man atbildēs ar to pašu sirds humoru vai labvēlību. Kuram gan svešam pieaugušajam drīkstētu pieiet tā vienkārši, nepiesardzīgi, nedomājot par iznākuma vilni, kādu var izraisīt pretējā apziņā. … Kaut jūs mācītos no mazā bērna vienkāršās, tīrās sirds gudrības!” (16, 240.lpp.)

„Šīs dienas rītos mostoties, sirds tā nezināmi, bezgala smeldz. Kur gan ir cēlonis šai neaptveramai ilgu smeldzei? Šķiet it kā visas jūtas dažreiz uzliesmotu vienā negaidītā gaidu virsotnē. Uz ko gan deg šīs ilgas? To nevar izteikt ar prātu.” (16, 241.lpp.)

R.Rudzītis savā dzejā un filozofiskajos darbos īpaši uzsver sirds pasaules realitātes apzināšanos, kura stāv pāri intelekta šaurajai loģikai:

„„Es ticu tikai tam, ko es redzu pats savām acīm.” – Ai nē, es ticu tikai tam, ko es redzu ar savu sirdi.” (16, 245.lpp.)

Par sirdi, kā realitāti, runā arī sirmās senatnes dižgari, piemēram, Sindharhs Buda: „Sirds mana alkst rīkoties pareizi”, „Vēlos atvērt Tev savu sirdi”, „Pār visu augstāka – mīloša sirds”. (15)

Tāpat par sirdi, kā garīgu centru, var atrast liecības arī Bībelē. Kā spilgtu piemēru tam, ka pat šajos senajos rakstos sirds centrs tiek uzskatīts kā atsevišķa parādība neatkarīgi no intelekta, var citēt Jēzus Kristus vārdus no Mateja ev. 22. panta 37. rindas: „Iemīli Dievu Tēvu tavējo ar visu tavu sirdi un visu tavu dvēseli, un visu tavu saprašanu.” Šīs rindas skaidri apliecina cik sen jau cilvēki skaidri apzinājās divu dažādu domāšanas veidu eksistenci.

Ļoti daudz par sirds garīgo pasauli izsakās Indijas dvēseles pārstāvis Svami Vivekananda 19. un 20. gs. mijā: „Lai jūsu sirds ir līdzīga okeānam! Turieties augstāk par jebkādu pelēko ikdienību. Pat ciešanās un bēdās.” (19, 24 lpp.)

„Lasiet cilvēku sirdīs, lasiet šīs dzīvinoši drebošās poēmas!” (19, 118 lpp.)

Ja piemin Indiju, tad atšķirībā no Rietumu pasaules uzskatiem, tur valda Austrumu pasaules uzskatiem piemītošais domāšanas veids, kurā sirds pasaule ir nepārprotama realitāte. Daudzas atziņas savos daiļdarbos un vispār dzīves uzskatos arī latviešu rakstniecības pārstāvji smēlušies tieši no Indijas rakstu avotiem. Austrumu filozofijā iedziļinājās arī mūsu Rainis. Anna Brigadere pēc savas nāves uz sava nakts galda atstāja viņas lasītu Austrumu filozofijas apkopojuma grāmatu „Morijas Dārza Lapas”. Zenta Mauriņa un Rihards Rudzītis cītīgi studēja Austrumu literatūru un Rudzītis pat kļuva par vienu no vispieprasītākajiem Rabindranata Tagores dzejas tulkotājiem pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Tāpat arī Aspazija vienā no saviem pēdējiem dzejoļiem piemin reinkarnācijas ideju kā realitāti. Arī zviedru rakstniece Astrīda Lingrēna, kaut vai savā pasakā „Mio mans Mio”, nepārprotami ietekmējusies no Austrumu leģendām par Kalki Avataru baltajā zirgā, kurš atbrīvo pasauli no ļaunuma valdnieka. Vai arī Romens Rolāns, rakstot savus darbus par Svami Vivekanandu. Un tā joprojām.

