Rērihs un Latvija

Nikolajs Rērihs

un Latvija

„Latvija mums vienmēr bijusi tuva, gan tautas

teiksmu, gan manu senču dēļ…”

Nikolajs Rērihs.

„No Varjagu jūras… pēc tik daudz gadsimtiem atkal parādījās Krievzemē… nu jau ne Roriks, kā viņu godināja Novgorodā, bet Rērihs. Un kā kādreiz viņš uzcēla savu akmens pilsētu. Atcerējās kā sapni un stāstīja par jūrām, kur kuģojis ar karadraudzi, par milžiem, par čūsku, par bargo eņģeli un par to kā tika celta Krievzeme…

Viņa zilums no ziemeļu krēslas zilgmes,

Zaļais – tas jūraszāļu zaļums.

Uguns krāsa no gunskuriem naktīs ilgās.

Liesma – tā plīvo bultas pilskalnos,” –

Tā ar labsirdīgu smaidu rakstīja Aleksejs Remizovs, dodot mājienu par krievu mākslinieka Nikolaja Rēriha skandināvu izcelsmi. Ģimenes hronikas stāsta, ka Rēriha senči palikuši uz dzīvi krievu Kostromā zviedru kara laikā, valdot Pēterim Pirmajam. Mazāk gan zina par Rērihu dzimtu Latvijā – Kurzemē.

Pēc vecām draudzes grāmatām viņi dzīvoja Vindavā (Ventspils), Grobiņā un Liepājā… Maz saglabājies kas no tā laika. Šīm vietām pāri gājušas 1945. g. kaujas. Ir ziņas, ka kaut kur starp Grobiņu un Aizputi atradusies muižiņa, ko pārvaldījis Rēriha vecvectēvs Johans Rērihs (1763–1820). Bet vectēvs Fridrihs Rērihs (~1806–1905) Vidzemes guberņas valdes arhivāriuss, pēc tam sekretārs. 19. g.s. pirmajā pusē viņš strādā Paplakas muižā, netālu no Liepājas, par pārvaldnieku un vietējās tiesas rakstvedi, vēlāk Dobeles un Tukuma apriņķī. Bet „pēdējam savas dzīves pusgadsimtam par savu dzīvesvietu izvēlējās Rīgu,” – raksta N.Rērihs. Vēl saglabājušies koka nameļi Stabu ielā 42, 44, 39a un ķieģeļu ēka Kr. Barona 88 (toreiz Suvorova iela), kur tai laikā dzīvoja vectēvs ar ģimeni.

Liepājas Vēstures muzeja fondos glabājas vēstule, kuru vectēvs 1867.g. raksta karsti mīļotam brāļa dēlam Aleksandram uz Liepāju, – kas atspoguļo emocionāli bagātu dabu, spējīgu dziļi just gan priekus, gan bēdas, kas bieži dodas uz baznīcu gremdēties ērģeļu mūzikas skaņās. Droši vien vectēvs spējis savu mīlestību uz mūziku nodot arī mazdēlam Nikolajam. Vēstulē Latvijas Rēriha biedrībai N.Rērihs runā par „diženo Doma katedrāli”: „Mēs gājām ne vienreiz vien noteiktās stundās klausīties un pievienojāmies šai gara lūgšanai… Vareni lējās ērģeļu skaņas. Man nebija lemts uzzināt, kas bija šis apdāvinātais ērģelnieks, kas līdzīgi Sebastjanam Baham izlēja savu dievišķo iedvesmu, vareni piepildot vēsturiskās velves aizraujošiem augšupceļošiem akordiem… Un mūsu ikdienā Rīga tā arī palika atmiņā visupirms kā apgarots dižens Dievnams.” 1903.g. vasarā te improvizēja uz ērģelēm ievērojamais latviešu komponists Alfrēds Kalniņš. 1930. gadu sākumā Ņujorkā viņš spēlē arī Rēriha Muzejā.