Šī sakarība ar Austrumiem tika pieminēta, jo visbiežāk tieši tur lielākā daļa Rietumu dižgaru atraduši sirds pasaulei atbalstu, jo intelekts Austrumos vairāk pakļauts sirdij. Un šeit kļūdījās Rietumu pasaules pārstāvji uzskatīdami, ka šāda kārtība aprobežo prāta spējas. Jo tieši no Austrumiem nāk izcili zinātnes pārstāvji un pašreiz arī vislabākie datorprogrammētāji, kuri nebūt nav tādi kļuvuši tāpēc ka būtu pārņēmuši Rietumu loģikas labirintus.

Rietumu un Austrumu saistību ar intelekta un sirds pasauli nevarētu nepieminēt, jo tās ir ļoti cieši saistītas lietas, kuru ietekme skar veselas nācijas un to radošo domāšanu.

„Smadzeņu griba tapa par Rietumu balstu, tajā pašā laikā Austrumi palika sirds cietoksnī” (17, 44.lpp.)

„Var teikt, ka pēdējā gadsimta (19. gs.) laikā Rietumi pieņēma smadzeņu metodes, tāpēc, ka tās ir acīmredzamas, kaut arī virspusējas un nepilnīgas. … Austrumi, neskatoties uz daudzajiem kritumiem, tomēr saglabāja sirds metodes.” (17, 197.lpp.)

„Rietumu skola parasti seko smadzeņu ceļam, turpretī Austrumos, kur pamati vēl nav pazaudēti, joprojām zina, ka varenība ir ietverta sirdī.” (17, 294.lpp.)

Šīs rindas no Austrumu filozofisko domu krājuma „Sirds” visprecīzāk raksturo būtisko atšķirību starp divām pasaulēm. Tās liecina, ka cīņa starp intelektu un sirdi plašākā mērā izpaužas arī cīņā starp Rietumiem un Austrumiem.

Lai cik tas nebūtu dīvaini, taču paslepus, nepieminot Austrumus, Rietumu pārstāvji, lai izdzīvotu, sāk izmantot un analizēt arī Austrumu metodes. Tas attiecas arī uz pedagoģijas sfēru. Kas Austrumos jau gadu simtos sen aprakstīts, tas Rietumos šodien nāk kā jaunums, kuru Rietumu pārstāvji, visticamāk sava egoisma dēļ, uzskata par savu jaunatklājumu. Šajā sakarā jācitē fragments no S.Vivekanandas darba:

„Manā skatījumā, izglītības būtība slēpjas prāta sakoncentrēšanā, bet ne faktu uzkrāšanā. Ja man būtu no jauna jāsāk sevis izglītošana un man būtu izvēles brīvība, es noteikti nesāktu ar faktu studēšanu. Es attīstītu koncentrēties spēju un atbrīvotību un pēc tam, būdams pilnīgāka instrumenta pārvaldītājs, varētu savākt faktus pēc savas izvēles. …

Lūk jūs uzskatāt cilvēku par izglītotu, ja tas spējīgs nolikt eksāmenus un labi lasīt lekcijas. Bet vai ir pareizi saukt par izglītotu to, kas nepalīdz pārējai cilvēku masai sagatavoties dzīves cīņai, kas neapvelta cilvēkus ar rakstura spēku, filantropisku noskaņu un lauvas vīrišķību? Patiesa izglītošanās ir tā, kas ļauj cilvēkam stingri stāvēt uz savām kājām. Bet izglītība, ko jūs pašlaik saņemat skolās un koledžās, padara jūs par cilti ar nomāktiem cilvēkiem.” (12, 78.lpp.)

Daži aspekti no pēdējā citāta liek aizdomāties par jaunievedumiem Rietumu pedagoģijā, kurā arī sāk dominēt doma, ka faktu apguve bez izziņas spēju attīstīšanas un intereses radīšanas ir bezjēdzīga. Bet interese rodas tikai tad, kad bērns redz jēgu mācību procesam, ar piebildi, ka šai jēgai jābūt cēlai un tuvai sirds pasaulei.

Rietumu pasaulē arī sāk saprast, ka sarunai cilvēkam ar cilvēku bez aparātu starpniecības ir liela nozīme, ka pašā cilvēkā slēpjas kaut kas, kas neredzami iedarbojas uz otru cilvēku, pat ja viņi nesarunājas. Bet Rietumu pasaule nesaskata šajā sakarībā saikni ar sirdi. Bieži vien pat vienkāršs, neizglītots cilvēks zina un skaidri jūt, ka šādos gadījumos ir ciešs sakars ar sirdi, bet Rietumu loģikai tas nevar kalpot par pierādījumu, jo intelekts ir uzstādījis savus noteikumus, kas nosaka kādā veidā parādība ir pierādāma. Pat ja tūkstošiem cilvēku sniegtu vienādas liecības par sirds un gara pasaules fenomeniem, intelekta loģika tās drīzāk pasludinātu par halucinācijām. Taču ir kāds aspekts, kas varētu izskaidrot šādu skepticismu un nevarību, – varbūt, ka ir kāda cilvēku daļa, kam sirds izjūtas ir apdzisušas vai apdzēstas jau kopš bērnības, un vairs nespēdami neko ne sajust, ne nojaust, šie indivīdi savu eksistenci uzskata par etalonu, jeb mērauklu, visai pasaulei. Darbojas princips – ko neredzu un nejūtu, tas arī neeksistē. Bet ko darīt tiem, kas jūt un redz? Šajā sakarā jācitē fragments no Zentas Mauriņas esejas:

„Vērojot latviešus bēgļu gaitās, sastopam gan Grīntālus, gan Zaļgas. Ir tādi kam postā atvērusies sirds par visiem likteņa brāļiem: visa telpa kļūst gaiša, viņiem ienākot istabā. Un ir tādi, kas kopā ar visu pārējo mantu ir zaudējuši sirdsapziņu. Viņu sirds nerunā, izveicīgi un veikli viņi atzīst tikai vēdera un maka prasības.” (4, 16.lpp.)

Sirds un intelekta sfēras nav ienaidnieki vai pretstati pēc savas būtības, taču cilvēks tos par tādiem ir padarījis, jo nevēlas vai neprot tos apvienot. Tieši šī intelekta pārsvara anomālija rada draudus visai sabiedrībai, jo bez sirds klātbūtnes cilvēks uzdrīkstas „loģiski” pamatot un attaisnot vislielākos noziegumus pret cilvēku un cilvēci, pielietojot principu – piliens pa pilienam. Turpretī sirds tūdaļ dod nepārprotamu izjūtu, ka notiek kaut kas amorāls un nepieļaujams. Situāciju, kurā notiek šī pakāpeniskā aiziešana līdz neprātam, labi atainojis Nikolajs Rērihs savās dzejas rindās ar nosaukumu „Nenogalināt?”:

„Puisēns vaboli nonāvēja.

Izzināt to vēlējās.

Puisēns putniņu nogalināja,

Lai to apskatītu.

Puisēns zvēru nogalināja,

Tikai zināšanu dēļ.

Puisēns jautāja: vai drīkst viņš

Dēļ labuma un zināšanām

Nogalināt cilvēku?

Ja tu nonāvēji

Vaboli, putnu un zvēru,

Kāpēc tev arī cilvēkus

Nenogalināt?” (14, 83.lpp.)

Lai cik skarbas nebūtu šīs dzejas rindas, taču mūsdienu Rietumu pasaules attīstības virziens ļoti precīzi tajās atspoguļots. Mūsdienu pasaules apokaliptiskās noskaņas, kad cilvēks bez iebildumiem var strādāt laboratorijās, kurās tiek izstrādāti jauni un jauni ieroču veidi, lai efektīvāk iznīdētu citus cilvēkus – un tas viss ar valstu atbalstu, ir visspilgtākais piemērs, ka sirds ir atstāta novārtā un virsroku ņēmis auksts intelekta aprēķins. Tā nav vairs aizsardzība bet gan cilvēknīšana. Nevar attaisnot šādu rīcību, pat ja valsts iekārta to atbalsta.

„Robeža starp cienīgu un necienīgu rīcību ir ļoti līkumaina; tikai sirds var atrast ceļu caur visiem smadzeņu līkločiem.” (17, 46.lpp.)