Vairākus gadsimtus Rērihi nodzīvo Latvijā. Taču mākslinieka tēvs Konstantīns Rērihs jau 12 gadu vecumā uzsāk studijas Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā, vēlāk apprecas ar pskovieti Mariju Kalašņikovu, un atver savu notāra kantori. Pēterburga kļūst par viņu pastāvīgu dzīvesvietu. Šeit arī nāk pasaulē Nikolajs Rērihs. Bet katru vasaru viņi visa ģimene viesojas Rīgā pie vectēva, atpūšas Jūrmalā Majoros, ārstējas Ķemeros, apmeklē vecos draugus Tukumā, Liepājā.

Daudzus gadus vēlāk izrakumos Novgorodas guberņā pie Šeregodro ezera izrakto rotājumu sarkanais dzintars liek ietrīsēties mākslinieka sirdij atmiņās par citu, par Rīgas Jūrmalu, tās baltajām smiltīm. „Kēnigsbergas arheoloģijas biedrība norāda, ka šie (Novgorodas) dzintara izstrādājumi pieder Kēnigsbergas jūrmalai. Bet man tad likās, ka viņu izcelšanos drošāk un vienkāršāk meklēt latviešu jūras krastu tuvumā.”

Atceroties Latviju, Rērihs bieži piemin „neaizmirstamas gaišas tikšanās”, stāstīja, ka no Latvijas cēlušies „daudzi līdzstrādnieki dažādās nozarēs.”

Vēl Mākslas akadēmijā viņa kursa biedrs bija ievērojamais latviešu mākslinieks Vilhelms Purvītis, bet vecākos kursos tai laikā mācījās lieliskie latviešu gleznotāji: Janis Rozentāls un Jānis Valters. Purvītis visu mūžu atceras laiku Kuindži meistardarbnīcā. Viņa „Dzīves aprakstā” lasām: „Prof. Kuindži… bija izcils cilvēks, viņš prata arī citos uzturēt gara stiprumu, kad zuda cerības.” Savu vistuvāko draugu vidū Purvīts min Kuindži darbnīcas audzēkņus, savus biedrus Ruščicu, Rilovu un Rērihu. Ar šīm domām sasaucas Rēriha vārdi no vēstules Purvītim: „Mūsu neaizmirstamais skolotājs Arhips Ivanovičs uz visiem laikiem nostiprināja savu skolēnu vidū draudzības saites. Mēs varam būt izkaisīti pa visu pasauli un tomēr vienmēr paliksim Kuindži skolnieki.”

Šīs pašas jūtas Rērihs iemāca saviem skolēniem, kad bija Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolas direktors un kompozīcijas pasniedzējs.

1903. un 1904. g. vasarās Rērihs, tad vēl šīs biedrības sekretārs, tika nosūtīts izpētīt Krievijas ziemeļu, toreizējās Latvijas, Lietuvas teritorijās kultūras pieminekļu stāvokli. Rērihs bez virknes aprakstu atved ap 100 senās arhitektūras skices. Viņa kundze Helēna Rēriha izdara ap 500 fotouzņēmumu. Viņi veic arī arheoloģiskus izrakumus, pieraksta folkloru. Brīnišķīgus vārdus par Latviju varam izlasīt N.Rēriha grāmatā „Pa senatni”. Jau pēc vairākiem gadiem aprakstā „Latvija” (1931) Rērihs dod nelielu šī brauciena apskatu. – „Pēc tam, 1903. gadā, mēs ar Helēnu apceļojām vairāk nekā četrdesmit pilsētas un vēsturiskas vietas, kuru vidū mūsu ceļojums pa Latviju uz visiem laikiem palicis atmiņā. Bez pašas Rīgas, Mitavas un Vindavas (Ventspils), mēs sīki apskatījām Livonijas Šveici – Vendeni (Cēsis), Zegevoldi – visus šos apbrīnojami gleznieciski romantiskos pagātnes pieminekļus, kuri tagad nes tādus daudznozīmīgus nosaukumus, kā Sigulda, Krimulda, Jelgava. Cik daudz ievērojamu vēsturisku un dzejisku teiksmu! Cik daudz skaistu neolīta un bronzas laikmeta paraugu mums izdevās savākt! Cik reižu, apstājoties lauku mājās, mācītājmuižās, mēs klausījāmies interesantākos stāstījumus par seniem notikumiem. Un pati Rīga ar senajām celtnēm ieveda mūs savā lieliskajā pagātnē. Tika uzgleznotas vairākas gleznas un skices, kas tagad izklīdušas pa Kaliforniju un Kanādu. Tās arī kaut kur stāsta par Rīgu, par Mitavu (Jelgavu), par Zegevoldi (Siguldu) un kā labie vēstneši atgādina par Latvijas skaistumu.”

Interesants ir arhitektūras sērijas gleznu liktenis. Daļa no tām tiek pārdotas izsolē no krievu mākslas izstādes Amerikā. Un tomēr daudzas no tām atgriežas dzimtenē un atrodas Austrumu mākslas muzejā Maskavā kā Ņujorkas Rēriha muzeja viceprezidentes Ketrīnas Kempbelas dāvinājums 1976. g.

No 1906–1917. g. Rērihs, strādājot par Pēterburgas Mākslas veicināšanas skolas direktoru un pasniedzēju, veic tajā daudz vērtīgu reformu. „Šis cilvēks nemīlēja klusi un mierīgi dzīvot. … Ar Rērihu bija patīkami strādāt: viss tika darīts biedriski, galvenais – bija jūtama svaiga gaisa dzīvā strāva. Skola nestāvēja uz vietas, katru gadu tika atvērtas jaunas klases vai jaunas mākslinieciski-rūpnieciskas darbnīcas, palielinājās pasniedzēju sastāvs, uzaicinot ievērojamus māksliniekus”, – stāsta A.Rilovs savās „Atmiņās”.

Pamatos tika izmainīts pasniedzēju sastāvs, iesaistot jaunus progresīvus spēkus. No 1907. gada te grafiku pasniedz I.Biļībins, arhitektūru no 1913. gada māca Boriss Rērihs, par inspektoru un kora vadītāju no 1908. gada strādā talantīgais mūziķis Stepans Mitusovs, aizraujot ar savu mūzikas mīlestību arī audzēkņus. Teātra glezniecības nodarbībām tiek pieaicināti K.Korovins un A.Golovins. Te strādā gleznotājs Arkādijs Rilovs, arhitekti Aleksejs Šķusevs un Vladimirs Šķuko.

Gadsimta pirmajos divos gadu desmitos Mākslas Veicināšanas biedrības skolā mācās savi četrdesmit jauno latviešu mākslinieku. Ir tādi, kas skolā nokļūst vairāk vai mazāk nejauši un uz īsāku laiku, citiem šī skola nozīmē visu oficiālo mākslas izglītību. Ir tādi, kas cenšas papildināties atsevišķos priekšmetos. Dažādos periodos šajā skolā izglītojušies ievērojamais latviešu grafiķis Rihards Zariņš, Daugavas apdziedātājs, dzejnieka Kārļa Štrāla brālis gleznotājs Aleksandrs Štrāls, rīdzinieks Voldemārs Zeltiņš, Jānis Borkovskis, Augusts Annus, Jānis Liepiņš, Lūcija Driķe-Kuršinska, skulptori Marta Liepiņa-Skulme un Kārlis Zāle, dzejniece Naurēnu Elza (Stērste), kā arī pasaulē pazīstamais mākslinieks-konstruktīvists Gustavs Klucis.

Šeit mācījās arī slavenais latviešu grafiķis un grāmatu ilustrators Niklāvs Strunke (1894–1966, Itālijā). Savā „Trimdas grāmatā” (Daugava 1971.) Niklāvs Strunke ierakstījis: „Zviedrijā, 1944. gada novembrī. Redzot Zviedrijas tāles un salas – manu trimdu zemi – klinšaino Zviedriju, jaunajā, drūzmainajā un tālajā pasaules malā, es sapratu mana skolotāja Nikolaja Rēriha „Noslēpumainās zemes” – gleznas.”