„Pajautājiet gudram cilvēkam, kas visbiežāk brīdināja viņu par briesmām, pasargāja no kļūdām un maldiem? Godīgs cilvēks nosauks sirdi. Nenosauks viņš smadzenes vai prātu. Tikai dumjš cilvēks paļausies uz nosacītiem prāta spriedumiem. Sirds, tā ir piepildīta ar jūtziņu.” (17, 169.lpp.)

Sirds saistība ar skaistuma izjūtu

„Mūsu laikmeta posts, ka mēs notrulinājuši sevī daiļuma jūtas, cenšoties visu pazemināt un pielāgot masu apziņai. Lūk, kā par to izteicies kāds rakstnieks: „Pasaules brīnišķīgākās krāsas iet bojā. … Cik sāpīgi dzīvot mūsu laikmetā. Cik grūti redzēt visu nivelējošās rokas pieskārienu”.” (6, 25.lpp.)

Lielākajā daļā daiļdarbos skaistuma izpausmes tiek cieši asociētas ar sirdi un tieši sirds ir tā, kas pēc dailes un pilnības alkst. Vienlaikus šī daile ir arī tā, dēļ kā ir vērts dzīvot. Tāpēc rodas pamatots jautājums – ja sirds jau bērnībā apklusināta vai apklususi, kā ir ar dzīves jēgu? Sirds bez skaistuma izpausmēm tiek salīdzināta ar cilvēku bez barības.

Viens no skaistuma avotiem ir māksla visos tās veidos, ieskaitot daiļliteratūru, un, protams, pati daba. Taču arī tur jau parādās skaistuma ierobežošanas un apdraudēšanas pazīmes. Arī mākslas sfērā intelekts spilgti pierāda savu nespēju atšķirt surogātu no patiesa ģēnija garadarba, ja klusē sirds. Par skaistumu spēj jūsmot sirds, bet ne intelekts. Tāpēc pilnīgi saprotama ir tendence, kuras rezultātā, intelektam esot pārsvarā, notiek mākslas sfēras degradācija. Taču intelektuālā domāšana iebildīs, jo viņas kritērijs cieši saistīts ar ienākošās naudas apjomu un pūļa sajūsmu. Taču pēdējā laikā parādījusies jauna tendence, kuru liela daļa sabiedrības atbalsta, – neskatoties uz to, ka mākslas sfēra ir pilna ar visai amorāliem veidojumiem, intelekta karagājiens sāk skart arī jau agrāk radīto, nespēdams pats būt radošs. Tādā veidā, piemēram teātrī vai operā, tiek paņemti jau mūžībā aizgājušu autoru darbi, izmantojot priekšrocību, ka viņi nevar vairs iebilst, un pārveidoti, izkropļoti, jo tikai tā pūlis tos spēšot mūsdienās saprast. Tādā veidā ne tikai netiek radīts gandrīz nekas jauns skaistuma sfērā, bet vienlaikus apdraudēts jau agrāk radītais. Bet tas ienes naudu un slavu! Tieši intelekts ir pasludinājis, ka mākslai nav skaistuma kritēriju, kas to raksturotu un ļautu surogātu atdalīt no patiesa garadarba. Šobrīd, diemžēl, pilnā apmērā ir sācies neglītuma un pat smagu psihisku atkāpju reklamēšanas laiks.

Par mākslas būtību un cilvēka sirds jaunradi daudz pārdomājis R.Rudzītis savos darbos:

„Mākslinieka dvēselē skanējušas pirmatnējas pasaules simfonijas, kad tas turējis kaltu vai otu rokā. Tāpēc krāsas un līnijas tik daiļskanīgas, ko tas pin telpā, tāpēc viņa sapņi tik gaišredzīgi aptver īstenību.” (8, 102.lpp.)

 „Kas ir tie, kas pārkāpj šo slieksni, aiz kura sākas cita dzīve? Ziņkārīgo pūlis, tūristi, tirgoņi, kas arī mākslā meklē vienīgi izklaidēšanos. Bet ir dažs, kaut maz to, kas nāk tāpēc, ka viņš mīl, ka viņa sirds gail. Tas tuvojas mākslai kā Ave Mariā. Katrs skats tam lūgšana Skaistumam. Viņš mākslā meklē to, kas viņš pats nespēj būt: skaistuma pilnību, jābūtību. Tas kāro kaut Daiļā sliekšņa pīšļus skūpstīt savām alkām. Viņš zina, ka bieži tik maz vajag: dievišķāka līnija, dzīvāks krāsu mets var viņu pēkšņi atpestīt, ja visas viņa klusākās stīgas līdzskaņojas Mūžīgi Daiļajam.” (8, 103.lpp.)

– Diezin vai mūsdienu māksla vairumā balstās uz šādiem kritērijiem.

Taču tie sabiedrības pārstāvji, kuri tomēr saglabājuši vai atmodinājuši sevī sirds un gara pasaules realitātes izjūtu, bieži kļūst vientuļi, jo vairākums sabiedrības tomēr nespēj un bieži pat nevēlas pārvarēt intelekta nosprausto robežu. Par šo vientulību lieliski vēsta Jāņa Raiņa dzejolis „Kalnā kāpējs”:

„…

Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,

No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,

Rets ceļotājs, kas būs tev dvēs`lē rada,

Un reta puķe, kas tev klintīs augs.

Tad zudīs arī tie – un kalnu tālēs

Bez gala klusums sirdi tevim žņaugs;

Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs:

Visapkārt tevi ledains vairogs segs,

Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.” (1, 399.lpp)

Cilvēks, nākot šajā pasaulē, neizsakāmi alkst pēc visa pasakainā, skaistā un noslēpumainā, tā ir viņa sirds, caur kuru tas uztver un jūsmo par saules lēktu un rietu skaistumu. Tāpēc nav jābrīnās, ka bērnu nervozitātei un nevaldāmībai, papildus visam, varētu būt arī ciešs sakars ar sirds un gara pasaules ignorēšanu jau agrā bērnībā no pieaugušo puses. Pats pedagoģiskais process kļuvis par titānisku cīņas lauku, pēc kura pedagogs bieži nespēj noturēties uz kājām aiz noguruma. Reti kad šo procesu vairs var nosaukt par radošu un iedvesmas pilnu. Ir absurdi ņemt vērā tikai vienu niecīgu daļu no cilvēka izpausmēm šajā pasaulē un ignorēt pašu galveno uz kā balstās pati dzīve un tās jēga. Tas cilvēks, ko mēs redzam, ir tikai niecīga daļiņa no tā, ko mēs neredzam.

„Vai var uzzināt un saprast, kad snauž jūtas, kad neviļņojas sirds, kad nav kādu brīnumainu, kādu netveramu, plašu fantāziju. Saka: ar prātu vien var daudz sasniegt. Neticiet, neticiet! Tie, kas tā saka, nezina, kas tas ir prāts, viņi nesaprot, kas saviļņo, kas ieinteresē tajos darbos, kuri tiek uzskatīti par vienīgi prāta veiktiem darbiem. Es stādos priekšā prātu un jūtas kā cieši jo cieši savītu kamolu; viens pavediens ir prāts, bet otrs jūtas, un visur tie viens ar otru saskaras, bet kad viens no tiem ir nomodā, bet otrs snauž, tad šajā kamolā līdzās ir dzīvais un mirušais. Vai var būt spēks, vai var būt kaut kāds jel darbs ar tāda pamiruša, gandrīz pūt sākuša kamola palīdzību?” (11, 115.lpp.) – Tā par sirds jūtu pasaules un prāta attiecībām rakstījis izcilais krievu zinātnieks un pasniedzējs V.Vernadskis.

V.Suhomļinskis, lai atmodinātu vai saglabātu bērnos sirds pasaules klātbūtni, ir sarakstījis daudz īsu pasaku par ētiku, sirdsapziņu, skaistuma izjūtu. Šis pedagogs nav baidījies vārdu sirds saprast kā realitāti, šajā sakarā jācitē mazs fragments no viņa pasakas „Cilvēks ar Degošu Sirdi”:

„Pa šauru taciņu gāja divi ceļotāji. Vienā taciņas pusē plētās zila jūra, otrā – sirmi kalni.