1910./1911. g. ziemu Pēterburgas IMVB skolā mācās gleznotājs Kārlis Miesnieks (1887–1977). Ar prieku K.Miesnieks atceras savus skolotājus, visupirms Rērihu. Kā mācījās ofortu pie Matē, kā Biļībins mācīja gleznot ar otu un melno tušu. „Mācību spēki bija patiesi teicami.”

1910. gadā IMVB skolā iestājas arī vēlākais mākslinieks un mākslas zinātnieks, mēnešraksta „Ilustrēts Žurnāls” redaktors Alberts Prande (1893–1957). Viņš palīdz noformēt 1939. gadā Latvijas Rēriha biedrības izdoto Rēriha gleznu albumu ar krievu autoru Vsevoloda Ivanova un Ērika Gollerbaha tekstiem. Nikolajs Rērihs ne vienreiz vien atceras A.Prandi un lūdz nodot viņam sveicienus (N.Rēriha vēstules R.Rudzītim no 29.07.1936., 17.09.1936. u.c.).

Skolā mācās arī pārstāvji no pazīstamās mākslinieku dzimtas – Skulmes. Šeit studēja Hogo Skulme (1895–1963), kura tēvs bija neapmierināts, ka dēls pametis jurisprudenci un iestājies arhitektūras fakultātē. Skulptore Marta Liepiņa-Skulme (1890–1962), Džemmas Skulmes māte, Rēriha biedrības vadītāja Fēliksa Lūkina radiniece.

No 1911. g. līdz 1915. g. šeit mācās zemnieka dēls, ievērojamais latviešu ilustrators Alberts Kronenbergs (1887–1958). Jau ar zināmu mākslinieka – grāmatu ilustratora pieredzi, Kronenbergs iestājas Pēterburgas IMVB skolā papildināties grafikas tehnikās. Tieši skolas elastīgā pieeja mācību pasniegšanā, patstāvīgas daiļrades atbalstīšana, ārpusskolas veikto darbu apspriešana – visai pieņemama māksliniekam ar jau izveidojušos savu stilu un nostāju.

Indriķis Zeberiņš (1882–1969) no Kuldīgas „Saldeniekiem”, kad mācās šajā skolā, jau ir grāmatu ilustrators ar stāžu. 1914. gadā iestājoties skolā, labo zināšanu dēļ Zeberiņš iedalīts jau priekšpēdējā klasē, pēc jaungada nokļūdams jau pēdējā klasē.

N.Rērihs grib pārvērst savu skolu par Tautas akadēmiju, „Brīvo akadēmiju”, kur visu noteiktu talants. 1917.g. februārī viņš ir tās inteliģences vidū, kas pieprasa demokrātisku iekārtu. Jau no 1916.g. viņš spiests ārstēties Serdoboļā, somu Karēlijā. Viņu baida jaunās revolucionārās aktivitātes, „proletkulta” mākslinieki, kas sagriež arī viņa gleznas, lai uz tām gleznotu savas. Frontes līnijas atdalīts, viņš piedalās izstādēs Stokholmā u.c., pavada krievu mākslas izstādi pa Skandināviju, pēc tam dodas uz Londonu, tad ASV. No turienes viņš realizē ilgi iecerēto ekspedīciju uz Austrumiem: Indiju, Mongoliju, Tibetu. Bet arī Amerikā turpina viņā dzīvot ideja par brīvo tautas mākslas akadēmiju. Par to liecina viņa radītais Meistara Institūts, kas līdz ar apvienoto mākslu zinātniski pētniecisko centru Corona Mundi un daudzām mākslas ekspozīcijām liek pamatu „muzeionam” – Rēriha Muzejam Ņujorkā. Tiek dibināta Kultūras Līga, kuras mērķis ir kultūras sakari un kultūras celtniecība, kultūras pieminekļu aizsardzība. Arī Rīgā tiek nodibināta Rēriha biedrība.

Pamatus tai bija ielicis jau 20. gadu sākumā rīdzinieks Vladimirs Šibājevs (1898–1975), vēlāk N.Rēriha sekretārs Indijā.