Ilgi gāja ceļotāji. Viņi meklēja Skaistumu. Viens no viņiem bija Cilvēks ar Degošu Sirdi, bet otrs – Cilvēks ar Aukstu Sirdi.

Cilvēks ar Degošo Sirdi paraudzījās uz jūru, un viņa acis kļuva brīnišķīgas un laipnas. Viņš teica:

„Cik tā stipra, varena un mūžīga – jūra!”

Bet Cilvēks ar Auksto Sirdi teica:

„Jā, daudz ūdens.”” (18, 23.lpp.)

Un atkal skaidri tiek parādīti divi domāšanas veidi.

Mūsdienu skolās sāk cirkulēt aizvien biežāk tādi tirgus jēdzieni kā: klients, darba tirgus, konkurence u.c., kuri bieži vien aiz sevis slēpj apdzisušu sirdi un nevarību. Nelaime ir tā, ka nav daudz tādu bērnu un jauniešu, kuri ir spējīgi uzmācīgos tirgus apstākļos saglabāt „degošu sirdi” un neielēkt kopējā straumē uz bezdibeni. Tāpēc pašreiz radītie apstākļi, un sirds tos lieliski jūt, kļūst aizvien nospiedošāki tīrām gara izpausmēm. Tādā sakarā arī sirds prieks, prātam dominējot, ticis aizvietots ar izklaidi un zināmu apreibināšanos. Taču jau sen zināms, ka prieks ir īpaša gudrība, tas nav „teļa prieks pļavā”.

Bez ekonomiskajiem postulātiem, protams, valstis nevar eksistēt, taču ja princips – dzīvojam lai ēstu un izklaidētos – kļūst par nācijas ikdienu, tad kādai sabiedrībai tiek gatavota jaunā paaudze.

Visgraujošākais ir samierināšanās, kuras rezultātā pat tur, kur varētu sagaidīt pēdējo cerību sirds pasaules atbalstam, tā tomēr iztrūkst. Bērniem reti tiek teikts, ka viņi ir pasaules jaunie balsti un cerība, ka viņiem bezbailīgi jāmaina dzīve uz labo pusi ne tikai savējā, bet arī visas valsts, jābūt drošsirdīgiem un neatlaidīgiem cīnītājiem dzīvē par taisnīgumu un gara tīrību, ka viņi patiesi var visu, ja vien nepazaudēs tiekšanos un gara bruņnieciskumu. Cik daudz bērni ir dzirdējuši par esības pasakainību un skaistumu, par cilvēka iespēju neierobežotību, ar to nedomājot spēju pirkt, pārdot un izklaidēties?

Kā bērnus var iedvesmot uz sadarbības un vispārēja labuma apzināšanos, ja liela daļa skolu jaunajos tirgus apstākļos kļuvušas par konkurējošām iestādēm, kuras patiesībā dažviet jau cīnās viena ar otru. Bērni nav akli un kurli, tie ņem piemēru no visa ko redz un jūt. Skolas bieži kļūst par egoisma veicinātājām, kam nav nekāda sakara ar personības izaugsmi, jo mērķis ir – pārspēt visus citus, uzkāpt kaimiņam uz galvas.

Kamēr sirds un gara pasaule nekļūs par realitāti pašu pedagogu un vecāku domāšanā, tikmēr bērnu dziļā vilšanās dzīvē tikai pieaugs. Sirdi nevar apmānīt ar intelekta izstrādātām rīcības metodēm, ar notēlotu laipnību. Uz degošu sirdi var iedarboties tikai ar degošu sirdi. Sirds necieš melus un liekulību, neīstumu un rupjību. Bet mūsdienu pasaule ir pilna ar neīstumu.

Pateicoties valsts jaunajām tendencēm, pat izbraukums dabā ar klasi kļuvis apgrūtināts ne tikai materiālā ziņā, bet vairāk neziņā kur braukt, jo visi ceļi pamazām noved pie privātīpašuma.

Tieši pedagoģijas nozare varētu būt tā, kas dotu sirdij lidojuma brīvību, ar to saprotot cilvēka patieso garīgo izaugsmi, kad bērni nepazaudē pašu dārgāko, kas viņos ir un kas viņus padara par dārgumu visai pasaulei. Kādā grāmatā rakstīts, ka „bērni ir Zemes ziedi”. Cik daudz pedagoģisko problēmu saistītas ar vecāku un skolotāja abstraktajiem priekšstatiem par sirds un gara pasauli, tās uzskatīšanu par fantāziju!?

***

Jau sen ir pierādīta rupjas mūzikas iedarbība uz cilvēka psihi un sirdi, taču jaunatne ar uzviju klausās visrupjāko mūziku. Diemžēl arī tehnikas progress šo psihes notrulināšanos paātrina, jo ir dota iespēja par lētu naudu šo vājprātu klausīties, lai kur cilvēks neatrastos. Arī katra jauna kinofilma, kas aplido pasaules kinoteātrus, visbiežāk veicina dzīvniecisku instinktu atmodināšanu, vienaldzību un naidu pret cilvēku kā tādu, dominē vēlme kaut ko sagraut, iznīcināt, nostiprināt egoistisko domāšanu, kas patiesībā cilvēku padara par savas patības vergu. Jaunatne, un ne tikai jaunatne, pie tā jau pierod kā pie normas. Nekādi pierādījumi, šķiet, vairs nespēj pārliecināt vienaldzības apātijas pārņemto sabiedrības daļu.

Daudzviet var atrast sirds pasaules nonivelēšanu. Jau pats mīlestības jēdziens, kurš vistiešākajā veidā izrietējis no sirds sfēras, ir tik ļoti apgānīts un piezemēts līdz fiziskas funkcijas izpildei, ka rodas bažas par sabiedrības domas virzības turpmāko gaitu. Mēs paejam garām žurnālu plauktiem, kuros jau praktiski uz katra vāka ir tenkošana un ņirgāšanās. Mēs vedam bērnu pie rokas gar reklāmas stabiem, kur produkti piedāvāti praktiski ar pornogrāfijas palīdzību. Mēs, pieaugušie, klusējam un līdz ar to pilnībā esam līdzvainīgi par katras nākošās paaudzes skumjo likteni. Lielākā daļa no veiktajiem pretpasākumiem bieži vien ir tikai kompromiss, kura rezultāts nespēj aizpildīt sirds iztrūkuma bezdibeni.

Kas attiecas tieši uz Latviju, tad pagaidām mēs vēl neesam tā īsti sapratuši, ka materiālā labklājība nav saistīta ar gara un sirds labklājību, ka tā negarantē laimi. Ļoti iespējams, ka nekad vēl mūsu zeme nav bijusi tik smagā materiālisma smārdā, kur vairums iedzīvotāji problēmu saskata tikai naudas trūkumā. Bet no otras puses, varbūt ir jānonāk līdz bezdibenim, lai sirdī, kas no tās palicis pāri, rastos vismaz izmisuma vīrišķība, kas tad arī izšķils dzīvības dzirksteli cauri apstulbuma tumsai. Cilvēkam ir tāda nelāga īpašība pie visa pierast – viņš pierod pie visnenormālākajām lietām un uzskata tās par normu, ja vājprāts pieaug pakāpeniski, pilienu pa pilienam. Cilvēces vēsturē var atrast identiskus laika posmus pirms lielām un smagām pārmaiņām, kad sabiedrība savu aklumu pat aizstāvējusi lielu nelaimju priekšvakarā.

Sirds pasaule ir tik smalka, ka ir nepieciešams līdzsvars, lai to sajustu un sadzirdētu, bet šis līdzsvars ir apdraudēts. Ja šī smalkā pasaule tiek noraidīta, bet kā zināms – daba nemīl tukšumu, tad dzīvi sāk piepildīt haosa izpausmes, kuras var sasniegt tādu stadiju, kad atpakaļ ceļa vairs nav.