Iepazinies ar mākslinieku Londonā 1919/1920.g., Šibājevs atgriežas Rīgā, kur nodibina austrumu filozofiju un teozofiskās literatūras studējošo grupu, vienojoties par to ar Rērihiem. Pēc N.Rēriha lūguma viņš 1924/1925.g. ziemu pavada Indijā – Dardžilingā, palīdzot pārrakstīt Rēriha darbus. Atgriežoties Rīgā, Šibājevs atved sev līdzi jaunās N.Rēriha grāmatas „Svētības ceļi” manuskriptu un ideju par līdzdalību starptautiskā izdevniecībā „Alatas” (Rīga-Parīze-Ņujorka-Harbina) un grāmatu tirdzniecības firmas „World Service” nodaļas Rīgā dibināšanu. Rēriha „Svētības ceļi” ir pirmā grāmata, ko izdod Latvijas Rēriha biedrība. Rīgā tiek atvērts veikals, kur līdzās H.Blavatskas, Vivekanandas, Ramakrišnas darbiem arī paša N.Rēriha grāmatas. Rēriha idejas par mieru, kultūru sadarbību pievelk visdažādākos veikala apmeklētājus. Te, līdzās austrumu pētniekam N.Kardaševskim, ārsts F.Lūkins, mūrnieks A.Bērziņš un citi. Aizrautīgas sarunas par Austrumu filozofiju veikaliņa puskrēslā (Jēkaba ielā 16), N.Kardaševska mājīgajā dzīvoklī (Smilšu ielā), kur līdzās grāmatām seni rakstu vīstokļi, statuetes, atvestas no ekspedīcijām. Sarunas Fēliksa Lūkina praksē (Ģertrūdes ielā, iepretī vecajai baznīcai), kur ārsta uzgaidāmajā telpā lēto žurnālu vietā uz galdiņa filozofiska literatūra, bet pie sienām Rēriha gleznu reprodukcijas.

Jā, savāds cilvēks šis ārsts, ar vislielāko praksi Rīgā un vistukšākajām kabatām. „Labais dakteris”, „nabagu dakteris”, vai vienkārši Dakteris, kurš atsaka dāmai tērptai zvērādu manto, iesakot ārstēties ar stingrāku diētu un stundām meklējot kāda pacienta dzīvoklīti nomales šaurajās ieliņās. Okulists ar apskaužamu praksi, viņš pamet to, lai ārstētu trahomu I. Pasaules kara laikā Krievijas sādžās. Apārstējis savu tuberkulozi, viņš ārstē citus no šī briesmīgā lāsta, nabagu slimības. Organizē pirmo sanatoriju pie Rīgas, Šmerlī. F.Lūkins sapņo par tuberkulozes sanatoriju tīklu visā Latvijā. Bieži ne tikai atsakās no honorāra, bet slepus mēģina palīdzēt kādam. Tāpēc, ka „slikti, kad pacients stāsta, ka viņam negribas ēst, bet briesmīgi, kad viņam gribas ēst, bet nav ko ēst”. Daudzkārtēji ārzemju braucieni, dažādu ārstēšanas metožu apguve ārzemēs. Homeopātija, iridodiagnostika pēc acu varavīksnenes. Viņš apvieno mūsdienu izmeklēšanas metodes ar ārsta intuīciju. Un pāri visam – dzīvas, līdzi jūtošas sirds enerģija. Un agrā aiziešana, tāda cilvēka, kas Rēriha vārdiem „vārda īstajā nozīmē atdevis dvēseli par saviem draugiem”. Dažās rindās neizteikt arī īsu Fēliksa Lūkina (1875–1934) biogrāfiju, Rērihu ģimenes tuvākā drauga, kas pārņem rērihiešu, mākslinieka cienītāju grupas, vadību pēc Vladimira Šibājeva aizbraukšanas 1928. g. pie Rērihiem uz Indiju.

Starp Rīgu un Himalajiem turpinās intensīva sarakste, bet 1930. g. vasarā F.Lūkins tiekas ar Nikolaju un Juriju Rērihiem Parīzē. Šī gada 13. oktobrī Latvijas Rēriha biedrība tiek reģistrēta oficiāli. Biedrībai bija piecas sekcijas: Filozofijas un Dzīvās Ētikas sekcija, Zinātniskā, Mākslas, Sieviešu un Miera Pakta.

„Iepazīstoties ar visu laiku un tautu personību dzīves aprakstiem, varam redzēt, cik seni ir pamatlikumi”, – raksta Rērihs uz Rīgu pasvītrodams, ka nepieciešams, lai filozofija un ētika būtu „dzīvas”, saistītas ar ikdienas dzīvi.

Rērihs vēl būdams students, apmeklējot Pēterburgas Publisko bibliotēku, atzīmēja lietuviešu un latviešu valodu, seno tradīciju, domāšanas, ētikas tuvību Austrumiem. Atceroties tikšanās un sarunas bibliotēkā ar dzejnieku Vl.Solovjovu un kritiķi V.Stasovu, viņš raksta: „Vladimirs Solovjovs plūkāja savu garo bārdu, atkārtodams: „Bet tie taču ir Austrumi, dižie Austrumi.” Bet Stasovs smīnēja savā vēl garākajā bārdā, piebilzdams: „Kā tad nebūs Austrumi, ja pat valoda tuva sanskritam?.”” Rērihs raksta Latvijas Biedrībai no Indijas: „Tagad ziedošo koku un Himalaju sniegoto virsotņu vidū mēs pastāvīgi atceramies Latviju ar viņas valodu tik tuvu sanskritam. Ar kādu spēku tas liek uzmanīgi attiekties vienam pret otru, atceroties virzošās saknes.” „Tāds lielisks mantojums nevar paiet bez pēdām. Tur jāmeklē arī latviešu folkloras dzejas, dziesmu, tērpu bagātības avotu. Tauta, kurai ir tādas neatņemamas bagātības, kas apzinās tādu pagātni, moži strādās arī nākotnei.”

Zinātniskajā un mākslas sekcijās tika lasītas lekcijas par dažādiem jautājumiem. Kā ārsts un zinātnieks F.Lūkins sadarbojas ar „Urusvati” institūtu Indijā, saņem no turienes augstkalnu ārstniecības saknes un augus, un ziņas par to pielietojumu Austrumu medicīnā, dalās ar savu pieredzi. Viņš ievēlēts par Institūta goda biedru.

Lūkins aizsāk Biedrības bibliotēku, nodibina Rīgas Rēriha muzeju pie Biedrības, kam iesākumā, 1934.g., ir 12 oriģinālgleznas un ap 80 noformētas reprodukcijas.

Sieviešu sekciju vada Katrīna Draudziņa (1882–1969), viena no pirmajām sievietēm zobārstēm Latvijā.

Lūkina izdoto grāmatu vidū N.Rēriha apcere „Sievietēm” krievu un latviešu valodā, viņa paša lekcija „Jaunā laikmeta sievietes uzdevumi”. 1934. g. sākumā pēc Biedrības iniciatīvas sanāk visu Latvijas sieviešu organizāciju konference.

Pēc pēkšņās F.Lūkina nāves Biedrību vada viens no tās aktīvajiem biedriem Rihards Rudzītis (1898–1960).

Dzejnieks, rakstnieks, žurnālists, tulkotājs R.Rudzītis mācās filoloģijas fakultātē Tartu, bet 1931. g. beidz Latvijas Universitātes filozofijas fakultāti. Smaga bērnība, grūtie divu pasaules karu gadi un – piejūras daba, iemīļoto rakstnieku domu gaisma. Viņš tiecas meklēt visā skaistumu un harmoniju, dzīves netaisnības viņam visupirms cilvēka necienīga rīcība, kas izkropļo cilvēku. Šīs domas viņš atrod arī tautasdziesmās, dainās – skaists ir tikai tas, kas ir arī labs. Par šo tēmu viņš raksta arī savu diplomdarbu. Tā ir viņa mūža tēma.

Rērihi ciena Rudzīti, visupirms rakstnieku: „Zinātnieks un dzejnieks, šāds savienojums ne tik bieži sastopams, bet Jums tas piemīt un Jūsu zinātniskums patiešām patiess”, raksta Helēna Rēriha.