Šis raksts nav jāuztver kā žēlošanās vai bailes par sirdij tuvās sfēras iznīkšanu, jo katrs cilvēks, kurš saglabājis sevī dzīvo degsmi un sirds svētsvinīgumu un entuziasmu, pat ciešanu un grūtību vidū, savā būtībā ir stiprs un pat nesatricināms. Ne velti sirds jau izsenis tiek pielīdzināta cietoksnim, – un atkal der atgādināt, ka tas nav tikai simbols. Raksts ir veltīts tiem, kam sirds pasaule nav pilnīgi sveša, kam šāds atbalsts un uzmundrinājums varētu būt noderīgs. „Cik stiprs un varens ir cilvēks, kas iepazinis cilvēciskuma laimi!”

Pašā noslēgumā vēlos citēt N.Rēriha dzejas rindas ar nosaukumu „Visu priekšā”, kas lieliski raksturo mūsdienu sabiedrības domāšanas veidu:

„Raudāt tu gribēji un nezināji,

Vai drīkst? Tu raudāt baidījies,

Jo daudz cilvēku uz tevi skatījās.

Vai var raudāt esot cilvēkos? Bet

Tavu asaru cēlonis bija skaists. Tev

Gribējās raudāt par bezvainas kritušajiem.

Tev gribējās liet asaras par jaunajiem cīnītājiem

Par labo. Par visiem, kas atdevuši

Visus savus priekus, par citu uzvarām,

Par citu bēdām. Tev gribas raudāt par viņiem.

Kā būt, lai cilvēki neieraudzītu tavas asaras?

Panāc pie manis tuvu. Es aizsegšu tevi

Ar savu apģērbu. Un tu varēsi raudāt,

Bet es smaidīšu, un visi sapratīs, ka tu

Pajokojies un smējies. Varbūt, ka tu

Man čukstēji kādu joku.

Smieties taču drīkst,

                       Visiem redzot.” (14, 92-93.lpp.)

Rakstā pieminētās literatūras un avotu saraksts

1.   Bārda, F. Raksti. I. sējums. Rīga: Liesma, 1990. 620 lpp.

2.   Ekziperī, A.,S. Mazais princis. Rīga: Sprīdītis, 1993. 95 lpp.

3.   Lingrēne, A. Brāļi Lauvassirdis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. 215 lpp.

4.   Mauriņa, Z. Sirds mozaīka. Rīga: Zvaigzne, 1993. 240 lpp.

5.   Poruks, J. Izmeklētas dzejas. Rīga: Latvju grāmata, 1942. 184 lpp.

6.   Rudzītis, R. Daiļuma apziņa pestīs. Rīga: Rīta Daile, 1936. 81 lpp.

7.   Rudzītis, R. Gara daile. Riharda Rudzīša skopojumā. Rīga: Valtera un Rapas akc. sab., 1935. 304 lpp.

8.   Rudzītis, R. Svētceļotāja piezīmes. Rīga: Valtera un Rapas akc. sab., 1929. 176 lpp.

9.   Skalbe, K. Sirds bagātība. Rīga: Zvaigzne, 19--. 270 lpp.

10. Suhomļinskis, V. Sirdi atdodu bērniem. Rīga: Zvaigzne, 1974. 227 lpp.

11. Антология гуманной педагогики. Вернадский. Москва: Издательский дом Шалвы Амонашвили. 2001. 224 с.

12. Вивекананда, С. Учение Вивекананды. Минск: Звезды Гор, 2006. 295 с.

13. Откровенные рассказы странника духовному своему отцу. Киев: София, 2004. 223 с.

14. Рерих, Н. Цветы Мории. Минск: БФР, 1997. 178 с.

15. Рокотова, Н. Основы Буддизма. Москва: Сиринъ садхана, 2002. 190 с.

16. Рудзитис, Р. Беседы с сердцем. Звезды Гор. Научно-художественный альманах. Минск: 2005, № 6, с. 210-251.

17. Сердце. Париж: E.I.R.P., 1932. 297 с.

18. Сухомлинский, В., А. Книга о совести. Часть 4. Симферополь: А.П.Выродов, 2003. 92 с.

19. http://www.roerich.com/zip/swami-12.zip