„Sirsnīgs paldies Jums par lielo prieku, ko mums sagādāja Jūsu jaunā grāmata”, – raksta Nikolajs Rērihs, saņemot R.Rudzīša darbu „Skaistuma apzināšanās glābs” – Patiesi bez domu bagātā aizraujošā vēstījuma visa grāmata pievelk ar savu garīgo tīrību. Cik vērtīgi, ka Latvijā tiek izdotas tādas tīras idejiskas grāmatas un var tikai novēlēt, lai tā nokļūtu plašākās sabiedrības aprindās. Lai grāmata ieiet skolu bibliotēkās. Lai viņa atrod ceļu arī uz ārzemēm, lai arī citās zemēs zina, kas uztur Latvijas gara liesmu. Vēlreiz paldies par gara svētkiem.”

1935. g. parādās Rudzīša grāmata „Nikolajs Rērihs Kultūras ceļvedis”. Tā pēc būtības ir pirmā pamatīgākā grāmata par Rēriha dzīvi un darbību 20.–30. gados.

1957. g., atgriežoties dzimtenē, Rērihu vecākais dēls – zinātņu doktors austrumu pētnieks – Jurijs Rērihs nodod Rudzītim mātes vēlēšanos, lai viņš uzrakstītu par Nikolaja Rēriha daiļradi kosmiskā aspektā. Iepazinies ar Rudzīša darba „Kosmiskās stīgas N.Rēriha daiļradē” paplašinātu plānu, viņš ar darbu ir apmierināts. Tomēr Rudzītis pieiet šim darbam ar tik lielu pietāti, ka to nedaudzo gadu laikā, līdz savai aiziešanai, grāmatu visā pilnībā nepabeidz.

Latvijas Rēriha biedrībai bija sava izdevniecība „Uguns”, kura izdeva ap 50 grāmatu. Tās vadītājs no pašiem aizsākumiem, arī redaktors, korektors, bieži arī tulkotājs un reizēm autors, ir R.Rudzītis.

Sena draudzība saistīja Biedrības vadītāju ar Dailes teātra režisoru Eduardu Smiļģi. Jau 1927. g. pavasarī pēc Fēliksa Lūkina priekšlikuma viņš uzved angļu rakstnieka Satona Vena (Sutton Vane) drāmu „Uz nezināmu ostu”, kura pēc tam apceļoja visu Latviju. Tais pašos gados Smiļģis lūdz atļauju Rudzītim uzvest viņa lugu „Mūžīgi tuvie”, kas tomēr neīstenojās.

Turpina paplašināties Biedrības muzejs, kura oficiāla atklāšana notiek 1937. g. rudenī, 10. oktobrī Biedrības jaunajās telpās Elizabetes ielā 21A (augšējā stāva 10 istabas). Tagad jau te ir 55 gleznas – 45 N.Rēriha, 10 – viņa dēla Svjatoslava Rēriha, tāpat Baltijas un Austrumu mākslas nodaļas. Latvijas Valsts centrālajā vēstures arhīvā uzglabājusies muzeja „Viesu grāmata”. Iepazīt Rēriha mākslu palīdz arī 1939. g. iznākušais albums-monogrāfija, muzeja katalogs, 35 atklātnes un daudzas reprodukcijas.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem kongresā bija jautājums par Rēriha Miera Paktu. Politiskā situācija pasaulē prasīja sevišķas rūpes par Miera Karogu kultūras vērtību aizsardzībai.

„Nosūtu Jums piezīmju lapu „Miers”, – raksta N.Rērihs jau 1936. g. 29. augustā. – „Pēc avīzēm redzam, ka šis vārds jāatkārto līdzīgi mantrai – tik liels ir spriegums. Nopostīto pieminekļu sarakstam jāpievieno ievērojamā katedrāle Seviļā. Pēc visa var redzēt, cik nepieciešams Pakts. Vajadzīgs morāls stimuls, lai nepieaugtu vandālisms.”

„Katrā gadījumā, – atkārto viņš vēstulē no 1937. g. 17. augusta, – nepieciešams visiem spēkiem un visos virzienos virzīt Pakta lietu. Vai tiešām nesenie līdzīgie Spānijas piemēri neiemācīs cilvēkiem pievērst uzmanību patiesu vērtību aizsardzībai.”

1937. g. pavasarī kopīgais memorands Rēriha Miera Pakta atbalstam, ko bija parakstījušas trīs Baltijas valstu biedrības kopā ar ievērojamu kultūras darbinieku parakstu listēm tiek iesniegts Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē. Jautājums tiek pacelts, bet to pieņemt ierosina tikai Lietuvas ārlietu ministrs Stasis Lazoraitis. Pārāk liels bija Vācijas, kas gatavojās karam, un Anglijas, kas cīnījās par ietekmes saglabāšanu Āzijā, iespaids. Tomēr Nikolajs Rērihs 1937. g. 4. maijā raksta R.Rudzītim: „Jums izdevies veikt lielu soli uz priekšu, iegūstot sabiedrībā nozīmīgu iespaidu. Beigu beigās nebūt nav svarīgi, pa kādiem valdības līkločiem virzīsies Pakts. Vispirms to jāpieņem sabiedriskajai domai un jāapzinās kultūras pieminekļu aizsardzības nozīmība. Šādas sabiedriskās domas iegūšana kalpos sabiedrības attīstībai vispār. No vairāk vai mazāk slēgtas telpas Jums izdevies iziet plašākā sabiedriskajā arēnā.”

Šīs darbības, kongress, Pakts, sāka apdraudēt pašas Rīgas Biedrības eksistenci sakarā ar „iejaukšanos ne savās lietās”. Biedrības pārreģistrēšana gadu no gada kļuva grūtāka.

1940. g. padomju karaspēks ienāk Latvijā. 5. augustā tiek izdota pavēle par visu biedrību Latvijā slēgšanu. Oktobrī tika likvidēta arī Rēriha biedrība. Daudzi biedrības biedri tika represēti: no 1941.–1942. g. arestēti un nošauti tika F.Būcens un A.Klizovskis, no 1948.–1951. g. arestēti un ievietoti lēģeros ap 40 biedru. Vēlāk reabilitēti, bet jau ar sagrautu veselību.

Pēc kara Rērihu gleznas ekspozīcijā pirmoreiz parādās 1956. g. Pēc tam, krievu nodaļas vadītājas Tatjanas Kačālovas rūpju rezultātā, tiek izstādītas aizvien jaunas gleznas. Pastāvīgai Rēriha gleznu ekspozīcijai tiek atdota atsevišķa istaba Valsts Mākslas muzejā.

Biedrība tiek atjaunota 1988. g. oktobrī. 90. gadu sākumā uz dažiem gadiem tā atgūst vairākas istabas bijušajās Biedrības telpās Elizabetes ielā 21A.

R.Rudzītis rakstīja: „Rēriha personībā mūs sevišķi pievelk tas, ka viņš nav vienkārši domātājs-sludinātājs vai sapņotājs, viņš nav izteicis nevienu ideju, kuru nebūtu iespējams realizēt un kuras īstenošanai viņš pats jau nebūtu ielicis pirmos pamatus. Viņš licis pamatus daudziem vareniem aizsākumiem, kultūras iestādēm, kuras ar savu monumentalitāti liek atcerēties lielos vēstures radītājus.” (Nikolajs Rērihs Kultūras ceļvedis.)

„Un tā, lai jums veicas visā aizsāktajā. No Rīgas vienmēr nāk labas vēstis – tas tā bijis – tā būs. Esiet stipri, esiet diženi savas zemes tik mīļās mūsu sirdij, darboņi.” – raksta Nikolajs Rērihs Rihardam Rudzītim 1937. g. 24. maijā.

Gunta Rudzīte

(LATVIJAS RĒRIHA BIEDRĪBAS GODA PREZIDENTE)

Daudz plašāku darbu par Rērihu un Latviju var lasīt šeit (ar arhīva materiāliem).